Pasaule kājām gaisā. Izabelle Vencele
Sergejs Timofejevs
05/05/2016
Gaužām nesteidzīgi pienākošajā pavasarī Rīgā sākās Fotogrāfijas biennāle un tika atklāta tās galvenā izstāde “Restart” – Rīgas mākslas telpas Lielajā zālē izrādīti 18 fotogrāfi, kas jau izpelnījušies starptautisko atzinību un dažādi izmantojuši fotogrāfijas mediju: no moving image līdz instalācijām. Šajā ziņā Holandē dzīvojošās vācietes Izabelles Venceles (Isabelle Wenzel) darbi ir gana klasiski – tās ir vidēja izmēra krāsainu foto uzņēmumu izdrukas. Un tajā pašā laikā tajos viss ir kājām gaisā: burtiskā nozīmē par viņas foto sērijas galvenajiem varoņiem kļuvušas kājas vai ķermenis, galvai savukārt atvēlēta otršķirīga loma – pavisam tālākajā un mums nepieejamajā plānā. Mūsu priekšā – pilnīgi cita dzīve, kuru vada Izabelles ķermenis: tas nedaudz neveikli un absolūti sirsnīgi kaut kur tiecas, kaut kur krīt, ieņem pozas un pauž noskaņojumus. Reizēm ķermenis pat zaudē savu cilvēciskumu un pārvēršas par paliktni dažādiem priekšmetiem. Tomēr, lai kā arī nebūtu, šīs fotogrāfijas, kas pārkāpj gravitācijas likumus un vēsta enerģijas un savdabīgu piedzīvojumu pilnu ķermeniskās domāšanas stāstu, stāstu par to, kā no viena konkrēta un dažādi apģērbta sievietes ķermeņa rodas pilnībā lieliskas un daļēji ačgārnas skulptūras, piesaista uzmanību un rada jautājumus, kurus mēs arī nolēmām viņai uzdot.
Vēl 2007. gadā iekarojušai Leica Prize, Izabellei tagad ir ap 30. Viņa joprojām aktīvi izstāda darbus Vācijā, Nīderlandē un visā Eiropā un publicējas foto grāmatās. Uz Rīgu viņa atlidojusi vien uz pāris dienām, un mēs tiekamies nelielajā un klusajā “Orbītas” ofisāĢertrūdes ielā. Viņa ir vidēja auguma, īsi apgrieztiem matiem, runāļoti mierīgi un ar labpatiku – vajag taču tikt skaidrībā! Bet bērnībā Izabelle apmeklēja akrobātikas studiju, un, iespējams, ja dzīve neizkārtotos citādi, mēs varētu viņu ieraudzīt zem cirka kupola. Tomēr tagad cirks vienlaikus sarāvies līdz viņas studijas robežām un paplašinājies līdz vispārcilvēcisku jautājumu un vispārinājumu līmenim. Kā gan tas noticis?
Izabelle, jūsu darbos ir tāda kā novirzīšanās, sirrealitāte un tajā pašā laikā izteiksmes tīrība un precizitāte. Pateicoties kurai, to jēga ir pietiekami daudzslāņaina un darbojas daudzos līmeņos. Jūs strādājat ar ļoti konkrētām lietām, saistītām ar ķermeni, un, kā es saprotu, interese par ķermeni kā izteiksmes līdzekli jums radās vēl bērnībā, akrobātikas studijā?
Vienmēr esmu bijusi sportiska. Un, kad biju bērns, man vienkārši gribējās kustību, un nav svarīgi, kas tas bija – futbols vai akrobātika. Pavērsiens uz vizuālās mākslas un fotogrāfijas pusi man nekad nav bijis apzināts mērķis. Viss notika diezgan nejauši, 21 gada vecumā es pārcietu ceļgala operāciju, un iespēja nodarboties ar sportu un aktīvi kustēties uz laiku pārstāja būt aktuāla. Un tādēļ es arī pievērsos fotogrāfijai. Jo studijā fotogrāfam nevajag īpaši skraidīt apkārt (protams, ielas fotogrāfija – tā ir cita lieta).
Un tā sanāca, ka es sāku nodarboties ar fotogrāfiju un jau diezgan apzināti to apgūt – iesākumā Vācijā, bet pēc tam jau Ritvelda Akadēmijā Amsterdamā. Un tur jau visas manas idejas par kustību, par ķermeņa koncentrāciju sāka pie manis atgriezties. Idejas par to, ka mūsu ikdienas dzīvē mēs veicam artikulāciju ar ķermeni.
Iesākumā es fotografēju citus cilvēkus, savus draugus, jo es neciešu fotografēt svešiniekus. Man nepatīk šī “varas spēlē”, kas bieži pavada šādu fotoprocesu. Tu panāc no modeļa to, ko gribi, savukārt tam ir savas gaidas – ko viņš cer ieraudzīt rezultātā. Bet tas, ko gribu es, nemaz nesakrīt ar modeļa vēlmēm, un es jutu, ka šādā veidā piekrāpju šo cilvēku. Un man nekad nav patikusi šī pozīcija – “projicēt” savas idejas uz kāda cita.
Un pakāpeniski, soli pa solim es sāku arvien biežāk fotografēt pati sevi. Un iesākumā arī par to es šaubījos kā par tādu narcistisku aktu, vēlēšanos “izgaismot sevi prožektoru priekšā”. Taču pēc tam es sapratu, ka tas viss nepavisam nav par mani kā personu – kad es fotografēju pati sevi... Es vienkārši izmantoju savu ķermeni tam, lai artikulētu idejas, kas ienākušas man prātā. Un sāka formēties šis mehānisms, kā notiek mijiedarbība ar kameru, kad es nospiežu auto palaišanas pogu un traucos ieņemt savu pozīciju objektīva priekšā, un pēc tam es skrienu atpakaļ, lai paskatītos, kas sanācis. Protams, te viss iziet ārpus kontroles, jo uzņemšanas brīdī tu neskaties objektīvā. Es cenšos “formulēt” tēlu ar savu ķermeni. Tagad, pēc vairākiem darba gadiem, es sāku labāk saprast, kāķermenis strādā kameras priekšā.
Izabelle Vencele. Figure #5. 2011
T.i., kā var izskatīties tēls?
Jā, ķermenis pats cenšas artikulēt šo tēlu. Tagad, kad es fotografēju, es gandrīz vairs neskatos uz rezultātu, pietiek ar ašu skatienu, un pēc tam es kaut ko daru no jauna. Man šķiet interesanta šī procesa zināmā neapzinātība, iespēja neuzdot jautājumu: ko tad tieši es daru? Es cenšos nedaudz atbrīvoties no racionālām domām un domāt ar ķermeni. Pēc tam jau “ieslēdzas” smadzenes, kad jāizvēlas tēli, jāizlemj, kā tos pasniegt. Bet kameras priekšā es par to aizmirstu. Te rodas šis... “Action!”
Jūsu fotogrāfijās teju nekad nav redzama jūsu galva vai seja. Tas arī ir noteikts solis prom no konkrētas personas...
Ja ir seja, tā tūlīt pat skatītāja apziņā saistās ar konkrētu cilvēku. Vai ar noteiktu cilvēka “tipu”. Man tas traucēja. No vienas puses, es centos noslēpt pašas personu, bet no otras – parādīt, ka ķermenis ir kaut kas vairāk, kaut kas, kurā ikviens var sevi projicēt. Protams, esmu sieviete, man ir sievietes ķermenis, un tā jau ir kaut kāda tipizācija, tur neko nevar padarīt.
Izabelle Vencele. Paper_1_A. 2010
Tomēr šajās fotogrāfijās ķermenis ir vēl arī ļoti vienveidīgi apģērbts. Te ir skaidra noteiktu stilu un to uztveršanas imitācija. Kā mēs izrādām vai kā mēs aizsedzam ķermeni sabiedrībā.
Ar to es nodarbojos fotogrāfijās, jo tas viss manī raisa ziņkāri un es pati šos mehānismus līdz galam nesaprotu. Īpaši ar sievietes ķermeni un to, kā tas tiek marķēts medijos vai mūsu kolektīvajā apziņā – kā sievietei jāizskatās, kā viņai jāuzvedas. Vēl būdama bērns, es to visu īpaši nesapratu, un joprojām nevaru saprast līdz galam.
Nesen es pati prātoju, kādēļ izmantoju šo apģērbu un visas šīs seksuālās konotācijas – augstus papēžus, blūzes. Un es sapratu, ka, būdama bērns, kad būvēju kaut kādu sava ārējā tēla modeli, tad man šāds modelis bija “kovbojs”. Nosmērējies, mežonīgs, dzīvodams pēc saviem likumiem. Un es arī biju diezgan mežonīgs bērns. Vecāki man to ļāva – ok, tu neuzvedies kā parasta meitene, bet nekas briesmīgs. Un kaut kādā brīdī mani sāka kaitināt šī pārmaiņa apkārtējo skatpunktā uz mani un manu ķermeni pubertātes laikā. Agrāk, bērnībā, man bieži pievērsa uzmanību, jo es taču biju tik sportiska. Tas bija kaut kas līdzīgs kā “o! viņa arī to var!” Pēkšņi es sapratu, ka uz mani sākuši skatīties citādāk – ar iekārošanu, ar seksuālu zemtekstu. Un es sapratu, ka pastāv atšķirība starp vīrieša ķermeņa un sievietes ķermeņa kustības uztveri. Lai gan attiecībā uz mani šis sievišķības koncepts nestrādā nemaz. Un attiecībās ar vīru šajā nozīmē mums arī nav kaut kādu noteiktu lomu. Mēs esam vienlīdzīgi un līdzvērtīgi nozīmīgi.
Izabelle Vencele. Model #5. 2011
Tomēr jūs iemīlējāt vīrieti...
Jā, un tas arī bija kaut kas it kā ne gluži pēc noteikumiem, jo, kad biju jaunāka, man bieži teica – vienkārši tev, visticamāk, ir netradicionāla seksualitāte. Tomēr, ja tu uzvedies citādāk, nekā pēc vispārpieņemtajiem priekšstatiem jāuzvedas jaunām meitenēm, tas pavisam nenozīmē, ka tev jābūt tādai vai tādai. Man nav vajadzības pēc šīm betona robežām.
Bet, kad jūs iemīlējāt savu vīrieti, jūs taču arī sākāt skatīties uz viņu citādāk, citām acīm, ar citām vēlmēm...
Jā... Bet tas ir kaut kas personisks, privāts...
Un ne tik automātisks?
Jā! Privātie uzskati var būt ļoti intīmi. Es drīzāk runāju par to, kas notiek “cilvēkos”, teiksim, uz ielas vai kur citur, ar pavisam nepazīstamiem cilvēkiem.
Atgriežoties pie fotogrāfijām un tiem apģērba stiliem, kurus izvēlaties... Liekas, ka jūs it kā dodat savam ķermenim zināmu brīvību, zināmu iespēju “pastaigāties maliņā”. Būt kādam citam...
Man patīk eksperimentēt ar stereotipiem. Un tas ir tas, ko es gribu un varu parādīt citiem. Es nekad, piemēram, neliktu savas personiskās fotogrāfijas feisbukā. No otras puses, es kaut kādā ziņā esmu apburta ar visu šo virtuālo socializāciju. Cik gan daudzi cilvēki būvē paši savus, savu ideālo “es” iztēlotos tēlus. Kamera izrauj kaut ko no realitātes, un tas izskatās dokumentāli. Tomēr mēs vai nu neredzam visu ainu, vai arī tā ir absolūti mākslīgi radīta situācija.
Un cik mākslīga ir pati “selfija” uzņemšanas situācija! Es biju kaut kādāēstuvē, un tur bija apmēram piecu jauniešu, puišu un meiteņu, grupa, un viņi visi sēdēja ar viedtālruņiem un austiņām un kaut ko tur spaidīja un skatījās. Starp viņiem nebija nekādas komunikācijas. Un pēkšņi viens no viņiem teica: “Uztaisīsim selfiju!” Un visi novilka austiņas, izplūda superlaimīgos smaidos, it kā ap viņiem notiktu kāda megaballīte. Un, re, selfijs bija uztaisīts un acīmredzot tūlīt pat “iepostēts” tīmeklī. Un viņi visi atkal atgriezās pie viedtālruņiem...
Izabelle Vencele. Strips 6.1.1. 2015. Gallerie Bart
Tas ir tāds privāts kaut kādu pretenziju teātris. Tomēr es ceru, ka varbūt cilvēki, savā ikdienā saskārušies pavisam tuvu ar to, kā tiek veidots tēls, cik tas mākslīgs, sāks kritiskāk attiekties pret to, ko viņiem pasniedz, teiksim, televīzija un mediji vispār.
Jā, man mediju pasaule – tā ir absolūta “konstrukcija”. Nesen pie manis vērsās ar piedāvājumu izveidot manu TV portretu, tādu raidījumu. Un es ilgi nespēju izlemt – vai ir vērts. Un tomēr piekritu. Lai vēl reizi pārliecinātos, cik tajā viss ir konstruēts. Nāciet te, nostājieties šeit. Būt autentiskam, dabiskam šādas filmēšanas laikā nav iespējams. Mēs cenšamies to kontrolēt, bet tas nav iespējams. Un šī tēma – par to, ka tik daudzas lietas mums apkārt ir nekontrolējamas, – arī man ir svarīga. Jebkura situācija var mainīties jebkurā brīdī.
Un nekontrolējamība man ir svarīga arī tajā, ko es daru. Kā es fotografēju. No otras puses, esmu uzņēmusi daudz fotogrāfiju, tās izklīst pa pasauli, un es arī nevaru to kontrolēt. Tās dzīvo savu dzīvi. To ir tik daudz, ka es nevaru pat visu uzreiz parādīt savā mājaslapā.
Šī interese par kontroles zaudēšanu jūsu darbos izpaužas arī vizuāli. Krišanas mirkļu uzņēmumos, nekomfortablās pozās...
Es domāju, ka krišana – tas obligāti nav kaut kas slikts. Tas atkarīgs no tā, kā jūs tiekat ar to galā. Pašā krišanas brīdī jūs pat it kā kādu sekundi lidojat.
Jā, tas ir tiesa.
Protams, tas ir ļoti ātrs mirklis. Tomēr tas ir totālas brīvības mirklis.
Un vēl tas ir mirklis, kad mainās skatpunkts. Ļevam Tolstojam “Karā un mierā” uz priekšu skrienošo Andreju Belkonski ievaino Austerlicas kaujā, viņš krīt un nu skatās uz kauju no horizontāla stāvokļa, un tā ir pavisam cita perspektīva, cita vērtību sistēma.
Nu jā, viņš tur paliek diezgan ilgi...
Izabelle Vencele. Foto: pasunautre.com
Bet ko iespējams teikt par jūsu darbu skulpturalitāti? Varbūt jūs kaut kad esat iedvesmojusies no kādām klasiskām statujām?
Es neteiktu, ka varu atminēties tādu konkrētu iedvesmošanos no kāda viena vai otra mākslas darba. Drīzāk gan mani iedvesmo visa kultūras vēsture kopumā. Te daudz kas aizsācies tieši ar skulptūru. Un, visticamāk, var teikt, ka es pārformatēju, pārformēju savu ķermeni skulptūrā un pēc tam to fotografēju. Tomēr mani iedvesmo arī objekti. To vēsture, to aura. Mana mamma stāstīja, kā viņa gājusi ciemos pie sava vectētiņa, kuram mājās bijis ļoti vecs rakstāmgalds. Un viņa uz tā uzkāpa, apsēdās un domāja – kā tas ir būt tādam galdam, kā viņa justos, ja viņa būtu galds. Jāsaka, ka šādas pārdomas mani ļoti iedvesmo.
Jūsu fotogrāfijās ir arī tāds ļoti specifisks humors. Tomēr, iespējams, jūs nemaz pēc tā netiecaties?
Humors man drīzāk ir kaut kas neobligāts. Man nav atslēgas uz to. Es nesaprotu, kā tas strādā. Tomēr vienalga tas vienmēr ir kaut kur tepat. Un tas īstenībā jau ir kompliments, ja cilvēki uztver manus tēlus ar smaidu, tomēr vispār jau šādu mērķi es sev neizvirzu. Es negribu taisīt kaut ko jocīgu, drīzāk – kaut ko ar jēgu, varētu teikt, pat nopietnu. Laikam jau te var atcerēties Basteru Kītonu. Un to, kā viņš smīdināja visus ar absolūti mierīgu, bezkaislīgu sejas izteiksmi. Es sevi nesalīdzinu ar viņu, vien velku paralēles tajā ziņā, ka iespējams būt smieklīgam, paliekot pilnībā nopietnam.
Un vēl ir savā ziņā komisks neveiksmes, izgāšanās moments. Īpaši sērijās, kurās es balansēju ar lietām, kas uzliktas uz manis. Es negribu, lai tā vāze sasistos. Bet tas ir tik sarežģīti – balansēt uz vienas kājas vai uz sāna ar priekšmetiem, kas salikti uz ķermeņa. Un reizēm vāze var nokrist tieši man uz galvas.
Taču šie izgāšanās brīži neparādās uzņēmumos, šajā sērijā jūs tos nerādāt?
Šajā sērijā – nē. Es uztaisīju pāris video, kur to var redzēt, tomēr pagaidām tos tā arī neesmu nekur parādījusi. Jo šeit tomēr svarīgākais bija pa īstam saplūst ar šīm lietām.
Savās intervijās jūs uzsverat, ka ķermenis pa tiešo ietekmē jūsu domāšanu. Mēs domājam ne tikai ar galvu, bet arī ar ķermeni.
Kad es sēžu krēslā un par kaut ko domāju, es varu nonākt pavisam pie cita rezultāta, nekā aktīvi kustoties šajā brīdī. No otras puses, kad tu taisi salto, tev nav jādomā par to, kā tu to dari, citādi nekas nesanāks. Tur arī ir “jāatslēdz galva”.
Tas mūs noved pie intuīcijas, un es to neuztveru kā opozīciju racionalitātei, tāpat kā es neuzskatu, ka racionalitāte – tas ir kaut kas vīrišķs, bet intuīcija – noteikti sievišķs. Tās ir tādas blēņas, tas viss ir ikvienā no mums. Mēs nekad nenonāksim pie kaut kā jauna bez intuīcijas, jo mums ir jābūt šai sajūtai – “tur kaut kas ir”. Man intuīcija – tas ir kaut kas svarīgs, un jo īpaši ikdienas dzīvē. Reizēm saprāts saka – “vienkārši izdari to”, bet intuīcija – “nē, ne tagad, ne ar šiem cilvēkiem”. Un tai izrādās taisnība.
Bet kā jūs domājat ar ķermeni uzņemšanas brīdī? Kā tas notiek?
To ir ļoti grūti pārcelt valodā. Jo tajā brīdī es cenšos nedomāt vārdos, atslēgt prātu. Tas ir kaut kas līdzīgs jogai. Svarīga ir arī telpa, kurā viss šajā reizē notiek. Kā tavas jūtas savstarpēji iedarbojas ar apkārtējām lietām. Un tā laikam jau ir savdabīga atpūta, atslābināšanās... pat ja poza nav ļoti komfortabla. Jo, kad es nevaru atslābināties, man nekas prātīgs nesanāk. Nevar domāt par to, kas sanāks, vai sanāks kas labs. Tādēļ, kad man parādās kāds “dedlains”, es uzreiz sāku strādāt. Citādi jo tuvāk tas būs, jo nereālāk man būs to izdarīt. Nē, vajag atslābināties, atslēgt cēloņus un sekas un sākt rīkoties, bet pēc tam paskatīsimies – vai no tā kas sanāks vai nē.
