Uz lielās dzīves trases
Īssaruna ar grāmatas “Uz lielās dzīves trases. 20. gadsimta sešdesmito gadu grafiskā valoda Latvijā” koncepcijas autori Sandru Krastiņu
13/06/2016
Nesen klajā nākusi biedrības “Raktuve” izdevumu sērijas “Māksla. Mīts. Dokuments” jaunākā grāmata “Uz lielās dzīves trases. 20. gadsimta 60. gadu grafiskā valoda Latvijā”. Zīmolu vizuālajai identitātei mūsdienās tiek piešķirta nozīmīga loma, bet būtiski ir apzināties, ka grafiskajai kultūrai Latvijā ir vērā ņemams mantojums arī padomju periodā. Tieši grafiskās valodas attīstībai Latvijā 20. gadsimta 60. gados ir veltīta jaunā biedrības “Raktuve” izdotā grāmata sērijā “Māksla. Mīts. Dokuments”.
Pētījuma aizsākums meklējams 2013. gadā, kad Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tika atklāta izstāde ar tādu pašu nosaukumu – “Uz lielās dzīves trases. 20. gadsimta sešdesmito gadu grafiskā valoda”, kas vēlāk viesojās arī muzejos Madonā, Ventspilī, Talsos un Daugavpilī. Katrs no novadu muzejiem jau esošo ekspozīciju papildināja ar savos arhīvos atrodamajiem 60. gadu grafiskā dizaina materiāliem.
Izdevumā “Uz lielās dzīves trases” nozares ekspertu raksti (Jānis Borgs, Ramona Umblija, Iliana Veinberga un Ilze Martinsone) tiek papildināti ar vizuālo materiālu, kas tematiski grupēts, iezīmējot to mākslinieku vārdus, kuru devums spilgti izceļas 60. gadu grafiskā dizaina, porcelāna apgleznojumu, kā arī arhitektūras un interjeru laikmetīgo zīmju veidošanā. Grāmatas ilustrācijās ietverts salīdzinoši liels skaits maz zināmu vai pareizāk būtu teikt – pilnībā aizmirstu liecību, kas tika savāktas Latvijas muzeju krājumos un autoru vai viņu mantinieku privātajās kolekcijās.
Biedrības “Raktuve” veidotā izdevumu sērija “Māksla. Mīts. Dokuments” ir veltīta Latvijas kultūrai 20. un 21. gadsimtā. Šo grāmatu pamatmērķis ir kompaktiem, bet informatīviem tekstiem (latviešu un angļu valodā) un bagātīgu krāsainu attēlu izlasi atspoguļot pēc iespējas dažādākus mākslas aspektus Latvijā. Līdz šim šajā sērijā izdotas grāmatas – “Esplanādes laukums Rīgā”, “Ļeņins Latvijā”, “Propaganda”, “Graffiti Rīgā”, “Rīgas ielu māksla”, “Sarkanā sienasavīze 1940”, “Padomju prieks”, “Uz lielās dzīves trases. 20. gadsimta sešdesmito gadu grafiskā valoda Latvijā” u.c.
Arterritory.com tikās ar izdevuma “Uz lielās dzīves trases” koncepcijas autori Sandru Krastiņu, lai uzzinātu mazliet vairāk par grāmatas tapšanas procesu un to, kas ir labs dizains.
Rasmas Zaķes un Iļjas Šrikāna veidotie skaņuplašu apvāki
Kā radās ideja par izdevumu “Uz lielās dzīves trases”?
Atbildot jāatkāpjas kādu soli atpakaļ – pirms vairākiem gadiem, kad strādāju pie Mākslinieku savienības muzeja veidošanas, sapratu, ka būtu jāveido grāmatu sērija “Māksla. Mīts. Dokuments”, kas pēc skata vairāk atgādinātu viegli izšķirstāmu bilžu grāmatu, tomēr tās saturs sniegtu koncentrēti precīzu informāciju – autoru vārdus, notikumu datējumu, ieskatu izvēlētā laika perioda sociāli politiskajā raksturojumā utt. Tā bukletiņu sērija turpinās vēl joprojām, bet nu tapusi „īsta” grāmata “Uz lielās dzīves trases”. Pieredzi un skolu izdevējdarbībā guvu, kad strādāju izdevniecībā “Neputns” kā žurnāla “Dizaina Studija” galvenā redaktore. Jā, interesē mani tā materiālu meklēšana un vākšana, grāmatu kopā likšanas. Tās neuztveru kā grūtības – tas man dod prieku.
Alkoholisko dzērienu etiķetes. 1960. gadi
Vēl bez gleznošanas un intereses par izdevējdarbību, mani vienmēr saistījusi izstāžu ekspozīciju veidošana vai iekārtošana, kā arī darbs radošā komandā, jo tā var iegūt dažādus ideju impulsus, kurus ne vienmēr vari izdomāt pats. Materiāli grāmatai krājās jau tad, kad sākām izpēti izstādei ar tādu pašu nosaukumu Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (izstādes kuratori – Irēna Bužinska, Ilze Martinsone, Iliana Veinberga, Valdis Villerušs, Sandra Krastiņa). Izstādē bija iespēja iepazīties ar 20. gadsimta 60. gadu priekšmetisko un grafisko vidi, kas spilgti raksturo tā laika sabiedrības jaunos estētiskos ideālus. Varētu teikt, ka 60. gadi ir pēdējais lielais 20. gadsimtu raksturojošais stils, kas lieliem soļiem izsoļoja cauri dažādām radošajām nozarēm visā pasaulē, mainot domāšanas dinamiku un ieviešot estētiskos priekšstatus, kurus izmantojam arī šodien. Bija interesanti pētīt starpdisciplinārā griezumā, kā tas noticis Latvijā aiz dzelzs priekškara, jo, piemēram, glezniecībā, tas ienāk salīdzinoši vēlāk un smagnējāk. Tāpēc arī veidojot grāmatu, raudzījāmies uz vairākām nozarēm vienlaikus, nevis atsevišķi uz, piemēram, plakātu vai porcelāna dizainu. 60. gadu atspēriena punkts, protams, saistīts ar politiskiem un ekonomiskiem apstākļiem arī PSRS, bet bija svarīgi uzzināt, cik daudz tā laika autori varēja iegūt informāciju no ārpasaules, paraudzīties, kas notiek aiz tā dzelzs priekškara.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja izstādē “Uz lielās dzīves trases” tika ieguldīts milzīgs darbs, kā arī finansiālie līdzekļi (izstādi atbalstīja VKKF un Rīgas dome), tāpēc šķita pašsaprotami to vēl parādīt. Pagājušajā gadā un šogad pavasarī izstādījām to četros Latvijas muzejos – Madonā, Ventspilī, Talsos un Daugavpilī. Ceļojošās ekspozīcijas koncepts iekļāva to, ka arī katrs muzejs no saviem krājumiem izceļ kaut ko īpašu no 60. gadiem – piemēram, Talsu muzejā atklāju skaņuplašu kolekciju. Tajā brīdī arī sapratu, ka būs šī grāmata, jo tur bija saglabājušies brīnišķīgi skaņuplašu vāki.
Porcelāna trauki. 1960. gadi
Kā vienojāties par izstādes un grāmatas nosaukumu?
Izstādes nosaukuma ideja radās mākslas zinātniecei Irēnai Bužinskai. Šo 60. gadu ideālu maiņu lielā mērā noteica ekonomikas, vieglās rūpniecības attīstības tempi, kosmosa apgūšana un zinātniski tehniskais progress. Šī iemesla dēļ arī izstādes un grāmatas nosaukumam izvēlēta tematikai atbilstoša Ojāra Vācieša dzejas rinda “Uz lielās dzīves trases” no viņa populārā dzejoļa “Meitene no manas klases”.
Kāpēc bija vēlme runāt tieši par grafisko valodu, nevis kādu citu nozari vai žanru?
Tā kā neesmu vairs ar dizainu saistītā oficiālā darbā, varu pievērsties tam, kas mani patiešām interesē – plaknes organizēšanas principi starpdisciplinārā rakursā, tai skaitā piemēram, kā tika veidoti metu zīmējumi arhitektūrā. Gribu uzsvērt, ka grāmatai es pati neko nerakstu, nefilozofēju vai netaisu mākslas zinātni, bet uzrunāju tēmas speciālistus, ar kuriem vienojāmies, kādā griezumā taps grāmata. Es tomēr esmu vizuālis. Mans pienesums bija atrastie arhīvu materiāli un izdevuma kopējais vizuālais kods.
Kā tika atlasīts autoru kolektīvs?
Ar daļu no autoriem (Ilzi Martinsoni un Ilianu Veinbergu) iepriekš jau biju sadarbojusies žurnāla “Dizaina Studija” laikā, kas man devis tiešām lielu gan paziņu, gan zināšanu loku. No tā laika zinu, kādā virzienā konkrētie autori strādā. Ramona Umblija ir vispārzināms plakātu eksperts, Jāni Borgu uzrunāju ne tikai kā vienu no zinošākajiem dizaina jomā, bet arī kā laikabiedru, kas varētu izstāstīt, kā jutās jauns autors to gadu atmosfērā, bet Jānis uzrakstīja pamatīgu pētījumu no grafiskā dizaina pirmsākumiem.
Māra Brašmane. Vaļņu iela pie kinoteātra “Aina” Rīgā. Ap 1970. gadu
Kāpēc, jūsuprāt, cilvēkiem vajadzētu interesēties par 60. gadu grafisko valodu?
Vai gadījumā nav tā, ka ļoti daudz no tā, ko mēs šodien lietojam un kas liekas pašsaprotams grafiskajā identitātē, plakātu kompozīcijā vai grāmatu iekārtojumā, ir nācis tieši no 60. gadu paraugiem? Tas ir viens faktors, kas mani personīgi interesē, bet otrs – es vēlējos, lai tiktu parādīti konkrētu autoru rokraksti un viņu pienesums Latvijas grafiskā dizaina kopainā.
Manuprāt, ņemot vērā pašreizējā grafiskā dizaina kvalitāti vai sabiedrības priekšstatus par estētisku vidi, dizainu, arhitektūru utt., tieši vajadzētu atcerēties par grafisko valodu, kāda bijusi 60. gados, ir daudz ko mācīties no tā laika.
Vārds “atcerēties” nebūs īstais, jo nav iespējams atcerēties to, ko nav iespējams redzēt. Neies jau katrs pa arhīviem, un arī to muzeju krājumos, kur ņemti materiāli, nekur nestāv atsevišķs plauktiņš, kur izvietoti 60. gadu plakāti vai dzērienu etiķetes. Arī materiāli, kas iegūti no pašiem autoriem vai viņu mantiniekiem, nav lielā skaitā. Katrs varēja iedot piecas lapiņas, uzsverot to, ka tajā laikā bijusi slikta druka vai ka nav sanācis tā, kā mākslinieks pats to iecerējis.
Bet tas, kas tolaik neapstrīdami bija tipogrāfiju mazspējas rezultāts, mūsdienās tiek izmantots kā papildus vizuālais efekts, skaitās pat inovatīvi.
Arhitekte Marta Staņa. Dailes teātris Rīgā, Ļeņina (tagad Brīvības) ielā 75. Projekts. 1964
Vai nav tā, ka grafiskajai valodai un dizainam kādreiz bija pašvērtība, kas mūsdienās ir izgaisusi? Kāda, jūsuprāt, ir grafiskā dizaina vērtība šodien?
It kā jau nav starpība, vai mākslinieks to grafisko dizainu taisījis ar roku vai salicis datorā. Man ir svarīga laukuma organizētība, krāsu attiecības, laukumu samēru proporcijas, fontu izmērs un atbilstība. Kaut gan, ja runājam par fontiem, Latvijā 60. gados bija diezgan švaka tekstu kultūra, bija tikai daži autori, kuri orientējās un veltīja pastiprinātu interesi tieši burta un teksta dizainam. Attīstīto un visu varošo tehnoloģiju dēļ mūsdienās grafiskā dizaina virzībai, iespējams, pietrūkst kļūdas jeb neveiksmes faktors; negaidīta kļūda var izvērsties par radošumu virzošu komponentu. Dators ieprogrammē, iecentrē, uzliek precīzus burtu attālumus, bet šis kļūdas faktors, ko pieļauj cilvēks un kas var darbam piešķirt pilnīgi citu kvalitāti, vairs nav. Pati no pieredzes zinu, ka no ļoti sabojāta vai neveiksmīga darba var rasties kāds neparedzēts pavērsiens. Grafiskais dizains mūsdienās ir pārāk rafinēti izkalkulēts, pārāk pareizs, un tajā brīdī tas tieši vairs nav pareizs, jo kļūst garlaicīgs un neinteresants. Protams, arī 60. gados bija ļoti daudz sliktu darbu, savukārt ļoti daudz labu darbu ir pazuduši, bet jāsaka liels paldies Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centram, kur autoru mapēs ir vērtīgi materiāli, tā ir Klondaika! Šajā grāmatā nav ielikts pats labākais no 60. gadu grafiskā dizaina Latvijā, bet tas, ko bija iespējams atrast.
Sērkociņu kastīšu etiķetes. 1960. gadi
Kas bija interesantākais šīs grāmatas tapšanas procesā?
Es uzzināju daudz ko jaunu, un bija ļoti interesanti un radoši strādāt ar dizaineri Intu Sarkani. Es jau pašā sākumā sapratu, ka pie šāda informācijas un materiālu apjoma vajag ļoti pieredzējušu grāmatu salicēju. Galvenais bija atrast maketa mugurkaulu. Šī procesa laikā ļoti daudz materiālu tika atsijāts, bet daudz kas tika meklēts arī klāt. Bija vairāki iepriecinoši momenti, piemēram, ar sērkociņu kastīšu dizainu – vispirms uzgājām jubilejas sērkociņu kastīšu komplektu, nofotografējām, bet pēc tam atradām arī etiķetes ar autora vārdu. Bet tie jau ir tādi pētnieka prieki. (Smaida)
Kādam būtu jābūt spērienam, lai tagad taptu kvalitatīvs dizains? Ejam tikai pēc tā, kas ir skaļāks, lielāks, spilgtāks...
Es domāju, ka mums ir daudz arī kvalitatīvu lietu, bet tiek ražots neprātīgs daudzums visa kā – gan attēli, gan vārdi, gan etiķetes. Uz tā fona viss izskatās raibi un slikti. Arī no brīnišķīgiem darbiem var uztaisīt sliktu izstādi. Labs dizains rodas, atsakoties no nevajadzīgā. Ja mēs ne no kā neatsakāmies, tad arvien grūtāk ir ieraudzīt vērtīgo, bet laiks attīrīs!
Māra Brašmane. Afišas Bastejkalnā, Rīgā. Ap 1968; Andris Merkmanis. Rīgas cirks. Plakāts. 1965
