Baibas Baibas melnā roka
Saruna ar māksliniekiem Baibu Baibu un Artūru Virtmani
Vilnis Vējš
21/07/2016
Ar Baibu Baibu tikāmies vasaras sākumā, kad viņas izstāde “Steel of Love /...un no jauna es topu es pati” tikai dažas dienas bija apskatāmi Kaņepes Kultūras centrā, Rīgas Zīnu festivāla ietvaros. Zīmējumu autori varētu pazīt pat bez paraksta, lai gan mākslinieces darbi Latvijā nav redzami bieži. Ilgus gadu viņa kopā ar dzīvesbiedru Artūru Virtmani pavadīja ASV. Lai gan Baibu nereti var satikt (un nevar nepamanīt izteiksmīgās sejas un ekstravagantās frizūras dēļ) izstāžu atklāšanās, nemaz nezināju, ka viņa jau trīs gadus Latvijā uzturas pastāvīgi, lai nodrošinātu mierīgu vidi abu dēlam, kamēr Artūrs ir nemitīgā kustībā starp kontinentiem. Sarunas sākumā vienojāmies, ka Artūrs tajā piedalīsies iespējami mazāk, lai ļautu izteikties Baibai, tomēr viņas domīgās, noapaļotās atbildes un Artūra impulsīvais raksturs ne līdz galam ļāva nodomu īstenot. Tomēr tieši šāds sarunas formāts noveda līdz dažai labai pārsteidzošai atziņai.
Baiba Baiba. Izstāde “Steel of Love /...un no jauna es topu es pati”. 2016. Ekspozīcijas skats Kaņepes Kultūras centrā
Smalki nepārzinu ilustrāciju, komiksu stilistiku – bet mani iespaidoja tavs zīmējums, kurā meitenei mugurā sasprausti naži. Varbūt ar to varam sākt?
Man vēl neviens nav prasījis, ko nozīmē nazis mugurā. To sajūtu zina pilnīgi visi. Atšķirībā tikai no puses, kurā esi bijis – vai tev ir iedurts nazis mugurā, vai pats esi dūris. Vienīgi – tas, kurš nazi dur, varbūt pats to nezin, bet tas, kam ir iedurts, jūt. Vedot savu trīsgadīgo bērnu uz bērnudārzu, es redzu, ka visas attiecības sākas jau tur – no “Tu esi mans draugs!” līdz “Nē, tu vairs neesi mans draugs!” Tur ir puņķi un asaras, un salauztas sirdis. Man liekas, tas ir pilnīgi visiem zināms sižets, viens no atpazīstamākajiem.
Tieši gribēju jautāt par taviem iecienītākajiem sižetiem.
Jā, naži, sirdis, grāmatas – kad mēs dzīvojām Ņujorkā, vienā rajoniņā tur bija katoļu baznīcas un visapkārt arī daudz 99 Cents Only veikaliņu. Tajos visos pārdeva to spāņu kristiešu kiču – Marijas, degošās sirdis, Jēzu un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā es redzēju tetovējumu grāmatas, un mani ļoti uzrunāja vienkāršie simboli, ko jebkurš nolasa. Tos dažādi savienojot, var pastāstīt dažādas pasaciņas.
Šādus tēlus parasti lieto mākslinieki ar traģisku, gotisku dzīves izjūtu. Vai tam ir kāds pamats?
Kad es skatos atpakaļ, man liekas, ka zīmējumi nav īpaši mainījušies. Mēs ar Artūru nesen secinājām, ka viņš tagad zīmē pilnīgi to pašu, ko kādreiz bērnudārzā. Nekas nemainās. Viņam – kuģi, man – laivas.
Vai es kļūdos, ja tavos zīmējumos redzu arī zemo žanru – popkultūras – komiksu ietekmi?
Artūrs Virtmanis: Es vēlos piebilst, ka tajā, par ko Baiba stāsta – katoļu mākslā, tetovējumos – ir ļoti šaura robeža, ko angļi sauc par Profound and Profane. Tie abi ir ļoti tuvu, un tieši tas ir interesanti.
Man šķiet, ka mūsdienu māksla ir izstūmusi eksistenciālos, nopietnos tematus.
Jā, viss ir sadalīts produktos – mākslinieks var atrast dažādus produktus, ko zīmēt.
Artūrs: Manuprāt, sabiedrībā ir masu bailes – nedod Dievs parādīt, ko es jūtu, vai nedod Dievs, ka es jutīšu. It kā tad tās jūtas pārņems manu intelektuālo aspektu un izies ārpus kontroles! Man liekas, ka tā ir paranoja, tādēļ visu laiku tiek vilkta līnija, līdzīgi aplim smiltīs, kas aizsargā.
Baiba Baiba. “...un no jauna es topu es pati.” Video no izstādes “Steel of Love /...un no jauna es topu es pati”. 2016.
Šķiet, ka tas raksturīgs tieši mākslai, mūzikā nav tik traki. Piemēram, visi mūsu dižākie akadēmiskās mūzikas autori ir pārliecināti kristieši. Vēl paliek teātris un subkultūras.
Es laikam nebūšu tā, kas neapturami lies pārdomas par šo tēmu.
Cik biežs un regulārs ir tavs darba ritms?
Man ir pilnīgi neregulārs. Man ir trīsgadīgs puika, un, piemēram, pēdējā izstāde Zīnu festivālā notika ar piespiešanos. Maija Kurševa pateica, ka ir Zīnu festivāls, un, paldies Dievam, vairākas reizes atlika dedlainu, tādēļ es varēju kaut kā iekļauties termiņos. Artūrs pieteica izstādi Kultūrkapitālam, un tad man vairs nebija izejas. Jā, es vēl īsti neesmu iegājusi darba ritmā.
Man bija radies iespaids, ka tu esi ļoti čakla!
Pirms tam es biju čakla. Man ir diezgan grūti nodalīt – viss, ko esmu darījusi naudas dēļ, arī ir bijusi tikai zīmēšana. Tur ir gan tekstils, gan scenogrāfija, ilustrācija, tēli filmām. Tie it kā ir pasūtījuma darbi, tādēļ nav īsti mani, bet tik un tā zīmējumi.
Cik tas prasa – stundas, dienas?
Jā, no rīta līdz vakaram sēdi un zīmē! Pēdējais, ko es Amerikā darīju, bija filmai “Spogulīt, spogulīt” (Mirror Mirror, 2012). Mani pieaicināja tērpu dizainere Eiko Išiota (Eiko Ishiota). Mēs satikāmies darbā pie “Spaidermena” iestudējuma Brodvejā (Spider-Man: Turn Off the Dark, 2011). Pēc tam viņa pasauca mani pie sevis zīmēt, un iedeva tēlus (character) vienai epizodei – kā viņi izskatīsies, sākot no apakšveļas līdz virsdrēbēm.
Vai tas ir kaut kas atdalīts no kostīmu dizaina?
Nē, kopā. Epizode bija ļaunās pamātes (lomā – Džūlija Robertsa – red.) kāzas, kas notiek sniegā, kur visi iedomīgie aristokrāti ir apģērbušies kā papagaiļi. Tad rūķīši viņus aplaupa un viņi paliek apakšveļā – tāds bija uzdevums, kas man bija jāizdomā. Filmā šī epizode ir, man šķiet, pat īsāka par minūti.
Baiba Baiba. Izstāde “Steel of Love /...un no jauna es topu es pati”. 2016. Foto no ekspozīcijas Kaņepes Kultūras centrā
Es no pasaku filmām gan turos pa gabalu, bet arī šis man likās diezgan drūms stāsts. Neesi domājusi, kādēļ tevi tādiem izvēlas?
Nezinu. Viens krievu izcelsmes amerikāņu mākslinieks man teica: “Baiba, u tebja čornaja ruka!” (Baiba, tev ir melna roka!) Varbūt tādēļ.
Kāda bija sadarbība ar Eiko?
Es zīmēju mājās, bet sadarbība aprāvās, jo viņa nomira tieši pirms filmas pirmizrādes.
Kā tu savieno komerciālus un individuālus radošos projektus? Varētu nebūt viegli.
Komerciālie projekti ir ļoti pamācoši. Tikai radošajā darbā ir viegli iestigt. Brīžam ir uzdevumi, uz kuriem sākumā skatos it kā vīpsnājot, augstprātīgi, bet beigās izrādās, ka no tiem ļoti daudz var paņemt. Kaut vai zīmējumi tekstilam – var apgūt tehniskus risinājumus un daudz ko citu.
Skatoties tavus zīmējumus, liekas, ka tiem kūmās stāvējuši arī latviešu grafikas klasiķi – Gunārs Krollis, Aleksandrs Dembo… Vai tu jūti savu radošo izcelsmi?
Jā, protams, es ļoti jūtu Rozentāla skolu, bet tā ir arī kaut kas tāds, no kā grūti tikt vaļā. Iespaidu ir atstājuši linogriezumi Akadēmijā. Man patīk tā melnbaltā, skarbā zīmējuma tehnika. Ja runājam par ietekmēm, piemēram, meksikāņu karikatūrists Manuels Manilla man ļoti patīk.
Ir nācies dzirdēt, ka Rozentāla skola atstājot teju traumatisku iespaidu uz mākslinieku rokrakstiem.
Man liekas, tā bija ļoti noslēgta, saudzējoša vide. Parastās skolas padomju laikos bija daudz skarbākas. Protams, bija slodze – kad citi bērni varēja iet spēlēt futbolu, mums bija jāzīmē. Bet citādi tā bija gandrīz kā siltumnīca. Bet tieši rokraksta vai domāšana ziņā skola uzliek diezgan spēcīgu zīmogu. Reizēm es to jūtu kā traucēkli. Bet bez Rozentāla skolas es, iespējams, vispār nezīmētu.
Baiba Baiba.”Bļodas lūgšana.” 2016
Kādēļ tieši zīmēšana kļuva par tavu nodarbošanos?
Tā nekļuva, es vienkārši nepārstāju zīmēt. Man šķiet, bērnībā visi bērni zīmē, tikai citi neturpina, sāk nodarboties ar nopietnākām lietām. Es pie tā arī paliku.
Cik interesanti, es, piemēram, bērnībā nezīmēju.
Lūk, man likās, ka bērnībā zīmē visi, bet tagad skatos apkārt, ka tomēr ne. Laikam es esmu bijusi starp zīmējošajiem.
Artūrs: Zini, ir liela atšķirība starp iemācīto zīmēšanu un dabīgo roku: piemēram, kā zīmēju es un kā – Baiba. Man ir iemācīta zīmēšana, pētniecība kaut kādā virzienā. Bet, kad Baiba pieskaras, tu nevari atraut acis: tur ir mistiskais, sakompromitētais vārds – skaistums. Tas uzrodas dabīgi. To nevar ne noslēpt, ne sajaukt ar kādu citu – arī tā saucamajās komerclietās.
Baiba: Man (kadru plānos) bija jāzīmē ļoti daudz Spaidermenu. Tad man teica, lai es pārstāju zīmēt sevi. Tas izpaudās pat proporcijās – bija ļoti jādomā, ka tas ir cits tēls, nevis es pati. Tas ir tāpat kā Rozentāla skolā, kad bērni sazīmē Dāvida galvu, un, izstādot pat neparakstītus darbus, uzreiz var pateikt, kurš ir kura.
ASV komiksu kultūra ir ļoti sazarota, pa stiliem un virzieniem.
Zinu, ka vairākos gadījumos pasūtītāji ir prasījuši tieši “Baibas roku” – vairāk gan tekstu ilustrācijām.
Artūrs: Interesanti, ka tajā industrijā nav runas par māksliniekiem, runā tieši par rokām.
Baiba: Mana vārda tur nav, bet, piemēram ir Ralph Lauren audumi, kuru zīmējumos ir mana roka!
Baiba Baiba. Izstāde “Steel of Love /...un no jauna es topu es pati”. 2016. Ekspozīcijas skats Kaņepes Kultūras centrā
Es pieļauju, ka jūs abi esat kā šūpolēs starp darbu lielu zīmolu labā un savām radošajām iecerēm.
Artūrs: Varu teikt par sevi – lielie projekti daudz ko atļauj. Resursi, kas ir pieejami, protams, ir nesalīdzināmi. Tad, pārejot uz savu projektu, kura budžets, piemēram, ir 1000 eiro instalācijai, kļūst dīvaini, jo kādā teātra projektā būtu 100 000. (Artūrs ir scenogrāfa Georga Cipina (George Tsypin), daudzu operu un mūziklu izrāžu, kā arī Soču Olimpisko spēļu atklāšanas dizainera radošais asistents – red.) Bet es reizēm ļoti ciešu, ir sajūta, ka nosviežu zemē savu dārgo laiku.
Baiba: Tas mums ir ļoti atšķirīgi. Vienalga, kādu darbu es daru, jūtos kā skrūvīte pareizajā vietā. Man nav problēmu. Man nav pārdzīvojumu. Tie laikam ir lielajiem vīriešu ego. Man nav sajūtas, ka jācīnās par teritoriju.
Izklausās pēc baigi tradicionāla lomu sadalījuma…
Artūrs: Bet pareizi, mēs taču par to pat neesam runājuši, vai ne?
Baiba: Nē.
Baiba Baiba. Darbs izstādē “Steel of Love /...un no jauna es topu es pati”. 2016
