Naksnīgās pilsētas romantiķi
Īssaruna ar Artūru Punti par izstādi “Signālpāri”
27/07/2016
Foto: Agnija Grigule
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā vēl līdz 3. augustam skatāma Latvijas dzejnieka un mākslinieka Artūra Puntes un Krievijas jauno mediju mākslinieka Alekseja Griščenko kopdarbs “Signālpāri”. Ekspozīcijā ietverti mazi gaismas diožu ekrāni, kuros attēlu iededz tūkstotis mazu spuldzīšu. Attēlotais kļūst nojaušams, skatītājam atkāpjoties atpakaļ vai aplūkojot ekrāna spoguļattēlu, kas atstarojas uz citas, speciāli sagatavotas virsmas. Mazās spuldzītes iespējams uzlūkot kā signāldevēju, bet atstaroto attēlu kā apstiprinājumu signāla uztveršanai.
Izstādes iecere radās pirms vairākiem gadiem, kad Artūrs Punte radīja skaņu poēmas, ierakstot dažādas skaņas naksnīgās pilsētās. Aizrāvies ar romantisko mirguļošanu, ko pilsētvidē rada reklāmas spuldzīšu, luksoforu, signalizācijas gaismu, ostas bākuguņu un dzelzceļa signālu darbošanās, viņš izveidoja video ierakstu kolekciju, kurā bija fiksēti vientulīgie signāli kā eksistences apliecinājumi. Taču gaismiņas, fiksētas video, zaudēja savu brīnumaino dzīvīgumu, tāpēc tika meklēts cits formāts, kā rekonstruēt sajūtas, kas rodas, vientuļi klaiņojot naksnīgā pilsētā, – un rezultāts ir redzams izstādē.
Artūrs Punte, viens no dzejnieku grupas “Orbīta” dalībniekiem, studējis literatūras zinātni Maskavas Literatūras institūtā. Viņa grāmata “Poētiskie veltījumi”, ko 2013. gadā izdeva „Orbīta”, apbalvota vairākos konkursos, tostarp arī grāmatu konkursā “Zelta Ābele” un Baltijas grāmatu mākslas konkursā. Artūra Puntes darbi bijuši skatāmi gan Cēsu mākslas festivālā, gan projekta “Rīgas Dzejas karte” izstādēs, laikmetīgās mākslas festivālā „Survival Kit” un citur. Izstādes līdzautors Aleksejs Griščenko dzīvo un strādā Novosibirskā Krievijā, kur absolvējis Novosibirskas Tehnoloģiju institūtu.
Arterritory sazinājās ar Artūru Punti, lai uzzinātu ko vairāk par to, kā abi mākslinieki satikās, kāds bija viņu sadarbības process un vai tam būs turpinājums?
Kāds ir šī darba princips? Kāpēc jums bija interesanti to īstenot?
Galvenie principi – dzeja bez vārdiem un gaisma, kas tiek parādīta ar gaismas palīdzību. T.i. tīrās vielas un darba instrumentu – kā strādāt ar gaismu – meklējumi. Naksnīgās pilsētas lirika – signālugunis un sentimentālas gaismas – tādas kā gaisma vientuļā logā, ceļu remonta mirgojošās dzeltenās uguntiņas, vēlīna velosipēdista, kas attālinās, lampiņas mirgošana, bākugunis, kas virza savu staru virs jūras nakts tukšumā, ielu laternas, kas iededzas ar gaismas noraustīšanos... Lai fiksētu un pārnestu šo trauslo pilsētas romantikas stāvokli, vajadzēja izstrādāt savu mediju – kameru ar diožu videomeklētāju, kā arī diožu paneļus-atskaņotājus. Matricas ar diožu izšķirtspēju 32x32 mirgo tumsā, bet tēls-attēls veidojas tikai pateicoties attālumam un uz atspīdošās-gaismu izkliedējošās virsmas. Šajā gadījumā galarezultāts ir medijs.
Kā veidojās sadarbība ar Krievijas līdzautoru Alekseju Griščenko? Kāda bija šādas attālinātas sadarbības specifika?
Sadarbība ar Alekseju Griščenko (Novosibirska) izveidojās mūsu izstādes atslēgvārda “LED” meklējumu rezultātā. Alekseja Youtube kanālā es uzgāju viņa eksperimentus ar video pārnešanu uz diožu matricām, un man likās, ka viņš taustās tajā pašā virzienā, kurā es. Tā arī bija. Es viņam izstāstīju par savu naktī mirgojošo lampiņu videokolekciju un par to, ka videoprojekcija nespēj pārnest tā brīža maģiju, kas liek naktī ieslēgt kameru un filmēt pilsētas ugunis. Tālāk mēs ideju attīstījām jau kopā, bet tehniskais risinājums ir Alekseja autordarbs.
Mūsu sadarbības specifiku veidoja 4 stundu atšķirība laikā starp Novosibirsku un Rīgu – t.i. sarakstoties un sazvanoties, tu sastopi cilvēku pavisam citā dienas, apziņas stāvokļa, enerģijas līmeņa fāzē, nekā tu pats atrodies. Par vēl vienu niansi var uzskatīt mūsdienu globālās loģistikas īpatnības – kad Ķīnā pasūtīta elektronika nepavisam nenonāk taisnā ceļā Novosibirskā, līdz kurai ir vien daži simti kilometru, bet nezin kādēļ vispirms dodas uz Helsinkiem, tad uz Maskavu un tikai pēc tam tikai uz Novosibirsku – lūk šiem, laika ziņā neparedzamajiem mūsu kamerai un ekrāniem nepieciešamo sastāvdaļu ceļojumiem apkārt pasaulei mēs sekojām līdzi ar drebošu sirdi... Un arī pasta ziņojumu starp Krieviju un Latviju īpatnības – kad paciņa vairākas dienas atrodas muitas punktā bez kustības, bet pēc tam bez visādiem paskaidrojumiem dodas atpakaļ, vēlāk tomēr atrodot adresātu... Un vēl – lielu failu nosūtīšana un lejupielāde... Vārdu sakot – tas bija pārbaudījums saziņas veidiem, kādi pieejami vienkāršam mūsdienu cilvēkam. Idejas planē noosfērā un pagaidām tās labāk vieno cilvēkus nekā infrastruktūra.
Vai šo ideju var attīstīt tālāk, un aptuveni kādā perspektīvā?
Izstādi “Signālpāri” LLMC Ofisa galerijā mēs uzskatām par pilotizstādi – diožu kameras paņēmienu un iespēju potenciālu mums vēl tikai nāksies izpētīt un attīstīt. Šobrīd tas ir diezgan eklektisks dažādu videofragmentu kopums, kas skatāms uz ātru roku sameklētām atspīdošām dažādu materiālu virsmām – drīzāk iespējamo efektu demonstrācija. Nākamajai izstādei mēs esam iecerējuši sagatavot daudz vienotāku un ieturētāku ierakstu kolekciju, smalkāk izstrādāt kopējo noskaņu. Kā jau teicu – mūsu gadījumā par galarezultātu vajadzētu uzskatīt pašu mediju (nesēju), kas nosaka savus mākslinieciskos noteikumus, bet saturs varbūt arī mainīsies no izstādes uz izstādi...
