Ieskats Londonas projektā “Skulptūra pilsētā”
Īssaruna ar vienu no projekta direktorēm Stellu Joannū
02/08/2016
Sculpture in the City
Londona, Anglija
Līdz 2017. gada maijam
„Skulptūra pilsētā” savā ziņā ir projekts, kas jau kļuvis par Londonas vasaras tradīciju. To jau sesto gadu organizē Londonas pilsēta, un tā ietvaros laikmetīgās mākslas darbi tiek izstādīti neparastās pilsētas vietās. Taču šis gads izceļas ar līdz šim nepieredzētu vērienu – urbānajā vidē eksponēti 15 mākslas darbi, turklāt katrs no tiem novietots blakus kādam ikoniskam arhitektūras objektam. Piemēram, septiņus metrus augstā katalāņu mākslinieka Žaumes Plensas skulptūra novietota pretī Normana Fostera „Gerkinam”, bet Entonija Karo koši sarkanais un sešas tonnas smagais darbs iesaistīts vizuālā dialogā ar Ričarda Rodžersa projektēto Lloyd’s ēku. Projektā iesaistītie mākslinieki ir gan starptautiski atpazīstami vārdi, gan relatīvi jaunpienācēji.
Huma Bhabha. The Orientalist. 2007. Bronza. 180 x 84,5 x 112 cm. Stephen Friedman īpašums
uzdeva dažus jautājumus vienai no projekta direktorēm Stellai Joannū (Stella Ioannou).
Pēc kādiem principiem jūs vadījāties, izvēloties vietas, kurās izstādīt mākslas darbus?
Visbūtiskākā procesa daļa ir tikšanās ar katru mākslinieku (vai viņa galeristu) individuāli, kopā izstaigājot rajonu un atrodot īsto vietu (vai vietas), kurā viņi priecātos redzēt savus darbus. Tad ir nākamais līmenis, kas saistīts ar loģistiku un atļaujām no īpašniekiem. Tajā brīdī projekts jau kūrē pats sevi. Tā kā lielākā daļa skulptūru, ko rādām, ir jau iepriekš pabeigti darbi, mums ir svarīgi, lai mākslinieki ir iesaistīti un nodrošinātu darbu eksponēšanu vislabākajā iespējamajā veidā.
Žaume Plensa. „Laura.“ 2013. Čuguns. 702,9 x 86,4 x 261 cm. Foto: Kenneth Tamaka
Publiskā telpa ir daudz atvērtāka un pieejamāka potenciālajam skatītājam kā iekštelpas. Projektu „Skulptūra pilsētā” redzēs ļoti daudzveidīga publika, ne tikai parastais mākslas skatītājs. Kā tas ietekmē jūsu kuratorisko perspektīvu?
Telpa, kurā tiek demonstrēts projekts „Skulptūra pilsētā”, neapšaubāmi ir viena no visunikālākajām urbānajām vidēm, un tas lielā mērā diktē to, kā mākslas darbi tiek izstādīti. Mums ir daudz vairāk ierobežojumu kā normālā galerijā, un daudz vairāk faktoru, kas jāņem vērā, piemēram, publikas drošība. Pati pilsēta jau arī mainās, kas nozīmē, ka gadu pēc gada varam izmantot atšķirīgas vietas. Arī paši mākslas darbi savā ziņā nosaka, kur viņiem „jāieiet”; šie faktori ir gan darba apjoms un svars, gan citas gluži praktiskas lietas.
Mets Kolišovs. Magic Lantern Small. (Fragments.) 2010. Tērauda rāmis, stikls, spogulis, alumīnijs, LED gaismas, motors. 235 x 114 x 114 cm. Blain | Southern īpašums
Kā parasti tiek izvēlēti mākslinieki šim projektam?
Mēs izsludinām atklātu konkursu, un mūsu pieredzes bagātā mākslas padome, kurā ietilpst Aivona Blezvika no Vaitčepelas gelerijas, Džeina Elisona no Bārbikana centra, Roberts Hiskokss no Hiscox apdrošināšanas kompānijas (viņš ir viens no mūsu atbalstītājiem un pazīstams mākslas mecenāts), Stīvens Fīkijs, viens no New Art Centre Roche Court vadītājiem, un māksliniece un publiskās mākslas mecenāte Vendija Fišere, atlasa kandidātu sarakstu, ar kuru savukārt mēs strādājam tālāk. Šogad tika atlasīti 33 mākslas darbi no vairāk nekā 120 iesniegtajiem, gala rezultātā ir izstādīti 17 mākslinieki 20 lokācijās.
ARHĪVS: Between the Universal and the Personal | An interview with Iwona Blazwick
Recycle Group. Untitled (TBC). 2014–2015. Plastmasas siets. 300 x 500 cm / 650 x 300 cm. Recycle Group īpašums
Vai ir vēl kādi nosacījumi, kas māksliniekiem jāņem vērā, radot darbus šim projektam?
Šie darbi lielākoties ir jau iepriekš radīti. Ļoti nedaudzos gadījumos izvēlētie mākslinieki ir radījuši jaunus darbus konkrētai vietai. Šogad mākslinieku duets ar nosaukumu Recycle veidoja darbu „Iekrišana virtuālajā realitātē” tieši viņiem izvēlētajā vietā Līdenholas tirgū. Vēl cits šīgada darbs – mākslinieka Šana Hura objekts „Salauztais pīlārs #12” – tika speciāli radīts Sv. Helēnas baznīcas pagalmam. Jebkurā gadījumā visiem ir jāņem vērā, ka darbs būs eksponēts ārā, tātad tam ir jābūt ūdensdrošam un izturīgam.
ARHĪVS: Gumija. Ģipsis. Nenoņemt līdz novembrim. Saruna ar Krasnodaras mākslinieku grupu Recycle
Entonijs Karo. „Aurora.“ 2000/2003. Krāsots tērauds. 265 x 523 x 308 cm. Foto: John Riddy
Kāda ir šīgada „kopējā tēlnieciskā sajūta”?
Mums nekad nav bijusi kāda specifiska tēma, taču ekspozīcijas telpa, protams, nosaka to, ka tiem jābūt liela apjoma darbiem. Publiskā telpa, kur izstādām darbus, iekļauj gan 56 stāvus augstus torņus, gan 15. gadsimta baznīcas. Sešu gadu laikā projekts ir izaudzis, esam iemācījušies strādāt gan ar ārkārtīgi milzīgiem darbiem, gan ar cilvēcīgāku izmēru skulptūrām. Šogad lielākais objekts ir deviņus metrus augsts, bet mazākais – tikai 37 centimetrus garš. Liela nozīme ir arī krāsai. Piemēram, Entonija Karo „Aurora” un Jirgena Partenheimera Axis Mundi patiešām izceļas vidē, kur dominē stikls un tērauds.
Šī gada atlasē pamānāmas arī vairākas vienojošas tēmas. Ir figurālie darbi: Žaumes Plensas „Laura”, Benedeto Pjetromarki „Par svētajiem un jūrniekiem” un Enriko Davida „Bez nosaukuma”. Ir tādi darbi, kuros izmantoti atrastie objekti: Entonija Karo „Aurora”, Maikla Laionsa „Kentaurs” un jau minētie Pjetromarki jūrnieki. Vēl viena tēma ir garīguma meklējumi, piemēram, Jirgena Partenheimera Axis Mundi un Petroka Sesti „Solārais relejs”.
Vai varat nosaukt piecus interesantākos mākslas darbus, kas apskatāmi projekta „Skulptūra pilsētā” ietvaros?
Man grūti izvēlēties dažus interesantākos, jo esmu bijusi cieši saistīta ar katru eksponēto darbu. Ikreiz, redzot katru no tiem, mani joprojām pārņem sajūsma. Es teiktu, ka Džuzepes Penones darbs „Akmens ideja – 1327 kg gaismas” perfekti iederas savā vietā – to, ka tas nav īsts koks, var saprast tikai ieraugot akmens bluķus un saprotot, ka īstā kokā tādi nevar būt. Pat objekta augstums ir gandrīz identisks īstajam kokam turpat blakus pie baznīcas. No deviņus metrus augstā Penones darba nonākam pie Lizijas Sančesas „Kadanetām” – tie šogad ir mūsu vismazākie darbi – tikai 37 cm gari. Māksliniece tos bija veidojusi kā ciklu, un mēs tos izstādām četrās dažādās vietās. Šī darba ideja par to, kas paliek pēc ballītes, man ir īpaši tuva, kā arī šī ir laba iespēja projekta ietvaros izveidot tādu kā atsevišķu taku. Turklāt, lai darbus ieraudzītu, ir jāskatās augšup.
Ugo Rondinone. SUNRISE. east. july. 2005. Bronza, sudraba krāsa, betons. 200 x 130 x 150 cm. © Ugo Rondinone. Sadie Coles HQ īpašums, Londona
Gevina Tērka darbs „Pusvirus” ļoti labi iederas mūsu vienīgajā zaļajā lokācijā, kā arī perfekti sabalsojas ar blakus esošās baznīcas durvīm; vasaras dienās tā ir ļoti sabiedriska vieta. Esmu redzējusi, kā cilvēki iet cauri šīm durvīm, kamēr citi tikai skatās, nesaprotot, ko tās tur dara.
Jirgena Partenheimera septiņus metrus augstais karaliski zilais darbs Axis Mundi atrodas vietā, ko izmantojam pirmo reizi, turklāt tas rada no šīs vides ļoti atšķirīgu sajūtu. Mani ļoti uzrunā šī objekta vēstījums, to pašu varu teikt arī par divām Ugo Rondinones maskām, kas atrodas uz Bišopsgeitas un Līdenholstrītas stūra, kas ir viena no mūsu visnoslogotākajām lokācijām.
Viljams Kentridžs un Gerhards Markss. Firewalker. 2014. Krāsots tērauds. 300 x 175 x 204 cm. © William Kentridge & Gerhard Marx. Mākslinieka un Marian Goodman Gallery īpašums
Ja varu pievienot vēl tikai vienu darbu, tad minēšu Viljama Kentridža un Gerharda Marksa „Ugunsgājējs”, kas ir vienlaicīgi rotaļīgs un kontemplatīvs un atrodas uz Bišopsgeitas stūra, kur garām iet tūkstoši. Un kurš gan var palaist garām Žaumes Plensas „Lauru”, kas atrodas „Gerkina” priekšā un par ko ļoti priecājas vietējā apsardzes komanda.
