Lietuvēns pret vilkati. Kurš kuru?
Īssaruna ar amerikāņu keramiķi Kristoferu Garsiju par viņa darbu SERDES darbnīcu un rezidenču centrā Aizputē
02/08/2016
Kristofers Arturs Garsija (Christopher Arthur Garcia) ir keramiķis no Ņujorkas. Šovasar viņš uzturējās SERDES darbnīcu un rezidenču centrā Aizputē, kur veidoja māla skulptūras, kam iedvesmu un tēlus meklēja latviešu folklorā. Mākslinieks atklāj, ka interese par Baltijas jūras reģiona folkloru radusies jau senāk – vietējie tēli un nostāsti viņu iedvesmo radīt arvien jaunus darbus vairāk kā desmit gadu garumā. „Mana latviešu folkloras izpēte aizsākās internetā. Vispirms lasīju par vilkati, vēlāk sāku pētīt dažādas dievības, varoņus un mītiskas radības. No tiem īpašu uzmanību pievērsu dēmoniskajam lietuvēnam un pūķim,“ stāsta Kristofers Garsija.
Pavadījis bērnību Puertoriko, viņš studējis rakstniecību un mākslu Benningtonas koledžā Vermontā, kur ieguvis bakalaura diplomu 1990. gadā. Maģistra studijas beidzis Arizonas universitātē 1992. gadā. Vēlāk strādājis par mākslas pasniedzēju Mississippi Valley Valsts Universitātē, koledžās Vašingtonā un Ohaijo. Šobrīd Kristofers Garsija ir mākslas pasniedzējs Calhoun augstskolā Ņujorkā. Kā mākslas žurnālists un fotogrāfs viņš ir publicējis vairāk kā 20 rakstus par vizuālo mākslu, ceļojumiem, individuāliem māksliniekiem un mākslas centriem dažādos gan vietēja, gan starptautiska mēroga mākslas žurnālos.
Kristofera Garsijas radītos latviešu pasaku un teiku tēlus līdz pat augusta beigām var skatīt Aizputes novada Tūrisma informācijas un Mūžizglītības centrā. Arterritory māksliniekam uzdeva dažus jautājumus par viņa darbiem un iedvesmas avotiem.
Jau vairāk kā desmit gadu esat strādājis un radījis darbus, kuru tēlus iedvesmojuši stāsti no Baltijas jūras reģiona. Kā sākāt interesēties par šo vietu? Kas pievērsa jūsu uzmanību?
Kopš bērnības esmu bijis „Gredzenu pavēlnieka“ liels cienītājs. Kad Somijā strādāju pie savām jaunām skulptūrām, kurām iedvesmu guvu somu eposā „Kalevala“, biju pārsteigts, kad uzzināju, ka Tolkīnu iedvesmojusi Somijas folklora. Sapratu, ka jaunu, līdz šim neiepazītu vietu folkloras tradīcijas var iedvesmot jaunam un citādam mākslas darbam.
Kristofers Garsija. „Vilkatis.“ 2016
Vai jūs interesē arī citu pasaules tautu folklora?
Dzimis Puertoriko pie Karību jūras, es uzaugu klausoties vietējās tautas pasakas un ticēju, ka tās ir balstītas patiesībā. Kad pieaugu, es nesāku domāt, ka tā visa ir īstenība, tomēr biju pietiekoši ilgi ar tām dzīvojis, lai noticētu maģiskā iespējamībai manā dzīvē. Tas vēl vairāk nostiprinājās, kad viesojos un strādāju Islandē un pieredzēju to, kā mana „praktiskā“ ikdienas dzīve tiek pakļauta garu – kuri dzīvo šīs enerģētiski spēcīgās salas daudzajos akmeņos – vēlmēm.
Vai šeit esat pamanījis kādas īpašas lietas, ko neatrodat citu tautu folklorā?
Latvijā, atšķirībā no citām vietām, kur esmu dzīvojis un strādājis, nav negatīvas attieksmes pret vilku. Iedziļinoties šajā tēmā, sastapos ar to, ka latvieši visā vēstures gaitā vienmēr ir godbījīgi izturējušies pret dabu, kā arī godājuši tās garīgo spēku.
Kuras pasakas, teikas, tēlus esat atveidojis, strādājot SERDES darbnīcu un rezidenču centrā Aizputē?
SERDES rezidencē manu tēmu lokā bija kultūrvaroņi – Lāčplēsis un Melnais bruņinieks, kā arī Kurbads un deviņgalvu velns, bet no dievību panteona izvēlējos Mēnesi, Pērkonu un Veļu māti. Izveidoju arī vilkati, lietuvēnu un pūķi.
Kristofers Garsija. „Lāčplēsis un Melnais bruņinieks.“ 2016
Kurš tēls jums šķiet vistuvākais? Kāpēc?
Vairākiem cilvēkiem Aizputē, kā arī draugiem un ģimenei ASV un Puertoriko ļoti patika pūķis. Man pašam vislielākais izaicinājums bija deviņgalvu velns, bet esmu ļoti apmierināts ar rezultātu. Tas, ka latviešu folklorā velns ir nežēlīgs un ļauns, bet viņu ir iespējams uzvarēt, jo viņš pat nav pārāk gudrs, daudz pasaka par Latvijas lepnumu un nelokāmo garu.
Kristofers Garsija. „Deviņgalvu velns.“ 2016
Kuru no tēliem bija visgrūtāk atveidot?
Tas bija guļošā dēmona un vilkača savienojums. Man prātā bija pavisam skaidra vīzija, kā būtu jāizskatās lietuvēnam, jo apraksti un attēli, ko redzēju internetā saskanēja ar kādu slavenu mākslas darbu, kas ir raisījis manu interesi jau desmitiem gadu – Johana Heinriha Fisli gleznu „Murgi“. Zināju, ka man jābalstās uz savu vizuālo iztēli, pat, ja tā nesaskan ar latviešu iztēli. Arī attiecībā uz vilkača tēlu man prātā bija vairākas versijas, kuras nevarēju ignorēt. Tās arī izmantoju, saprotot, ka nevaru neņemt vērā savu paša pieredzi un interpretācijas.
Kristofers Garsija. „Pūķis.“ 2016
Kādus materiālus jūs izmantojāt?
Visiem darbiem pamatā ir keramika. Atkarībā no tēla, mālam pievienoju krāsu, tinti, auduma gabaliņus, dziju un citus jauktu mediju elementus, ko atradu Aizputes vietējos veikalos.
Kristofers Garsija. „Pērkons.“ 2016
Vai šos darbus, kas balstīti latviešu folkloras tēlos, esat iecerējis parādīt vēl kur citur pasaulē?
Skulptūras paliks Latvijā – ir pārāk dārgi tās transportēt. Tomēr tuvāko mēnešu laikā es plānoju uzrakstīt rakstu par savu pieredzi un darbiem. Raksts būs publicēts žurnālā ar starptautisku lasītāju loku.
