Atrast neparasto parastajā. Sergejs Davidovs
04/08/2016
Vecajā Cēsu alus darītavā izstādē “Laikmetīgā ainava” līdz 14. augustam izstādīti divi Sergeja Davidova (1959) audekli. Vienā attēlots “maka” ekrāns Mac OS operētājsistēmas ielādes laikā, otrā – Photoshop ekrānšāviņš. Akurāti pelēki bloki, rūpīgi izpildītas izdrukas uz audekla, ainavas, kuras mēs vērojam, ainavas, kas mūs veido.
Sergejs Davidovs. Bez nosaukuma 3. 2016. Foto: Kristaps Kalns
Arī mani daļēji veidojis Sergejs Davidovs vai, precīzāk, viņa kolāžas žurnālā “Avots”, kas tika izdots 80. gadu otrajā pusē un 90. gadu sākumā. Melnbalti mikšļi no kaut kādām koloniālām enciklopēdijām un padomju laika drošības tehnikas instrukcijām. Visa sajaukums ar visu, tajā pašā laikā vienmēr precīzi izstrādāts un fantāziju rosinošs. Toreiz man postmodernisms sākās tostarp tieši ar šīm kolāžām.
Sergejam Davidovam ir milzīga dizainera un ilustratora pieredze, un to, ko viņš dara, viņš izpilda meistarīgi un ar pilnu atbildību. Bet sāka viņš ar diezgan absurdām un spontānām lietām un latviešu mūsdienu mākslas vēsturē ienāca arī kā 80. gadu vidus jautro un provokatīvo akciju dalībnieks.
Ar tām mēs arī iesākām mūsu sarunu.
– Interesanti, ka mana pirmā nozīmīgā izstāde arī notika Cēsīs. Tas bija 1986. vai 1987. gads, uzreiz pēc (Mākslas) Akadēmijas. Tur vēl bija Oļegs Tillbergs, Indulis Gailāns... Oļegam, atceros, mēs nesām gulšņus no stacijas. Bet man bija dīvains darbs – četras trīslitru burkas ar izgaismojumu, vienā bija tomāti, otrā visādi krāmi, olu čaumalas, rūpnieciskie atkritumi. Tolaik konservēšana bija ļoti populāra – ļaudīm patika visu marinēt. Un tas, godīgi sakot, “krita uz nerviem” līdz noteiktai robežai.
Tāds bija laiks – cilvēki bija norūpējušies ar krājumu sagatavošanu...
Tieši tā, un tur tas viss turklāt mirgoja, izgaismojās, bet pats darbs saucās “Skrejceļš”... nē, “Lidosta”!
Ar Oļegu Tillbergu jūs arī rīkojāt dažādas akcijas...
Jā, jo tajā laikā reizi gadā notika Mākslas dienas un tajās varēja notikt pilnīgi fantastiskas lietas. Daugavmalā, teiksim, bija kaut kāda pa pusei vasarnīcu apbūve, no kuras cilvēki kā aizgāja, tā arī visu pameta – kaut kādus būrus, laivas. Oļegs vietu atrada, pēc tam sarunāja ar traktoristiem – mēs tās grabažas iekrāvām, aizvedām uz Vecrīgu un tur izkrāvām. Un nevienam sākumā nebija nekādu jautājumu. Oļegs tur gulēja armijas apmetnī-teltī, es arī gulēju būrī un lasīju avīzi “Literatūra un māksla”. Sarmīte Māliņa staigāja apkārt, skaidroja, kas un kā notiek, un te vienā brīdī parādījās “atbilstošie orgāni”. Un mūs diezgan brutāli piecēla kājās, rokas aiz muguras, bet sanāca, ka izsauca Džemmu Skulmi, toreizējās Mākslinieku savienības priekšsēdētāju. Un viņa to visu centās nokārtot un mūs aizstāvēja. Un vēl atnāca mākslinieka Ivara Heinrihsona tēvs, Augusts Heinrihsons – sirms, gara auguma, solīds. Uzreiz starp tiem cilvēkiem formā sākās sačukstēšanās: “Amerikāņu spiegs!” Bet viņš bija tāds principu cilvēks – 30. gados kā akmeņkalis piedalījies Brīvības pieminekļa celšanā, un krieviski nerunāja. Pēc tam vienu no šiem cilvēkiem formā es vēl redzēju janvāra notikumu laikā, viņš tur kaut ko komandēja.
Akcija “Būri”. 1988. Foto no personīgā arhīva
Cita akcija notika tunelī pie stacijas – tas taču izskatās kā tāda tēsta klints. Es biju ūdenslīdēja tērpā, Oļegs arī kaut kā tamlīdzīgi. Tur bija gultiņas, tajās it kā gulēja autiņos ietīti zīdaiņi – tādi sainīši, vēl bija klavieres un profesionāls motociklists, kas mums apkārt meta lokus. Tāds nostaļģijas un brutalitātes sajaukums.
Akcija “Staburaga bērni”. 1988. Foto: Andris Krieviņš
Nostaļģijas pēc kā?
Pēc Staburaga – klints, kuru appludināja Pļaviņu HES celšanas laikā. Akciju sauca “Staburaga bērni”, tas ir, bija domāts, ka, lūk, tagad viņi ir jau šādi, alegoriski izsakoties. Bērniņi gultiņās un ūdenslīdēji. Un klavieres Oļegs sazāģēja ar zāģi. Bet motociklists brauca lokos un gandrīz notrieca šīs gultiņas.
Bet kā jūs dabūjāt visas šīs lietas? Teiksim, gultiņas?
Bija tā, ka Oļegs teica: “Aizbrauksim, es tur esmu par tām jau sarunājis.” Un viņš patiešām bija tās noskatījis kaut kādā slimnīcā, bet bija pilnīgi nesaprotams – kāpēc tās tur stāv, izmestas laukā vai arī nē. Un, protams, viņš tur ne ar vienu neko nebija sarunājis. Bet, ja cilvēki atbrauc ar traktoru vai kravas mašīnu, tātad kādam tas vajadzīgs. Un pēc performances mēs tās atkal sakrāvām un aizvedām atpakaļ vietā. Un neviens pat nepajautāja – kādēļ, kāpēc.
Trešā akcija notika bijušās Japānas vēstniecības garāžā. Un arī Mākslas dienās – tur bija saorganizēta izstāžu zāle. Un, lūk, Oļegs atrada beigtu kaķi, nejauši, būvlaukumā, un tas noderēja. Pa virsu tur bija sija, kura uztaisīja iegriezumus, un Sarmīte Māliņa salika tajos rozes. Un bija prožektori. Un, lūk, kaķis gulēja sainītī uz šīs sijas, lejā izklāja palagus. Oļegs ar efektīvu žestu parāva aukliņu, un sainītis ar kaķi nokrita uz palagiem. Un daļa rožu izkrita tieši uz šī kaķa, un sanāca diezgan romantiski – arī sava veida alegorija.
Jāsaka, ka tajos laikos mēs bijām ne pārāk bagāti, bet rozes bija skaistas, garas. Kā reiz lija lietus, mēs tās notekcaurulē nomazgājām un puķu tirgū pie veikala Sakta pārdevām. Un aizgājām uz kafejnīcu Māksla Vecrīgā, kur to visu nosvinējām.
Kā jūs izdomājāt šīs performances? Vai bija kāds precīzs scenārijs?
Bija izpratne, ka vajag izdarīt kaut ko negaidītu kārtējās Mākslas dienās. No otras puses, gribējās darīt kaut ko pavisam citu, nevis to, ko mums mācīja. Un savienot tādā kopējā mikslī to, kas mums pašiem interesants. Tagad informācijas ir tik daudz, ka to neviens vairs nefiltrē. Bet toreiz – man ir tāda grāmata, tev – tāda. Visi centās sekot līdzi tam, kas notiek. Tagad, liekas, jaunie mākslinieki ne pārāk sevi apgrūtina ar pamatīgu noskaidrošanu, cik viņu ideja ir svaiga un vai tā nav bijusi realizēta kaut kur citā vietā. Bet toreiz no tā ļoti baidījās un centās izdomāt kaut ko patiešām nebijušu.
Un, lūk, mēs sanācām kopā dzīvoklī Baznīcas ielā un ģenerējām kaut kādas idejas. Oļegs, piemēram, uzzināja, ka pieejami ūdenslīdēju tērpi – lieliski, uztaisīsim kaut ko ar tiem. Un tie vēl bija sava veida kompromisi – starp reālo un nereālo, starp to, ko var un vērts realizēt, un to, kas nav iespējams.
Bet par zemtekstiem jūs domājāt?
Zemteksti drīzāk raksturīgi kaut kādai teatrālai darbībai. Bet te pilnīga apjēgsme nāk vēlāk. Vienkārši reducē kaut kādu emociju, un kaut kādi priekšmeti izrādās atbilstošāki. Pašā izpildīšanas brīdī vienkārši ir sajūta, ka tas ir “kruta”. Es reiz piedalījos vienas vācietes performancē viesnīcas “Latvija” izstāžu zālē. Viņa izlika kārtis, bet man bija jāstaigā apkārt un jāizrunā alfabēta burti. Tur viss bija konceptuālāk un vēsāk izstrādāts. Es toreiz pat nopelnīju 20 markas – tam laikam ne mazu naudu.
Ar valūtu vēl bija tā – ar nelaiķi Māri Ārgali pirmajā kinofestivālā “Arsenāls” pēc Augusta Sukuta uzaicinājuma mēs taisījām tādu gigantisku aklo ar spieķi un atsevišķu gigantisku cepuri pie tagadējās Katedrāles, toreiz – Planetārija. Un tajā cepurē cilvēki meta naudu. Dažādu turklāt! Un tostarp dolārus. Un nācās tos savākt, jo atkal ieradās “orgāni” un sāka interesēties, kam mēs te vācam naudu un kur mēs to visu liksim.
Bet likt taču bija kur. Tieši toreizējā Planetārijā bija slavena kafejnīca...
Jā, jā, tur bija kafejnīca. Bet otrā akcija turpat “Arsenālam” bija briesmīgi gara čūska – 80 metru, ar diezgan erotisku zīmējumu uz tās. Māris Ārgalis, Kristiāns Šics, Oļegs Tillbergs, Māris Ozoliņš piedalījās tajā projektā. Un Gintars Kavacis, kurš pēc tam aizgāja uz reklāmu, bet toreiz strādāja Rīgas videocentrā. Mēs ar Kristiānu Šicu uztaisījām zīmējumu, bet Gintars tekstilfabrikā “Juglas manufaktūra” sarunāja nodrukāt zīmējumu uz auduma. Un tad sākās. Ceha priekšnieks sāka pretoties: “Kas tā par pornogrāfiju?” Tomēr mēs to audumu beigu beigās dabūjām. Un tad to vajadzēja šūt. Rīgas kinostudijas gaiteņos turienes šuvējs to visu sašuva, un pēc tam iekšā vajadzēja sabāzt celofāna plēvi, kuru Gintars sadabūja kaut kādā kolhozā.
Un, lūk, mēs līdām pa tiem garajiem kinostudijas gaiteņiem, kamēr visus tos celofāna metrus sastūķējām. Pēc tam vēl vajadzēja tos ar kompresoru piepūst... Es, godīgi sakot, neko briesmīgu tajā neredzu, ka mēs katedrāli apjozām ar čūsku. Tomēr varbūt kāda reliģiskās jūtas netīšām aizskārām.
Tā ēka tolaik arī netika uztverta kā sakrāls objekts. Tur taču bija planetārijs un kafejnīca “Dieva auss”. Un es, godīgi sakot, šobrīd ar dalītām jūtām skatos, kā šo katedrāli apžogojuši un laikam jau trešo reizi apzeltī tās kupolu.
Tolaik tur vēl notika “Arsenāla” filmu seansi.
Jā, un dažādas izstādes.
Tā vieta ir arī divus soļus no dzīvokļa Baznīcas ielā, kur tagad dzīvo un iekārtojuši darbnīcas Ivars Heinrihsons un tava māsa, Helēna Heinrihsone. Agrāk tur dzīvoji arī tu. Esmu bijis tajā dzīvoklī piektajā stāvā, kas iziet uz bēniņiem, kas vēlāk kļuva par vietu darbnīcām. Tā bija ļoti bohēmiska, interesanta un zīmīga vieta.
Mana vecmāmiņa strādāja Latvijas Universitātē un sākumā kopš 1938. gada šo dzīvokli īrēja. Pirms kara no Rīgas sāka izbraukt vācieši, viņiem maksāja kompensācijas. Tā mēs tur arī palikām, pēc kara mamma apprecējās. Un tur mēs dzīvojām, sākumā piedzima mana vecākā māsa Baiba, pēc tam Helēna, pēc tam es. Tur dzīvoja arī vecmāmiņa Lidija Erna Parups un viņas māsa Vera Šarlota, viņai pašā atkušņa karstumā izdevās aizbraukt apciemot savus bērnus, kas kara beigās caur Vāciju emigrēja uz Ameriku. Bet atkusnis ātri beidzās, un viņa tur arī palika. Viņa bija pierakstīta kā reiz tajā istabā, kurā dzīvoju es. Jo toreiz taču uz katru nedrīkstēja būt daudz kvadrātmetru. Un viss bija normāli, mēs regulāri visādās vēlēšanās balsojām viņas vietā, un pēkšņi parādās komisija no namu pārvaldes un saka: “Mēs gribam apsveikt ilgdzīvotāju!” (Smejas.) Un te, protams, tas viss uzpeldēja. Un, lūk, atceros, es gatavojos skatei Mākslas akadēmijā, nakti neguļu, bet no rīta atnāk sieviete ar bērnu un saka: “Es šeit tagad dzīvošu.” Un toreiz Helēna pieslēdza klāt Mākslinieku savienību, un ar vienu Džemmas Skulmes zvanu “uz augšu” izrādījās pietiekami, lai jautājumu atrisinātu,
Tolaik, vēl atceros, bija ļoti sarežģīti pasūtīt kaut ko normālu – kaut kādus žurnālus. Un lūk, mēs no šī dzīvokļa ap četriem rītā gājām uz centrālo pastu un stāvējām rindā, lai pasūtītu “ārzemju literatūru” vai poļu “Sztuka”. Šajā dzīvoklī, būdama Rīgā, parasti apmetās dzejniece Monta Kroma. Mēs diezgan bieži kopā sitām kārtis. Un, lūk, arī tur pastā, aizņēmuši rindu, mēs (Ivars, Helēna, Monta un es) kaut kādā kaktiņā uz palodzes izvilkām kārtis. Uzreiz pienāca klāt milicis: “Nedrīkst!” Bet Monta saka: “Lai viņš iet prom, man ir tik labas kārtis!”
80. gadu otrā puse – tas arī ir laiks, kad tu sāki strādāt pēc savas nozīmes un auditorijas apmēriem kulta žurnālā, kas iznāca latviski un krieviski kā “Avots” un “Родник”.
Jā, sākumā tur strādāja Andra Neiburga, pēc tam Sarmīte Māliņa. Un katru gadu vāku taisīja viens mākslinieks. Es jau biju sācis strādāt Mākslas akadēmijā. Un man izdevās iekārtoties darbā Kino namā, bet tas nozīmē, ka varēja kādu iedabūt slēgtajos seansos. Un tad vairs nevis es biju “mākslinieces Helēnas brālis”, bet viņa bija “Kino nama darbinieka māsa”. Un es tur sāku nodarboties ar specifisku fotoprodukciju grāmatu, bukletu vākiem. Man mājās tam bija ļoti laba aparatūra. Vēl man ļoti patika veidot kolāžas. Un, lūk, izrādījās, ka vajag kaut ko žurnālam, bet man visas šīs iespējas ir. Daudz atbilstošas literatūras, dažādu izdevumu, lai no tiem šīs kolāžas veidotu, Un arī antikvariāts atradās pavisam blakus, un mēs ar Helēnu pat sacentāmies, kurš kādu grāmatu sadabūs.
Tavas kolāžas tika izmantotas kā pastāvīgs materiālu noformējums līdz pašām izdevuma beigām. Es kaut kā atceros kaut kādus etnogrāfiskus zīmējumus, kas bija iesaistīti, kaut kādus iezemiešus blakus, teiksim, mūsdienu latviešu un krievu autoru dzejoļiem...
Jā, es iepirku visu, ko varēja. Mums Baznīcas ielā joprojām saglabājusies Medicīnas enciklopēdija no 50. gadiem, Lielā Padomju enciklopēdija. Dažās senas kartes. Man bija daudz arī visādu savu sagatavju. Pēc tam jau es sāku veidot ilustrācijas arī avīzei “Diena”. Pāris nedēļā. Tad es jau ļoti daudz skenēju un to arī izmantoju darbā. Lūk, Latvijas bekons parādās Latvijas karoga veidā, piemēram, – es atradu līdzīgu gabaliņu, noskenēju un pēc tam to nedaudz transformēju.
Bet kādi know how likti lietā tavos darbos, kas redzami izstādē “Laikmetīgā ainava”?
Tās ir izdrukas, bet uz gruntēta audekla. Tajā vietā, kur tos drukāju, pat neticēja, ka tas var izdoties. Tomēr pamēģināja, un izrādījās – patiešam var.
Bet kas tev vispār ir svarīgs tajā, ko tu dari? Kaut kādu stereotipu laušana, saduršanās?
Atrast parastajā kaut ko neparastu. Un saprast, kā to var izmantot. Kad tu ilustrē svešas idejas, tu mācies atrast kāda liela teksta kvintesenci un redzēt to vizuāli. Interpretēt emociju. Laikam tā.
Sergejs Davidovs. OS X. 2016. Foto: Kristaps Kalns
