Fotogrāfija kā iegansts sarunai
Īssaruna ar fotogrāfi Kristīni Madjari
23/09/2016
Līdz 9. oktobrim Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāma pirmā Kristīnes Madjares personālizstāde “Iekšzeme”. Tas ir dokumentāls stāsts par Skrundu, par vietu, kurā fotogrāfe pavadījusi bērnību. Autore savās fotogrāfijās pievērsusies pilsētas nomales, lauku teritorijas un tās iedzīvotāju pētniecībai, mēģinot atrast atbildes uz sevis pašas uzdotajiem jautājumiem par dzīvošanu Skrundā. Fotogrāfijās Kristīne iemūžinājusi savus ģimenes locekļus un kaimiņus, pamestas ēkas, lauku skatus un nejauši tvertus mirkļus, klīstot pa dzimto mazpilsētu. Izstādi papildina arī daži Madjares zīmējumi un skices, kurās attēlotas Skrundas ainavas, bet autore atzīst, ka, lai arī zīmēšana vienmēr bijusi paralēli fotogrāfijai, tai tomēr viņas dzīvē ir daudz mazāka nozīme nekā fotogrāfijai.
Kristīne Madjare ir studējusi fotogrāfiju Tartu mākslas koledžā, zināšanas papildinot Eiropā atzītajā Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā (ISSP) Latvijā, kā arī Hanoveres Lietišķo zinātņu un mākslas universitātē Vācijā. Kristīne jau vairākus gadus ir arī Arterritory pastāvīgā fotogrāfe.
Arterritory.com tikās ar Kristīni Madjari Latvijas Fotogrāfijas muzejā, lai uzzinātu mazliet vairāk par pašu izstādi, par viņas pieredzi un to, kas sevī ir jālauž, lai varētu noķert labu kadru.
Ko nozīmē izstādes nosaukums “Iekšzeme”?
Ilgu laiku man galvā bija izstādei nosaukums “Inland”, kas arī ir tā iekšzeme – zeme zemē, tāda mikro pasaule.
Vai domā, ka katrā cilvēkā ir šī “iekšzeme”?
Jā, pilnīgi noteikti.
Izstādes koncepcijā bija teikts, ka svarīgāk ir uzdot pareizos jautājumus, nevis atrast atbildes.
Atbildes arī, protams, ir svarīgas, bet, strādājot pie šo darbu sērijas, likās, ka uzdotajiem jautājumiem ir lielāka nozīme.
Kādi bija šie jautājumi?
Tie bija jautājumi par manu dzīvi, par vietu, kurā uzaugu un dzīvoju. Es jau sen zināju, ka Skrunda nebūs vieta, kur es palikšu. Kad fotografēju, domāju par to, kas ir tie cilvēki, kas izvēlas tur palikt un kāpēc, kas te tāds ir?
Kristīnes Madjares fotogrāfija no izstādes "Iekšzeme"
Vai uzdevi šos jautājumus cilvēkiem Skrundā, kurus fotografēji, un saņēmi kādas atbildes?
Nejautāju, bet redzēju to viņos un sapratu.
Kāpēc izvēlējies fotografēt tieši Skrundu?
Tā kaut kā sanāca. Man nebija īpaši izvēlēta vieta, bet apstākļu sakritības rezultātā tur pavadīju salīdzinoši ilgu laiku.
Cik ilgā laikā tapušas šīs fotogrāfijas?
Pie konkrētā projekta strādāju kādus četrus gadus.
Ekspozīcijas skats. Foto:
Vai katrai no fotogrāfijām šajā izstādē ir kāds īpašs stāsts vai nozīme?
Kaut kāda nozīme, protams, ir. Tie tomēr ir cilvēki, kurus es zinu vai esmu vēlējusies uzzināt vairāk. Lielākā daļa ir ģimenes locekļi vai kaimiņi.
Tevi vairāk saista fotografēt cilvēkus vai dabu?
Man visu patīk fotografēt, grūti izvēlēties. Cilvēkus fotografēt ir sarežģītāk, tāpēc, iespējams, interesantāk, jo sevi mazliet vairāk jāpiespiež.
Vai bieži ir sanācis nofotografēt personu tā, lai tā, skatoties uz attēlu, pateiktu – jā, tas esmu es! Katram jau galvā tomēr ir sava vīzija par to, kā viņš izskatās.
Diezgan bieži cilvēkiem ir pārsteigums, īpaši ar šiem portretiem no Skrundas, jo viņi ir fotografēti ikdienas situācijās, ikdienas drēbēs un vienkāršībā.
Vai tu pamani to brīdi, kad cilvēks izmainās kameras priekšā?
To var pamanīt, protams, bet man ir sistēma, kā cilvēkus atbrīvot.
Kāda ir tā sistēma?
Grūtāk ir nofotografēt cilvēku, ja sarunāta ir tikšanās uz piecām vai desmit minūtēm, jo tomēr cilvēks ir jāiepazīst, ar viņu ir jāpavada laiks kopā. Ir bijis pat tā, ka vairākas stundas pavadu kopā ar cilvēku, staigājot apkārt un runājoties, lai viņš pierod pie manis un domas par kameru, un tikai tad nofotografēju.
Kristīnes Madjares tēvs.
Izstādē redzamas arī tavu vecāku fotogrāfijas.
Jā, tēvu esmu bildējusi ļoti daudz. Izstādei biju izvēlējusies citu fotogrāfiju, bet šo nejauši atradu, kad gāju cauri visam savam bilžu arhīvam. Māti gan es bildēju vienu reizi, ar to arī pietika, viņai ne pārāk patīk, ja viņu fotografē.
Kristīnes Madjares māte.
Vai izmantoji analogo vai digitālo kameru?
Visas fotogrāfijas šai izstādei ir bildētas ar analogo kameru.
Kad studēji Tartu, tur uzsvars bija uz analogo fotogrāfiju?
Tur bija abas programmas, bet pirmie divi gadi bija izteikti vērsti uz analogo fotogrāfiju.
Vai ir sapnis par pašai savu sarkano istabu?
Ir, ir. (Smaida)
Paralēli savai mākslinieciskajai darbībai tu fotografē arī izstāžu atklāšanas un dažādus pasākumus, kuros izpaliek šī “aprunāšanās” un “iepazīšana”.
Jā, to daru jau kādus piecus gadus. Tas ir kaut kas pilnīgi cits, bet arī to procesu es izbaudu. Man tas šķiet interesanti, jo ir iespēja cilvēkus vērot no malas. Tagad jau tās vietas un cilvēki kļuvuši pazīstami, bet man patīk sajūta, ka it kā esmu uz vietas, bet tomēr neesmu. Jebkurā mirklī varu aiziet, attaisnojoties ar to, ka tas ir mans darbs, vai tieši otrādi – aizbildināties ar darbu, uzkavējoties ilgāk.
Vai no sākuma bija neērti fotografēt pasākumus?
Sākumā, protams, domāju, kā tas tagad būs, ka iešu viņiem klāt un bildēšu. Jo tie izstāžu cilvēki, īpaši mākslinieki, nav tomēr pieraduši pie kameras acs.
Vai tu atceries savu pirmo uzņemto fotogrāfiju?
Jā, šķiet, ka atceros gan. Tas bija uzstādījums – klusā daba.
Kristīnes Madjares fotogrāfija no izstādes "Iekšzeme"
Kā tu izvēlies objektus, kurus fotografēt?
Mani velk uz mistiskām un dīvainām vietām, bet pārsvarā objektiem uzduros nejauši, klīstot apkārt, iepazīstoties ar cilvēkiem. Piemēram, šī bilde (norāda uz kluso dabu blakus mātes portretam – P.L.) uzņemta pie viena veca onkuļa mājās, ar kuru nejauši iepazinos. Viņš jau daudzus gadus dzīvo viens pats vecā vēsturiskā mājā un vēlējās parādīt bēniņu skatu. Ieejot iekšā, visas telpas bija ļoti tumšas, bet vienā istabā vienīgais apgaismojums bija šī lampa. Nevarēju nenofotografēt tādu skatu.
Ņemot vērā, ka fotogrāfi bieži vien ir introverti cilvēki, vai ir vēlme runāt un iepazīties ar cilvēkiem, kurus vēlies bildēt?
Jā, ir. Man fotogrāfija ir gandrīz vai aizbildināšanās vai kā iegansts sevi lauzt šajā ziņā. Es neesmu tā aktīvākā un atvērtākā persona, bet fotogrāfija mani piespiež tādai būt – nokļūt vietās un situācijās, kurās iepazīstos ar cilvēkiem.
Vai tev ir kādi konkrēti iedvesmas avoti, fotogrāfi vai kāds fotogrāfijas žanrs, kuram seko?
Nē, īsti nav, es ļaujos plūdumam.
Ņemot vērā šo selfiju laikmetu, vai esi fotografējusi arī sevi?
Jā, bet tikai tad, kad fotogrāfijā ir nepieciešams modelis jeb kāds cilvēks, bet neviena cita nav tuvumā.
Ekspozīcijas skats. Foto:
Tā kā mēdz arī zīmēt un skicēt, vai esi vēlējusies kādreiz uzzīmēt vai uzgleznot sevi?
Nē, pilnīgi noteikti nē, tāpēc es izvēlējos fotogrāfiju. (Smejas) Ar zīmēšanu ir tā, ka tie ir diezgan intuitīvi zīmējumi par to, kas tiek fotografēts, – par tukšās vietas meklējumiem. Zīmējumi vienmēr bijuši paralēli, bet tiem, protams, ir daudz mazāka nozīme manā dzīvē nekā fotogrāfijai.
Vai tev vienmēr ir līdzi fotoaparāts?
Jā, vienmēr. Dažreiz sev pārmetu, ka neesmu citu kameru paņēmusi attiecīgā mirkļa notveršanai, bet kāda no kamerām līdzi ir vienmēr.
Kāds ir bijis interesantākais vai dīvainākais piedzīvojums, kad esi devusies viena pati fotografēt?
Sajūtu ziņā tādu ir daudz. Brīžiem pārkāpju savai komforta zonai, klīstot pa nakti, kad gribu kaut ko nofotografēt tumsā, un pēkšņi sāk riet suņi un skrien virsū. Un pat tajā brīdī vēl pie sevis domāju – fotografēt to brīdi vai nē. (Smejas) Bieži esmu arī ielūzusi ledū, kad gribu notvert kadru, par laimi nav bijis nekas dziļš. Tajos brīžos pirmā doma ir nosargāt kameru. Vistrakākā epizode laikam bija, kad cilvēks leca no tilta peldēties. Diemžēl neveiksmīgi noleca, bet to brīdi es nefotografēju.
Kāpēc par centrālo attēlu izstādei izvēlējies savu zīmējumu, nevis fotogrāfiju?
Nezinu, neviena fotogrāfija nešķita pietiekoši centrāla. Bet šī jau arī ir mana zīmējuma fotogrāfija.
Vai tev ir svarīgi, lai tava fotogrāfija raisītu fantāziju par to, kas ir aiz tās robežām, vai vairāk vēlies, lai novērtē pašu noķerto brīdi un noskaņu?
Lai vairāk raisītu fantāziju.
