Kirils Panteļejevs.
Divas civilizācijas vienā izstādē Rīgas galerijā “Māksla XO”
08/11/2016
Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Kirils Panteļejevs ir viens no tiem retajiem Latvijas māksliniekiem, kuri katru savu profesionālo kontaktu ar publiku, ar auditoriju uztver kā nopietnu un ar lielu atbildību saistītu izteikumu. Kuru viņš veido kā dažādu formātu kopumu, kurā var iesaistīt visas savas profesionālās iemaņas – gan tēlnieka prasmes, gan vides objektu, instalāciju radīšanas iemaņas, gan performatīvās tehnikas. Tā ir īpaša izteiksmes gramatika, ar kuru vienmēr interesanti nonākt kontaktā, lai gan šādu iespēju mākslinieks nepiedāvā nemaz tik bieži. Kopš 1994. gada, kad viņš absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (un gadu stažējās Humbolta Universitātē Kalifornijā), viņam bijušas vien sešas personālizstādes dažādās Rīgas galerijās, lai gan ne reizi vien viņš piedalījies grupas izstādēs – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā, Pedvāles Brīvdabas mākslas muzejā un Tēlniecības kvadriennālē Rīga.
2002. gadā intervijā žurnālam “Studija” savu redzējumu par mākslas lomu mūsu pasaulē viņš definēja šādi: “Mākslā man patīk pētīt. Ja mēģinām kaut ko dziļāk izpētīt – vai materiāla struktūru, vai, die’s pasarg, pasaules uzbūvi kopumā –, nonākam pie secinājuma, ka sākumā parādās struktūra, kristāliskie režģi, tad molekulas un atomi, un, aizejot jau maksimāli tālu, izrādās, ka tur dziļumā būtībā nekā nav – kaut kādi enerģijas lādiņi. Un arī tie dalās vēl sīkāk. Sanāk, ka viss sastāv no nekā, no tukšuma, kur notiek enerģijas apmaiņa. Protams, ja pieņemam, ka dzīvojam materiālā pasaulē, tas kļūst visai relatīvi. Ja māksla ir kaut kas aiz realitātes, prātam īsti neaptverams, tāda kā pretenzija saskatīt kaut ko neredzamu, tad, lai izprastu realitāti, ir vajadzīga tieši mākslinieciskā izjūta. Pašos dziļumos materiālistiska domāšana nepalīdz. Mākslas efemerā daba nemaz nav tik efemera. Tā dod iespēju daudzmaz saprast, kas apkārt notiek.”
Pašportrets baltā. Pašportrets sarkanā. Pašportrets melnā. 2016. Foto: Renārs Derrings
Kirila jaunā ekspozīcija, kas 27. oktobrī atklāta galerijā “Māksla XO” ar nosaukumu “Es esmu Viņš”, pievēršas tēmai, kas mūsu civilizācijai ir viena no nozīmīgākajām jau ne vienu simtgadi vien. Tā ir sadursme starp rietumu “apgaismoto pragmatismu” un austrumu “nesamierināmo ideālismu”, kas reizēm realizējas eiropiešiem ne tik pieņemamās formās. Bet reizēm arī tādās formās, kas ir atklāti naidīgas pret jebkādu “rietumu ietekmi”. Šī tēma nav tā populārākā Latvijas laikmetīgajā mākslā, un tajā pašā laikā tā ne brīdi nepamet pasaules ziņu virsrakstus.
Kirilam Panteļejevam, lai par to izteiktos, ir savs atskaites punkts – divi gadi, kas 70. gadu beigās kopā ar vecākiem pavadīti Alžīrijā. Tolaik viņam bija 9–10 gadi, tomēr šī pieredze izrādījās fundamentāla tēmas izpratnei, kuru Radjards Kiplings vēl 1889. gadā apzīmēja ar savu “Rietumi ir Rietumi, bet Austrumi ir Austrumi”. Kādus tad viņš redz šos divus mūsdienu dzīves polus? Par to mēs sarunājāmies, staigādami no darba pie darba, un apmēram četrdesmit minūšu laikā būtībā izstaigājām visu ekspozīciju.
Kirils Panteļejevs. “Bērnības svētki.” 2016. Foto: Renārs Derrings
Gribētos sākt ar Alžīriju un tavām turienes bērnības atmiņām...
Bērnības atmiņas šeit sākas ar šo projekciju. Tas ir tas, ko fotografējis mans tēvs, kad mēs dzīvojām Bumerdeses pilsētā. Tas bija laiks, kad beidzās ramadāns, beidzās gavēnis. Un tieši šajā dienā notika rituālā aunu kaušana, kurus musulmaņi pēc tam apēd gavēņa noslēgšanās svētku gaitā. Tēvs kļuva par pilnīgi nejaušu šī notikuma liecinieku, tas notika tieši uz ielas – zālienā ceļmalā. Tajā piedalījās vietējie iedzīvotāji kopā ar bērniem, sievām, ko tad fotogrāfijās var arī redzēt. Tā nu viņi sanākuši veselām ģimenēm, bērneļi sasēdušies un skatās, kā auniem griež rīkles, kā asinis šļācas zālē, un viņiem tas viss liekas pilnīgi normāli.
Protams, es saprotu, ka it visur kautuvēs notiek apmēram tas pats, varbūt tur to dara ar kaut kādām mūsdienīgākām metodēm. Taču toreiz tajā vietā tas viss bija tik ikdienišķi un visiem atklāti, tostarp arī bērniem, ka mans tēvs pārradās mājās nedaudz tāds apstulbis. Viņš teica: “Es to redzēju. Un, paldies Dievam, man bija fotoaparāts, un es nofotografēju.” Patiecoties tam, mums ir iespēja to redzēt tagad. 1979. gads, pavasaris, ramadāna mēneša beigas.
Kaut kas līdzīgs tajās pašās vietās notiek arī tagad.
Jā, kopš tā laika nekas nav mainījies, un, iespējams, visas šīs tradīcijas ir kļuvušas vēl stiprākas un tiek kultivētas vēl vairāk. Jo pēc tam, kad mēs no turienes aizbraucām, vēl dažus gadus strādāja tā valdība, bet pēc tam valsts krasi pavērsās islāma virzienā.
Tiem laikiem šāda aina tomēr bija nedaudz negaidīta, jo Alžīrija tolaik atradās ļoti spēcīgā Padomju Savienības ietekmē, kas tur realizēja savu ģeopolitiku. Tā bija viena no Ziemeļāfrikas valstīm, kas bija tās protektorātā. Un, pateicoties tam, mēs tur nokļuvām, jo mans tēvs vietējā universitātē strādāja par pasniedzēju. Piedalījās, kā tagad teiktu, soft power projektā...
Maigās sovjetizācijas projektā?
Jā, Alžīrijas maigās sovjetizācijas, kas beigās noslēdzās ar radikāļu nākšanu pie varas. Un neviens no toreizējiem padomju speciālistiem pavisam drīz tur vairs nepalika. Mēs bijām, tā teikt, pēdējā kolonnā.
Kirils Panteļejevs. “Šahīda nāve.” 2016. Foto: Renārs Derrings
Bet šis objekts ar flīžu sienu, kas pavērsta dažādos virzienos, arī saistīts ar islāma un Austrumu tēmu?
Šis jau ir it kā nākamais periods. Šeit mēs redzam tradicionālās islāma simbolikas krāsas: zaļais, sarkanais un baltais. Šis baltais (kā arī zaļais) islāmā ir svarīga krāsa, to izmanto kā tīrības un garīguma simbolu. Bet sarkanā krāsa – tas ir dzīves un diemžēl arī cīņas, kā arī agresijas simbols. Šīs it kā arhitektoniskās struktūras kopējā sižetā es centos parādīt kaut ko ļoti dramatisku, kas visvairāk biedē eiropiešus, – tas ir, kā angliski saka, suicide bombing brīdis. Tā ir šahīda nāve, bumbas uzspridzināšana. Kompozīcijas centrs atrodas šeit, un no šejienes šie sarkanie traipi pašķiras uz visām pusēm. Sprādziena, pašuzspridzināšanās brīdis – visbiedējošākais, kas tagad nāk no šīm austrumu teritorijām.
Tomēr šeit es to parādīju pēc iespējas neitrālākiem līdzekļiem un ar tādu sadzīves materiālu palīdzību kā flīzes, kas vairāk asociējas ar komfortu, tīrību un higiēnu... Ar virtuvi un vannasistabu – ar kaut ko tādu mājīgu un ērtu. Savienodams šo materiālu ar šādu sižetu, es gribēju panākt pretrunīgu, nesaprotamu sajūtu. Tas, visticamāk jau, tā uzreiz nenolasās, pats sižets...
Laikam jau nē.
Jā, tas ir interesanti, skatītāji to uztver kā tādu ornamentālu, dekoratīvu objektu. Lūk, šie mani centieni no islāma mākslas uztveres paņemt tai raksturīgo abstrakciju – tie acīmredzot ir nostrādājuši. Es gribēju parādīt, kā islāma abstraktā vizuālā kultūra varēs pasniegt šo situāciju. Paslēpt, pārveidot dzīves dramatismu... Jo viņiem taču viss tiek izteikts ornamentā, visas emocijas, visi dzīves pārdzīvojumi paslēpti zem dekoratīvas vinjetes. Teksti, simboli, ornaments, mozaīka. Un man daļēji izdevās simulēt šo situāciju.
Kādēļ tev bija interesanti no plašās islāma tēmas izraudzīties šādas diezgan skarbas tā izpausmes?
Principā to diktē tie stereotipi, ar kuriem mums asociējas islāma pasaule, īpaši radikālā islāma pasaule. Tā ir agresija, tā ir nežēlība, tā ir bezkompromisa daba, kas rietumu cilvēkiem nav raksturīga. Rietumnieks vienmēr atradīs veidu, kā izlocīties no kaut kādiem asiem momentiem, no dramatiskām situācijām. Islāmā viss ir radikāls pārākajā pakāpē. Tomēr, tam pievērsdamies, es manifestēju drīzāk iecietīgu attieksmi – pirmām kārtām, nebaidīties. Jā, pastāv atšķirības pasaules uztverē, tomēr es nevēlos tās tēlot odiozi. Tā ir pasaule, ar kuru es diezgan labi iepazinos, kopā ar vecākiem divus gadus dzīvodams Alžīrijā. Es ar to apradu un sapratu, ka tā ir dzīvei pilnībā piemērota telpa un ar šiem cilvēkiem pilnībā iespējams atrast kopīgu valodu un pilnvērtīgi komunicēt.
Kirils Panteļejevs un mākslas zinātniece Elita Ansone izstādes atklāšanā. Foto: Renārs Derrings
Tomēr tajā pašā laikā paliek iespējamība, ka tev blakus parādīsies cilvēks, kurš gribēs realizēt šahīda likteni.
Jautājums par terorismu – tā ir īpaša un arī man ļoti jūtīga tēma. Un es to uzveru nedaudz citādāk, nekā tas pieņemts mūsu medijos. Es uzskatu, ka visu šo terminoloģiju izdomājuši ideologi. Nav ne cīņas pret terorismu, ne paša terorisma. Vienkārši ir milzīga nevienlīdzība starp austrumu un rietumu civilizācijām. Ja NATO valstis karotu ar Islāma Valsti vienlīdzīgos apstākļos, terorisma nebūtu. Terorisms – tā ir bezspēcības izpausme, izmisuma izpausme. Ja rietumnieki dotos cīņā “tīrā laukā”, ar apmēram līdzīgām tehnoloģijām, kā tas bijis agrāk, neviens mierīgos parīziešus nešautu. Ja visi karotu godīgi.
Man liekas, ka tāds jēdziens kā “godīgs karš” principā nepastāv.
Tur jau tā lieta, karā visi līdzekļi labi, un terorisma izpausmes jāuztver kā vēl viens šāds “labs līdzeklis”. Un nevajag klaigāt, ka mēs, visa pasaule kopā, “cīnīsimies pret terorismu”, tādā veidā pret to cīnīties nav iespējams.
Tomēr sadursme taču pastāv ne tikai starp Austrumiem un Rietumiem, bet ir arī sadursme starp dažādiem islāma novirzieniem, kurā cilvēki atrodas pilnībā vienlīdzīgos “tehniskajos apstākļos”. Un vienalga nāvinieki parādās arī tur.
Tāpēc, ka jau ir uzņemts šāds kurss, kas viņiem kļuvis par ikdienu. Viņi saprot – ja jau mēs kaut ko nevaram sasniegt ar citiem līdzekļiem, mēs sūtām nāviniekus. Tāpat bija ar īru teroristiem, arī viņi bija iedzīti stūrī, viņi dzīvoja impērijas jūgā un jutās bezspēcīgi. Un tas noveda pie izmisīgas pretošanās, izmisuma vardarbības, kas beigu beigās ieguva atbaidošus vaibstus. Tomēr tās saknes slēpjas kaut kādā netaisnīgumā. Ja notiek šāds izmisuma terors, jāmeklē, kur, kurā vietā esam bijuši pret kādu netaisni. Un vienīgā īstā cīņa pret terorismu ir netaisnības meklējumi. Jo uzmest teroristiem kaut kādu superjaudīgu ieroci – tas ir, kā mēdz teikt, liet eļļu ugunī.
Izstādes mērķis ir kaut kā iezīmēt to, ko tu redzi kā netaisnību?
Es ne pārāk ticu šādām mākslas brīnumdarīšanas spējām, tomēr es gribu pārvarēt mākslas cilvēku tieksmi it kā neredzēt to visu, neievērot, uztvert to kā tēmu, kas, izsakoties tautas valodā, “nerullē”. Jo cik gan jauki ir pievērsties savai iekšējai pasaulei un paprātot, kādēļ gan man šodien gribas, teiksim, iedzert kokakolu, un šajā sakarā tad arī attīstīt savu koncepciju.
Tas ir diezgan raksturīgi mūsdienu māksliniekiem, bet man acīmredzot pienākuši citi laiki, iespējams, arī vecums te nospēlējis savu lomu, un tas, ka esmu radikāli mainījis savu sociālo stāvokli...
Ko tu ar to domā?
Man piedzimuši divi bērni, piemēram. Agrāk arī es biju drīzāk koncentrējies uz paša nabu kā egocentriķis, kurš lielākoties reflektē par sava ego tēmu un to, kā tas izskatās visas pārējās mākslas fonā. Tagad tas atkāpies otrajā plānā. Protams, kā jebkurš mākslinieks, arī es gribu sevi redzēt kaut kur uz mākslas skatuves. Tomēr tas viss notiek jau citā mērā, proporcijas ir mainījušās diezgan radikāli.
Šajā ekspozīcijā esi iesaistījis arī tādu diezgan spēcīgu elementu kā smarža...
Tā ir bērnības smarža, atmiņu smarža. Tā laika smarža, kas pavadīts Alžīrijā un vēlākajos ceļojumos dienvidu zemēs. Šī smarža austrumu valstīs tevi pavada praktiski it visur. Tā ir kumina smarža, ko arābu valodā sauc par zīru. Zīras smarža iesūkusies visās Austrumu sabiedriskajās vietās – tirgos, kafejnīcās... Es nevaru iedomāties stāstu par šādām vietām bez šīs smaržas. Arī psihiatri saka, ka smarža ir viens no spēcīgākajiem atmiņas emocionālajiem elementiem.
Šeit šī smarža nāk no improvizētā gaismas paneļa, uz kura var zīmēt, ja uz tā novieto smiltis. Ir arī tāds īpašs animācijas žanrs, tieši šajā tehnikā. Vien šeit smilšu vietā uz sasilušas virsmas es novietoju maltu kuminu, kas ļoti agresīvi iedarbojas uz apmeklētājiem.
Kirils Panteļejevs. “Kumins.” 2016. Foto: Renārs Derrings
Es gan teiktu, ka šī smarža ir diezgan patīkama...
Man arī tā liekas, bet daži saka, ka šeit vienkārši nav ko elpot.
Bet zīmējums, kas te izveidots kuminā, būs viens un tas pats visas izstādes laikā?
Nē, es vien devu sava veida startu – ar klasiskās kristietības simbolikas palīdzību. Mana meita mācās katoļu ģimnāzijā, un tur viņi veido un zīmē tradicionālos reliģiskos simbolus. Un es noskatīju vienu šādu bērna darbu un pārnesu to šeit. Lūk, burti “IHS” un kauss – Kristus simbols, vīnogu ķekars kā Kristus asinis un kviešu vārpa kā viņa asinis. Šie simboli savienoti tādā savdabīgā ģerbonī. Taču to var transformēt un pievienot kaut ko no sevis, šeit pilnībā pieļaujams interaktivitātes elements.
Kirils Panteļejevs. “Krusteniskās saites.” 2016. Foto: Renārs Derrings
Galerijas zālē, gandrīz pie pašas ieejas, izstādīta arī figūra, kas burtiski plīst, izstiepjas pa daļām.
Šeit es atkal pievērsos saviem eiropiešu tautiešiem, šī figūra simbolizē rietumu cilvēka iekšējos garīgos procesus. Viņš raujas pušu starp materiālo un garīgo, taisnības mīlestību un meliem, izdomu un faktu. Un es šādā patosa pilnā, izmisīgā veidā rādu viņu kā tādu espanderu, kas izstiepts starp dažādām vērtībām, dažādām koncepcijām. Jo rietumu cilvēks, dzīvodams savā patērēšanas pasaulē, tiražēšanas pasaulē (kas te parādīta vēl vienā darbā – triptihā “Pašportrets baltā. Pašportrets sarkanā. Pašportrets melnā”), laiku pa laikam no savas komforta kapsulas metas garīgajos meklējumos – braucienos uz Indiju vai Tibetu. Bet pēc tam atpakaļ pie sava biznesa. Tā ir prioritāšu maiņa, kas viņu praktiski rauj gabalos.
Tātad tev liekas, ka cilvēki, kuri no brauciena uz Tibetu pārslēdzas uz ierastu biznesu, tādējādi jūt stipru diskomfortu?
Varbūt tas ir mans naivais ideālistiskais skatījums. Es pats, visticamāk, esmu no citas konstrukcijas, no citas sistēmas. Man tas būtu sāpīgi, es justos kā uz tāda kāķa faktiski. Un šis (norāda uz darbu) arī ir sava veida kāķis.
Man liekas, ka viņi to uztver vienkārši kā sava veida “reģistra maiņu”.
Varbūt. Varbūt tas ir kārtējais gājiens kaut kur pēc pakalpojumiem. Tas pats, kas aiziet uz restorānu vai uz spa.
Kirils Panteļejevs. “Svešinieka portrets.” 2016. Foto: Renārs Derrings
Te vēl ir viens neliels darbs, kas piekārts pie sienas, gandrīz jau pie izejas. Varbūt tas kaut kādā veidā sevī apvieno šīs divas pasaules – austrumu un rietumu?
Tas ir svešinieka portrets, kuram par pamatu es izmantoju persiešu paklāja fragmentu. Tas ir tāds klasisks austrumu ornaments, bet nevis arābu, bet tieši persiešu. Persieši no arābiem ļoti atšķiras, un tas, man liekas, tagad kļūs redzams arvien spēcīgāk. Tomēr principā viņu vizuālā kultūra ir radniecīga, tas ir fakts.
Un te es cenšos parādīt mums ne pārāk pazīstamo, bet islāma kultūras pārstāvjiem pilnībā saprotamo tiekšanos visu izteikt ornamentā. Es kā eiropietis uz to raugos kā uz kādas citas civilizācijas portretu, no kuras mēs diezgan stipri baidāmies. Un kuras dēļ mēs tik daudz strīdamies – pieņemt šos bēgļus vai nē. Bet man arī te ir savs viedoklis, kas atšķiras no pieņemtā skatupunkta. Es uzskatu, ka pieņemt vai nepieņemt bēgļus – tas ir jautājums par to, cik ļoti esam gatavi kādam palīdzēt. Vai mums ir kāds potenciāls, lai mēs varētu kādu pieņemt. Diezgan muļķīgi prasīt cilvēkam, kurš neprot peldēt, glābt slīkstošo. Es vienkārši neesmu pārliecināts, ka mēs varam šiem cilvēkiem palīdzēt, pieņemt viņus un viņiem ko dot.
Ekonomiski vai psiholoģiski?
Abējādi. Mēs esam pārāk vārgulīgi pagaidām. Mēs varam stāstīt, ka pie mums ir cits klimats un kultūra ļoti atšķiras, un viss pārējais. Taču es nedaudz padzīvoju Zviedrijas ziemeļos, kur ir polārā nakts un polārā vasara, – es, paldies Dievam, biju tur tieši vasarā. Tur redzēju ļoti daudz cilvēku no Austrumiem, kas tur dzīvo, strādā, kas tur atvēruši lieliskas kafejnīcas un restorānus. Un viņi izskatās mierīgi un laimīgi, precas ar vietējiem, un viņus nebiedē ne polārā nakts, ne bālie vietējie iedzīvotāji, kas viņiem nepavisam nav līdzīgi. Jo tajā vietā ir tāds spēks, tāds potenciāls, ka es neredzu jēgu kaut kādiem konfliktiem. Konflikts rodas, kad kāds ir nospiests, apdalīts, pazemots. Kāds jūtas sliktāk nekā citi, piemēram. Tad rodas agresija. Tādēļ visi šie konflikti var rasties uz jebkāda pamata, bez tiešas saistības ar reliģiju.
Reliģija principā ir ideoloģijai radniecīga parādība. Reliģija un ideoloģija iedarbojas uz vieniem un tiem pašiem cilvēka apziņas receptoriem. Tas ir viens no galvenajiem instrumentiem, ar kuriem manipulē ar sabiedrību un tiem, kuriem uzliktas kaut kādas funkcijas. Ar cilvēku masām, ar tautu manipulē ar ideoloģijas un reliģijas palīdzību, kas kaut kādā ziņā ir “dvīņi”.
Interesanti, ka ar šādu skatījumu uz reliģiju tu skolo savu meitu katoļu ģimnāzijā...
Tāpēc ka es saprotu, ka, ja viņa mācās skolā, kur ir 120 skolēnu, nevis 500–600 vai 1000, – tas manai meitai ir daudz drošāk. Es varu viņu vest uz skolu mierīgu sirdi. Un klasē, kurā mācās 15 cilvēki, nepieļaus kaut kādas lietas, kas viņai varētu būt kaitīgas. Un šī reliģiozitāte – tā cilvēkam kaut kādā ziņā uzliek lielu atbildību, kas īpaši svarīga skolas vecumā. Attiecībā uz to, kā tas ietekmēs manu bērnu, es domāju, ka galvenais tomēr vienalga notiek ģimenē – tas, ko es viņai iedošu, tas arī būs viņas pasaules izjūtas un uztveres pamats. Bet skola būs viena no pieredzēm, kuru viņa būs izgājusi. Un, iespējams, šī pieredze padarīs viņu jūtīgāku un saprotošāku gan sabiedrisko attiecību ziņā, gan, lūk, šīs starpkultūru situācijas ziņā.
