Glezniecība par glezniecību

Intervija ar lietuviešu gleznotāju Andrjusu Zakarausku

Agnese Čivle
10/11/2016

Amerikāņu konceptuālists Džons Baldesari (John Baldessari) reiz sacījis: „Konceptuālā māksla nav tikai māksla ar konceptu, – tā ir māksla, kas izzina konceptu par pašu mākslu kā tādu.” Konceptuālās mākslas kontekstā – lietuviešu jaunās paaudzes mākslinieks Andrjuss Zakarausks (Andrius Zakarauskas, 1982) ir spilgts piemērs šeit pat Baltijas reģiona platuma grādos, kurš izteikti domā par pašu mediju kā tādu. Viņa konceptuālās glezniecības pamatā ir pati glezniecība. Savos darbos viņš izvētī gleznas, krāsu triepiena un paša gleznotāja pozīciju laikmetīgās mākslas kontekstā.

Andrjusa Zakarauska izstāde Ligaments galerijā Vartai, Viļņa. 19.04. – 28.05.2016

Zakarausks apskata ne tikai glezniecības vēstures paragrāfus, bet arī paša paveikto vienas desmitgades ietvaros. Šī gada sākumā Viļņas galerijā Vartai bija skatāma Zakarauska personālizstāde Ligaments. Ten years with Galerija Vartai, kurā mākslinieks centās izprast, kā viņa jaunākie darbi sabalsojas un veido attiecības ar agrāk radītajiem: „Tā savā veidā bija kā pārgleznošana. Kas ticis uzgleznots agrāk, tagad tika pārskatīts un pārgleznots. Tādā veidā es portretēju glezniecības aktu kā tādu. Un tā nebūt nav atkārtošanās,” izstādes pieteikumā skaidroja mākslinieks.

Tieši Vartai savulaik Andrjusa Zakarauska darbus pamanīja kāds ietekmīgs portugāļu kolekcionārs, kurš tolaik par nelielu summu iegādājās vairākus vēl nezināmā mākslinieka darbus kādā galerijas organizētā jauno mākslinieku grupas izstādē. Viņu sajūsmināja fakts, ka jaunie mākslinieki dara tieši to, ko virkne citu vērā ņemamu pasaules mākslinieku. Galeriju šāds apliecinājums pārliecināja jauno autoru darbus toreiz aizvest uz Vīnes mesi ViennaFair, kas pavēra iespēju jauniem kontaktiem. Tālāk sekoja Zakarauska izstādes Vācijā, Itālijā, Austrijā, Nīderlandē un Polijā. Viņa darbi bijuši skatāmi tādu mākslas gadatirgu kā ArtCologne, Cornice Venice, Scope Miami, ViennaContemporary, IYA Paris un Art Dubai labirintos. Pie atzinībām var minēt mākslinieka 2009. gada uzvaru Lietuvā dibinātajā Baltijas jauno gleznotāju konkursā Young Painter Prize. Zakarausks pārstāv Andreas Binder galerija Minhenē, galerija Vartai Viļņā un tikko savam sarakstam mākslinieku pievienojusi arī Viļņas Rooster Gallery. Ar šo galeriju šā gada oktobrī mākslinieks piedalījās starptautiskajā jauno mākslinieku mesē YIA Art Fair Parīzē. Nākamgad mākslinieka darbus varēs redzēt Art Dubai mesē Apvienotajos Arābu Emirātos, bet personālizstādi viņš plāno savā pilsētā Viļņā, un, ja viss noritēs veiksmīgi, – arī Minhenes Andreas Binder galerijā.

Andrjuss Zakarausks. Foto: Visvaldas Morkevičius

Andrjusa Zakarauska darbnīca atrodas bijušajā Vaideloša teātra (Vaidilos teatras) ēkā. Tagad šeit atrodas teātra skola, mākslinieku un arhitektu studijas, vestibilā apmetusies arī kāda Viļņas mākslas galerija, kas savu darbību aizsākusi jau deviņdesmitajos. Brīnišķīgā neogotikas stila ēka aiz ķieģeļu sienām vēl glabā Padomju estētikas nospiedumus, un ceļā pa koridoru labirintu uz darbnīcu, pie kādas polsterēti-iztapsētas sienas Andrjuss iesmej: „Un šeit redzam... dīvānu pie sienas!”

Darbnīcā jaušama saldenā un dullinošā terpentīna un eļļas krāsu smarža, ko Andrjuss tūlīt atšķaida ar pamatīgu svaiga gaisa devu no loga un tūlīt pat arī ar svaigi aizsmēķētas cigaretes dūmiem. „Ievācos šeit tikai pirms pāris mēnešiem.* Vieta ir īstā – šeit ir gan tiešā, gan sānu gaisma, kas ļoti nepieciešama gleznojot.”

Andrjuss Zakarausks. Bodybuilding (both). 2016. Audekls, eļļa. 40 x 50 cm

Pastāsti, lūdzu, par veidu, kā tu “plāno” katru savu darbu. Sāc ar skici vai tomēr vari iztikt bez tās?

Jā, es veidoju tādas kā shēmas, lai atrastu kompozīciju. Parasti es izvēlos horizontālo formātu, jo uzskatu, ka mūsu acis un uztvere ir ļoti saradusi ar televizora ekrāna formātu – tas, savā ziņā, ir manas paaudzes formāts. Pēdējos gados mērķtiecīgi es vairāk esmu sācis izmantot akrilu. To izmantoju fonam, tikai tad ķeros pie eļļas – tā veidojot izteiktu pāreju starp abiem šiem krāsas materiāliem.

Kas lika pārskatīt līdzšinējo krāsas izmantojumu?

Pirms pāris gadiem es sapratu, ka manām eļļas gleznām piemīt kaut kas ļoti depresīvs. Viss it kā stiga eļļā. Jo tas, ko redzam gleznā nav tas, ko redzam – tas viss ir triepiens un krāsa. Eļļa ir 2000 gadus veca, akrils – 100 gadus vecs. Eļļa radīja pati savu stāstu, un es sapratu, ka šis stāsts ir jāveido interesantāks. Domāju, varbūt interesanti būtu panākt izteiktāku pāreju, varbūt pat nonākt līdz 3D glezniecībai. Pēdējos darbos es daru tā, ka darbā ar akrilu es daudz izmantoju ūdeni, tādējādi panākot dziļumu, bet centrālajā – pašā svarīgākajā – darba daļā es klāju vairāk eļļas.

Andrjuss Zakarausks. Do It Yourself. 2016. Audekls, akrils, eļļa. 110 x 125 cm

Tava glezniecība ir par glezniecību. Tas tā kā būtu skaidrs. Bet kā tu izraugies motīvus saviem darbiem? Kas ir tie stāsti?

Tie ir saistīti ar glezniecības vēsturi un tajos iespējams rast atsauces, piemēram, uz Edvarda Munka vai Frānsisa Bēkona darbiem. Tāpat stāsti ir par manis paša agrāko glezniecību.

Pārsvarā tie ir par gleznotāju, kas uz audekla rada pats savu stāstu, pats savu ainavu. Viņa audekls ir viņa telpa, un viņš šo telpu var izmantot kā vien vēlas. Man, piemēram, ir tāds darbs Do it Yourself (2016), kurā esmu vēlējies parādīt, kā cilvēks pats sevi it kā “uzrada” no eļļas. Tad, kad viņš sevi ir “uzradījis”, tad viņš no tās it kā atdalās – un gleznā redzami krāsu šļaksti, agresīva kustība.

Andrjuss Zakarausks. “Ti dik, ti dik, ti dik.“ 2005. Audekls, eļļa. 40 x 30 cm

Vai vienmēr tava glezniecība bijusi tāda?

Studējot akadēmijā, lielie audekli un abstrakti ekspresīvā glezniecība bija baigākais bums. Es toreiz nolēmu iet citu ceļu un strādāt ar maziem formātiem. Radīju jaukus, mazus darbiņus, kurus varēja novietot... es nezinu… virtuvē! Tie bija romantiski darbi par mīlestību, vientulību, sievietēm. Tajos bija attēlotas meitenes kaut kur stāvam, kaut ko gaidām... Mana draudzene jājam uz zirga.

Taču tad es pamanīju latviešu mākslinieka Jāņa Avotiņa darbus. Tajos bija kas radniecīgs ar to, ko darīju un vēlējos darīt es. Viņš tad jau bija slavens, un es domāju – nē, man kaut kas ir jādara! Tā es pievērsos lielākiem izmēriem un meitenes savās bildēs nomainīju pret gleznotājiem. Viens no pirmajiem motīviem manos darbos biju es pats – stāvam tukšā galerijā vai līdzās darbiem.

Andrjuss Zakarausks. Synonym of Remembrance. 2016. Audekls, akrils, eļļa. 145 x 160 cm

Vai tev ir būtiski atskatīties uz paveikto? Salīdzināt, kā mainījies veids, kādā esi strādājis?

Jā, ļoti svarīgi. Viena no manām izstādēm Synonym of Remebrance (2016) – ir par to, ko tu jautā. Tā ir par pārveidi. Darbus caurvij viens gleznotāja portrets, ar kuru es atkārtoti strādāju, iesaistot to jaunu stāstu kontekstā, meklējot jaunus akcentus. Es daudz domāju par to, kā es varu paplašināt savus jau esošos darbus, tos turpināt.

Synonym of Remebrance sērijā ir kāds darbs, kurā gleznotajam rokās ir maza puķīte. Tā simbolizē viņam tik svarīgo dabu, bet fons simbolizē atcerēšanos – visu to, ko viņš ir paveicis savos radošās darbības gados, visu viņa pieredzi.

Andrjuss Zakarausks. Pelargonium. 2015. Audekls, eļļa. 180 x 170 cm

Kas ir tās sejas, ko redzam tavos darbos?

Sākotnēji tas biju es pats, bet tagad gan tam vairs nav īpašas nozīmes. Es tikai vēlos, lai skatītājs saprot, ka tas ir gleznotājs.

2015. gada darbs Pelargoinum tapa vasarā, kad es gleznoju kādā baznīcā. Tā ir skaista baroka baznīca ar kupolu un glabā krietnu devu glezniecības vēstures. Šajā darbā ir virkne atsauču gan uz šo kupola struktūru, gan uz krustejas freskām, bet tur ir arī pelargonijas un tie ziedu statīvi, kādi bieži bija sastopami padomju interjeros. Tajās detaļās rodams stāsts par mani, par to, ka esmu dzimis Padomju Savienībā. Tas ir manis paša portretējums, taču darbā nav tāda viena galvenā varoņa. Galvenā ir gaisma. Gleznotājs rada pats savu telpu uz audekla, tāpat kā visa radītājs – Dievs. Tikai nedomājiet, ka es domāju, ka šis Dievs esmu es, nē – tie ir citi gleznotāji. Manis paša tajā gleznā nav.

Vērojot tavus darbus, ir skaidrs, ka tos ir radījis vīrietis. Tajos skaidri jaušama maskulinitāte...

Gleznas ir par gleznotāju, kas ir vīrietis. Tās ir arī par mani kā vīrieti, un tas nāk dabiski. Tā agresīvā vīrietības lieta – maskulinitāte – ir svarīga.

Kad es pirmo reizi izrādīju savus darbus ArtCologne mesē, man izdevās daudz pārdot. Zināms, ka šādu mešu auditorijas vidū ir daudz homoseksuālu vīriešu. Tas man lika aizdomāties... Kāpēc? Tajās taču nav nekā tāda, kas uzrunātu homoseksuāļus... Turklāt homoseksuāli mākslinieki ierasti nerada tik agresīvas lietas, viņu darbi ir vairāk narcistiski. Nezinu, bet par to domāju...

Andrjuss Zakarausks. Wallscape. 2016. Audekls, eļļa. 160 x 175 cm

Vai atceries brīdi, kad nolēmi kļūt par mākslinieku?

Mana māte saka, ka jau bērnībā man paticis zīmēt, bet, manuprāt, visiem bērniem bērnībā patīk zīmēt! Viņa mani aizveda uz mākslas skolu. Man bija 10 gadi un tajā laikā vairāk gan mani interesēja jauni draugi un cigaretes. Taču, kad man bija 15 vai 16 gadu, es pats sāku pievērsties zīmēšanai un gleznošanai mājās. Nevis skolā. Iespējams, mani iedvesmoja izstādes, uz kurām mūs daudz veda mūsu skolotāji.

Kauņā, kur uzaugu ir spēcīga abstraktā ekspresionisma tradīcija. Viens no maniem pirmajiem skolotājiem pats gleznoja ļoti ekspresīvi un uz to pašu vedināja arī mani. Viņš nolika uz galda pudeli, ābolu, kaut kādu auduma gabalu, un no šīs klusās dabas mācīja mani izveidot ko ekspresīvu.

Atceros, kad atnāca uz Viļņu – uz sagatavošanās kursu iestājeksāmeniem –, zīmēju klusās dabas tieši šādi. Tā nu es sviestmaizi ar salami un mazu kareivi fonā izpildīju ekspresionistiskā garā! Varat iedomāties, kā uz to reaģēja pasniedzējs! Tad sākās manas īstās mācībstundas... It kā Kauņas skolotājs būtu mani muļķojis.

Andrjuss Zakarausks. Painter’s landscape. 2012

Vai bez glezniecības esi mēģinājis kādus citus medijus?

Zinu, ka vienmēr esmu vēlējies tieši gleznot. Taču šeit (rāda) ir mana skulptūra, ko veidoju 2012. gadā. Tā ir gleznotāja ainava.

Vai tu glezno katru dienu?

Man patīk pieturēties pie zināmas disciplīnas. Cenšos piecelties un, ja vien nekas cits nav darāms, doties uz darbnīcu. Man patīk strādāt dienas pirmajā pusē, tad doties pusdienās un, iespējams, atkal atgriezties darbnīcā. Man nepieciešams sagatavoties, atrast atbalstošu mūziku.

Ik laikus uzplaiksnī un tad atkal aprimstas runas par glezniecību kā mirušu mediju… Kāds būtu tavs komentārs attiecībā uz šo apgalvojumu?

Glezniecība vienmēr pastāvēs. Tajā trakajā pasaules līmeņa mākslas tirgū tā ir tik ļoti augstā vērtē, ka neviens neļaus tai zaudēt savu nozīmību.

Jā, 80. un 90. gadi bija laiks, kad notika glezniecības pārkonceptualizācija. Liks Tijmans (Luc Tuymans), Vilhelms Sasnals (Wilhelm Sasnal), Marcins Macijovskis (Marcin Maciejowski)... – viņi to pārradīja un izveidoja mūsdienu glezniecību. Viņi redz glezniecību kā domāšanas veidu.

Andrjuss Zakarausks. Lern Malen. 2008. Audekls, eļļa. 145 × 160 cm

Kādā pozīcijā tu redzi sevi nākotnes glezniecībā – vietējā un pasaules līmenī?

Redzi, kad uzsāku darbu pie jaunas izstādes, piedalos kādā konkursā vai tikai atrādu kādu jaunu darbu savam tuvākajam draugam – es jau ieņemu konkrētu pozīciju. Skatītājs ir man ārkārtīgi būtisks. Šie trīs komponenti – gleznotājs, skatītājs un pati glezna – piepilda un pabeidz visa glezniecības darba rezultātu.

Tā kā lietuviešu glezniecības skola man ir ļoti svarīga, es vēlos būt atpazīstams tieši kā lietuviešu gleznotājs. Es būtu vairāk nekā apmierināts, ja es varētu arī atstāt kādu savu nospiedumu un ietekmi uz lietuviešu glezniecību un ar savu skatījumu uz to iepazīstinātu arī plašāku starptautisko auditoriju.

Andrjuss Zakarausks. Etudes. 2016. Audekls, eļļa, akrils. 160 x 170 cm

Andrjuss Zakarausks. Ligaments. 2016. Audekls, akrils, eļļa. 170 x 180 cm

*Intervija notika 2016. gada jūnijā.