Dzīves skulptūra
Intervija ar Katrīnu Mesneri – Vīnē dzimušu kuratori no Šrilankas
01/12/2016
„DOMĀŠANAS FORMAS – kā mēs veidojam savas domas; RUNAS FORMAS – kā mēs savas domas pārveidojam vārdos un SOCIĀLĀ TĒLNIECĪBA – kā mēs veidojam un formējam šo pasauli, kurā dzīvojam: tēlniecība kā evolūcijas process; visi ir mākslinieki”, savā nu jau leģendārajā darbā „Sociālās tēlniecības teorija” 1979. gadā rakstīja mākslinieks un teorētiķis Jozefs Boiss.
Tieši Boisa idejas un pārliecība, ka māksla spēj mainīt pasauli, pirms nu jau vairāk nekā 30 gadiem iedvesmoja Vīnē dzīvojošo mākslas kuratori Katrīnu Mesneri (Kathrin Messner) un viņas vīru, austriešu mākslinieku Jozefu Ortneru (Joseph Ortner) aizsākt ideju, kas laika gaitā tapusi par viņu „sociālo skulptūru”. Tas ir viņu ieguldījums labākas pasaules veidošanā; un, pat ja tas izklausās pēc utopijas, varbūt ir reālāk, nekā varētu šķist. Jo visas lielās lietas jau sastāv no mazajām lietām. Šūnām, molekulām, atomiem...
Mesneres un Ortnera One World Foundation atrodas Šrilankā un kalpo par vietu, kurā uz vienlīdzības pamatiem satiekas visdažādākās kultūras. Pieredze, zināšanas, idejas. Fonds ir godīgas apmaiņas projekts, kas sastāv no trīs elementiem: bezmaksas skolas vietējiem bērniem un jauniešiem, skolu finansējošā ājurvēdas viesu nama Bogenvillya, kura klienti lielākoties ir mākslas pasaules cilvēki no Eiropas, un rezidenču programmas, kas šim mazajam paradīzes stūrītim ļauj būt par rašanās vietu jaunām idejām mākslā un literatūrā. „Ceļošana paplašina prātu” – tāds ir One World Foundation moto, un šeit tas patiesi iegūst ļoti reālu un īpašu vielisko veidolu.
Pirmoreiz Katrīna Mesnere un viņas vīrs, kurš negaidīti aizgāja mūžībā 2009. gadā, Šrilankā ieradās pavadīt atvaļinājumu. Kaut abi tobrīd bija ierauti Vīnes mākslas dzīves virpulī, viņi apzināti lūkojās pēc „otrajām mājām”, pēc jaunas dzīves starta pozīcijas. Un Šrilanka toreiz gadījās īstā vieta īstajā laikā. Tagadējās četru joslu autostrādes vietā no lidostas tolaik veda šaurs ceļš, kur raibā jūklī gliemeža ātrumā pārvietojās antīki automobiļi, govis un pa kādam zilonim. Turklāt valsts atradās pilsoņu kara priekšvakarā.
Mesnere ar vīru iegādājās zemi nelielā, nomaļā zvejnieku ciematā, apmēram divu stundu braucienā no salas galvaspilsētas Kolombo. Soli pa solim teritorija tika paplašināta – viņu mājai pievienojās viesu nams un skola. Proporcionāli aizvien palielinājās arī laiks, ko ģimene pavadīja Šrilankā. Skola tika atvērta 1995. gadā, un sākumā tajā bija 100 audzēkņi. Šobrīd skolēnu skaits jau pārsniedz 1000, bet skolotāju – 40.
Bogenvillya Guesthouse, Šrilanka. Foto: Thomas Wirthensohn
Izdzīvošana Šrilankā bija nemitīga cīņa. Sākotnēji ienākumi no viesu nama nebija pietiekami, lai uzturētu skolu, tāpēc tika vākti ziedojumi no draugiem Vīnē. Bet, kad šķitis, ka beidzot viss ir sakārtojies, Šrilanku skāra viena no traģiskākajām katastrofām tās vēsturē – 2004. gada cunami, aiznesot 35 000 cilvēku dzīvības un bez pajumtes atstājot 2,5 miljonus. Skola tika pilnībā nopostīta, cieta arī viesu nams. Lai atbalstītu fondu, pēc galeristes Urzulas Krincingeres (Ursula Krinzinger), mākslinieces Evas Šlēgeles (Eva Schlegel) un Vīnes mēra iniciatīvas pilsētā tika sarīkota mākslas izsole, kurā līdzdarbojās arī mākslas patronese un filantrope Frančeska fon Hābsburga un kuras ienākumi – 230 000 eiro – tika ziedoti jaunas skolas ēkas celtniecībai. Par tās mājvietu kļuva izbijusi kanēļa plantācija – pietiekami drošā attālumā no okeāna. „Pēc cunami mums šeit nebija nekā, viss tika iznīcināts, un Vīnes mākslinieku noorganizētā palīdzība bija vienkārši neticama,” saka Katrīna.
One World Foundation. Free Education Unit, Šrilanka. Foto: Thomas Wirthensohn
Vecās skolas ēkas vietā nesen tapusi jauna viesu nama kotedža, kuru projektējis vietējais arhitekts Varuna da Silva. Viņš ir jau trešais projektā iesaistītais arhitekts – daļu kotedžu, iedvesmojies no tropu modernisma meistara, Šrilankas arhitektūras leģendas Džefrija Bavas (Geoffrey Bawa) un sev tuvā Bauhaus stila, cēlis Jozefs Ortners pats, daļu – austriešu arhitekts Karls Pruša (Carl Pruscha). Koks, stikls, betons – ēkas veido vienkāršas modulāras struktūras, kas viesiem nodrošina komforta minimumu, vienlaikus ļaujot atrasties dabas tuvumā. Kopumā viesu namā šobrīd ir 14 istabas, kas izkārtotas pa visu paradīzes dārzam līdzīgo īpašumu, kur harmoniski līdzās pastāv daba, māksla un cilvēka radīta estētika. Turpat aiz palmām un mazas, gleznainas lagūnas vīd Indijas okeāns, bet zvaniņa skaņas aicina viesus pusdienās.
Katrīna Mesnere uzauga buržuāziskā austriešu ģimenē, kas vienmēr bijusi cieši saistīta ar mākslu. Viņa studēja ekonomiku Zalcburgā, valodas Francijā un Vīnē atvēra savu pirmo grāmatnīcu, kurā tirgoja grāmatas par laikmetīgo mākslu. „Tajā laikā Vīne bija pilnīgi citāda. Tradicionālo mākslu tolaik varēja atrast itin visur, taču par laikmetīgajā mākslā notiekošo informācijas tikpat kā nebija.” Katrīnas grāmatnīca kļuva par savveida Vīnes radošās inteliģences tikšanās vietu, un tieši te viņa iepazinās arī ar savu nākamo vīru.
Dominiks Gonzaless-Fersters. Helen & Gordon. 2015/2016. Priekškars Vīnes Valsts operā. Foto: Andreas Scheiblecker. Courtesy: museum in progress (www.mip.at)
1990. gadā Vīnē Katrīna un Jozefs nodibināja projektu museum in progress – pirmo muzeju bez sienām, kura mērķis bija eksponēt laikmetīgo mākslu ārpus institucionālās vides – vietās, kur tā parasti nav apskatāma. Museum in progress tradicionālās izstāžu vietas nomainīja pret afišu stabiem, televīziju un radio, internetu, dienas avīzēm Der Standard un Süddeutsche Zeitung, kā arī Austrian Airlines borta žurnāla lappusēm. Tādējādi projekts centās atrast arvien jaunas formas, kā uzrunāt un piesaistīt auditoriju. Museum in progress iniciatīvās piedalījušies daudzi pazīstami sava laika mākslinieki, literāti un kuratori, tostarp arī Hanss Ulrihs Obrists un Daniels Birnbaums.
1998. gadā par museum in progress platformu kļuva arī Vīnes Valsts operas skatuves drošības priekškars, uz kura jau 19 gadu ik sezonu skatāms kāds tam speciāli radīts mūsdienu mākslinieka darbs. Tik tikko, 30. novembrī, svinīgi tika atklāts 2016./17. gada sezonas priekškara projekts, kura autore ir amerikāņu māksliniece Tauba Auerbaha (Tauba Auerbach). Darba nosaukums ir A Flexible Fabric of Inflexible Parts III (Nelokāmo daļu lokāms materiāls III), un savā ziņā tas atgādina luminiscējošu mūslaiku rentgenuzņēmumu. Košzilo visuma fonu caurvij teju trīsdimensionāls zaļi sarkanu spirāļu režģis, kas ievelk un sagriež skatītāja prātu kā informācijas centrifūga, kurā sen vairs nav iespējams izšķirt graudus no pelavām. Tas ir kā temps, kurā dzīvojam, aizvien palielinot apgriezienus un ik pa mirklim riskējot zaudēt saķeri pašiem ar sevi.
Tauba Auerbaha. A Flexible Fabric of Inflexible Parts III. 2016/2017. Priekškars Vīnes Valsts operā. Museum in progress projekts (www.mip.at)
Šobrīd tas ir nozīmīgākais projekts, kas Katrīnu joprojām saista ar Vīni. Mēs sarunājamies uz viesu nama galvenās ēkas terases, kas sākotnēji bijusi ģimenes dzīvojamā māja. Turpat iepretim dārzā skraida mangusts un uz ūdensrožu dīķīti padzerties zogas varāns. Sev mājvietu viņš iekārtojis tieši zem viena no dārzā rodamajiem mākslas darbiem. Katrīna stāsta, ka reiz uz ciemata ceļa vērojusi mangusta un kobras cīņu. Viss noticis atbilstoši dabas likumiem. Šobrīd viņai ir septiņdesmit, un no viņas staro spēks un dzīvesgudra pazemība. Mājā, kur viņa dzīvo tagad, ieeju veido lakonisks, zālē ieaudzis betona tilts. Budismā tilts ir pārmaiņu simbols, to šķērsojot, otrpus paliek visi pasaulīgie kārdinājumi. „Un jums katrreiz ir iespēja sākt kaut ko jaunu,” pasmaida Katrīna.
.jpg)
Džons Baldesāri. Travelling Eye, profil, no. 49, 04-12-1995, pp. 70, 71. Courtesy: museum in progress (www.mip.at)
Kāpēc pirms 30 gadiem, būdami labi zināmi un cieši iesaistīti Vīnes mākslas dzīvē, jūs sākāt meklēt „otrās mājas,” turklāt vēl pilnīgi citā pasaules malā?
Mums tas bija savveida izaicinājums. Vēlme pilnībā nomainīt vidi un apstākļus, arī kultūras ziņā. Mans vīrs bija mākslinieks, un man piederēja mākslas grāmatu veikals. Mēs bijām ļoti cieši saistīti ar Vīni – gan museum in progress, gan citu projektu sakarā. Vienlaikus šķita žēl visu savu dzīvi pavadīt Vīnē. Jau tolaik daudz ceļojām, lai kaut mazliet distancētos no Vīnes dzīves. Pētījām, raudzījāmies visapkārt – arī Amerikas virzienā. Vienu mirkli prātojām par Losandželosu, bijām pat atraduši tur meitai skolu. Taču šis plāns neizdevās. Izmaksas, lai sāktu jaunu dzīvi Losandželosā, bija pārāk augstas. Šrilanka bija nejaušība, līdz tam vienmēr bijām raudzījušies pilnīgi citos virzienos. Līdz vienudien teicu vīram un meitai, ka varbūt būtu vērts kādreiz aizbraukt uz Āziju. Nekad tur nebijām bijuši. Tiesa, sākumā par šo ideju viņi nebija īpašā sajūsmā, taču manis dēļ piekrita. Pirmoreiz Šrilankā nokļuvām 1983. gadā. Palikām nelielā viesu namā tepat šajā apkārtnē. Izbraukājām salu un sapratām, ka tā ir īstā vieta. Lēmums tika pieņemts ātri.
Vienlaikus kultūras situācija, kurā jūs nokļuvāt, bija radikāli atšķirīga.
Jā, bet tas bija tas, ko vēlējāmies. Varbūt to nevar dēvēt gluži par apnikumu, bet situācija Vīnē bija ļoti prognozējama, būtībā tā nemitīgi atkārtojās. Turklāt arī pati mākslas scēna tolaik bija ļoti šaura. Nebija attīstības iespēju. Tā nu vēlējāmies uzsākt otro dzīvi. Un tāpēc izšķīrāmies par šo vietu Šrilankā un lēnām sākām to veidot.
.jpg)
Gerhards Rihters. Travelling Eye, profil, no. 23, 03-06-1996, pp. 74, 75. Courtesy: museum in progress (www.mip.at)
Vai sākumā tā bija tikai doma par otrajām mājām jeb jums bija arī tālāki mērķi? Saistīti ar izglītības un mākslas projektiem, kas veido One World Foundation kodolu šodien?
Vispirms tās bija mājas, jo no kaut kā ir jāsāk. Taču vienlaikus gudrojām, kā šo visu varētu attīstīt – ne tikai sev, bet arī citiem cilvēkiem, mūsu draugiem māksliniekiem. Līdz šai idejai nokļuvām pamazām, jo, nonākot citā kultūrvidē, nevar paziņot – es darīšu tā. Vispirms ir jāsajūt vieta, tās kultūra, jāizprot cilvēki, un tikai tad var sākt domāt, kā attīstīt šo vai citu ideju. Ir jāpaiet laikam.
Šodien Kolombo ir gan sava biennāle, gan dažas pietiekami spēcīgas galerijas. Kāda bija Šrilankas mākslas aina pirms trīsdesmit gadiem? Vai toreiz šeit vispār bija iespējams runāt par laikmetīgās mākslas dzīvi?
Tā bija ļoti vāja. Protams, atsevišķi mākslinieki bija – kā visur pasaulē. Arī tuksnesī nokļūstot, atradīsiet tur māksliniekus, jo māksla ir visur. Tajā pašā laikā, salīdzinājumā ar Vīni un Vācijas, Francijas vai Itālijas pilsētām, Kolombo mākslas scēnai bija teju vai pagrīdes raksturs, un tā bija ļoti neattīstīta. Taču arī te bija interesanti mākslinieki. Un jo vairāk informācijas viņi ieguva, jo straujāk šī vide sāka attīstīties. Taču mākslu kā tādu jūs patiešām varat atrast jebkur.
Šejla Kameriča. Bosnian Girl. Balkan Consulate, Der Standard, 11-12-2003, p. 10. Courtesy: museum in progress (www.mip.at)
Ņemot vērā jūsu pieredzi, kā jums šķiet – vai mākslai ir nacionalitāte?
Jā. Visus māksliniekus vienojošā iezīme ir tā, ka viņiem ir svarīgi sevi izpaust. Arī mierīgā pasaulē māksla vienmēr ir politiska. Apzināti vai neapzināti mākslinieki savos darbos vienmēr iestājušies par labāku pasauli, taisnīgumu utt. Vismaz lielākā daļa. Patiešām laba māksla vienmēr ir savveida politisks paziņojums.
Jebkurā pasaules malā?
Jā! Vismaz es tā domāju.
Vai jūs esat mēģinājusi integrēt Šrilankas māksliniekus arī Eiropas mākslas vidē?
Jā, mēs uzaicinājām uz Vīni šrilankiešu mākslinieku Čandraguptu Tenuvaru. 1997. gadā Vīnes Secesijas namā bija liela izstāde „Pilsētas kustībā” (Cities no the Move), kuru kūrēja Hanss Ulrihs Obrists. Tā bija veltīta ātri augošajām Āzija metropolēm. Ar Hansu Ulrihu bijām labi draugi un daudz bijām viņam stāstījuši par Šrilanku. Tiesa, šejienes mākslas aina viņam bija diezgan sveša. Taču, ieraugot, Čandraguptas Tenuvara darbus, viņš izlēma uzaicināt viņu piedalīties šajā izstādē. Tenuvara bija studējis glezniecību gan Kolombo, gan Maskavā, vēlāk Kolombo viņš nodibināja Vibhavi Mākslas akadēmiju un joprojām ir tās direktors. Viņš radīja pats savu „ismu”. Kā zināms, mākslas vēsturē ir kubisms, minimālisms un vēl virkne dažādu ismu, Čandragupta Tenuvara iedibināja barelismu (no angļu vārda barrel – muca, red.)
Pilsoņu kara gados mucas bija viena no spēcīgākajām Šrilankas vizuālās ainavas zīmēm, tās bija visur. Tenuvaram muca bija brīvības metafora, un viņš tās izmantoja daudzās savās skulptūrās, kā arī citos mākslas darbos. Darbā, kuru viņš izstādīja Vīnē, bija redzama Šrilanka ar barelisma stilā iezīmētu robežu. Darba nosaukums bija Barrelism. Tourist Map (Barelisms. Tūrisma karte). Pielicis to pie sienas, mākslinieks paziņoja, ka viņam nepieciešama arī īsta muca. Tās meklējumos viņi abi ar Vīnes Secesijas kuratoru devās uz tuvākajām rūpnīcām. Mucu viņi beigās atrada, taču tā bija jauna – nevis kā tās netīrās un laika nobružātās Šrilankā. Tenuvara par šo faktu galīgi nebija laimīgs, bet tomēr to paņēma, jo citas alternatīvas vienkārši nebija. Vēlāk savā runā viņš stāstīja par Šrilanku un turienes māksliniekiem – cik uzmanīgiem viņiem jābūt savos izteikumos, ka viņi nevar atļauties būt pārāk pamanāmi, jo visu laiku tiek novēroti. Taču, neraugoties uz visu, viņi turas kopā, un viņu darbi ir spēcīgi.
Džeremijs Dellers. Quotes. 1998. Plakāts. Courtesy: museum in progress (www.mip.at)
Ne mazāk radikāls kā pārcelšanās uz dzīvi citā kontinentā savulaik Vīnes mākslas vidē bija jūsu aizsāktais museum in progress projekts, tam kļūstot par pirmo muzeju pasaulē, kuru neierobežo tradicionālas sienas. Kā aizsākās šī ideja?
Tā radās 1990. gadā – no sajūtas, ka māksla nebūtu jāizstāda tikai muzejos, bet arī publiskajā telpā. Mūsu ambīcija bija to eksponēt gan avīžu lappusēs, gan uz afišu stabiem – tā dēvētajās „starptelpās”, kas parasti netiek atvēlētas mākslai. Šo ideju atbalstīja arī daudzi mākslinieki, kas pievienojās šim projektam. Sadarbībā ar Austrian Airlines Vīnē tika izvietoti vairāki tūkstoši afišu stabu. Viena mēneša laikā vien 2500 – ar Feliksa Gonzalesa Torresa, Hansa Pētera Feldmana un citu mākslinieku darbiem. Sajūta bija fantastiska – visur, kur vien gājāt, jums priekšā bija afišu stabi ar mākslu – kas pilnīgi netipisks Vīnei. Un tas viss bija iespējams tālab, ka divus lielākos tā brīža Austrian Airlines bosus interesēja māksla. Šo projektu turpinājām divpadsmit gadus, līdz šie divi vīri nomainījās, un to, kas nāca viņu vietā, māksla vairs neinteresēja. Viņa kaislība bija mūzika un festivāli. Tā šī sadarbība beidzās.
Turklāt 2000. gadā – līdz ar labējo spēku nokļūšanu valdībā – Vīnē sākās visai nelāgs periods. Kopā ar viņiem pie varas stūres nokļuva arī bēdīgi slavenais Jorgs Haiders. Mākslinieki bija šokēti. Tolaik sadarbojāmies ar Austrijas dienas laikrakstu Der Standard – museum in progress ietvaros publicējām tā lappusēs gan mākslinieku darbus, gan rakstnieku esejas. Un, kā zināms, dažkārt māksla var būt sāpīga. Mēs kļuvām nevēlami.
Viens no museum in progress projektiem bija arī video darbu sērija „Mākslinieku portreti” (1992–2001). Būtībā tie bija mākslinieku portreti interviju veidā. Katrs no māksliniekiem varēja izvēlēties intervētāju un fona krāsu – zilu vai dzeltenu, jebkādu, kādu vien sirds kāroja... Visas intervijas tika ierakstītas kā „runājošās galvas” ar intervētāja balsi aizkadrā. Kopumā nointervējām vairāk nekā 100 māksliniekus – Georgu Bāzelicu, Gilbertu & Džordžu, Vito Akonči, Dženiju Holceri, Hansu Pēteru Feldmanu u.c. Šodien šie video darbi ir lielās izstādēs. Viena patlaban skatāma Bregencas Mākslas telpā, otra – Ķelnes muzejā. Vairāki muzeji ir izteikuši arī vēlēšanos šos darbus iegādāties, tos restaurēt un digitalizēt.
Deivids Hoknijs. 2012/2013. Priekškars Vīnes Valsts operā. Courtesy: museum in progress (www.mip.at)
Nu jau deviņpadsmit gadus viens no museum in progress projektiem ir laikmetīgās mākslas izstāde Safety Curtain (Drošības priekškars), kuras „norises vieta” ir... Vīnes Valsts operas skatuves priekškars.
Šis projekts aizsākās pateicoties toreizējam Vīnes Valsts operas direktoram – viņam nepatika darbs, kas bija redzams uz priekškara. Tas bija saglabājies vēl no nacistu laikiem, un pats tā autors arī bija bijis ar tiem saistīts. Savukārt operas direktors bija ebrejs, un viņu šī situācija neapmierināja. Par savu vēlmi kaut ko mainīt viņš izteicās arī presē. Jozefs un es, mēs sarunājām ar viņu tikšanos, iepazīstinājām ar museum in progress projektiem, un tā aizsākās diskusija, kuras rezultātā tika panākta vienošanās, ka šis projekts tiks uzticēts mums. Pateicoties mūsu juristam, tika sastādīts arī ļoti labs un strikts kontrakts. Tā kā museum in progress ir nemateriāla struktūra, tikai juridiskais statuss padara to par muzeja telpu. Kontrakts sevi attaisnoja jau pašā sākumā, kad kāda Austrijas privātpersona, iebilstot pret mūsu projekta īstenošanu, savāca vairāk nekā 20 000 parakstus. Tas bija šausmīgi. Taču mūsu situācijā operas direktors varēja mierīgi teikt – šis ir museum in progress, viņiem ir līgums, un to nav iespējams mainīt. Un tā šis mākslas projekts turpinās joprojām.
Sajs Tvomblijs. Bacchus. 2010/2011. Priekškars Vīnes Valsts operā. Courtesy: museum in progress (www.mip.at)
Mākslinieku saraksts, kuru darbi šo gadu laikā tikuši eksponēti uz operas priekškara, ir iespaidīgs – Metjū Bārnijs, Ričards Hamiltons, Tasita Dīna, Džefs Kūnss, Francs Vests, Sajs Tvomblijs u.c. Kā jums izdevās viņu visus piesaistīt?
Sazinājāmies ar viņiem, un, protams, daudz palīdzēja fakts, ka projekta žūrijā bija Hanss Ulrihs Obrists. Viņš ir mūsu draugs un partneris, un vienlaikus arī viens no labākajiem kuratoriem pasaulē. Viņš ir fenomenāls. Viņš dzīvo mākslai un māksliniekiem un ir ar to pilnīgi apsēsts. Viņš mums ieteicis ļoti daudzus māksliniekus, turklāt viņš joprojām darbojas šī projekta žūrijā, un mums jau ir zināmi mākslinieki nākamajiem diviem gadiem.
Kāda šajos gados ir bijusi skatītāju reakcija, ņemot vērā, ka operas publika ir gana konservatīva?
Šobrīd viss ir lieliski, taču sākumā, protams, bija liels risks. Iedomājieties publiku, kas nāk uz operu klausīties mūziku. Operu, kas ir ļoti tradicionāla un ļoti svēta. Un te pēkšņi viņi tiek konfrontēti ar laikmetīgo mākslu. Turklāt veselas divdesmit minūtes pirms izrādes viņiem uz to jāskatās... Mēs darījām visu iespējamo, lai mākslas darbi būtu saprotami – drukājām pastkartes, izdevām brošūras, rīkojām publiskas diskusijas... Tas nebija vienkārši. Sākumā bija ļoti daudz skepses. Un tas tiešām bija izaicinājums – ielikt laikmetīgo mākslu šajā rāmī. Taču šobrīd – kā parasti notiek ar mākslu, paejot zināmam laikam, – pēc tās jau ir radusies nepieciešamība. Un nu jau pašas operas publikas vidē ir diskusijas – kurš būs nākamais...
Kara Volkere. Priekškars Vīnes Valsts operā. 1998/1999. Courtesy: museum in progress (www.mip.at)
Kurš no mākslas darbiem ir bijis visprovokatīvākais?
Pats pirmais, kura autore bija afroamerikāņu māksliniece Kara Volkere. Daži cilvēki izteicās, ka viņas darbs atgādinot lētu Āfrikas bāru.
Aizsākot museum in progress projektu, jūsu ideja bija radīt 21. gadsimta muzeju. Nu jau kādu laiku šajā gadsimtā dzīvojam. Kā jūs jūtat, vai kaut kas ir mainījies pašā muzeja idejā un tajā, ko cilvēki no tā sagaida?
Kad mēs sākām, bija īstens bums – durvis vēra viens jauns muzejs pēc otra. Un jauna arhitektūra. Dažkārt bija sajūta, ka tas viss nav mākslai, bet gan arhitektiem. Museum in progress ideju lielā mērā iedvesmoja Aleksandrs Dorners, leģendārais muzeju direktors un tādu pazīstamu sava laika mākslinieku kā Ela Ļisicka un Lāslo Mohoja-Naģa atbalstītājs. Viņš teica, ka muzejam ir jābūt intensīvai telpai, ne tikai mākslai – gleznām pie sienām. Muzejā ir jābūt kustībai. Viņš salīdzināja muzejus ar spēkstacijām, jaunas enerģijas radītājiem.
Šobrīd pasaulē ir tik daudz jaunu muzeju, un daudzi joprojām tiek vēl celti. Katrs arvien lielāks, vērienīgāks par iepriekšējo. Protams, tas ir svarīgi, taču mēs izvēlējāmies citu ceļu. Mēs vēlējāmies parādīt, kas ir nozīmīga māksla, eksponējot to publiskajā telpā. Protams, tas nav vienīgais risinājums, taču tā ir ideja.
Kā jums šķiet, vai jūsu nemateriālā muzeja ideja ir palīdzējusi kaut ko mainīt muzeja kā institūcijas kopējā konceptā?
Muzeji šodien ir kļuvuši daudz atvērtāki. Piemēram, Vīnes Modernās mākslas muzejs (MUMOK) labprāt savās izstādēs iekļauj museum in progress projektus un vienmēr ir atvērts diskusijai. Mūsu projektus izstādījis arī Modernās mākslas muzejs (MoMa) Ņujorkā. Jā, kaut kas ir noticis. Protams, muzeji nevar darīt to pašu, ko mēs, taču tie ir atvērti un savās izstādēs iekļauj arī mūsu darbus. Sākotnēji mēs nevēlējāmies tur būt, taču šobrīd tur esam. Tas ir tikai viens no piemēriem.
Markuss Šēnvalds. Stage. 1999. Plakāts. Courtesy: museum in progress (www.mip.at)
Muzejiem parasti ir savas krātuves, kurās glabājas viņu kolekcija. Jūsējā ir absolūti nemateriāla.
Museum in progress mākslas darbi eksistē tikai grāmatās un mūsu mājaslapā, kā arī mūsu iespaidīgajā avīžu, žurnālu un afišu arhīvā.
Kāds ir operas priekškara tālākais liktenis?
Agrāk tie tika iznīcināti, taču kopš 2012. gada mēs esam sākuši veidot to arhīvu. Ir vairākas idejas, ko mēs ar tiem varētu darīt, taču līdz šim nevienu neesam īstenojuši. Katrs darbs ir apskatāms vidēji 8–9 mēnešus. Pēc tam tas turpina dzīvot tikai attēlos, mājaslapā un, protams, operas apmeklētāju atmiņās. Džoana Džonasa un Dominika Gonzalesa-Ferstera darbi pieejami arī parakstītās un numurētās izdrukās.
Kāda ir jūsu sajūta – kas šobrīd notiek ar laikmetīgo mākslu? Tiek daudz diskutēts, ka pēdējo desmit, pat divdesmit gadu laikā radikāli jaunas parādības, virzieni mākslā nav radušies.
Attīstība notiek vienmēr, pat ja tā nav acīmredzama. Daudzas lietas šobrīd ir ļoti intelektuālas un dažbrīd visai grūti saprotamas. Taču attīstība ir vienmēr, un mēs to varēsim novērtēt pēc gadiem desmit, divdesmit vai trīsdesmit. Ir labi mākslinieki un ir tādi, kas tiks aizmirsti. Protams, arī kvalitāti ne vienmēr ir tik viegli novērtēt. Ir ļoti daudz jāzina un jābūt ļoti informētam. Taču vienmēr ir kāds fenomens, kas ir interesants. Mans dzīvesdraugs lieliski pārzina mūzikas vidi, bet ne tik labi laikmetīgo mākslu. Taču, ja viņu kaut kas ieinteresē, tad viņš ļoti ilgi to vēro. Esmu pamanījusi, ka, nokļūstot muzejā vai izstāžu telpā, viņš uzreiz dodas turp, kur ir kvalitāte. Viņš to redz un sajūt nekavējoties. Vienlaikus viņš nezina – „kāpēc” jeb, precīzāk, viņš nezina „kāpēc” intelektuāli. Taču viņam ir šī sajūta, un tas ir brīnišķīgi.
Laba māksla ir spēcīga. Pat tie, kas to nesaprot, spēj to sajust. Protams, jums ir jābūt jutīgam un atvērtam. To labi redzu arī ar saviem darbiniekiem Šrilankā. Viņiem ļoti patīk, kad šurp atbrauc mākslinieki. Reiz mūsu rezidencē palika indiešu mākslinieks, kura darbi bija visai erotiski. Personālam, kas katru dienu tīrīja viņa darbnīcu, viņš bija paziņojis, ka tas viss ir tikai dabiski, un nebija nekādu problēmu. Viņi nespēja reflektēt par to, kāpēc tas ir tā un ne savādāk – viņiem vienkārši patika konkrētais cilvēks un viņa gleznas.
Kristians Eizenbergers. westberger, kippenberger, eisenberger. 2013. Courtesy: Galerie Krinzinger
Mūsu rezidencē kādu laiku dzīvoja Kristians Eizenbergers no Vīnes. Viņš mācījās arī skolā, jo vēlējās apgūt batiku. Pārējās skolnieces bija pārliecinātas budistes, kas zīmēja ziloņus un tamlīdzīgus motīvus. Savukārt Eizenbergers gleznoja miroņus, peņus un seksuālas ainas. Viņš sēdēja tieši viņām blakus, taču nekādu problēmu nebija, neviens nebija šokēts. Un tajā visā noraudzīties bija tik brīnišķīgi – īsts piedzīvojums. Protams, ir labi, ja esi intelektuālis un spēj saprast daudz vairāk, jo tādējādi arī pārdzīvojuma bauda ir daudz dziļāka – var atklāt vairāk. Nezinātājs vienkārši nezina, taču viņam vienalga ir iespēja sajust. Esmu to redzējusi tik daudzas reizes. Tas ir vienkārši brīnišķīgi.
One World Foundation. Free Education Unit, Šrilanka. Foto: Ainārs Ērglis
Vai pēc šiem Šrilankā pavadītajiem gadiem esat sapratusi, kas īsti ir tas, kāpēc izlēmāt šeit palikt?
Vienkārši ir šī sajūta, ka man te jābūt. Man patīk strādāt ar cilvēkiem. Mēs te esam kā ģimene. Protams, dažkārt man pietrūkst mākslas un visas tās Vīnes dzīves. Taču šodien tai nav grūti izsekot. Vienīgais, kas jāizdara – jāatver dators. Tādējādi iespējams apmeklēt teju katru izstādi un būt lietas kursā par notiekošo.
Man ir sajūta, ka šeit man ir daudz vairāk laika. Es lasu, rakstu. Man patīk šis klusums džungļos. Protams, ja tas sāk jau pārlieku ieilgt, es izbraucu. Taču man vienmēr patīk atgriezties. Tas ir kā magnēts. Es nezinu, kāpēc, tas vienkārši tā ir.
Vai toreiz pēc cunami jūs neapsvērāt iespēju aizbraukt?
Nē. Pēc cunami šeit tiešām bija ļoti skumji un tumši. Es pati personiski nekad neesmu piedzīvojusi karu, pazīstu to tikai no grāmatām un kino. Šeit viss bija iznīcināts gluži kā pēc kara, burtiski noslaucīts no zemes virsas, un neskaitāmajos mirušajos cilvēkos noraudzīties bija ļoti mokoši. Tas patiešām bija ļoti depresīvs laiks, taču es vienmēr esmu centusies nevis bēgt, bet atrast izeju. Atstāt viņus vienus te pēc visa notikušā? Nē.
Kāda ir jūsu šī brīža sajūta – vai Šrilanka ir pilnībā atguvusies no kara un cunami?
Nē, tas viss joprojām ir šeit. Konflikts ar tamiliem nav atrisināts. Karš ir beidzies, taču saspringums ir saglabājies. Tas ir ļoti, ļoti dziļš. Tam ir jau gadsimtiem ilga vēsture, dažbrīd tas jūtams vairāk, dažbrīd mazāk, bet tas nav pazudis. Līdzīgi ir ar musulmaņiem.
Cunami bija īsta katastrofa, daudzās ģimenēs no sekām joprojām cieš mentālu traucējumu formā. Ir nepieciešams laiks, lai tiktu tam pāri. Turklāt arvien ir šī sajūta, ka tas var atkārtoties.
Vai tā visa atspulgs jūtams arī šrilankiešu mākslā?
Jā, ciešāk tajā ieskatoties, tas ir redzams.
Katrīna Mesnere. Foto: Elena Givone
Jūs teicāt, ka, pirmoreiz nokļūstot Šrilankā, tas bija līdzīgi kā ceļot atpakaļ laikā.
Tas bija kā skatīties filmu par agrākiem laikiem. Vienkārši nokļūt citā laika periodā. Kad pirmoreiz šeit ierados, sajūta bija līdzīga kā piecdesmitajos gados Autrijā. Tas, protams, ir ļoti vienkāršoti teikts. Tomēr dažkārt ir šī sajūta, ka šeit atgriezies laikā atpakaļ, nevis uz priekšu. Taču no pagātnes var nokļūt arī nākotnē. Jo izteiksmes tīrība te dažkārt ir daudz attīstītāka nekā Eiropā. Ļoti dīvaini, bet tā tas ir. Paiešana atpakaļ savā ziņā ir viens veids, kā tikt uz priekšu.
Kā jūs jūtaties, kad pēc ilgāka laika atgriežaties Vīnē?
Sākumā es vienmēr esmu laimīga. Mana ģimene, mana meita, mazmeita, mani draugi – viņi visi ir tur. Protams, ka tas ir jauki. Taču pēc kāda laika mans prāts un mana sirds liek saprast, ka jāatgriežas šeit. Es nezinu, kāpēc, bet tas allaž ir tā. Manas saknes ir Eiropā, bet man vienmēr patīk atgriezties Šrilankā.
