Augšāmcelšanās reportāža
Īssaruna ar Imantu Lancmani
Laura Brokāne
05/12/16
Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
„Ko Kristus ieraudzīja 2016. gada Lieldienās, pieceļoties no kapa? Vēl vairāk satrauktu, agresīvu un neapmierinātu cilvēci, nekā tas bijis agrāk. Un tomēr, lai kāds būtu bijis viens vai otrs gads, Kristus turpinās atgriezties pie cilvēkiem katrās nākamajās Lieldienās, un viņa jautājums vienmēr skanēs – vai esmu vajadzīgs?”, piesakot savu gleznu „Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās”, raksta gleznotājs Imants Lancmanis. Līdz 15. janvārim viņa darbs ir izstādīts Sv. Pētera baznīcā vienas gleznas izstādē „No Ziemassvētkiem līdz Lieldienām”.
Autors atzīst, ka izstādes tēma viņam ir nozīmīgs jautājums, kas noformulējies personīgās pārdomās: „Kristus dod paraugu žēlsirdībai un grēku izpirkšanai, kas ir grūtākais uzdevums sevis pārvarēšanai.”
Imants Lancmanis ir mākslas vēsturnieks, heraldikas, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas speciālists, Rundāles pils direktors un gleznotājs. Savu glezniecības rokrakstu raksturo kā „konceptuālu romantismu”, kas iedvesmu smēlies 17. gadsimta holandiešu mākslas tradīcijās.
Imanta Lancmaņa vienas gleznas izstādes „No Ziemassvētkiem līdz Lieldienām” atklāšana Sv. Pētera baznīcā. Foto: Rūdolfs Liepiņš
Pastāstiet, lūdzu, par gleznas tapšanas gaitu.
Kad saņēmu no kādas lauku draudzes aicinājumu radīt altārgleznu, nebija viegli ķerties pie tēmas, kas gadsimtu gaitā pieredzējusi neskaitāmas variācijas un izcilu izpildījumu. Taču mana iecere no pirmā brīža bija diezgan nemainīga – izņemot vienīgi Kristus sejas izteiksmi, kas no dusmīgas pārtapa par neizpratnes pilnu. Ar draudzi gan sadarbība neturpinājās, viņi vēlējās Kristu redzēt tradicionālāku.
Kad kādai māksliniecei teicu, ka esmu ķēries pie šīs tēmas, viņa man jautāja, ko tad jaunu tajā var ielikt. Un es atbildēju, ka tā būs fotoreportāža no notikuma vietas. Tas gan ir drusku pārspīlēti. Sākumā tiešām domāju, ka varētu uztaisīt pilnīgi fotogrāfisku gleznu. Bet tad nolēmu, ka tas būtu pārāk izaicinoši un sterili, tāpēc nedaudz nostilizēju, sasaistot ar renesanses laika glezniecību.
Gleznoju, izmantojot hiperreālisma principus. Man ir vajadzīga fotogrāfija, nevis pati par sevi, bet lai gleznā radītu konkrētību un vienreizību, ko var dot tikai konkrēts žests, nevis sacerēta kompozīcija. Svarīgi šķita augšāmcelšanās ainai piešķirt fotoreportāžas tiešumu un notikuma ticamību. Gleznā atainots Latvijas konteksts – ainava ar konkrētu ozolu, Kristus ar Lielvārdes jostu un četri karavīri – militāri spēki, kas ietekmējuši Latvijas vēsturi: zemgaļu karotājs, ordeņa bruņinieks, zviedru-poļu algotnis un sarkanarmietis. Visi cilvēki, kas šiem tipāžiem pozēja, tā vai citādi ir saistīti ar karu. Savukārt gleznā attēlotais eņģelītis ir mans „štata eņģelītis” – sabiedrisko attiecību meitene, kura pozējusi šai lomai arī citos manos darbos.
Blakus gleznai ir nolikta reprodukciju kolāža, kurā skatītāji var iepazīt, kā šo tēmu risinājuši izcili gleznotāji, sākot no 13. gadsimta līdz mūsdienām. Piemēram, Rafaels veidoja Kristu kā ideālu, bet mani vairāk saista Karavadžo pieeja, kurš uz ielas atrada dramatiski izteiksmīgu tipāžu un nozīmēja foto līmenī. Savā darbā mēģināju apvienot fotogrāfijas nesto nejaušību ar pietiekami klasisku un līdzsvarotu kompozīcijas uzbūvi. Un arī kolorīta ziņā gribēju, lai glezna ir piesātināta un reālistiska.
Imanta Lancmaņa vienas gleznas izstādes „No Ziemassvētkiem līdz Lieldienām” atklāšana Sv. Pētera baznīcā. Foto: Rūdolfs Liepiņš
Kāpēc izstādei ir atsevišķs nosaukums?
Tā pat nav izstāde, bet vienas gleznas parādīšana. Tomēr, tā kā gleznas parādīšana sakrita ar Adventi, iedomājos, ka varētu dot nosaukumu arī izstādei – „No Ziemassvētkiem līdz Lieldienām”. Lai aicinātu skatītājus aizdomāties par visu šo dramatisko ciklu – pēc Jēzus bērniņa dzimšanas seko nāve, upuris, izpirkšana...
Laimīga sakritība, ka glezna izstādīta blakus neogotiskai 19. gadsimta krāsnij, tie kopā veido monumentu. Un izskatās, ka glezna šeit varētu būt bijusi jau no viduslaikiem. Tā ir nejaušība, ka sākotnēji iecerētā altārglezna tagad ir glezna.
Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās gan rosina uz diskusiju, gan brīdina?
Jā, tas ir jautājums un brīdinājums. Kristus ir pārsteigts, nonākot šādā nemierīgā un nežēlīgā pasaulē. Bet cits jautājums ir jāuzstāda katram gleznas skatītājam pašam. Gribēju likt aizdomāties par to, kur piepildās Kristus upuris, vai tas bija vajadzīgs un ko katram devis. Un pats galvenais jautājums ir par Kristus mācību – vai šajā ļoti sarežģītajā, nemierīgajā, juceklīgajā pasaulē kristiānisms un Mozus desmit baušļi ir svarīgi; vai ir iespējams tiem sekot un atrast kādu vadlīniju dzīvē. Jo mūsdienās ir bezgala grūti nošķirt labo no ļaunā. Piemēram, man ir milzīgs pārsteigums, ka Vācijā simtiem cilvēku, kuri noteikti ir kristīti, dodas karot islāma kaujinieku, es gribētu teikt, slepkavnieku, rindās. Cilvēkā nav ieprogrammēta imunitāte pret ļauno. Tas var iegūt ļoti romantisku, avantūristiski skaistu, filmiski holivudisku, efektīgu tēlu, un cilvēks ātri var zaudēt savus orientierus. Un tad vairs nav jautājuma par labo un slikto, viņš ir vēja parauts un diemžēl lido projām pavisam.
Imanta Lancmaņa vienas gleznas izstādes „No Ziemassvētkiem līdz Lieldienām” atklāšana Sv. Pētera baznīcā. Foto: Rūdolfs Liepiņš
Tādejādi tas ir jautājums, kurā iekodēta atbilde.
Jā. Un ne velti tas ir jautājums tieši Latvijā un latviešiem. Es varētu gleznot Jūdejas ainavu ar palmām un romiešu karotājiem, bet tā būtu abstrakcija un jautājums kļūtu vispārīgs. Ir svarīgi to uzdot tieši šeit un šobrīd – vai Kristus ideāli mūs spēj glābt vai vismaz palīdzēt atrast atbild uz jautājumiem.
Turklāt vienas gleznas izstāde paver diskusiju par Kristus attēlojuma vēsturisko glezniecības izpratni.
Tā varētu teikt. Es konfrontēju savu gleznu ar to, ko mākslinieki radījuši pirms manis. Lai skatītājiem vieglāk saprast, ir paņemts tipiskais no katra gadsimta un stila. Arī no latviešiem, piemēram, Jēkabs Bīne. Gribētu pakritizēt, ka viņa gleznā Kristus neizceļas, eņģeļa spārns ir pārāk efektīgs, bet tas ir katra mākslinieka stila un laikmeta jautājums. Un uz šī fona var novērtēt, kā es esmu mēģinājis atrast savu ceļu un ienest kaut ko jaunu.
Vai jums taps jaunas gleznas?
Nevar teikt, ka esmu gleznotājs, varu ar to nodarboties tikai brīvos brīžos, atvaļinājumos vai brīvdienās. Un arī tad man bija jāiet uz pili, jo tik lielu darbu mājās nevarēju ielikt. Šis gadījums ir izolēts; man piedāvāja gleznot altārgleznu, un es pieņēmu šo piedāvājumu kā izaicinājumu sev – vai varu to izdarīt? Vai varu to paveikt atšķirīgi no citiem, kas līdz šim – divus tūkstošus gadu – ir ar to nodarbojušies. Es nedomāju, ka man obligāti vajadzētu turpināt gleznot. Taču es nekad nesaku nekad. Diezgan lielā mērā esmu kļuvis par fatālistu un pārāk tālu neplānoju, jo zinu, ka plāni tāpat izmainīsies un nāks citi apstākļi. Un es tam ļaujos. Es pieņemu izaicinājumus, nebēgu no tiem.
