Izvest Padegu pastaigā
Īssaruna ar Martinu Merkuru un Lieni Šildi par izstādi “Pastaiga ar Padegu”
17/01/2016
Pagājušās nedēļas nogalē Kaņepes Kultūras centrā tika atklāta Martina Merkura un Lienes Šildes izstāde “Pastaiga ar Padegu”. Līdz pat 4. februārim ir iespēja aplūkot dubultās ekspozīcijas fotogrāfijas, kuru pamatā ticis iemūžināts tēlnieka Andra Vārpas piemineklis Kārlim Padegam (1911–1940) savienojumā ar Rīgā tvertiem mirkļiem.
Projekta iniciators ir mākslinieks Martins Merkurs no Vācijas, kurš 2016. gada sākumā Rīgā nejauši atklāja Jāņa Kalnača grāmatu par mākslinieku Kārli Padegu. Kopā ar Lieni Martins sāka padziļināti interesēties par Padega mākslu un viņa personību, iedvesmojoties šim eksperimentālajam projektam, kas rezultējās interesantā fotogrāfiju sērijā.
Īsi pirms izstādes atklāšanas Arterritory tikās ar Martinu Merkuru un Lieni Šildi, lai uzzinātu mazliet vairāk par tapušo fotogrāfiju sēriju un stāstu, kas slēpjas aiz tās. Martins un Liene, viens otru nepārtraucot, bet gan papildinot, smaidot stāstīja par ideju un interesantajiem brīžiem šī projekta tapšanas laikā.
Izstādes "Pastaiga ar Padegu" autori - Martins Merkurs un Liene Šilde
Kā jums radās ideja šai izstādei?
Martins Merkurs: Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, jo nevaram atcerēties, kuram pirmajam ienāca prātā ideja par fotogrāfiju eksponēšanu izstādē.
Liene Šilde: Pati ideja par šāda veida fotogrāfiju sēriju radās Martinam.
M. M.: Pavisam nejauši grāmatu veikalā Robert’s Books atklāju grāmatu par Padegu. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar šo mākslinieku – burtiski iemīlējos viņa mākslā. Lasot grāmatu, uzzināju, ka Padegs 30. gados sadarbojies ar vācu fotogrāfu Henrihu Baueru, uzņemot fotogrāfijas dubultekspozīcijas tehnikā. Nevarētu teikt, ka tās ir manas mīļākās fotogrāfijas, bet bija ļoti interesanti uzzināt šādus faktus. Uzzināju, ka Padegam Rīgā ir veltīts arī piemineklis pie Vērmanes dārza. Runājām ar Lieni un mums radās ideja no dažādiem rakursiem 36 kadros nofotografēt Padega pieminekli.
Kāpēc tieši 36 kadros?
M. M.: Jo izmantojām 36 kadru foto filmiņu. Ņēmām fotoaparātu līdzi visur, kur gājām, dubultajā ekspozīcijā uzņemot fotogrāfijas no dažādām vietām Rīgā. To darījām neko neplānojot.
L. Š.: Tā kā mēs padziļināti interesējāmies par Padegu un viņa dzīvi, zinājām, kur viņš ir dzīvojis, pa kurām ielām staigājis, kādas vietas apmeklējis. Apzināti vai neapzināti mēs sekojām viņa gaitām pa Rīgu.
M. M.: Man tas bija ļoti interesanti, jo iepazinu Rīgu caur Padega acīm.
Vai tā bija tava pirmā reize Rīgā?
M. M.: Nē, Rīgā biju viesojies jau iepriekš, bet, lasot par Padegu, iepazinu pilnīgi citu Rīgu – pievērsu uzmanību ielu nosaukumiem, uzzināju daudz vairāk par Latvijas un Rīgas vēsturi.
Jums bija pašiem savs personīgais Padega ceļvedis pa Rīgu.
M. M.: Jā, tā varētu teikt. (Smejas)
L. Š.: Tā ideja – pastaigāties ar Padegu – likās interesanta arī no tā viedokļa, ka 36 kadros iemūžinām viņa nekustīgo bronzas pieminekli un, fotografējot ar dubulto ekspozīciju, parādām viņam to, kāda Rīga ir šodien. Tas, protams, bija absolūts eksperiments, jo mēs nezinājām, kāds būs fotogrāfiju rezultāts. Liela daļa bilžu izstādē nebūs redzamas – kopā izmantojām kādas sešas filmiņas, cenšoties pieminekli fotografēt tajos pašos rakursos. Vairākās fotogrāfijās nav vien dubultā ekspozīcija, bet pārklājas pat trīs vai četras bildes, kas tās padara vēl interesantākas un abstraktākas.
Kas šajā projektā spēlēja vislielāko lomu?
M. M.: Tā pilnīgi noteikti ir nejaušība. Brīdī, kad saņēmām bilžu negatīvus, ievērojām šo interesanto faktoru ar vairāku fotouzņēmumu pārklāšanos. Mēs, protams, zinājām, kuras vietas esam fotografējuši, bet katrs no attēliem mums bija jauns atklājums tieši ar to nejaušo vairāku bilžu pārklāšanos. Tas bija izaicinājums arī bilžu ieskenēšanai, jo radās dažādu formātu fotogrāfijas.
Liene jau visticamāk bija mazliet pazīstama ar Padegu un viņa mākslu, bet kāds bija tavs pirmais iespaids par mākslinieku?
M. M.: Mani apbūra gan viņa māksla, gan personība un attieksme. Manuprāt, tā bija liela uzdrīkstēšanās tajā laikā būt tik „acīs lecošam“, paužot savu nostāju un uzskatus gan par mākslu, gan tā laika aktuālajiem notikumiem. Jo vairāk par viņu lasīju, jo vairāk viņš mani apbūra. Runājām arī ar draugiem par Padegu, uzzinot aizvien vairāk faktu, piemēram, ka viņš draudzējies arī ar Aleksandru Čaku, tad lasījām Čaka dzeju. Vienu dzejoli izmantojām arī izstādei.
Kuru?
M. M.: “Rīgai”.
Vai Liene tev tulkoja Čaka dzeju?
L. Š.: Daudzus dzejoļus tulkoju, bet Martins dzejoli “Rīgai” atrada jau tulkotu angļu valodā.
M. M.: Tā kā Padegs bija smēlies iedvesmu arī no Oskara Vailda darba “Doriana Greja portrets”, pārlasījām arī to. Šī kopīgā projekta skaistums ir tajā, ka mēs abi nemitīgi mācījāmies un uzzinājām daudz ko jaunu, to padarot par ļoti personīgu pieredzi.
L. Š.: Jā, jau sākumā sacījām, ka mums sākotnēji nebija mērķa šo projektu novest līdz izstādei. Mēs vienkārši no tā guvām prieku un ar interesi vērojām, kas no tā izrietēs.
Kur uzņēmāt dubultās ekspozīcijas bildes?
L. Š.: Pārsvarā tas bija Rīgas centrs – Brīvības, Čaka un Marijas ielas. Vairākas bildes uzņēmām parkos vai pavisam nejauši, ievērojot kādus elementus, kas mums asociējās ar Padegu vai viņa mākslu, bet nekad nevarēja zināt, kas no tā visa iznāks. Piemēram, mēs zinājām, ka Padegs savos darbos bieži attēlojis prostitūtas. Lai arī tiešā veidā nefotografējām prostitūtas, ir bilde, kurā varētu saskatīt atsauci uz šo tēmu – vienā fotogrāfijā ir redzams Padega piemineklis un sieviešu augstpapēžu kurpes.
Vai vietas izvēlējāties un bildes uzņēmāt kopā?
M. M.: Lielākoties, jā. Es gan šī projekta sākumā pārsvarā uzturējos Berlīnē, bet bieži braucu uz Rīgu. Kopā staigājām un fotografējām – dažreiz dienā neuzņēmām nevienu bildi, citreiz izfotografējām gandrīz visu filmiņu. Kopā pie šī projekta strādājām vairākus mēnešus.
Vai esat apmierināti ar rezultātu?
L. Š.: Jā!
Jādomā, ka aizgājāt apskatīt Kārļa Padega gleznas arī uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju?
M. M.: Protams!
L. Š.: Arī vienā no dubultās ekspozīcijas fotogrāfijām redzams skats no muzeja. Bet, protams, bija lieliski redzēt arī darbu oriģinālus.
Pēc izstādes Kaņepes Kultūras centrā šīs pašas fotogrāfijas plānojat izstādīt arī Berlīnē. Kā jūs domājat, vai Berlīnē spēs novērtēt stāstu, kas slēpjas aiz šiem fotouzņēmumiem?
M. M.: Es par to ik pa laikam iedomājos, bet ceru, ka fotogrāfijām piemīt pietiekoša mākslinieciskā kvalitāte, lai tās spētu novērtēt arī bez papildus informācijas. Mēs, protams, izstādē novietosim arī grāmatu un būs informatīvi teksti.
L. Š.: Mēs bildes esam rādījuši vairākiem cilvēkiem Berlīnē, un viņiem patika gan pašas fotogrāfijas, gan radās liela interese par Padegu. Mēs, protams, ar lielu prieku viņiem stāstām visu, ko esam uzzinājuši.
M. M.: Savā ziņā to pat uzskatām par misiju – ieinteresēt cilvēkus un šo informāciju nodot tālāk.
Varbūt kāds no Berlīnes speciāli atbrauks uz Rīgu, lai apskatītu Padega pieminekli.
M. M.: Jā, kāpēc gan ne.
Interesanti, ka jūs izvēlējāties fotografēt tieši pieminekli, nevis kādu no viņa darbiem.
L. Š.: Interesanti ir tas, ka daudzās fotogrāfijās tas nemaz neasociējas ar pieminekli. Dažās fotogrāfijas piemineklis izskatās kā zīmējums vai grafika.
