Kad process kļūst par mākslas darbu
Intervija ar Ņujorkā dzīvojošo lietuviešu mākslinieku Žilvinu Kempinu
19/01/2017
Ņujorkā dzīvojošā lietuviešu mākslinieka Žilvina Kempina (Žilvinas Kempinas) darbus bieži mēdz ierindot tādās kategorijās kā “minimālistisks”, “abstrakts”, “kinētisks”. Pats autors izvairās sevi ielikt kādā no plauktiņiem, uzsverot, ka mākslā viņu interesē kustība, telpa un gaisma saistībā ar cilvēka uztveri, līdz ar to arī viņa darbi ir uztverami, tikai personīgi klātesot. Turklāt mākslinieks labprāt eksperimentē ar visdažādākajiem medijiem un materiāliem, ieskaitot VHS kasešu magnētisko lenti, ar ko vispirms saistās viņa darbi tiem, kuri reiz redzējuši gaisā levitējošu lenšu instalācijas, televizora ekrāna ņirboņu atgādinošo White Noise (2007), darbu Columns (2006) vai, protams, lielizmēra instalāciju Tube (2008) – no videolentēm veidotu divdesmit piecus metrus garu tuneli, kas bija skatāms Lietuvas paviljonā 53. Venēcijas biennālē 2009. gadā. Rezonējot ar Venēcijas ūdeņiem, vibrējošais Tube bija spēcīga vizuāla un arī fiziska pieredze, kas nojauca laika un telpas orientierus.
Žilvins Kempins. Tube. 2009. Scuola Grande della Misericordia, Lietuvas paviljons 53. Venēcijas biennālē. 2009. Foto no Žilvina Kempina personīgā arhīva
Intervijās Žilvins Kempins atklāj, ka sācis izmantot visdažādākās magnētiskās lentes kā materiālu ne vien to garuma, bet arī raksturīgo īpašību dēļ: pretēji tradicionālajai gleznai, kas ir ieslodzīta taisnleņķa rāmī, VHS vai celuloīda lentē attēli turpina cits citu, un tos visus nav iespējams redzēt vienlaicīgi. Lai arī videolente ir vizuālās informācijas nesējs, to var uztvert kā abstraktu līniju, turklāt tā reaģē pat uz vismazāko vēja plūsmu, tas autoru iedvesmojis radīt viņa slavenākās skulptūras, kurās liela loma ir gaisa plūsmai.
Žilvins Kempins. Columns. 2006. Nacionālā mākslas galerija, Viļņa. Ekspozīcijas skats. 2014. Foto no Žilvina Kempina personīgā arhīva
Žilvina Kempina vārdu vienmēr piesauc, runājot par Baltijas mākslas veiksmes stāstiem. Patiesi, viņš ir viens no tiem retajiem Baltijas autoriem, kura vārds izskanējis nozīmīgu Eiropas lielizstāžu un pasaules muzeju kontekstā. Daudzu citu mākslinieku veiksmīgai karjerai starta punkts nereti ir bijusi Venēcijas biennāle, bet Kempina gadījumā, šķiet, izšķirošā nozīme izrādījusies Ņujorkai. Pēc Ņujorkas Pilsētas universitātes Hantera koledžas absolvēšanas viņa personālizstādes Spensera Braunstona galerijā (2004, 2006) piesaistīja ne vien kritiķu, bet arī Margulies Collection īpašnieka Mārtina Margelīsa uzmanību – rezultātā instalācijas Columns un Bike Messenger (2006) nonāca ietekmīgajā kolekcijā un tika izrādītas arī mākslas mesē Art Basel Miami 2006. Sekoja uzvara prestižajā Koldera balvas konkursā 2007. gadā un uzturēšanās mākslas rezidencē Atelier Calder Sašē, Francijā, kā arī personālizstādes Palais de Tokyo Parīzē (2006), Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā (2007), Vīnes Kunsthallē (2008), Tenglī muzejā Bāzelē (2013), Kunstsammlung Nordrhein-Westfalen Diseldorfā (2013) un Reikjavīkas Mākslas muzejā (2013). Autors var lepoties arī ar dalību Manifesta 7 (2008), Liverpūles biennālē (2010), grupas izstādēs Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (2010) un mākslas muzejā Mudam Luksemburgā (2010). Mākslinieka jaunākie darbi līdzās variācijām par senākiem darbiem 2016. gada rudenī bija skatāmi galerijā IKON Birmingemā un pēc tam arī galerijā Vartai Viļņā, bet no šīgada janvāra Kempina veikums ir aplūkojams viņa personālizstādē Dārtmutas koledžā Ņūhempšīrā, ASV.
Žilvins Kempins. Tube. 2009. Scuola Grande della Misericordia, Lietuvas paviljons 53. Venēcijas biennālē. 2009. Foto no Žilvina Kempina personīgā arhīva
Ar mākslinieku tiekamies galerijā Vartai Viļņā mirkli pirms viņa personālizstādes atklāšanas (izstāde atvērta vēl līdz 3. februārim). Galerijas aptumšotajās telpās spoži spīd pieci Kempina radīti “Iluminatori”, tālāk dzirdams “Baltais troksnis”, bet, izspraucoties cauri hipnotizējošajam “Mežam” un nonākot vienā no divām apgaismotajām telpām, var ieraudzīt “Oāzi” – telpas centrā ventilatoru radītā vēja plūsmā viļņojas magnētiskā lente, bet tās radītā kustība atbalsojas divās milzīga izmēra gleznās pie galerijas sienām.
Žilvins Kempins. Ride #7 (2016), Oasis (2010) un Ride #6 (2016). Izstāde galerijā Vartai, Viļņa. 2016. Ekspozīcijas skats. Foto: Arnas Anskaitis
Vai jebkad agrāk esat izstādījis gleznas?
Šie ir pavisam jauni darbi, kas tapa pagājušajā vasarā, un es tos iekļāvu izstādē galerijā Vartai. Darbi tapuši, braucot ar velosipēdu pa audeklu, tāpēc tie atgādina gleznas, bet tehniski tie ir saistīti arī ar grafiku. Šis ir mans jaunākais pētījums par gravitāciju, ātrumu un iesaistīto mehāniku, sekojot mana ķermeņa kustībai fiziskajā telpā un šādi “ierakstot” līniju spēles.
Kustība ir klātesoša daudzās jūsu instalācijās, piemēram, arī darbā Untitled (Forest).
Es vēlējos, lai šis darbs būtu pēc iespējas abstraktāks, tāpēc te ir otrādi pagrieztas projekcijas, kurās neskaitāmi koku zari šūpojas dažādā ātrumā un ritmā uz vienu un otru pusi, bet jūs redzat vienīgi gaismu spēli un formu kustību. Šeit esošie trijkāji “darbojas” kā tādi izstiepti ekrāni, un četri izmantotie projektori neizbēgami atgādina saules starus. Mani vēl aizvien interesē kustība un idejas par to, kā pārveidot enerģiju, transformēt telpu, izmantot gaismu, kā ar vienkāršiem elementiem iedarboties uz cilvēka uztveri, kā izraisīt emocijas, noturēt līdzsvaru, kā radīt situāciju, kas ļauj notikt nejaušām lietām, – tam visam ir nozīme.
Žilvins Kempins. Untitled (Forest). Izstāde galerijā Vartai, Viļņa. 2016
Šis darbs man atgādina jūsu instalāciju brīvā dabā, ko radījāt, uzturoties Atelier Calder rezidencē Francijā.
Jā, es izmantoju to pašu struktūru, nokrāsotu baltu un pielāgotu galerijas telpas izmēram. Laiku pa laikam es atgriežos pie kādas idejas, ja man tā patīk, un attīstu soli tālāk.
Vai tas tiesa, ka jūs nekad nepierakstāt un neskicējat savas idejas? Pat cenšaties tās aizmirst un izmantojat vien tad, ja idejas turpina atgriezties un nodarbināt jūsu prātu?
Jā, tā ir taisnība. Es domāju, ka idejas atnāk un aiziet visiem. Un veids, kā es atlasu “vērtīgās” no “nevērtīgajām”, – skatos, vai tās pašas idejas turpina atgriezties un nelikt mierā. Es strādāju tikai ar vizuāli spēcīgām idejām, mani neinteresē ideja pati par sevi, naratīvs vai kāds “vēstījums”. Priekšroku dodu idejām, ko es nevaru ielikt vārdos, tās pie manis atnāk kā materiāls, telpa, gaisma, laiks un citi redzami vai neredzami elementi. Ja varu ideju precīzi izstāstīt vārdos, neredzu jēgu to realizēt. Tas man būtu garlaicīgi.
Tātad jūs interesē vizuāls apmierinājums?
Iespējams, noteikta vizuālā estētika, bet vārds “apmierinājums” nav īstais, tāpēc ka mani darbi var arī būt satraucoši, dažreiz cilvēki pat sajūt reiboni... Jebkurā gadījumā es cenšos darbus radīt vizuāli pievilcīgus, kam, cerams, seko savienošanās ar skatītāja personīgo pieredzi, emocijām, iztēli utt.
Žilvins Kempins. Illuminator XXV. 2015. Izstāde galerijā Vartai, Viļņa. 2016. Ekspozīcijas skats. Foto: Arnas Anskaitis
Ņemot vērā, ka jūsu darbi lielā mērā ir balstīti uz fizikas likumiem, vai jūs interesē fizika?
Interesē, bet patiesībā tā ir ļoti vienkārša fizika. Es balstos uz eksperimentiem. Skolā man fizika ne pārāk padevās. (Smejas.) Šī ir vizuālā māksla, kas nodarbojas ar fizisko pasauli. Un es to pētu. Izmantoju savas zināšanas par pamatlietām, kas saistītas ar uztveres īpatnībām. Piemēram, ja raugāties uz sērijas Illuminators darbiem – objektu baltā daļa atrodas tālāk nekā melnā daļa, kaut arī izskatās otrādi. Tā ir tikai ilūzija – balti un spoži objekti vienmēr izskatīsies tuvāk nekā melna matēta plakne ap tiem, tādējādi mēs to uztveram kā fonu, pat ja tehniski tas tā nav. Jūsu acis ir apmānītas. Šos objektus var uztvert arī kā planētu vai Mēness attēlus. Tas notiek tādēļ, ka Mēness cilvēka apziņā ir ikonisks tēls, cilvēces visas paaudzes ir redzējušas vienu un to pašu mēnesi, līdz ar to tā tēls ir mūsu DNS – kad redzat ko līdzīgu, jūs uzreiz to “atpazīstat” kā Mēnesi. Tā darbojas mūsu prāts. Tas var aizvest jūs pie domām par romantizētu debess ķermeni, bet tad jūs pienākat objektam tuvāk un redzat, ka tā ir tikai nelīdzena siena. Atrašanās kaut kur starp tēlainu ilūziju un realitāti – tas man šķiet intriģējoši.
Žilvins Kempins. Illuminators (2015), White Noise (2007) un Bearings (2015). Izstāde galerijā Vartai, Viļņa. 2016. Ekspozīcijas skats. Foto: Arnas Anskaitis
Illuminators te atrodas vienā telpā ar Bearings. Vai šie darbi ir kaut kā saistīti viens ar otru bez tā, ka esat to autors?
Starp tiem var atrast kādu saikni, tomēr objekts Bearings vairāk ir saistīts ar maniem darbiem, kuros izmantota videolente. Šāda lente katru sekundi gaisa plūsmas rezultātā rada dažādas formas, darbs pastāvīgi mainās. Tā kā esmu izmantojis lenti kā materiālu jau diezgan daudz gadus, mani interesēja radīt darbu “tradicionālākā materiālā” (smejas), piemēram, no tērauda. Kā var tēraudam likt kustēties vai sevi pārveidot? Domājot par to, es nonācu pie idejas izmantot apaļas daļiņas (lodītes) un rotējošu magnētu sistēmu. Rezultātā radās šī lēni kustīgā un mainīgā forma, un no jums ir atkarīgs, vai vēlaties to redzēt kā plakanu virsmu vai trīsdimensionālu objektu. Lai nu kā, šis darbs pastāvīgi sevi pārveido – tam nav beigu.
Tātad tas nekad nebūs pabeigts?
Jā, tas ir nebeidzams un pastāv, balstoties uz saviem noteikumiem. Nebeidzamais process pats kļūst par mākslas darbu. Es tikai tam radu situāciju.
Žilvins Kempins. Bearings. 2015. Fragments. Izstāde galerijā Vartai, Viļņa. 2016. Foto: Arnas Anskaitis
Dažiem māksliniekiem mākslas radīšanas process ir tāds kā rituāls, meditācija. Kā tas ir jums? Vai runa ir tikai un vienīgi par eksperimentu?
Strādājot pie dažiem saviem [levitējošās lentas] darbiem, es esmu sēdējis un gaidījis, kamēr tie nokrīt, tad es veicu izmaiņas un atkal gaidu. Nedomāju, ka tā ir meditācija... Citos gadījumos process ir bijis darbietilpīgāks. Piemēram, darbu sērija Stars; tehniski to bija ļoti sarežģīti realizēt, jo izmantoju sveķus, ko es pats lēju. Lai to paveiktu, kā nākas, bija precīzi jāievēro laiks, bija nepieciešami ideāli apstākļi un stingra disciplīna. Tas patiešām man patika. Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc sāku veidot Stars sēriju, bija tas, ka man pietrūka tīrās amatniecības elementa. Tajā pašā laikā tādu darbu kā White Noise pamatā vairāk ir eksperiments.
Žilvins Kempins. White Noise. 2007. Izstāde galerijā Vartai, Viļņa. 2016. Ekspozīcijas skats. Foto: Arnas Anskaitis
Vai atceraties brīdi, kad nolēmāt kļūt par mākslinieku?
Biju divus gadus vecs, kad paziņoju: “Gribu būt mākslinieks!”
Tiešām?
Tā stāsta mana mamma, es pats to neatceros. Es to paziņoju un patiesībā nekad neesmu mainījis savas domas. Nezinu, no kurienes uzradās šī doma. Varbūt iemesls bija mans tētis, kas vienmēr cienījis mākslu. Viņš nav mākslinieks, bet savulaik pasniedza literatūru un runas mākslu. Kādā brīdī viņš arī strādāja par gidu mākslas muzejā, kas bija pilns ar vecmeistaru gleznām. Es tēvam gāju līdzi uz muzeju un klausījos, kā viņš stāsta – it kā viņš atrastos uz skatuves; viņam tas ļoti labi padevās. Samērā drīz es par šīm gleznām zināju visu. Tolaik biju 10–12 gadus vecs. Es nebiju apsēsts ar zīmēšanu vai gleznošanu, tomēr man tas diezgan labi padevās, es teiktu – nedaudz labāk nekā pārējiem manā klasē. Atceros, ka reiz uzzīmēju kuģi, un mūsu lieliskais mākslas skolotājs man teica: “Es patiešām tev neko vairāk nevaru iemācīt.” Tajā laikā es mūzikas skolā apguvu klarnetes spēli, ko patiešām neieredzēju. Skolotājs ieteica maniem vecākiem mūzikas skolu nomainīt ar mākslas nodarbībām.
Pēc četriem gadiem mākslas skolā es gadu gatavojos eksāmeniem Viļņas Mākslas institūtā [vēlāk – Viļņas Mākslas akadēmija – O. F.], un pēc tam mani veiksmīgi uzņēma Glezniecības nodaļā. Izvēlējos glezniecību, jo vienkārši domāju, ka īsts mākslinieks ir gleznotājs.
Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas es piecus gadus paliku Viļņā: man notika trīs personālizstādes, piedalījos arī izstādēs kopā ar Good Evils – mēs bijām jaunu mākslas huligānu grupa. Biju arī scenogrāfs režisora Oskara Koršunova izrādei teātrī. Šie pieci gadi patiešām bija ļoti piesātināti un jautri. Pēc tam es sapratu, ka vēlos pieredzēt un iemācīties vairāk – devos uz Ņujorku, lai redzētu, kā būs. Neko daudz nedarīju, bet sākumā vienkārši pētīju situāciju, lai redzētu, vai man tur patiks; man patika, un es paliku. Iestājos Ņujorkas Pilsētas universitātes Hantera koledžā. Man nebija jāiegūst grāds izglītībā, jo man tāds jau bija, tomēr kā sākuma punkts tas bija veiksmīgs solis. Turklāt man tika piešķirta mākslas studija un studenta vīza.
Vai Ņujorka mainīja to, kā skatāties uz mākslu?
Protams. Tā manīja arī mani.
Vai jūtaties brīvs kā mākslinieks?
Domāju, ka jā. Esmu brīvs sevis radīto noteikumu ietvaros (smejas), ko ik pa laikam mēģinu pārkāpt.
Žilvins Kempins. Cycle drawing #2 (2016), Cycle drawing #18 (2016) un Cycle drawing #17 (2016). Izstāde galerijā Vartai, Viļņa. 2016. Ekspozīcijas skats. Foto: Arnas Anskaitis
