Darbam jābūt daudznozīmīgam

Intervija ar portugāliešu mākslinieci Žuānu Vaškonsēlušu

26/01/2017

Portugāļu māksliniece Žuāna Vaškonsēluša (Joana Vasconcelos) uzskatāma par vienu no temperamentīgākajām sieviešu kārtas māksliniecēm uz šībrīža starptautiskās laikmetīgās mākslas skatuves. 2012. gadā ar iespaidīgu darbu parādi viņa sevi pieteica Versaļas pilī, 2013. gadā pārstāvēja Portugāli 55. Venēcijas mākslas biennālē, kur, spītējot sava nacionālā paviljona trūkumam, to prāmja veidolā no Lisabonas uz Venēciju atpeldināja pati.

Pirms 20 gadiem Žuāna Vaškonsēluša darbību aizsāka 50 kvadrātmetru nelielā darbnīcā, šodien viņas 3000 kvadrātmetru lielais ateljē iekārtots bijušajā graudu noliktavas ēkā Lisabonas ostas teritorijā. Ateljē izveide bijusi drosmīgas atskārsmes rezultāts – māksliniece laikus apzinājusies, ka viņas stiprā puse ir tieši idejiskā domāšana un darba organizācija. Viņas darba metodoloģija ir balstīta uz rūpīgu darba plānošanu, un ateljē darba kārtība paredz, ka mākslinieces radītās skices tiek nodotas viņas vīra vadītajam arhitektūras departamentam, kurā noris tehnisko zīmējumu izstrāde un vēlāk arī producēšanas process.

Vaškonsēlušas darbi veido savdabīgu amatniecības un mūsdienu mākslas attiecību hrestomātiju. Tajos klātesošs ir vēsturiskais un laikmetīgais, amata prasmes un mākslinieciskās domas lidojums, kolektīvais un individuālais, pieticība un ambīcijas, lietojamība un estētiskā vērtība, hand-made un ready-made.

ARHĪVS: Brīnumzemes mikrokosms zem Barselušas gaiļa. Žuānas Vaškonsēlušas ateljē Lisabonā

Žuāna Vaškonsēluša. Valkyrie Rán. 2016. Foto: Luís Vasconcelos / Unidade Infinita Projectos īpašums

Ar mākslinieci tikāmies Dānijas pilsētā Orhūsā 2016. gada oktobrī, kad ARoS laikmetīgās mākslas muzeja lejasstāvā tika atklāta viņas izstāde Textures of Life (skatāma līdz 2017. gada 19. februārim). Tajā izstādīti sešpadsmit darbi, to vidū Versaļas ekspozīcijā uzmanību iemantojusī “kristāla” augstpapēžu kurpe Marilyn (2009), kas veidota no nerūsējošā tērauda katliem un vākiem, dramatiskā kinētiskā skulptūra “Burka” (2002) un viens no mākslinieces karjeras sākumā tapušajiem darbiem – Meeting Point (2000). Kaut arī māksliniece veido vairāk nekā divdesmit izstāžu gadā, šī ir bijusi reta iespēja izstādīt tieši šādu darbu izlasi. Izstādes centrālais objekts – 50 metru garā tekstila instalācija Valkyrie Rán – ir līdz šim lielākais darbs Vaškonsēlušas ikoniskajā Valkyrie sērijā un pēc izstādes kļūs par līdz šim apjomīgāko ARoS permanentās kolekcijas vienību. Košās organisko apveidu valkīras Vaškonsēlušas darbībā jau labi zināmas gan no Versaļas ekspozīcijas laikiem, gan pēc 2015. gadā realizētā Ķīnas luksusviesnīcas MGM Macau pasūtījuma 35 metrus garas Valkyrie Octopus veidolā.

Izpletusies pa visu ARoS muzeja tukšo serdi, Valkyrie Rán acumirklī paņem sava apjoma, krāsu un formu pilnestības varā. Tā liek aizrauties elpai un sekot tai pa spirālveida kāpnēm cauri astoņiem muzeja stāviem, mēģinot atrast perspektīvu, kas ļautu skatam pilnībā apzināt tās veidolu. Apjomīgās instalācijas “āda” ir sašūta no Dānijas dizaina tekstila ražotāja Kvadrat nodrošinātajiem kopumā 2100 metru un 549 krāsu materiāliem. Agrāk izmantotā poliestera pildījuma vietā šoreiz darbam ticis izmantots piepūšams karkass. Jautāta, vai saules gaisma cauri logiem tai neskādēs un tekstilu nebalinās, māksliniece no saulainās Portugāles smejoties atbild: “Vai tad šajā pilsētā mēdz būt arī saules gaisma?!”

Žuāna Vaškonsēluša. Valkyrie Rán. 2016. Foto: Luís Vasconcelos / Unidade Infinita Projectos īpašums

Ja pievēršamies šai brīnumainajai valkīrai, vai jūs, lūdzu, varētu par to pastāstīt kā par dzīvu radību!… Kur atrodas tās galva, un kā veidots tās ķermenis?

Jā, es to varu. Tas ir ļoti organisks un cilvēciskots objekts.

Valkīras galva meklējama muzeja galvenās ieejas pusē. Tās ķermenis – galvenā varavīksnes struktūra ar tās locekļiem – izvijas cauri visiem ēkas stāviem. Savukārt zilā aste ir pavērsta pret jūru, kas ir Portugāli un Dāniju vienojošs aspekts. Jūra saistāma ar poētiku par kuģošanu, sapņošanu par daudz plašāku pasauli, nekā to spējam ietvert savā redzeslokā.

Zināms, ka valkīras ir kareivīgas sieviešu dzimuma dievības senskandināvu mitoloģijā. Vai varat paskaidrot, kā tieši jūsu veidotā daudzkrāsu radība ir saistīta ar šo mitoloģisko sievietes tēlu?

Skandināvu mitoloģijā valkīras ir dievības, kas lidinās pāri kaujas laukiem un no kritušajiem kareivjiem izraugās drošsirdīgākos, kurus atkal no jauna atgriezt dzīvē, lai tie kalpotu dieviem. Tām piemīt īpašas spējas, un savā ziņā manas valkīras lidinās virs mākslas pasaules, to atkal iedzīvinot. Tā ir savveida asociācija.

Zināms, ka bērnībā jūs apguvāt karatē. Esat sacījusi, ka šīs cīņas mākslas iestrādes jums daudz palīdz darbā – sasniedzot mērķus, īstenojot rezultātus. Šis ir disciplīnas jautājums, taču cīņas māksla nozīmē arī kontroles sviru pilnīgu atlaišanu, kad, bez prāta pieslēgšanas, ķermenis pats zina, kas tam jādara. Vai jūs piekrītat, ka līdzīgi ir arī mākslā, kad mākslinieks vienkārši zina, kas tam jādara? Vai piekrītat, ka mākslinieks ir tikai starpnieks starp pasauli un kaut ko augstāku?

Es tam pilnībā piekrītu. Domāju, ka viena no svarīgākajām lietām karatē ir sevis apzināšanās. Tu jūti kustību, jūti savu ķermeni – tas ir ļoti īsts, tas ir ļoti spēcīgs, bet arī ļoti prasīgs. Lai praktizētu karatē, tev jābūt ļoti fokusētam. Karatē man iemācīja visas tās tehnikas, ko es lietoju ikdienā, radot darbus. Bet, protams, karatē nav vietas iztēlei un radošumam, tāpēc es savām cīņas mākslas zināšanām pievienoju radošumu.

Žuāna Vaškonsēluša. A Todo o Vapor. Full Steam Ahead (Yellow), 2014; Full Steam Ahead (Red #1), 2012; Full Steam Ahead (Green #1), 2013. Mākslinieces kolekcija. Foto: Luís Vasconcelos / Unidade Infinita Projectos īpašums

Jūsu darbi nereti pieprasa ļoti komplicētu tehnisko izpildījumu. Piemēram, veidojot darbus Full Steam Ahead, kas arī izstādīti ARoS muzejā. Lotosa ziedu formas mehāniskās strūklakas veidotas no tvaika gludekļiem, kas zināmā laika intervālā atveras, aizveras un izdala tvaika strūklas. Stāstījāt, ka šī darba tehniskā risinājuma atrašana bijusi laikietilpīga. Vai kādreiz esat atteikusies no idejas kādu tehnisko ierobežojumu dēļ?

Vienreiz vai divreiz. Taču ne bieži, jo brīdī, kad man ir ideja, es atrodu pareizos risinājumus tās realizācijai. Citādi nav arī idejas. Dažkārt, lai darbu radītu, ir nepieciešams ņemt un pilnībā sagrozīt kādu jau esošu tehnoloģiju. Tas var prasīt pat vairākus gadus, lai radītu ko jaunu. Ko tādu, kas nekad iepriekš vēl nav radīts.

Žuāna Vaškonsēluša. Golden Valkyrie (2012) Versaļas pilī. Kalfayan Galleries, Atēnas. Foto: Luís Vasconcelos / Unidade Infinita Projectos īpašums

2012. gadā notika vērienīga jūsu darbu parāde Versaļas pilī. Kad vēroju jūsu darbus gadsimtus senajos château interjeros, domāju par to ilgtspējību. Jūsu darbi tiek veidoti no spalvām un tekstila – materiāliem, kas nav ilgmūžīgi. Vai mēdzat domāt par savu darbu īslaicīgumu?

Es saprotu jūsu jautājumu, taču tas nav pamatots. Es pateikšu, kādēļ. Tādēļ, ka viss iet bojā, – pāris gadu laikā arī eļļas gleznojumam uz audekla parādās bojājumi, ēkas sabrūk, pat daba... Viss iznīkst – pēc noteikta laika, bet iznīkst. Nav nekā tāda kā ilgtspējīgi materiāli. Tā ir neīsta ideja, ka mums jārada lietas, kas pastāvēs mūžam. Tas ir dubults jautājums, jo mēs nevaram zināt, vai ēkas (arī šī) šeit vēl atradīsies pēc divsimt gadiem. Materiāli, kas ir izturīgāki pret laiku, ir plastmasa, viss cits iet bojā daudz ātrāk.

Tomēr mēs varam izvēlēties materiālus. Turklāt varam padarīt lietas ilgtspējīgas, tās “dubultojot”. No katra mana darba ir iespējams radīt vēl kādu. Tas arī ir veids! Un tad vēl, protams, arhīvi un filmas, kas to visu dokumentē. Runājot par konceptu, ka mākslai ir jābūt ilgmūžīgai, – tā tāda būs, cilvēki par to runās, un būs grāmatas, kas to izvedīs cauri laikiem.

Žuāna Vaškonsēluša savā darbnīcā. Foto: © Alfredo Cunha

Runājot par dokumentāciju... Internetā iespējams atrast daudz videomateriālu par jūsu darbu tapšanas aizkulisēm, par to uzstādīšanu. Daudzi mākslinieki šo uztver kā intīmu procesu...

Manu darbu tapšanas process nav no tiem, kas uzskatāms par privātu vai intīmu. Pastāv tā romantiskā ideja par mākslinieku, kas strādā vienatnē, ir depresīvs, nabadzīgs un atkarīgais... Bet, piemēram, Rembrantam, Rubensam,Velaskesam – viņiem visiem bija lielas darbnīcas, šie puiši bija labi zināmi un radīja lielas lietas. Es iemiesoju šo tradīciju, kas vienmēr ir pastāvējusi. Tā ir darbnīca, kurā tiek radīti lielformāta darbi, kurā strādā liela komanda un pastāv sociāla dinamika. Tā nav labāka vai sliktāka par mazu darbnīcu, kurā mākslinieks glezno savrup, – tā vienkārši ir. Mēs esam ļoti dažādi.

Mana studija, kurā strādā daudz cilvēku, ir amatniecības studija. Viss tajā tiek radīts ar rokām, tā nav mehāniska, nav industriāla, tā nav arī uz tehnoloģijām bāzēta studija. Es paļaujos uz cilvēku prasmēm un zināšanām, uz viņu rokām. Savā ziņā tā vairāk ir līdzīga Rembranta vai Rubensa studijai nekā tām mūsdienu tehnoloģiski labi aprīkotajām studijām, kuras ir datorizētas, mehanizētas un kurās notiek milzīga industriāla ražošana. Nē, tādas studijas man nav, man ir amatniecības studija.

Žuāna Vaškonsēluša. Marilyn (AP). 2011. Foto: Luís Vasconcelos / Unidade Infinita Projectos īpašums. Versaļas pils

Atgriežoties pie jūsu izstādes Versaļas pilī… Kā jūs uz šo notikumu raugāties ar šodienas acīm? Tolaik tā bija, iespējams, jūsu karjeras augstākā virsotne…

Tas bija ārkārtīgi nozīmīgs punkts manā karjerā un vesela sapņa piepildījums. Un tā ir arī lieta, ar kuru es ļoti lepojos, jo ekspozīcija kļuva par Parīzes apmeklētāko izstādi pēdējos piecdesmit gados, un to apskatīja vairāk nekā 1,6 miljoni skatītāju. Pils vide maniem darbiem bija kā ideāls ierāmējums ‒ it kā tie būtu tur atradušies vienmēr. Vienlaikus, pateicoties vairāk vai mazāk atpazīstamajiem materiāliem un formām, tie rada arī zināmu spokainas noslēpumainības efektu. Piemēra pēc minēšu kaut vai divus darbus – Marilyn, kas veidots no nerūsējošā tērauda vākiem un kastroļiem un uzstādīts mītu apvītajā Spoguļu zālē, un majestātisko Golden Valkyrie, tekstila darbu, kas būvēts no pārsteidzošiem tekstila objektiem un iekārts no grandiozās Kauju galerijas griestiem, starp monumentālajiem gleznojumiem, kas sedz apmēram 150 metru garās zāles sienas.

Turklāt šī izstāde ļāva man iekļūt tajā stingri ierobežotajā kodolā, ko veido vienīgie deviņi mūsdienu mākslinieki, kam bijusi dota iespēja izstādīt savus darbus Versaļā; tie visi ir izcili laikmetīgās mākslas vārdi, tādi kā Džefs Kūnss un Anišs Kapūrs.

Intervijā Arterritory pazīstamais franču tēlnieks Bernārs Venē izteicās, ka radīšanas procesā būtisks ir heroisma aspekts un idejas radikalitāte. Jums abiem ir kas kopīgs – arī viņš ir viens no deviņiem māksliniekiem, kas līdz šim ticis uzaicināts rīkot izstādi Versaļas pils revolucionārajā laikmetīgo izstāžu sērijā, un jūs abi mīlat strādāt ar gigantiskām formām. Vai uzskatāt savas idejas par radikālām un heroiskām?

Nē. Es neredzu tās nedz kā radikālas, nedz heroiskas. Mani matu žāvētāji nav superlieli, tie vienkārši ir matu žāvētāji. Tie neizliekas heroiski un majestātiski, bet sava īpašā veidā tie tādi ir. Man darbs ir ļoti personisks, ļoti intīms un saprotams, un tomēr tas runā par daudzām dažādām lietām. Vai to spēj Venē darbi? Nē, jo tie ir heroiski, tie ir giganti... un tas arī viss! Tiem nepiemīt daudznozīmīgums, dzejiskums... Nu labi, dzejiskums – jā, taču daudznozīmīgums – nē. Un bez tā nevar pastāvēt viedokļu dažādība. Darbs ir noslēgts, un tas ir viss. Ja darbam piemīt dažādas nozīmes vai tas lasāms dažādos kontekstos, to iespējams interpretēt katram neatkarīgi no vecuma, pieredzes un kultūrpiederības.

Žuāna Vaškonsēluša. Piano Dentelle. 2008–2011. Privātkolekcija / Haunch of Venison īpašums, Londona. Foto: DMF, Lisbon / © Unidade Infinita Projectos

Jūs esat māksliniece, kura konsekventi runā par cilvēktiesību jautājumiem, it sevišķi ‒ par sievietes lomu sabiedrībā. Portugāles sievietes tikai salīdzinoši nesen ieguva vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem likuma priekšā ‒ līdz ar pašreizējās konstitūcijas pieņemšanu 1976. gadā. Jūs esat dzimusi apmēram tai laikā, kad norisinājās visas šīs pārmaiņas. Vai šīs jaunās sociālās kārtības veidošanās bija tas, kas jūs iedvesmoja interesēties par šiem jautājumiem?

Tas kalpoja par sākuma punktu. Mani iespaidoja atmiņas, kas saglabājušās no tiem laikiem. Teiksim, mana vecmāmiņa bija sieviete ar mākslinieces dotībām, taču iespēja realizēt savu mīlestību uz glezniecību viņas mūžā radās krietni vēlu. Piemēram, mana interese par tamborēšanu ir saistīta ar faktu, ka tā pieder pie mūsu visu kopīgajām atmiņām – par šo rokdarbu veidu kā nodarbi, kas iederējās mūsu vecmāmiņu mājās. Mums ir tendence uzskatīt un apgalvot, ka tamborēšana ir kaut kas raksturīgs ekskluzīvi mūsu kultūrai, kaut arī patiesībā taču ar to nodarbojas visā pasaulē, un šajā ziņā tas ir kaut kas visnotaļ globāls. Vienīgi vairumā Centrāleiropas valstu šī tehnika jau sen aizmirsusies, bet portugālietes visu šo laiku turpinājušas tamborēt; tā nu iznācis, ka šo praksi palīdzēja saglabāt piecus gadus desmitus ilgusī diktatūra, kas lika mums dzīvot gandrīz pilnīgā izolācijā. Turklāt tamborēšana vienmēr bijusi ārkārtīgi privāta nodarbošanās. Sievietes, kurām nebija iespējas izrauties no ģimenes mājas un kuras vēl nebija iekarojušas vietu darba tirgū, nodeva šo tradīciju tālāk savām meitām, un tāpēc Portugālē vēl šodien ir tik daudz tamborējumu – lai gan mūsdienās tie ir zināmā mērā nost no acīm. Un piedevām vēl mani vienmēr interesējusi tamborējumu divkāršā funkcija – tie ne tikai pasargā mēbeles, bet ir arī dekoratīvi. Es tamborējumus izmantoju savā darbā kā ornamentu, kā puzles gabaliņus. Savulaik tie bija četrās sienās ieslodzīto sieviešu izolācijas produkts; manā darbā tamborējumi parādās ārpusē – tie ieskauj citus objektus.

Žuāna Vaškonsēluša. Burka. 2002. MUSAC, Museo de Arte Contemporáneo de Castilla y León kolekcija. Foto: DMF, Lisbon / Unidade Infinita Projectos īpašums

ARoS muzejā, jums bija iespēja izstādīt savu kinētisko skulptūru “Burka” (2002). Tas ir daudznozīmīgs un zināmā mērā varonīgs darbs.

Šis darbs stāsta par sievietes statusu Eiropā. Mēs gan nevalkājam burku, bet nēsājam svārkus. Iedvesmojoties no leģendas par septiņiem Nazares svārkiem, es radīju instalāciju ar vairākām svārku kārtām. Mēs tajā redzam spāņu svārkus no flamenko sarkani punktotā auduma, redzam puķainu audumu, kabarē tērpu audumu, labi zināmo Burberry motīvu, džinsu audumu, amerikāņu kamuflāžu Afganistānā, sari... un tiem visiem pāri burka. Un, kamēr vien tik daudzām sievietēm ir jāvalkā burka, mēs neesam brīvas. Mēs visas esam zem burkas, pat ja varam izvēlēties audumu – savas dzīves tekstūru –, mēs tomēr esam zem tās.

Šis nav vienkāršs darbs, to ne reizi vien man nav ļāvuši izstādīt, tostarp arī Versaļā. Jo šis nav skaists un modīgs temats, taču tas liek domāt par realitāti, kam būtu jāmainās. Par sievietēm, kas tiek apspiestas vai sodītas par noteiktu normu pārkāpšanu.

Žuāna Vaškonsēluša. Contaminação. 2008–2010. Pinault Collection. Foto: Luís Vasconcelos / Courtesy Unidade Infinita Projectos. Versaļas pils

Vai šajā darbā tomēr nav zināms heroisma aspekts?

Es tā nejūtos. Piemēram, šo valkīru es radīju šai konkrētajai telpai. Telpa ir liela. Es šo telpu neradīju, to radīja arhitekti – un viņi bija heroiski, es tikai aizpildīju tukšos laukumus. Ja šī būtu maza telpa, tas būtu tapis kā mazs darbs. Tas nav mans lēmums.

Ja jūs man jautājat par manu darbu mērogiem, es pat nezinu, vai tie ir trīs vai četri metri, – es nerunāju par mērogu, es runāju par nozīmēm, par pretrunām mūsu dzīvē un problēmām, ko tās nes sev līdzi. Par to, ko nozīmē būt sievietei mūsdienu sabiedrībā... ar augstiem papēžiem, ar pienākumiem mājās. Kā attiecamies pret ģimeni, katrs pret savu profesiju – jūsu, manu.

joanavasconcelos.com