Bezjēdzīgs prieks darboties šajā dīvainajā mākslas pasaulē
Saruna ar mākslinieku grupu „F5“
Lauma Laube
24/05/2017
Mākslinieku grupai „F5“ pēdējās nedēļas bijušas īpaši ražīgas. 18. maijā galerijā “427” tika atklāta „F5“ jaunāko darbu izstāde “Britu zinātnieki par dogo”, bet jau kopš 3. maija RIXC jaunajā galerijā Lenču ielā ir skatāma mākslinieku 1990. gados tapušo darbu izstāde “KKK – klubu klipu kolekcija”.
„F5“ jeb Famous Five Latvijas mākslas telpā ienāca 1990. gadu beigās. Toreiz, būdami Mākslas akadēmijas studenti, „F5“ sāka darboties klubu kultūras kontekstā, veidojot videomateriālus vīdžejošanai. Kopš tā laika mākslinieki dažādos sastāvos radījuši ne vienu vien darbu, vienmēr darbojoties kā firmas zīme un atpazīstamību gūstot kā koncepts, nevis atsevišķu mākslinieku apvienība. Tāpat „F5“ ir pārstāvējuši Latviju nozīmīgās starptautiskās mākslas skatēs — 2005. gadā Venēcijas mākslas biennālē ar projektu „Tumsas spuldze” un 2002. gadā Sanpaulu biennālē ar projektu „Baudi jauko nakti!” u.c.
„F5“ jaunāko darbu izstādes “Britu zinātnieki par dogo” atklāšanā paviesojās arī Arterritory.com, uz sarunu aicinot divus „F5“ grupas māksliniekus – Līgu Marcinkeviču un Mārtiņu Ratniku. Sarunājamies ne tikai par abām izstādēm un to iedvesmas avotiem, bet arī par „F5“ darbības principiem un to, kas no māksliniekiem gaidāms nākotnē.
Izstāde “Britu zinātnieki par dogo”. Galerija „427“. Foto no „F5“ personīgā arhīva
Pastāstiet vairāk par izstādes darbiem un to, kāda ideja ir to pamatā!
Mārtiņš Ratniks: Tas, ko par darbiem var pastāstīt, ir tas, kas tur redzams un kā tas ir taisīts. Ja runājam par idejām, stāstiem, tad diez vai es pat gribu kaut ko stāstīt. Protams, ir tādi atslēgas vārdi, kas šo visu savieno. Bet tas, kas izstādē ir redzams, – makaroni, karstā līme, alumīnija katliņš, alumīnija trepes, plītiņa, uz kuras tiek karsēts ūdens, un ūdens tvaicē garo spageti makaronu skulptūru. Vēl ir bildes vai gleznas, ko var nosaukt šādā veidā tikai tāpēc, ka tās karājas pie sienas. Tajās ir suņu barība un kauli.
Līga Marcinkeviča: Kauli arī ir suņu barība.
M. R.: Jā, tiek vārīti kauli kopā ar smadzenēm, lai barotu suņus. Un, lai galerijā nebūtu tik briesmīga smaka no suņu barības, tas viss ir ieliets silikonā. Un sazāģētie kauli šajā gadījumā kalpo kā rāmis, kas to visu satur kopā.
L. M.: Kauli ir arī atsauce uz skeletu, kas patiesībā ir jebkura ķermeņa vai formas struktūras pamats. Un britu zinātnieks mums ir kā metafora pašiem sev, tā vēsta, ka atklāt un neiederēties, meklēt kaut ko citu vai pārbaudīt idejas, kuras tu esi tikai iedomājies, ir normāli.
M. R.: Jāpiemin, ka viss, kas šobrīd ir apskatāms, tika pilnībā izdomāts bez jebkādas iepriekšējas prakses vai materiālu izmēģināšanas. Mēs tam pieķērāmies pirms pusotras nedēļas, un tas ir kā tāds 10 dienu eksperiments.
L. M.: Bet domājām mēs par to kādu gadu. (Smejas)
Izstāde “Britu zinātnieki par dogo”. Galerija „427“. Foto no „F5“ personīgā arhīva
Kas kalpoja par impulsu izstādes veidošanai?
M. R.: Rīgā ir maz tādu vietu, kur tā ļoti brīvi bez jebkādas konjunktūras darboties. Un šī Kaspara Groševa vadītā galerija, manuprāt, ir viena no retajām vietām, kur to var darīt. Protams, ir kāda personīgā konjunktūra…
L. M.: Bet nav institucionālā.
M. R.: Ja nebūtu Kaspars ar savu galeriju, droši vien šis viss nebūtu.
L. M.: Jā, tas paliktu tikai mūsu galvās. Mūsu ideālajā pasaulē ir vēl daudz izstādes. (Smejas)
M. R.: Ir lieliski, ka ir Kaspars, tā šī izstāde ne tikai vizualizējās, bet fiziski spēja notikt.
Izstāde “KKK – klubu klipu kolekcija”. RIXC galerija. Foto no „F5“ personīgā arhīva
Šobrīd RIXC galerijā Lenču ielā ir skatāma otra jūsu izstāde “KKK – klubu klipu kolekcija”. Kā tikāt galā ar veselām divām izstādēm vienlaicīgi?
M. R.: Otra izstāde ir mūsu “vecās lietas”. Tās visas tomēr jau ir vizualizētas un gatavas, vajadzēja tikai tās interpretēt šī brīža formātā.
L. M.: Bet patiesībā, Mārtiņ, jāsaka, ka tās neformālās lietas, kas tika padarītas pirms 20 gadiem, tagad bija jāpadara institucionālas. Ir institūcija – galerija –, un šie darbi bija jāieliek galerijas formātā, jo sākotnēji šie videoklipi bija tikai kā fons.
M. R.: Jā, šie darbi ir arī ironiski, jo, atceroties galveno motīvu 1990. gadu beigās, kad veidojām šos darbus klubu pasākumiem, tie lielā mērā bija kā reakcija uz tā laika valdošo VJ kultūru, tās izmantotajām metodēm. Daudzas lietas tika darītas apzināti, un ir redzama arī ironija – tas viss ir kā tāds joks.
L. M.: Te es varētu tev oponēt, jo „F5“ gadījumā VJ programmas un materiāli tomēr tika īpaši gatavoti, nevis tikai izmantoti un samplēti materiāli, piemēram, no padomju multenēm un filmām.
M. R.: Jā, tā visa mūsu darbošanās bija kā opozīcija tā laika totālajai samplēšanas idejai, kur tu būtībā ņem to, kas tev mājās jau ir – kādi televīzijas vai filmu ieraksti. Tāds ready-made princips, kas pastāvēja meinstrīma VJ kultūrā. Mēs kā „F5“ visi vienojāmies, ka pilnībā veidosim savu saturu. Protams, mēs izmantojām arī attēlus no popkultūras un to, ko piedāvāja programma, bet pamatā saturu un tā kombinācijas radījām mēs paši.
Izstāde “KKK – klubu klipu kolekcija”. RIXC galerija. Foto no „F5“ personīgā arhīva
Kā nolēmāt, ka tieši tagad, pēc 20 gadiem, šie jaunības darbi ir jāapvieno un jārāda?
L. M.: Impulss vairāk nāca no RIXC, bet ideja par to, ka šie darbi jāsaliek kopā un jāparāda, jau sen bija.
M. R.: Mūsu „F5“ arhīvā ir ap 100 VHS kasetes, ko varētu skatīties kādas divas diennaktis. Tajās ir videoklipi, kas veidoti no dažu sekunžu garām animācijām un epizodēm, bet visa kompozīcija ir ļoti gara. Par impulsu runājot – es jau kopš 1990. gadiem sadarbojos ar E-LAB un RIXC, šobrīd ir atvērta arī RIXC jaunā galerija, un kopā ar Rasu un Raiti Šmitiem, kas ir RIXC vadītāji, nolēmām, kas šis ir jāīsteno. Protams, ir pagājis arī ilgs laiks kopš darbu tapšanas, turklāt tie nekur nav rādīti.
L. M.: Ir arī šī divdesmitgadnieku paaudze, kuriem pat sapņos nav rādījies, ka mēs kā pasniedzēji esam kaut ko tādu darījuši. Piemēram, viņiem Mārtiņš kā pasniedzējs rāda svešzemju video, bet es teicu, ka vajag rādīt arī to, ko mēs paši esam darījuši, un man ir aizdomas, ka dažus tas pārsteidza. RIXC izstādē bija jāatrod tikai forma, lai darbi būtu atbilstoši gan galerijas formātam, gan mūsdienu prasībām, bet šī izstāde – “Britu zinātnieki par dogo” – ir pilnīga jaunrade. Jaunības dienu darbos un 1990. gadu diskotēkās „F5“ darbojās paplašinātā versijā, bet tieši mākslas darbi, kurus veido „F5“, pārsvarā ir saistāmi ar 3 cilvēkiem – Mārtiņu, Ievu Rubezi un mani.
M. R.: Jā, un šajos jaunības dienu videoklipos vairāk figurē Ieva Rubeze, Ervīns Broks un es.
L. M.: Ballītes nav mana stiprā puse. (Smejas)
M. R.: Bet šīs abas izstādes vieno ne tikai īsais laika sprīdis, kurās tās abas tika atklātas, bet arī darbošanās brīvība, šeit nav nekādi ierobežojumi vai idejas par to, kā tas izskatīsies un kā to kādam pārdot. Tas ir tikai kā bezjēdzīgs prieks darboties šajā dīvainajā mākslas pasaulē.
Izstāde “Britu zinātnieki par dogo”. Galerija „427“. Foto no „F5“ personīgā arhīva
Vai kopš 1990. gadiem ir mainījies veids, kā „F5“ darbojas un realizē savas idejas?
M. R.: Nē, mēs darbojamies tik pat intuitīvi kā senāk. Patiesībā mēs konstatējām, ka mēs savā darbībā neko nekonstruējam.
L. M.: Jā, darbošanās ir intuitīva. Katram no mums ir arī savs rokraksts, bet, kopā strādājot, mēs uzticamies un paļaujamies viens uz otru.
Vai ir viegli sastrādāties?
L. M.: Jā, mēs pat nevienu reizi nesastrīdējāmies. (Abi smejas) Un mēs īpaši neizceļam savus vārdus, mēs esam „F5“. Rodas šī trešā persona, par to mēs vienojāmies jau sen.
Kāda ir „F5“ nākotnes perspektīva, vai jau ir kādas vīzijas jauniem darbiem?
M. R.: Laiks rādīs.
L. M.: Laiks rādīs – mums jau ir tāds darbs. (Smejas) Rudens būs mazliet bailīgs, tāpēc jau tagad sākam rušināties, izpausties, jo oktobrī droši vien piedalīsimies lielā grupas izstādē.
M. R.: Šis savā ziņā ir arī kā treniņš.
L. M.: Tāpat kā slēpošanā vai skriešanā ir atkal jānostiprinās.
M. R.: Jāpadara lokanus vecos kaulus.
Izstāde “Britu zinātnieki par dogo”. Galerija „427“. Foto no „F5“ personīgā arhīva
