Starp poētisko un robotisko
Īssaruna ar māksliniecēm Lauru Prikuli un Evu Vēveri
Laura Brokāne
12/07/2017
Mākslinieces Laura Prikule un Eva Vēvere sadarbojas jau desmito gadu, un šobrīd viņas var dēvēt par stabilu autoru tandēmu Latvijas laikmetīgajā mākslā. Viņas vieno interese par to, kā mākslā priekšmetiskot poētisku izjūtu, nonākot pie „poētiskā robotisma” idejas, kas autorēm kļuvis par kopīgu tematisku virzienu.
Viņu jaunākā kopizstāde ar daudznozīmīgo nosaukumu „Krēslā” ir instalācija – pieredzes telpa, kas pievēršas dažādiem lietu uzkrājumiem. Izstādē ietverot priekšmetus no mākslas kolekcionāra noliktavas un videodarbu ar jautājumu par glezniecību kā vizuālās mākslas „augsto”mediju, autores kopā ar kuratori Līgu Lindenbaumu izvirza jautājumus: ar ko noliktava atšķiras no kolekcijas? Vai māksla pastāv, ja uz to neskatās? Kurā brīdī mākslas priekšmets kļūst par aizmirstu noliktavas inventāru? „Krēslā”ir iespēja pieredzēt līdz 26. augustam Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē.
Lauras Prikules un Evas Vēveres izstāde “Krēslā”. Foto: Agnija Grigule
Pastāstiet, lūdzu, par izstādes ideju. Tā izvirza tik daudz jautājumu un ietver tik daudz slāņu, ka skatītājam noteikti būtu interesanti izsekot ieceres attīstības ceļam.
Eva Vēvere: Ideja par glezniecībai veltītu izstādi, kurā nebūtu nevienas gleznas, gaisā cirkulēja jau vairākus gadus. Otra lielā izstādes tēma – kolekcionēšana, uzkrājumu veidošanās interesēja kā kontrolēti vai neapzināti procesi. Rezultātā radās nepieciešamība pēc dažādu nemateriālu un materiālu uzkrājumu revīzijas, kas šajā izstādē ieguvusi krēslainu formu.
Laura Prikule: „Krēslā” attīstījās pakāpeniski, līdz sasniedza nepieciešamo punktu.
Gan izstādes nosaukums, gan izpildījums vedina svārstīties starp priekšmetisko, konkrēto un abstrakto, idejisko, atklājot arī to, cik šādi nošķīrumi var būt mānīgi. Kurā brīdī jūs sapratāt, ka noliktavas priekšmetus var izmantot izstādē? Kā tie ieguva jaunu jēgu?
Eva Vēvere: Minētais nošķīrums tiešām ir lieks, jo jebkurš priekšmets nes idejisku slodzi, tāpat kā jebkurai idejai var atrast konkrētu manifestāciju. Tas ir plašs meklējumu lauks, un ar to ir interesanti nodarboties. Izstādē redzamajām lietām ir dažādi vērtību kritēriji – laiks, nauda, emocijas, vēsturiskā nozīme, taktilā sajūta, atbildes reakcijas, asociācijas, ergonomiskie aspekti, krāsa, skaits. No 24 ekspozīcijā iekļautajiem krēsliem daļa ir noliktavas vienības, bet, apvienoti izstādē, veido kolekciju.
Laura Prikule: Jebkurā noliktavā, pat tik dinamiskā kā tā, kas pieder Jānim Zuzānam, daļa priekšmetu tomēr ir sastinguši, un karājas iestrēguši laika cilpā. Priekšmetus aktivizējot tiek ģenerētas jaunas telpiskas realitātes. Nokļūstot lietu valstībā, mākslinieka skatam atveras neparedzētas iespējas, kā mainot lietu secību un miksējot tās kā kārtis, iedot tām citu nozīmi, kontekstu.
Lauras Prikules un Evas Vēveres izstāde “Krēslā”. Foto: Agnija Grigule
Ko izstādes skatītājam vēlams noskatīties, izlasīt vai izdarīt pirms apmeklējuma?
Eva Vēvere: Ir vērts apsēsties visērtākajā sev pieejamajā krēslā un iztēloties kluso dabu vanitas žanrā ar personiski nozīmīgiem priekšmetiem.
Laura Prikule: Skatītājam varētu būt divas izvēles – ierasties pilnīgi nesagatavotam, vai pretējā gadījumā viņam derētu rūpīgi iedziļināties pasaules mākslas vēsturē vai pat civilizācijas vēsturē tās visdažādākajās formās. Patiesībā labs skatītājs ir tas, kas spēj atvērt prātu, nevis pārvietojas caur izstādi ciešā racionalitātes kapsulā vai uztveres stereotipu bruņās, kas liedz pienācīgi nolasīt apkārt notiekošo realitāti.
Kā izveidojās jūsu tandēms un kā nonācāt pie kopīgiem uzskatiem mākslas laukā?
Laura Prikule: Pirmoreiz sadarbojāmies 2007. gadā, kad kādā Andrejsalas šķūnī ievietojām anketu kasti ar uzrakstu „Kas ir tava vērtība?”. Turpmākie projekti šos izpētes darbus turpina. Protams, ka mūsu uzskati bieži arī atšķiras, varbūt ne pavisam radikāli, bet tomēr. Tādēļ Poētiskā Robotisma projekti ir platforma dialogam, laukums, kurā bumbojot idejas, rodas audiovizuāli secinājumi par kādu no aplūkotajiem tematiem. Vienojošais elements ir arī interese par to, kā ar robotiskiem paņēmieniem balansēt diezgan poētisku dzīves izjūtu, kas it kā ir galīgi ārpus šī laikmeta.
Eva Vēvere: Šobrīd realizēti jau kādi 17 projekti dažādās vietās un valstīs, ir attīstījušās sadarbības stratēģijas. Svarīgi ir uzdot jautājumus, pētīt reakcijas un necensties domāt skatītāja vietā. Projektu lokācijai un kontekstam arī ir liela loma, tie nekad nav nejauši.
Kadrs no Lauras Prikules un Evas Vēveres videodarba. Foto: Agnija Grigule
Šķiet, ka „poētisko robotismu" var nodēvēt par jūsu tandēma centrālo virzienu, kas turpinās arī šajā izstādē.
Eva Vēvere: Piekrītu. Pēdējos gados strādājam jaunā formējumā PROFISĀ – Poētiskā Robotisma ofisā, kurā notiek dažādi procesi – ideju akumulācija, darbs ar attēliem, tēliem, skaņu, Game PRO sesijas, krāsu meditācijas. Pamazām šajos darba ciklos tika nonākts pie izstādes instalācijas, kombinējot sistēmiskus līdzekļus un šoreiz meklējot tiem pretspēlējošu, konkrētā estētikā virzītu, vizualitāti.
Laura Prikule: Jā – dialektika starp poētisko un robotisko ir centrāla „Krēslā” un pastāvīga atradne, kur smelties idejas. Tajā pat laikā jēdziens „poētiskais robotisms” ietver gana daudz absurda, līdzīgi kā jebkura cita tendence mākslas parādības ierobežot „-ismos”. Poētiskais robotisms jau no gandrīz pirmssākuma ir isms, lai saglabātu relatīvu brīvību no jebkuriem „ismiem”, līdzīgi kā ciklona centrā ir lielākais miers.
Kādas ir jūsu jaunākās idejas? Kādos virzienos plānots iet?
Laura Prikule: Pašlaik turpinām attīstīt idejas par to, kā ar zināmām izmaiņām lietu kārtībā radīt „mainītas realitātes telpas”, kuras reizē nav pilnīgi atšķirīgas no tā, kas ir ikdienas pasaulē, tomēr izceļas ar fokusa dziļumu un dod skatītājam, iespēju „iezūmot” sevī caur to, ko viņš redz, dzird vai jūt tajās atrodoties. Viens no tādiem projektiem ir arī Liepājā notiekošais Watertower Project, kuru aktivizē holandiešu mākslinieks un kurators Eds Šoutens.
Eva Vēvere: Karostas Ūdenstornī jau sācies eksperimentāls process, kas turpināsies gandrīz divu mēnešu garumā, satiekoties dažādu disciplīnu pārstāvjiem un mijiedarbojoties ar šo industriālo svētnīcu.
PROFISĀ, savukārt, ir uzkrātas dažādas Game PRO idejas, ko gribētos attīstīt tālāk. Tas ir spēles formāts, kurā fokusētā veidā tiek strādāts ar vienu tēmu, „gājienus” sagatavojot jebkādā veidā – skaņa, attēls, objekts, teksts. Šo projektu ir mērķis izvērst lielākā kvadratūrā.
