Mīlestībai un narkotikām robežu nav
Intervija ar izraēliešu mākslinieci Sagitu Mecameri
18/09/2017
Līdz šim vērienīgākajā Izraēlas laikmetīgās mākslas izstādē Baltijā – “Sapņi un drāmas” (Dreams and Dramas) – starp daudzajiem tematiem, kas atklāj mītisko un ikdienišķo, šodienas konfliktu un pagātnes traumu, skarbas realitātes un augstu ideālu piesātināto mūsdienu Izraēlu, rodama tēma – narkotikas un to izraisītā atkarība.
Šoreiz runa ir par opiju, kas neskaitāmās vēstures virāžās cauri gadu tūkstošiem piedzīvojis audzēšanas uzplaukumus un aizliegumus, ticis importēts un eksportēts, aizstāts un sintezēts. Raisījis karus un masveida eiforijas, tas ticis saukts par velna devumu un celts Svētā Dzīvības Enkura, Paradīzes Piena un Dieva Rokas statusā. Šim pasaulē pirmajam autentiskajam antidepresantam, ko jau “Odisejā” kā efektīvu aizmiršanās līdzekli aprakstījis Homērs, apjomīgu izpēti veltījusi māksliniece un kuratore no Jeruzalemes – Sagita Mecamere (Sagit Mezamer).
Savā jaunākajā darbā viņa izseko historiogrāfiskajām opija un opiātu saknēm Izraēlas un Palestīnas teritorijā, kā arī visā Tuvo Austrumu reģionā. Uzkrāto informāciju Sagita Mecamere izpauž daudzslāņainos veidos – sapinot un atraisot mītus un stāstus, saaužot kopā vēsturisko ar personisko, dokumentālo ar fikcionālo.
Tieši Rīgas auditorijai māksliniece pirmo reizi atklās daļu no šī apjomīgā pētījuma, kurš aizvien turpinās un par kura galarezultātu viņai skaidras vīzijas vēl nav. Tie ir trīs darbi divdesmit zīmējumu sērijā, kuru motīvi balstīti Senās Grieķijas opija ceremonijās un kuri vienlaikus pastarpināti runā par cilvēciskajām attiecībām – atkarību, līdzatkarību un mīlestību.
Šī arī ir pirmā reize, kad māksliniece par šo darbu runā publiski.
Sagita Mecamere. Foto: Gustavo Sagorsky
Līdzās maģistra grādam mākslās, kas iegūts Becalēla Mākslas un dizaina akadēmijā, jums ir arī maģistra grāds klīniskajā psiholoģijā. Sakiet, lūdzu, kā savas zināšanas psiholoģijā mēdzat sasaistīt ar radošo darbu?
Dzīve ir mainīga, un to veido virkne sakritību. Nekad neplānoju kļūt par mākslinieci, kuratori vai psiholoģi. Mani vienmēr ir fascinējusi parapsiholoģija un psihiskie fenomeni, tādēļ izraudzījos psiholoģijas studiju programmu Telavivas Universitātē. Taču, jāsaka, ka mani nekad nav saistījusi tāda sistemātiska, akadēmiska pētniecība. Tādēļ varu sacīt, ka es kā māksliniece esmu privileģēta nodoties pētījumiem, kurus virza pati dzīve - dažādas sagadīšanās, sastapti cilvēki un noklausīti stāsti. Un pretēji psiholoģijas zinātnei – mākslā man nekas nav jāpamato, jāattaisno un jāpierāda. Es varu brīvi darboties tik ilgi, cik vien mani tas priecē uz aizrauj. Es atrodos tādā kā tīmeklī, kurā dažādas informācijas vienības saslēdzas vienā veselumā, – un šobrīd tas ir opija un narkotiku tīmeklis. Katrs notikums kaut kādā veidā atrod savu pareizo puzles laukumiņu, un viss sāk akumulēties vienotā materiālā.
Psiholoģija kā instruments man palīdz saskarsmē ar cilvēkiem – vadot intervijas, kā arī izzinot mentālos procesus. Īpaši atkarības un mīlestības, kā arī atkarības un līdzatkarības kontekstā.
Kādēļ tieši narkotiku lietošanas un atkarību tēma? Kādēļ izvēlējāties sekot opija un opiātu ceļam Izraēlas un Palestīnas teritorijā un visā Tuvo Austrumu reģionā?
Mani vecāki ir no Bulgārijas un Marokas. Es piedzimu Izraēlā. Manas saknes ir Balkānos un Āfrikā, taču Izraēla mani patiesi interesē – kaut šeit man sakņu nav. Es jūtu, ka mans pienākums ir saprast, no kurienes es nāku, un izzināt savas ģimenes stāstu. Un šajā stāstā iezīmējas 1982. gads.
Tas bija gads, kad ar mērķi nodrošināt mieru pie savām ziemeļu robežām Izraēla realizēja militāru iebrukumu Libānā. Sākās Pirmais Libānas karš, kura sākotnējais nosaukums bija “Miers Galilejai”. Šai militārajai operācijai vajadzēja noritēt tikai pāris nedēļu, taču tā ieilga gandrīz 20 gadu garumā. 1982. gadā arī mans brālis kā kareivis nonāca konflikta zonā. Atgriežoties viņš to raksturoja kā opija, hašiša, zālītes un heroīna paradīzi. Par aizmiršanās paradīzi.
Šie cilvēki, kas pēc kara atgriezās Izraēlā, bija pirmais atkarīgo narkomānu vilnis šajā zemē. Narkotikas bija viņu pašārstēšanās un pašpalīdzības līdzeklis. Līdzeklis, ar kuru cīnīties pret depresiju un kara izraisīto traumatismu.
Es aizdomājos, ka šie cilvēki paver kādu interesantu perspektīvu, no kuras ielūkoties konkrētās vietas/reģiona vēsturē. Es sāku interesēties par faktoriem, kas veicinājuši viņu pievēršanos nopietnu atkarību raisošiem narkotiskajiem līdzekļiem. Mani sāka interesēt Palestīnas un Izraēlas narkotiku stāsts.
Sagita Mecamere. “Opija māte.” 2017. Papīrs, tinte, ūdenskrāsas. 120 x 90 cm
Kas ir šī stāsta pārsteidzošākie fakti?
Pirmkārt jau tas, ka pirmā rakstos minētā opija magoņu audzēšana vieta, ir Feniķija – lielākā daļa no mūsdienu Libānas, kā arī Izraēlas ziemeļi. Vēlāk magoņu audzēšana izplatījās Krētā, kur arī rodamas liecības par senākajām opija ceremonijām. (Darbs “Opija māte”, kuru būs iespējams redzēt izstādē Rīgā, ir cieši saistīts ar šo ceremoniju Krētā – 1300. gadā p. Kr. Tajā attēlota terakotas skulptūra – sieviete, kuras galvu rotā vainags no trīs magoņu galviņām.) Ap to laiku līdzīgas ceremonijas notika arī Ēģiptē. Vēlāk Aleksandrs Lielais ar opiju iepazīstināja arī Persijas un Indijas tautas. Vēlāk briti, kam piederēja kolonizētās Indijas teritorijas, kā tirdzniecības valūtu ar Ķīnu sāka izmantot Indijā plaši pieejamo opiju – rezultātā trešdaļa Ķīnas iedzīvotāju kļuva atkarīgi. Tad jau vēsturē iezīmējas divi Opija kari – 19. gadsimta vidū starp Lielbritāniju un Ķīnu. Tad opija atkarībai tika pakļautas arī Eiropas tautas. Ķīniešu imigranti opiju ievazāja arī ASV, un tad jau no jauna atsākās opija audzēšana Pakistānā un Libānā. Pēc 1982. gada notikumiem opijs jau ar visu heroīna produktu ieplūda Izraēlā. Zīmīgi, ka, skatoties vēsturiski, opija tirdzniecība vienmēr saaktivizējusies tieši kara un konflikta zonās.
Lūdzu, pastāstiet sīkāk par pētniecības procesa gaitu un tajā izmantotajām metodēm?
Lasīju grāmatas un pētīju arhīvus. Apmeklēju konferences kopā ar iedvesmojošo ungāru izcelsmes kanādiešu terapeitu Gaboru Matē, kurš specializējas neiroloģijā, psihiatrijā, psiholoģijā un atkarību ārstēšanas pētniecībā.
Vācu materiālus no vietām, kurās nokļuvu. Piemēram, kad biju rezidentūrā Šveicē, uzgāju kādu pamestu viesnīcas ēku. Kā izrādījās – tā bija bijusi ortodoksālo jūdaistu viesnīca. Atklāju, ka tagad šis grausts kļuvusi par patvertni vietējiem narkomāniem. Gaisā bija jaušamas smakas, bet visapkārt mētājās ar narkotiku lietošanu saistīta atribūtika. Manis uzņemtās fotogrāfijas no šīs vietas kļuva par pētniecisko izejmateriālu un nonāca manā arhīvā.
Otrs nozīmīgs pētniecības lauks ir sarunas. Sarunas ar narkomāniem, narkodīleriem, kā arī terapeitiem un sociālajiem darbiniekiem. Tieši anonīmās intervijas ar dīleriem ļāva visprecīzāk izsekot narkotiku ceļam – kā tās iekļūst un izkļūst no Izraēlas un Palestīnas.
Sagita Mecamere. “Tikai ilgas II. Krēta” 2017. Papīrs, tinte. 85 x 65 cm
Pieņemu, ka pētniecības procesā notika vairāki negaidīti pavērsieni...
2014. gadā laikmetīgās mākslas un kultūras centra Yaffo 23 es sastapu mākslinieku Bilu Dramondu, kurš mani uzaicināja līdzdarboties rezidencē – vēsturiskajā Zvanu tornī Kašendolas ciemā Ziemeļīrijā. Kad pirmo reizi apmeklēju šo vietu, sāku interesēties par tās vēsturi. Kā izrādījās, torni 19. gadsimtā bija būvējusi kāda ekscentriska personība – Frānsiss Tērnlijs, viens no Austrumindijas kompānijas līdzīpašniekiem. Es zināju – Austrumindijas kompānijas bija nozīmīgākais spēlētājs opija tirdzniecībā!
Pie šī projekta es strādāju trīs gadus, kam sekoja virkne izstāžu, pasākumu un publikāciju gan Ziemeļīrijā, gan Izraēlā. Projekta nosaukums ir “Tikai ilgas” (Nothing But Longing). Ilgas, kas likušas šķērsot tik daudz robežu. Narkotikām un mīlestībai nepastāv nekādu robežu.
Tad arī sākāt domāt par opija ģeogrāfisko kartēšanu?
Tas bija pirms trim gadiem, kad sēdēju kādā ļoti populārā Izraēlas ķēdes kafejnīcā Aroma. Gaidot kafiju, uz reklāmas ekrāna pamanīju karti, kurā it kā atzīmētas visas Aroma filiāles. Taču Rietumkrastā - Palestīnā nebija nevienas pašas. Principā tā bija 1967. gada Palestīnas okupācijas karte. Aroma pat nezināja, ka patiesībā ir kartografējusi politiku. Un es iedomājos, kā būtu, ja šajā pašā kartē iezīmētu narkotiku ceļu... Valstu robežu tajā nebūtu. Cilvēki ar narkotiku atkarību ir visur. Nacionalitātei nav nozīmes. Ir tikai sociālekonomiski iemesli, kuru rezultātā šī atkarība ir radusies.
Izraēla un Palestīna – abas atrodas konflikta zonā, un abu pušu iedzīvotājiem ir notikumi, par kuriem tie vēlas aizmirst. Izraēlas un Palestīnas kartē nebūtu robežlīniju – narkotikas būtu visur. Vienīgās atšķirības būtu narkotiku veidā – turīgākajos sociālajos slāņos būtu vienas narkotikas, bet nabagākos – citas. Gazā, piemēram, vairāk tiek lietotas recepšu zāles – neirotisku traucējumu ārstēšanai. Es vēlos norādīt tieši uz šiem politiskajiem un sociālekonomiskajiem aspektiem.
Sagita Mecamere. “Tikai ilgas III” 2017. Papīrs, tinte. 85 x 65 cm
Kā tieši savus pētījumus jūs pārnesat mākslā? Ko no jūsu paveiktā varēsim redzēt izstādē “Sapņi un drāmas” (Dreams and Dramas) Rīgā?
Es zīmēju. Zīmējumā saslēdzas mans prāts, redze un rokas. Zīmējums ir mans domāšanas instruments, izpētes veids un metode. Zīmējums man atklāj daudz vairāk, nekā to spēj prāts. Kad sāku strādāt pie darba “Opija māte”, tas man atklāja jaunus, vēl neizzinātus apvāršņus un brīvi mani veda pie katra nākamā zīmējuma. Tie sekoja viens otram tādā kā brīvā apziņas plūdumā.
Es sirgstu ar krāsu aklumu, kas ir liels retums sieviešu vidū. Tāpēc mani vienmēr ir fascinējis melnbaltais, aizrāvuši tušas un ūdenskrāsu zīmējumi.
Šī projekta ietvaros savus zīmējumus es fotografēju un vēlāk ieskenēju. Ieskenēto fotomateriālu ar Photoshop programmu pārveidoju negatīvos. Negatīvi zīmējumiem piešķīra tādu kā kokgriezuma vizuālo veidolu. Turklāt negatīvos no zīmējumiem izzuda viss nesvarīgais un daudz kas kļuva skaidrāks. Palika tikai pati zīmējumu esence. Sapratu, ka zīmējumu fotomateriāla oriģināli un to negatīvu kolāža veido tādu kā vienotu zīmējumu “ģimeni” – vienotu ainavu. Šis materiāls tiks projicēts video instalācijā.
Vai jums zināmi citi mākslinieki, kas par savu pētījumu objektu izraudzījušies narkotiku tēmu?
Pēdējos gados aizvien vairāk un vairāk mākslā un kultūrā tiek runāts par narkotikām un to izraisīto atkarību. Ir mākslinieki, kas izraudzījušies marihuānas un hašiša tematiku. Ir bijuši mākslinieki, kas pētījuši psihodēliskās narkotikas. Manuprāt, lielisks ir dāņu mākslinieks Joahims Kesters (paplašināti pētījis, kā vēstures gaitā kultūrā tikusi fiksēta ar narkotikām saistīta pieredze – A.Č.).
Vai drīkstu vaicāt – pati esat mēģinājusi opiju?
Savā dzīvē esmu izmēģinājusi daudz ko. Neesmu bijusi atkarīga un nekad neesmu narkotikas izmantojusi, lai savā dzīvē kaut ko kompensētu. Pirms pāris gadiem izmēģināju arī opiju.
Kāds ir jūsu viedoklis par mākslu kā terapeitisku līdzekli psiholoģisku problēmu risināšanā? Mākslu kā ārstniecības metodi?
Mana instinktīvā atbilde būtu, ka jebkas, kas tiek darīts godīgi un ar patiesu ieinteresētību un aizrautību, spēj ārstēt un liek kļūt par labākiem cilvēkiem. Ja mākslinieki ar savu darbu var palīdzēt cilvēkiem – lieliski, taču tiklīdz tas kļūst par biznesu... nedomāju, ka tā ir laba ideja. Manuprāt, mākslu vispār nevajadzētu radīt ar mērķi pelnīt.
Mani nekad nav interesējusi mākslas terapija. Uzskatu, ka terapija ir terapija un māksla ir māksla.
Sagita Mecamere. “Tikai ilgas”, 2017
Izstāde “Sapņi un drāmas” būs skatāma topošajā mākslas centrā ZUZEUM no 7. oktobra līdz 5. novembrim.
