Foto

Man nepatīk tukšs muzejs! Intervija ar Orsē muzeja vadītāju Loransu Dekāru

Līna Birzaka-Priekule


04/10/2017

Loransas Dekāras (Laurence des Cars, 1966) ievēlēšana Orsē prezidentes amatā šī gada martā bija liels notikums arī Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, jo izstādes “Simbolisms Baltijas valstu mākslā” (“Le symbolisme dans l’art des pays Baltes”) apstiprināšana bija viens no viņas pirmajiem lēmumiem. Izstādi četri Baltijas valstu nacionālie mākslas muzeji Rīgā, Tallinā, Viļņā un Kauņā gatavo kā kopprojektu eksponēšanai no 2018. gada 9. aprīļa līdz 15. jūlijam Orsē muzejā Parīzē.

Orsē muzejs ir viens no lielākajiem Francijas nacionālajiem muzejiem, kas izbūvēts bijušajā dzelzceļa stacijā. Tajā atrodas lielākā impresionisma un postimpresionisma mākslas kolekcija.

Loransas Dekāras interešu lokā ir 19. un 20. gadsimta sākuma māksla. Viņa ilgus gadus strādājusi Orsē muzejā par kuratori, bijusi atbildīga par Luvras filiāles izveidi Abū Dabī, kā arī 2014. gadā ievēlēta par Oranžērijas muzeja direktori. 2017. gada ievēlēšana Orsē muzeja prezidentes amatā ir nozīmīga arī tādā aspektā, ka viņa ir otrā sieviete – kuratore, kas Francijas muzeju vēsturē ir ieņēmusi tik nozīmīgu amatu.

Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam ir bijušas vairākas veiksmīgas sadarbības ar Francijas mākslas institūcijām – kā vienu no pēdējā laika veiksmīgākajiem piemēriem gribētos minēt izstādi “Provansas valdzinājums”, kas notika 2015. gadā Mākslas muzejā Rīgas Birža un kurā tika eksponēti Ogista Renuāra, Vinsenta van Goga un Pola Gogēna darbi no Orsē muzeja kolekcijas. Nākamajā gadā Baltijas simbolisma māksla ceļos uz Orsē muzeju. Kas bija izšķirošais brīdis šī lēmuma pieņemšanā?

Tas varētu skanēt iedomīgi, bet mana iecelšana amatā bija šī projekta pagrieziena punkts. Es jau iepazinos ar projektu, kamēr biju Oranžērijas muzeja direktore. Es biju tikusies ar darba grupu un daudz diskutējusi ar izstādes kuratoru Rudolfu Rapetī (Rodolphe Rapetti). Projekts man likās ārkārtīgi interesants, bet tajā laikā par ietilpīgu Oranžērijas telpām. Tobrīd mēs jau gaidījām Orsē muzeja prezidenta nomaiņu, un es biju viena no kandidātēm. Bija neiespējami izdarīt lēmumu pirms Francijas valdība nebija apstiprinājusi jaunumus, kas tika oficiāli izziņoti februāra beigās.


Janis Rozentāls. “Arkādija.” Ap 1910. Audekls, eļļa. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Baltijas simbolisma izstādes apstiprināšana bija viens no maniem pirmajiem lēmumiem, kas saistīts ar izstāžu programmu. 2018. gads ir arī perfekts izstādes atklāšanas laiks, jo visas trīs valstis svin savu neatkarības iegūšanas simtgadi. Šobrīd esam jau pabeiguši darbu atlasi, kā arī kataloga izstrāde jau ir pusē. Pagājušajā nedēļā (saruna notika 14. septembrī – L.B.-P.) mēs izvēlējāmies izstādes arhitektu un dizaineri. Tas būs itāļu arhitekts, kas ikdienā dzīvo un strādā Parīzē, Flavio Bonačelli (Flavio Bonacelli). Telpa izskatīsies daudz citādāk nekā parasti, jo šobrīd renovējam izstāžu galerijas. Simbolisma izstāde būs pirmā, kas tajās tiks eksponēta. Es domāju, ka projekts būs ļoti izdevies. Šobrīd arī strādājam pie izstādes pavadošajām kultūras programmām: būs mūzikas koncerti, konferences, lekcijas un literatūrai veltītas nodarbības. Franču, vācu kultūras kanāls Arte uzņems dokumentālo filmu. Ir jāņem vērā, ka izstādes tēma ir pilnīgi nezināma, tādēļ ir svarīgi dot kontekstu cilvēkiem, kas nav pazīstami ar Baltijas simbolismu.

Simbolisks ir arī fakts, ka 2005. gada[1] intervijā Gintai Gerhardei-Upeniecei teicāt, ka Latvijas simbolisma perioda darbi, ir pelnījuši, lai tos iepazītu daudz plašāk.[2]

Es to atceros kā patiesi interesantu brīdi, jo tā ir pirmā reize, kad biju Rīgā. Man ir ļoti spilgtas atmiņas par pavadīto laiku šeit. Kad mani iepazīstināja ar Baltijas simbolisma projektu, tas mani uzreiz ieinteresēja. Ja es nebūtu ievēlēta par Orsē muzeja prezidenti, iespējams, ka projekts netiktu realizēts. Kas tāds var tikt īstenots, ja pamatā ir labas attiecības, draudzība un uzticēšanās saviem komandas biedriem. Kad ir jāizdara tik svarīgs lēmums ļoti īsā laikā, ir jābūt 100% drošam par to, ka projektā iesaistītie cilvēki spēs to realizēt, ka tēma ir laba, jo nav laika pieļaut kļūdas.


Orsē muzeja Simbolistu galerija. © Foto: Musée d'Orsay, Sophie Boegly

Simbolisms kā mākslas virziens, kurā indivīds/mākslinieks pievēršas vairāk savas iekšējās pasaules meklējumiem, ir ļoti aktuāls arī mūsdienās. Vai Baltijas simbolisma izstāde runās arī par mūsdienām?

Tas ir ļoti sarežģīti. Tādēļ, ka jautājums neskar tikai simbolismu, bet cilvēku attiecības ar iepriekšējiem mākslas periodiem kopumā. Būtībā tā varētu teikt arī par citiem 19. gadsimta mākslas virzieniem. Es tiešām jūtu, ka 19. gadsimta mākslas izpratne kopumā ir ārkārtīgi būtiska, lai saprastu kontekstu laikam, kurā dzīvojam tagad. Daudzi 19. gadsimtā radušies jautājumi ir vēl joprojām ļoti aktuāli, un tā bija pirmā reize, kad mākslinieki tos artikulēja. Taču jautājums nav tik daudz par šī brīža saikni ar Baltijas simbolisma mākslu, bet par kopējo interesi par šo izstādi kā tādu. Parīzē ir liela konkurence starp daudzām izstādēm, kas norisinās vienlaicīgi. Tā ir pilsēta, kurā vienā laikā notiek visvairāk liela mēroga izstāžu, vairāk nekā Ņujorkā un Londonā. Franči ir lieli izstāžu mīļotāji, tādēļ ir jāmāk izcelties. Baltijas simbolisms ir pavisam nezināma teritorija. Tādēļ ir ļoti svarīgi domāt par vizuālajiem materiāliem. Lai kā tas arī nebūtu, plakāts Parīzes metro ir ārkārtīgi būtisks, katalogs, skrejlapas. Tās ir manas galvenās raizes, jo veids, kādā cilvēki uztver lietas, atšķiras, un būs ļoti grūti to piemērot pilnībā visiem. Ieguldījums komunikācijā un izglītības programmās šī projekta ietvaros būs īpašs.  

No vienas puses, izstāde iepazīstinās ar Baltijas simbolisma mākslas kvalitātēm, taču no otras puses tā būs arī iespēja Francijai pastāstīt par Baltijas valstu vēsturi. Vai šī izstāde ietekmēs politiku, kā arī nākotnes sadarbību starp Baltijas valstīm un Franciju?

Jā, jau šobrīd šis projekts ir ļoti politisks. Izstāde ir guvusi Francijas prezidenta atbalstu, kā arī ieradīsies visi Baltijas valstu prezidenti. Tas ir Eiropas līmeņa oficiāls ziņojums. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es izlēmu to darīt. Izstāde neskars tikai mākslas vēstures jautājumus, bet izjautās arī, kas ir Eiropa kopumā. Eiropa ir tās kultūra, un mums ir tendence to aizmirst. Mēs ļoti daudz runājam par ekonomiku, nāciju savstarpējiem saspīlējumiem, taču jautājums ir arī par kopīgo saikni starp Eiropas valstīm. Un šī saikne ir kultūra un vēsture. Mums ir jādod savai publikai iespēja saprast pagātni. Pirmā pasaules kara beigas bija ļoti izšķirošs brīdis daudzām Eiropas valstīm, protams, ļoti komplekss un saspīlēts, un diezgan nezināms šodienas Francijā. Tādēļ mūsu uzdevums ir šo stāstu pastāstīt, iekļaujot arī mūsdienu problēmas. Šobrīd mēs dzīvojam ļoti nestabilā laikā, kad uzdodam daudz jautājumu Eiropai Brexit sakarā. Šis ir īstais brīdis, lai atgādinātu cilvēkiem, ka kultūra ir Eiropas pamatā. Francijā noris ļoti daudz diskusiju, kā atdzīvināt Eiropas identitāti caur kultūru. Mēs esam garīgas būtnes, tādēļ ar ekonomiku vien mums ir par maz.


Orsē muzejs. © Foto: Musée d'Orsay

Šogad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs uzņēma ikgadējo “We Are Museums” konferenci, un vēl joprojām norisinās ļoti daudz diskusiju par muzeja lomu 21. gadsimtā. Kāda, jūsuprāt, ir muzeja loma šodien un kāpēc cilvēkiem ir nepieciešami muzeji?

Māksla ir katra dzīves prioritāte, nevis pievienotā vērtība vai greznība. Dzīve, kuru nav skārusi māksla, ir daudzējādā ziņā nabadzīgāka. Muzeji ir tikai daļa no šī kopuma un nav atbilde uz visiem jautājumiem. Tās ir ļoti īpašas vietas ar noteiktu vēsturi, īpaši Rietumu pasaulē. Muzeji turpina attīstīties, kas ir pilnībā dabiski, jo tie reaģē uz kultūras ieradumu pārmaiņām sabiedrībā. Piemēram, mobilais telefons ir izmainījis pilnībā visu arī muzeja apmeklētājam. Muzeja apmeklējums ir pilnībā citādāks, nekā pirms 20 gadiem. Mūsu uzdevums ir sekot progresam un pielāgoties jaunās auditorijas vajadzībām. Parīzē var sastapt cilvēkus arī ļoti dažādu kultūras vēstures fonu un zināšanām, ne visiem ir “atslēgas”, lai saprastu, piemēram, impresionismu. Un tas muzejam ir ļoti liels izaicinājums – komunicēt un palikt saistošam. Es nedomāju, ka pastāv kāda vispārēja recepte, lai to īstenotu. Katrai institūcijai vajadzētu sākumā pajautāt, kas ir viņu identitāte. Piemēram, Orsē muzejam ir ļoti īpaša identitāte, jo tas ir iebūvēts dzelzceļa stacijā, un mums ir vēsturiska 19. un 20. gadsimta sākuma kolekcija. Un es stāstu savai komandai, ka mums būtu jāsāk strādāt tieši no šīs identitātes apzināšanās. Mēs neizgudrosim no jauna, kas ir Orsē, tāpat kā mēs neizgudrosim no jauna, kas ir Luvra. Jā, ir nepieciešams pielāgoties laikmeta radītajām izmaiņām, nepārdodot savu identitāti. Orsē jūs atradīsiet to, ko jūs neatradīsiet MoMA vai Britu muzejā, un tieši tāpēc jūs gribat nākt uz Orsē. Mēs tiecamies uz pasauli, kurā viss izskatās vienādi, taču muzejam vajadzētu kļūt par unikālu pieredzi. Muzejam ar vēsturisku kolekciju ir vieglāk. Laikmetīgās mākslas muzejiem ir tendence būt līdzīgiem.

Muzeji aizvien vairāk kļūst par sabiedrības vienotājiem. Brīdī, kad pieejamība un atvērtība ir tik svarīgs faktors, kā noturēt balansu starp kolekciju glabāšanu, izpēti un sabiedrības izglītošanu tā, lai muzejs nekļūtu par spēļu laukumu?

Es neticu, ka tas ir tik grūti, jo katram cilvēkam tas nedaudz piemīt. Mums kā pētniekiem ir tendence visu uztvert ļoti nopietni, taču tiem pašiem cilvēkiem reizēm ir nepieciešama arī vieglāka tuvošanās mākslai. Mēs neeksistējam visu laiku vienā intensitātes līmenī, mēs izdzīvojam dažādas pieredzes. Muzejs ir dzīvs organisms, un es ticu jauktai pieejai. Ir nepieciešams balanss starp ļoti nopietnām publikācijām, izstādēm, konferencēm, bet tajā pašā laikā ir jāmēģina atrast jautras aktivitātes ne tikai bērniem vai jauniem cilvēkiem, bet arī pieaugušajiem. Jānojauc barjera starp publiku un muzeju. Es gribu aicināt atgriezties Orsē muzejā ne tikai māksliniekus, bet arī rakstniekus, lai viņi kļūst par muzeja izstāžu un kolekciju vēstniekiem. Tādai vietai kā Orsē ir nepieciešamas citas balsis, ne tikai kuratoru un direktoru. Viens no muzeja dibinātājiem pirms 30 gadiem teica, ka Orsē ir polifonija, un tā ir patiesība. Mēs ļoti daudz ieguldām, lai tuvotos cilvēkiem, kas ir tālu no kultūras, piemēram, strādājot ar imigrācijas jautājumiem. Un tagad iedomāsimies, ka šis cilvēks stāv Baltijas simbolisma priekšā. Tā ir pilnīgi cita planēta viņam. Muzejam tas ir izaicinājums, un mums ne vienmēr izdodas pietuvoties.


Pola Gogēna darbi Orsē muzejā. © Foto: Musée d'Orsay, Sophie Boegly

Muzeji ir vietas, kur diskutēt par pagātni un arī mūsdienām. Muzeja darbiniekiem ir svarīgi apzināties, ka viņi spēlē lielu lomu sabiedrības viedokļa veidošanā. Kā interpretēt vēsturisku kolekciju 21. gadsimtā?

Ja tu neesi zinošs par savas valsts vēsturi, tad tev nevar būt sakņu, un, ja nav sakņu, tad tu nonāc tādā stāvoklī, kādā sabiedrība atrodas šodien. Vēsture ir nepieciešamība, lai radītu mākslas darbam kontekstu. Nākamajos gados Orsē mēs akcentēsim kontekstu ar dažādu paņēmienu starpniecību, tie varētu būt gan digitāli, gan pilnīgi balstīti personībās. Es uzskatu, ka cilvēki ir pazaudējuši paplašinātu vēstures izpratni, mums ir jāatgādina par franču vēsturi, es pat nerunāju par Eiropas vēsturi. Orsē muzejam ir jādod cilvēkiem iespēja ieraudzīt, ka viss ir saistīts – politiskās un sociālās pārmaiņas 19. gadsimtā iet cieši kopā ar izmaiņām mākslā, literatūrā un mūzikā. Tā ir lielu politisku ideju mijiedarbība ar jaunu mākslas virzienu rašanos. Es uzskatu, ka arī literatūras izpratne ir ļoti būtiska 19. gadsimta mākslas interpretācijā.

Pirms gada es kūrēju izstādi Oranžērijā par Gijomu Apolinēru (Guillaume Apollinaire), un tas bija veids, kā tuvoties kubismam, visam 20. gadsimta sākuma avangardam. Apolinērs bija ļoti labs Pablo Pikaso draugs, un, lasot Apolinēru, ir iespējams ieraudzīt Pikaso pasauli. Mums ir tendence apgūt un skatīt notikumus šķirti, taču es domāju, ka šī “laika gars” (zeitgeist) ir noķert savienošanās brīdi. Piemēram, šobrīd mēs gatavojam izstādi par kino dzimšanu un saistību ar tā laika glezniecību, lai parādītu, ka kino bija vairāk vai mazāk iepriekš paredzams 19. gadsimta glezniecībā. Es nedomāju, ka cilvēki to nojauš. Konteksts ir atslēga.


Edgars Degā (1834-1917). Danseuse au bouquet, saluant sur la scène. 1878. Audekls, papīrs, pastelis. 72 x 77,5 cm. Paris, musée d’Orsay, RF 4039. © Musée d’Orsay Dist. RMN- Grand Palais / Patrice Schmidt. Izstāde Degas Danse Dessin. Un hommage à Degas avec Paul Valéry. 27/11/2017 – 25/02/2018 

Kādi ir jūsu lielākie izaicinājumi jaunajā muzeja prezidentes amatā?

Mana misija ir nodot mantojumu jaunajai paaudzei. Lai to izdarītu, ir jābūt atjautīgam un iedomāties arvien jaunus veidus, kā runāt par kolekciju. Ir ļoti daudz izaicinājumu, kad esi direktors tādām vietām, kā Orsē un Oranžērija. Bet beigās tik un tā iemesls, kādēļ mēs strādājam, ir kontakts starp kolekciju un skatītājiem. Ja tā nav, tad nav muzeja, šo mērķi nevajadzētu pazaudēt. Ir cilvēki, kas man saka, ka noteikti ir fantastiska sajūta, kad muzejs paliek tukšs pēc tā aizslēgšanas, un man ir muzejs vienai pašai – “Kā muzeja vadītājai jums noteikti ir fantastiska sajūta staigājot vienai pašai pa galerijām.” Man nepatīk tukšs muzejs. Man pat patīk redzēt skrejošus bērnus izstāžu zālēs. Tas man ir kā balva.

Orsē 2010. gadā tika daļēji rekonstruēts. Nesen tas pilnībā notika ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Kā, jūsuprāt, tas maina muzeju, gan fiziski, gan arī idejiski?

Muzejā pārmaiņas norisinās visu laiku. Vēsturisko ēku problēma, kuru ļoti labi izdevies atrisināt Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, ir tā, ka visam savā starpā ir jābūt saskanīgam. Orsē dzīvē ir divi nozīmīgi vēsturiski momenti. Viens no tiem ir fakts, ka muzejs ir iebūvēts dzelzceļa stacijā, tādēļ ēka no ārpuses tiešām izskatās pēc 19. gadsimta stacijas, bet no iekšpuses tas ir pilnībā renovēts. To 1980. gadu sākumā paveica itāļu arhitekte Gae Aulenti. Viņa pārvērta stacija par pilnīgu jaunu vietu, lai ietilpinātu visus mākslas darbus. Mums ir šie divi vēsturiskie momenti, tādēļ visam, kas pieskaras Orsē vajadzētu būt konsekventam. Man ļoti nepatīk, ja muzeji ir veidoti “pa mazam gabaliņam”, un arī Orsē ir pamanāmas dažas neatbilstības. Esmu cilvēks, kas strādā ar globālu vīziju, tādēļ es vēlos, lai Orsē ir konsekventi ievērots veselums gan galeriju telpās, gan izstāžu zālēs.


Sofija Toibēra-Arpa (1889-1943). Motifs abstraits (masques). 1917. Papīrs, guaša. 34 x 24 cm. Remagen-Rolandswerth/Berlin, Stiftung Arp e.V. Stiftung Arp e.V., Berlin / Rolandswerth. Wolfgang Morell. Izstāde Dada Africa Non-Western Sources and Influences. Oranžērijas muzejs. 17.10.2017. – 19.02.2018.

Latvijā šobrīd procesā ir divi nozīmīgi muzeju projekti – viens no tiem ir Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs, kas tiek finansēts gan no privātu sponsoru puses, gan arī valsts, un otrs – kolekcionāru Jāņa un Dinas Zuzānu jaunā kolekcijas mājvieta Zuzeum, Kā šīs privātais/valsts sadalījums varētu ietekmēt muzeja funkciju nākotnē?

Tā ir mūsdienu pasaules realitāte. Ja tas ir kvalitatīvi pārvaldīts process, atrasti pareizie partneri un ir kopīgs mērķis, tad no tā nav jābaidās. Es uzskatu, ka globāls redzējums ir vissvarīgākais šajā gadījumā. Mūsdienu ekonomikas situācijā valstij ir nepiespējami finansēt visu. Nesen arī Parīzē norisinājās lielas pārmaiņas kultūras ainā. Atvērās jaunais Louis Vuitton privātais fonds, kas ir ļoti ambiciozs projekts ar Frenka Gērija (Frank Gehry) ēku un izstāžu programmu visaugstākajā līmenī. Cilvēki bija nedaudz zaudējuši līdzsvaru, un norisinājās ārkārtīgi daudz diskusiju ap šo projektu, taču mums kā valsts institūcijai nevajadzētu no tā baidīties, jo mums ir ļoti spēcīgas vērtības – tradīcijas, vēsture, zināšanas, izpēte. Tās ir lietas, kas pavisam jaunai organizācijai vēl nevar piemist, tādēļ – vai viņi strādā kopā vai atsevišķi – katrs piedāvā pavisam ko citu, kas arī ir labi.

Le Monde ziņo, ka jūsu iecelšana amatā ir nozīmīgs fakts arī tādēļ, ka esat otrā sieviete kuratore, kas ir kļuvusi par tik nozīmīga Parīzes muzeja vadītāju. Vai jūs jūtat atbildību arī šajā aspektā?

Jā, pavisam noteikti. Šī tēma arī man ir jauna, jo kad es sāku savu karjeru kā kuratore starp citiem kuratoriem Orsē, būt sievietei nebija problēma. Kad tu sāc kāpt pa karjeras kāpnēm un paliek vairāk atbildības, sāk parādīties sacensība. Un tad tu saproti, ka nav ļoti daudz sieviešu augstos amatos. Un šeit ir vairāki jautājumi. Pirmais noteikti ir sieviešu pašcenzūra – sasniegti 40 gadi, izvēle starp personīgo un profesionālo dzīvi, problēmas to balansēt. Ir sievietes, kas tiešām domā – es nevaru to izdarīt, tas nav man, es neesmu pietiekami konkurēt spējīga. Taču mēs noteikti varam runāt arī par sistēmu, kurā ir tendence iekļaut vairāk vīriešus, nekā sievietes, un tā tas vienkārši ir. Tādēļ es ceru, ka netiku nominētu par prezidenti tikai tāpēc, ka esmu sieviete (smejas). Patiesībā mēs bijām divas kandidātes no kopumā četriem. Pirmo reizi bija vienlīdzība kandidātu atlasē vienā no galvenajiem Francijas muzejiem, un es esmu lepna par to. Es iecēlu amatā arī savu sekotāju Oranžērijā – sievieti, kā arī vēl vienu sievieti par kolekciju direktori un ārlietu kuratori. Viņas abas ir ļoti apdāvinātas kuratores, un mums ir kopīga vīzija. Šis fakts ir ļoti interesants, jo pirmo reizi trīs sievietes vada muzeju. Ar savu ļoti mazo ietekmi, es veicu ļoti spēcīgu paziņojumu. Nesenajā preses konferencē bijām tikai mēs trīs, un tas atstāja uz visiem iespaidu. Es domāju, ka mums tas ir jāapzinās, jo tas ir ļoti grūti, taču tam tā nevajadzētu būt. Jautājumam vajadzētu būt tikai par to, vai tu esi vai neesi labs savā darbā.


Loransa Dekāra. © Foto: Musée d'Orsay, Sophie Boegly

[1] Latvijas Nacionālā mākslas muzeja simtgades pasākumu ietvaros 14. un 15. septembrī norisinājās starptautiska konference “Mākslas muzeju vieta kultūras procesos. Vēsture un perspektīvas”, kurā piedalījās lektori no Baltijas un Ziemeļvalstīm (Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Dānijas, Somijas, Zviedrijas), kā arī no Francijas, Slovākijas, Itālijas un ASV. Franciju šajā forumā pārstāvēja Orsē muzeja kuratore un kolekciju glabātāja Loransa Dekāra (Laurence Des Cars)

[2] Studija – 2005 – Nr. 5(44)