Dialogs ar Nāves jūru

Intervija ar izraēliešu mākslinieci Sigalitu Landavu

17/10/2017

Sigalita Landava (Sigalit Landau) ir viena no 14 izraēliešu māksliniekiem, kuras darbi patlaban skatāmi Arterritory.com rīkotajā Izraēlas laikmetīgās mākslas izstādē “Sapņi un Drāmas” - topošajā mākslas centrā “Zuzeum.” Jau vairāk kā 15 gadus viņas radošo meklējumu un eksperimentu centrā ir zemākā (456 m zem jūras līmeņa) un arī sāļākā šīs zemeslodes teritorija – Nāves jūra. 50 kilometrus garais un 15 kilometrus platais sāls ezers, kura apkārtne atgādina Mēness ainavu un kurā noslīkt nav iespējams. Sāls koncentrācija Nāves jūrā ir 34 procenti – desmit reižu lielāka kā okeānā, tajā neviens nekuģo un tās eļļaini tumšajos, minerālu pārbagātajos ūdeņos nav dzīvības. Nāves jūras krasta robežlīnija aptver trīs teritorijas – Izraēlu, Rietumkrastu un Jordāniju, un, pretēji pašas jūras šķietamajam sastingumam, tās piekrastē vibrē cilvēka radīta spriedze. Plaukst tūrisms un zeļ minerālu resursu “zelta dzīslas” barotā industrializācija, kas Nāves jūru aizvien vairāk tuvina tās nosaukumā ietvertajam liktenim. Nerimst arī politiskās kaislības.

Sigalita Landava Nāves jūru dēvē par spoguli, ar kura starpniecību viņa – mākslas valodā, risina attiecības ar savu un arī savas tautas pagātni. Viņas darbi ir stāsts par to, ko šis milzīgais ūdens klajums, kas Vecajā derībā ticis dēvēts par “Sāls ezeru,” Jaunajā derībā par “Sodoma jūru,” bet krustnešu laikā iesaukts par “Velna jūru,” nozīmē viņa pašai un tā apkārtnē dzīvojošajiem. Kā tas ietekmējis viņu likteni un turpina ietekmēt viņu šodienu. Šo 15 gadu laikā Nāves jūras tēls Sigalitas darbos materializējies gan performancēs, gan video darbos, gan kristāliskos objektos – sāls skulptūrās. Šobrīd tapšanas procesā atrodas Sigalitas Landavas un Nāves jūras attiecību stāstu dokumentējoša grāmata “Sāls gadi” (Salt Years).

Sigalita Landava ir dzimusi un uzaugusi Jeruzalemē, un Nāves jūra vistiešākajā nozīmē ir viņas bērnības jūra. Kopā ar ģimeni viņa savulaik šurp devusies teju vai katrās brīvdienās. Viņas māte dzimusi Vīnē, taču ģimene vēlāk emigrējusi uz Londonu. Savukārt tēva saknes ir Rumānijā, un viņš bijis viens no tiem, kam izdevās pārciest holokaustu.

Līdz 17 gadu vecumam viņa nopietni aizrāvusies ar dejošanu, taču veselības problēmu dēļ viņai to nācies pārtraukt. Viņa vienmēr izcēlusies ar savu neordināro raksturu – ekstrēmiem matu sakārtojumiem, studiju laikā prestižajā Becalēla mākslas un dizaina akadēmijā Jeruzalemē nēsājusi darba apģērbu un lielāko daļu laika vadījusi savā studijā. Šodien viņa ir starptautiski pazīstamākā izraēliešu māksliniece, kura pārstāvējusi Izraēlu Venēcijas Mākslas biennālē, viņas darbi bijuši skatāmi virknē prestižu mākslas institūciju visur pasaulē, tostarp Karalienes Sofijas muzejā Madridē, KW laikmetīgās mākslas institūtā Madridē un Modernās mākslas muzejā Ņujorkā.

Mākslas aprindās viņa izceļas ar izteiktu neatkarību, jo pēdējos gados ir strikti sarāvusi saites ar vispārpieņemto mākslas tirgus sistēmu.

Viens no Sigalitas Landavas pirmajiem starptautiski pamanītajiem darbiem ir 1,48 minūtes ilgs video “Dzelkšņu riņķis” (Barbed Hula, 2000). Tajā viņa Telavivas pludmalē kaila griež vingrošanas apli, kurš veidots no dzelkšņotas stieples. Mākslinieces seju kamera neatklāj, vien ķermeni, pludmales un ūdens sajūtu. Video filmēts saullēktā un ir stāsts par sievieti un politiku, par šejieniešu dzīvē vienmēr vēsturiski klātesošo briesmu sajūtu un tās nospiedumu ķermenī. Riņķis griežas aizvien ātrāk, sāpes pazūd, jo tā dzelkšņi ir vērsti uz ārpusi, neievainojot miesu un vienlaikus iemiesojot eksistenciālo dualitāti, kurā līdzās pastāv gan sāpes, gan drošība.

Sigalit Landau. DeadSee, 2005 Video, 11:39 min. loop. Courtesy of the artist

Savukārt par Sigalitas pirmo Nāves jūras projektu kļuva videodarbs “DeadSee” (2005), kurš skatāms arī izstādē Rīgā. Tajā mākslinieces kailais ķermenis simboliski ieslēgts 500 Nāves jūras ūdeņos peldošu arbūzu spirālē, kas pamazām atritinās – kā ačgārns virpulis. Rimti meditatīvajā plūdumā, kas ilgst 11 minūtes, ir kaut kas no atdzīvojušās klusās dabas, kas lēni lobās kā sajūtu, zīmju, simbolu un zemūdens slāņu pārpilns sīpols. Pirmajā mirklī šķietami saldais un krāsās tik vilinošais plosts, kurā slīd Sigalitas ķermenis, šķiet hipnotiski skaists – tiesa, tā centrā arbūzi ir “ievainoti” un to sarkanā miesa pakļauta sāls dzēlieniem tāpat kā viņa pati. Beigu beigās spirāle pārtop garā, brīvi peldošā līnijā, tādējādi izlaužoties no rāmja.

Sigalit Landau. Gdansk#1, 2011. Color print, 66 cm X 100 cm. Courtesy of the artist

2011. gadā tapa videodarbs “Sālītais ezers” (Salted Lake) – tā centrā ir divas Nāves jūras kristālu skulptūrās pārtapušas kurpes, kuras māksliniece ziemas spelgonī simboliski aizvedusi uz Gdaņsku – pilsētu, kuras vēsture saistīta ar vienu no traģiskākajām lappusēm ebreju tautas liktenī. Uzliktas uz ezera ledus, kurpes tajā pamazām izkausē caurumu, līdz pašas tajā iekrīt - noslīkst saldūdenī. Kopā ar sāpēm un atmiņām. Šis darbs tika izstādīts arī Venēcijas biennālē, Izraēlas paviljona ekspozīcijas ietvaros.

Taču visskaļāko rezonansi nenoliedzami ieguvusi “Sāls līgava” (Salt Bride, 2016), kas vienlaikus ir arī līdz šim vērienīgākais Sigalitas Nāves jūras cikla darbs. Pagājušajā gadā tas tika eksponēts Marlborough Contemporary galerijā Londonā, un acumirklī kļuva par absolūtu mediju un sociālo tīklu sensāciju. “Sāls līgava” ir arī Sigalitas poētiskākais darbs, kas jau robežojas ar alķīmijas praksi. Tā ietvaros viņa uz trim mēnešiem Nāves jūras ūdeņos iegremdēja melnu, askētisku 20. gadsimta sākuma tērpu, pēcāk kopā ar savu partneri Jotamu Fromu (Yotam From) astoņu fotogrāfiju sērijā fiksējot tā kristalizācijas procesu. Veidā, kā kleita pamazām apaug ar sāls kārtiņu, ir kaut kas metafizisks. Sākumā tā vēl ir plāna kā rasa, līdz kleitas sākotnējais veidols vairs nav nojaušams – tai pārtopot brīnumaini spožā baltā tērptā. Kristāli, no kuriem tā veidota, ir sāļāki par asarām, un vienlaikus izskatās tik nevainīgi šķīsti kā tikko uzsnidzis sniegs.

Sigalit Landau in collaboration with Yotam From. Salt-Crystal Bridal Gown VI, 2014. Color print, 163 cm X 109 cm. Courtesy of the artist

Šī darba iedvesmas avots ir sens ebreju kultūras stāsts par jaunu sievieti vārdā Lea, kurā viņas precību dienā ar tēva izraudzītu turīgu līgavaini, iemājo viņas mirušā mīļotā gars. 20. gadsimta sākumā šis stāsts tika iemūžināts lugā The Dubbuk, un tās galveno varoni ilgstoši spēlēja leģendāra ebreju aktrise Hannah Rovina. Lea kļuva par viņas mūža lomu. Kleita, kas tika izmantota “Sāls līgavas” tapšanā, ir precīza kopija no tās, kuru aktrise nēsāja izrādē. Tiesa, Sigalitas režijā melnais sēru tērps, kas simbolizē lugas titulvaroņa Dibuka garu, atdzimis pārtop kāzu kleitā.

Šobrīd Sigalitas fokusā ir sāls tilta projekts – ideja, kuru viņa sākotnēji vēlējusies realizēt jau 2014. gada oktobrī, Izraēlas un Jordānijas miera līguma 20. gadadienā. Dažādu politisku un birokrātisku virāžu dēļ tas joprojām nav izdevies. Taču māksliniece tic, ka viņas utopiskā vīzija reiz pārtaps realitātē – no sāls kristāliem veidotais tilts iecerēts kā peldoša sala, kas simboliski lūkojas pēc krasta, dreifējot ūdenī starp Izraēlu un Jordāniju.

Mūsu saruna ar Sigalitu Landavu notika skype, neilgi pirms izstādes “Sapņi un Drāmas” atklāšanas Rīgā. Telavivā tobrīd bija +29C, Rīgā +13C, taču – kā abas secinājām, mūs vienoja viena laika zona.

Kā šajos piecpadsmit gados mainījušās jūsu attiecības ar Nāves jūru? Pieņemu, ka sākotnēji jūsu abu dialogs bija pilnīgi citāds.

Realitātē ir mainījusies gan pati jūra, gan – attīstoties idejām un eksperimentējot, arī mana attieksme. Aizsākot šo projektu, es uz Nāves jūru raudzījos citādi – es to izvēlējos galvenokārt pašas vietas unikalitātes dēļ. Tajā viss peld, viss ir citādi – katra paša attiecības ar sava ķermeņa masu, veids, kā jūs to izjūtat un arī – kā izjūtat ūdeni, atmosfēru.

Video darbs DeadSee bija pirmā reize, kad līdzās savam ķermenim un jūrai (un visam, ko tie ietver, gan iekšēji, gan ārēji), es izmantoju vēl trešo dalībnieku. Objektu, kas it kā mūs savieno, un šajā gadījumā tas bija arbūzs. Arbūzi, kas redzami video, aug tuksnesī un ir pirmie un labākie sezonā. Aravas tuksneša ielejā jau labu laiku tiek eksperimentēts ar iespējamību izmantot sālsūdeni lauksaimniecībā. Izrādās, ka ir virkne augu, kas to ne tikai pacieš, bet spēj arī brīnišķīgi augt, ja tiek laistīti ar pazemes ūdeni, kurā ir zināma sāls koncentrācija. Tiesa, tas nav Nāves jūras ūdens, tas ir mazāk sāļš un nāk no tuksneša dzīlēm. Kad izlasīju par šo pētījumu un ieraudzīju šos arbūzus, to krāsu – šī oksimoroniskā tiekšanās pēc salduma sālsūdens realitātē man metaforiski šķita līdzīga homeostāzei – veidam, kā mēs pielāgojamies kādai konkrētai vietai. Un tas ir tas, ko es līdz šim esmu darījusi - mēģinājusi pielāgoties šai vietai, kas ir ekstrēma, kurā nav dzīvības, bet kurai ir pilnīgi citas īpašības. Mainās ekoloģiskā situācija, politiskie apstākļi, topogrāfija. Vienlaikus pastāv šie spēcīgie mīti, kurus zina katrs bērns, kurš uzaudzis šajā apvidū. Tie vienkārši ir ierakstīti mūsu mentālajā kartē.

Es piedzimu Jeruzalemē un vienmēr esmu bijusi saistīta vairāk ar tās Austrumu pusi, arī visas Izraēlas Austrumiem. Cilvēkiem, kas ir otrpus kalniem, otrpus Jordānas ielejai. Manu mentālo karti ietekmējis arī fakts, ka mana mamma uzauga komunistu režīmā un viņai bija kristīgā izglītība. Vispirms es domāju, ko es varu darīt – es varu filmēt savu ķermeni, darboties kameras priekšā. Savā ziņā tas bija kā atrasties uz Mēness – es esmu bezsvara stāvoklī un man ir jāsaprot, kas es esmu. Kad filmēju DeadSee, nomira mana mamma un man atrašanās šajā izteikti korporatīvajā arbūzu ķēdē, piederība tai bija kā virzīšanās no kaut kā ļoti metaforiska tuvāk īstenībai. Ja jūs kaut ko aizmirstat, tas sāk kristalizēties un laikam ritot mijiedarboties ar visu to pārējo, kas jau ir jūsos. Šī mijiedarbība rada jaunas realitātes, jaunu zinātkāri, idejas. Jo vairāk es darīju, jo vairāk es kļūdījos – sāku domāt, kas ir nepieciešams, lai mūsu dialogs būtu veiksmīgs? Vai tas ir tikai vēriens? Varbūt man jādodas uz citu pludmali? Vienlaikus nemitīgi klātesošs bija politiskais moments – kam pieder jūra, un kam ir jāprasa atļauja, lai šajā apkaimē strādātu – valdībai vai kādai no industriālajām korporācijām.

Sigalitas Landavas video darbs DeadSee izstādē “Sapņi un Drāmas” - Rīgā. Foto: Ģirts Muižnieks

Nav noslēpums, ka Nāves jūra šobrīd atrodas ekoloģiskas katastrofas priekšā. Ik gadu tās ūdens līmenis sarūk apmēram par metru. Gan tālab, ka - laikam ritot - tecējumu mainījusi tās galvenā barotāja – Jordānas upe, gan šīs teritorijas seismiskās aktivitātes un cilvēku rūpniecisko ambīciju dēļ. Turklāt, ūdens līmenim krītot, no zemes dzīlēm augšup spiežas saldūdens, šķīdinot sāls kārtas un veidojot lielus pazemes dobumus, kas neprognozēti ik pa mirklim atveras – kā biedējoši zemes atvari. Pirmoreiz tie tika pamanīti pagājušā gadsimta 70. gados, taču pēdējā laikā to skaitam vērojama tendence strauji pieaugt – Nāves jūras rietumu krastā tie jau mērāmi četros tūkstošos. Dažs no šiem “atvariem” sasniedz pat 25 metru dziļumu, to diametram sasniedzot 40 metrus. Jūs braucat pa šķietami labi zināmu ceļu, un pēkšņi tas pazūd. Tā ir realitāte, no kuras nav iespējams norobežoties.

Es sāku citādā acīm raudzīties arī uz balto krāsu – iegremdējot jūrā zilu karogu un pēcāk no tās izceļot baltu, iegremdējot melnu kleitu un izceļot baltu. Šis ir veids, kā kaut kas tiek izdzēsts, pazūd, aiziet. Un vienlaikus paralēli pastāv šī ļoti pozitīvā sajūta – dabas radītais pārsteigums. Līdzīgi kā fermeriem, kas priecājas par jaunu ražu, mums ir bijuši savi brīnumainie mirkļi attiecībās ar Nāves jūru.

Strādāt tās krastā ir pilnīgi citādi nekā strādāt studijā – esot dabā jūs tajā ieklausāties. Jūs esat ar to divatā un apzināties, ka šis ir mirklis, kad tai ir nepieciešama jūsu palīdzība. Tai nav balss, tā iet bojā un nespēj par sevi pastāvēt.

Otrpus jūrai ir Jordānija un pa vidu ir robeža. Izraēlas un Jordānijas starpā valda miers, taču vienlaikus jūrā nav kuģu un savstarpējais tūrisms ir ļoti ierobežots. Savā ziņā šī robeža ir ļoti sāļa. 2014. gadā, vēloties simboliski nosvinēt 20 miera gadus abu valstu starpā, es gribēju to šķērsot ar laivu. Meklēju ceļus, kā legāli īstenot šo žestu, kas savā ziņā apvieno mākslu un aktīvismu. Un, lieki piebilst, saskāros ar milzīgu birokrātiju. Tiesa, tā vietā, lai kaut ko pasludinātu par katastrofu, jūs vienmēr varat teikt, ka esat gaidījis ko citu, bet rezultātā ir nācies strādāt situācijā, kāda nu tā realitātē izrādījusies. Un tad jūs saprotat tos utopiskos cilvēkus, kas spēj savas idejas aizstāvēt ar darbībām. Tā arī nesaņēmusi atļauju, es tomēr aizkuģoju līdz jūras vidum – laivā, kas bija pilna ar cilvēkiem no visdažādākajām pasaules valstīm. Tas ir iemūžināts video. Tiesa, vidus šajā gadījumā bija tikai nosacīts – ņemot vērā, ka Nāves jūras robežu veido trīs valstis, to ir neiespējami iezīmēt.

Vienlaikus Nāves jūras gaisā ir arī kaut kas ļoti dziedniecisks, tajā ir daudz skābekļa un patiešām ir sajūta, ka šī vieta ārstē. Tā vienkārši ļauj jums padomāt par dzīvi – līdzīgi kā atrodoties tuksnesī, te vienmēr ir šī sirreālā tīrības sajūta, jo šeit ir mazāk dabas un vairāk minerālu.

Tie ir arī jautājumi, kurus uzdodu savā šobrīd topošajā grāmatā, kas dokumentē manu 15 gadu attiecību stāstu ar Nāves jūru. Kāpēc es šeit nonācu? Kas mani šurp atveda? Ko nozīmē būt sāls līgavai? Šim darbam ir ļoti cieša saistība ar tradīcijām, arī ar velnišķā ideju. Tas ir stāsts par brīžiem tik netveramo starptelpu – starp dzīvi un nāvi, vīrieti un sievieti, par gaistošo mirkli “šeit un tagad”. Zaudējumu un sērām, dziedniecības procesu, kas notiek caur mākslu. Kā mēs aizstājam kaut ko, kas mums pietrūkst. Cilvēkus, kuri mums pietrūkst – arī filozofiskā aspektā.

Kad strādāju pie lieliem projektiem, man vienmēr ir sajūta, ka pastāv kaut kāds kopīgais jutīgums, kopīgās smadzenes. Protams, es pati pieņemu savus lēmumus, taču vienlaikus es ieklausos un man ir svarīgi sajust mīlestību ap to, ko mēs darām. Es to nevarētu darīt viena. Ir ļoti vienkārši veltīt brīnišķīgus vārdus Nāves jūrai, taču vasarās šeit strādāt ir ļoti grūti. Jā, tas ir romantiski, bet vienlaikus arī ļoti skarbi.

Būtisks mana darba aspekts ir arī fakts, ka es esmu neatkarīga māksliniece. Vismaz savā šī brīža posmā es nepaļaujos uz kādu vispārpieņemtu sistēmu. Es mēģinu izdzīvot bez visā tā – bez galerijām, ar kurām agrāk sadarbojos un mākslas mesēm, kas ir nogurdinošas. Esmu paņēmusi pauzi no šīs cilpas.

Sigalit Landau. King of the Shepherd and the Concealed Part, 2011 {detail]. Installation view, One Man's Floor is Another Man's Feelings, 2011,Venice Biennale, The Israeli Pavilion. Courtesy of the artist

Objektīvi Nāves jūrā nav dzīvības, taču kāda ir jūsu sajūta – vai tā ir patiešām mirusi jeb savā, ļoti īpašā veidā tā tomēr ir dzīvs organisms?

Nāves jūra it kā šķiet ļoti tīra, jo tajā nekas nespēj dzīvot. Nekas nevar sabojāties. Taču, par kaut ko, kas nav dzīvs, ir grūti teikt, ka tas ir miris. Nāves jūrā nekas nekad nav dzīvojis, taču vienlaikus ir lietas, kas šeit notiek ģeoloģiski. Speciālisti to dēvē par katalizējošo ģeoloģiju. Ik pa mirklim še uzvirmo dažādi interesanti procesi, kustība. Vienīgie Nāves jūras iemītnieki – minerāli, karnelizējas un pēkšņi jūrā iznirst salas. Savā ziņā tā ir vieta, kas man liek aizdomāties par dialogu ar dzīvi. Daudzi ir mēģinājuši dzīvot Nāves jūras piekrastē un daudzi joprojām izdzīvo no tā, ko viņiem izdodas no šīs apkārtnes paņemt. Te tiek audzētas palmas un dateles. Šajā apvidū dzīve nekad nav bijusi viegla un tāda tā nav arī tagad.

Lielākā daļa teritorijas, kas atrodas tuvu jūrai, ir piesārņota – te ir viesnīcas un industriālas kompānijas, kuras, vēloties iegūt minerālus, iegremdē jūrā metāla caurules un pumpē ūdeni. Kad kādā vietā tas pazūd, viņi liek cauruli nākamajā. Jūra ir pilna ar metālu. Vienlaikus arvien vairāk kļūst to, kas šo situāciju apzinās un mēģina rast risinājumu.

Ar savu darbu starpniecību es stāstu par savu pieredzi, iespējams, citiem tā ir atšķirīga. Man šī vienmēr ir bijusi skarba vieta, saistīta ar cilvēkiem, kuri ļoti smagi strādā, lai šajā apvidū izdzīvotu. Tam ir nepieciešama mīlestība. Savā ziņā man tā ir kā visas Izraēlas valsts metafora, tikai pieklusinātāka. Tā ir kā spogulis un līdzko es tajā pamanu kādu jaunu atspulgu, es ieraugu arī sevi. Dažkārt arī daļu no sava ķermeņa. To daļu, kas ir mirusi.

Sigalit Landau. Paradox, 2017. Child size Hassidic wedding dress, veil, shoes, tapestries, suspended in the water of the Dead Sea. Courtesy of the artist

Kā jums – arī Nāves jūras projekta kontekstā, šķiet, vai mākslai piemīt spēks kaut ko mainīt šajā pasaulē?

Mākslas vēsturē ir ļoti daudz piemēru, kur māksla jau robežojas ar aktīvismu un izvēlējusies šo ceļu, taču man tas nekad nav bijis izejas punkts. Es nezinu, vai es esmu mainījusi kāda viedokli un es nevaru to apgalvot. Tiesa, domāju, ka mūsu studijas aktivitātes, kas koncentrējušās ap šo vietu, ir pamanītas. Manuprāt, mums ir izdevies atklāt ko jaunu par šo jūru un arī, kāda tā var būt. Tas ir ceļojums un tam vēl nav beigu, līdz ar to es nezinu, vai man izdosies ko mainīt. Es zinu, ka cilvēki ir dzirdējuši par tilta ideju, arī Jordānijā, kur esmu uzstājusies ar lekcijām. Taču tā visa ir paralēlā pasaule, cilvēki, kuri reāli ietekmē šajā teritorijā notiekošo, neieklausās māksliniekos. Mākslinieku pie viņu galda nav. Vienlaikus šajos 15 gados vairs nav gandrīz nevienas valsts Eiropā, kur nebūtu rādītas manas filmas. Arī sāls objekti. Vienīgais, ko es varu darīt, ir stāstīt šo stāstu – tas ir mans veltījums un arī ieguldījums Nāves jūras nākotnē. Un es zinu, ka to es varu.

Kad The New York Times un Artsy internetā nopublicēja rakstu par sāls kleitu, to izlasīja vismaz 20 miljoni cilvēku. Tajā bija pieminēts mans vārds, Izraēla, Palestīna, Jordānija. Un līdzko cilvēki ir ieinteresēti, viņi vienmēr grib uzzināt vairāk. Nepastāv vienkārši risinājumi. Mēs dzīvojam ekstrēmā vietā un arī savu mīlestību pret to pakļaujam ekstrēmam testam. Un gadu no gada mēs to izejam no jauna. Anormālija savā ziņā kļūst par mūsu normalitāti. Taču, ja paraugāmies pasaulē – šodien tā viscaur ir kļuvusi daudz mazāk normāla nekā bija agrāk. Viss ir daudz ekstrēmāks, un Izraēla ir tikai ļoti maza pasaules daļa.

Sigalit Landau. I Lust, 2017. Bronze, 190x107(h)x109cm. Courtesy of the artist

Franču tēlnieks Bernārs Venē man savulaik intervijā atzina, ka radīt mākslu viņam ir savveida heroisma akts. Ko šis process nozīmē jums?

Klausoties savā balsī, kas mēģina atrast īsto noti, lai tiktu sadzirdēta – šo apskaidrības mirkli, jā, es domāju, ka radīt labu mākslu vienmēr ir cīņa. Tas nav viegls ceļš. Tas ir kā iziet kaujas laukā, un es ar šo sajūtu spēju identificēties. Tiesa, es nezinu vai tas ir varonības akts, jo nekad neesmu viena. Man ļoti svarīgs ir komandas darbs. No vienas puses tā ir cīņa, no otras – harmonija. Pēc varonības akta gan vienmēr seko norobežošanās, kad aplis ir noslēdzies un enerģija no manis pāriet ārpusē. Atverot aizvērtas ausis, sirdis un suminot kaut ko, kam nav nekā kopīga ar naudu un patērētājkultūru. Kaut ko, kas savieno cilvēkus, šķērso robežas, dzimumus un sociālos statusus. Es to dēvēju par balsi. Dziesmu. Taču tas nekad nav viegls ceļš.

Laikmetīgajā mākslā ir mazāk rāmju, nav šo strikto robežu – tu esi gleznotājs vai tēlnieks. Es strādāju dažādos medijos un mēģinu nemulsināt ne sevi, ne citus. Manuprāt, mākslinieks vienmēr apzinās, ka mirklī, kad viņa darbs ir pabeigts, tas var ceļot bez viņa un tik sadzirdēts. Kļūt par daļu no dialoga. Par kaut ko, kas cilvēkus uzrunā un ko viņi vēlas baudīt.

Sigalit Landau. Woman Giving Birth to Herself, 2017. Bronze, 117x216(h)x70cm. Courtesy of the artist

Sākotnēji jūs savos darbos ļoti daudz izmantojāt savu ķermeni, arī nu jau slavenajā video “Barbed Hula” (2000), taču, atšķirībā, piemēram, no Marinas Abramovičas, jūs nekad neesat nodarījusi sev sāpes. Kāpēc jūs nospraudāt šo robežu – nedarīt sev pāri?

Tā kā citi cilvēki mēdz sāpināt mani, man nav jānodara sāpes sev pašai (smejas). Tā nav mana loma šajā dzīvē. Līdzīgi kā balerīnai - arī, ja neciešami sāp mugura, jūs nedrīkstat izkrist no lomas un jums ir jāpabeidz sava arabeska. Un tikai tad, kad esat aizkulisēs, jūs varat raudāt. Jo skatītāji ir kā jūsu bērni, jūs taču nestāstīsiet savam bērnam, ka esat pārgurusi, dusmīga, nervoza un vispār – lieciet mani mierā. Es nekritizēju Marinu, viņa visu dara perfekti, bet šī spēlēšanās ar skatītāja refleksiem man dažkārt šķiet manipulatīva. Manuprāt, tie, kas pietiekami daudz zina par upuriem, zina, ka viņi nevēlas kliegt kā upuri, gluži pretēji – viņi vēlas to apslēpt. Iespējami skaistā veidā.

Katrā ziņā Marina, kas “Balkānu Barokā” (1997) Venēcijas biennālē mazgāja kaulus, dziedot savas bērnības tautasdziesmas, man šķita spēcīgāka nekā mirkļos, kad viņa publikas priekšā sevi sagraizīja. Jo, ja kāds kaut ko tādu dara ar sevi, es gribu zināt, kāpēc. Un, ja šī atbilde ir kaut kas, kam es līdz galam neticu, es neredzu jēgu doties uz sevis sakropļošanas izstādi. Es mākslā gribu redzēt esenci.

Sigalit Landau. Day Done, 2007. Video, 17:15 min. loop. Courtesy of the artist

Pirms dažiem gadiem jūs piedalījāties Rubell fonda rīkotā izstādē “No Man's Land: Women Artists from the Rubell Family Collection,” kurā bija pārstāvētas tikai mākslinieces sievietes. Kā jums šķiet, vai joprojām ir atšķirība starp sievieti un vīrieti mākslā?

Man šķiet, ka šobrīd situācija ir daudz labāka nekā tas bija vēl salīdzinoši nesen. To apliecina arī statistika. Protams, lielu uzņēmumu līmenī, to direktori joprojām lielākoties ir vīrieši un galvenokārt baltie. Tādā vispārējā līmenī tas pats attiecas arī uz panākumu sfēru. Sievietes ikdienas dzīves dinamika nav kļuvusi vienkāršāka. Es nedomāju, ka manai karjerai palīdz tas, ka es esmu sieviete. Gluži pretēji. Īpaši, ja es esmu spēcīga un man ir viedoklis – kopums, kas tradicionāli pieder vīriešu pasaulei. Tā joprojām ir realitāte. Taču, iespējams, tajā niecīgajā sabiedrības daļā, kuru dēvē par mākslas pasauli, lietas ir pavirzījušās uz labo pusi. Mākslas pasaule ir pilna sieviešu – kuratoru, kritiķu, muzeju direktoru. Taču sieviešu-vīriešu nevienlīdzība joprojām pastāv. Tā tas vienkārši ir. Un es apzinos, ka katru dienu ir lietas, kas man jādara tāpēc, ka esmu sieviete, taču kopumā dzīvē man visbūtiskāk ir būt Sigalitai Landavai.

Kāpēc jūs pieņēmāt lēmumu vairs nesadarboties ne ar vienu mākslas galeriju? Cik zinu, savas karjeras laikā jūs tās vairākkārt esat mainījusi. Vai tas nozīmē, ka jūs vairs neuzticaties esošajai mākslas tirgus sistēmai?

Tas nebija gluži tā, ka es vienrīt pamostos un nodomātu – vairs nesadarbošos ar galerijām! Ar lielāko daļu galeriju, šī sadarbība parasti bija ilgusi piecus, sešus gadus. Dažas biju tikai pārbaudījusi – uztaisījusi izstādi un skatījusies, vai starp mums ir ķīmija. Vienmēr esmu devusi iespēju arī jaunām galerijām. Taču vienā mirklī nemitīgā dalība mākslas mesēs man sāka šķist kā nogurdinoša atkārtošanās. Man nav nekā pret galerijām, ja es redzu uguntiņu to acīs. Māksliniekam tā ir lieliska iespēja. Taču, ja jūtat, ka šī uguntiņa apdziest, ir kaut kas jāmaina. Un mirklī, kad saprotat, ka neko negaidāt, labāk ir būt pašai.

Sigalit Landau. Ectopic Pregnancy, 2005. Metal armature, papier-maché, and other mixed media, 101X75X103 cm. Courtesy of the artist

Izstādē “Sapņi un drāmas” redzamais darbs “Ārpusdzemdes grūtniecība” (Ectopic Pregnancy) ir radīts no papjēmašē (papier-mâché). Kas jūs saista šajā materialitātē?

Papjēmašē nav profesionāls “augstās mākslas” materiāls, taču ir ļoti pateicīgs, jo pieļauj iespēju ar to izdarīt gandrīz visu. Tas, kas mani ieintriģēja, bija fakts, ka papjēmašē vistiešākajā veidā saistīts ar ziņām, uz tā ir teksts. Pirmoreiz ar to strādāju 2002. gadā, veidojot instalāciju Country (Valsts), tas bija palestīniešu otrās sacelšanās (Al-Aqsa Intifada) laiks un avīzes bija pilnas negatīvu ziņu. Es no šiem virsrakstiem izveidoju augli un cilvēku tēlus, kuru miesa bija pilna ar visu to, kas tobrīd bija lasāms ziņās. No vienas puses jūs šo tekstu nevarat līdz galam uztvert, no tā redzamas vien detaļas, bet vienlaikus ir skaidrs, ka pastāv savveida saistība starp iekšpusi un ārpusi. Privāto un publisko.

Papīrs un līme - darbs ar papjēmašē ir ļoti fizisks, pat fizioloģisks, tas ir kā savveida sagremots materiāls, netīrs. Reklāmas, krāsas, viss ir sajaucies, kaut kādā mērā tas patiešām ir kā strādāt ar atkritumiem. Līdzīgi kā taisīt mākslu no kurpju šņorēm. Tas nemaksā neko. Vienlaikus darbu, kas radīts papjēmašē tehnikā, pēcāk var atliet arī bronzā. Šajā ziņā man nav problēmu – no šī šķietami nekā pāriet pie daudz izsmalcinātākiem materiāliem. Radot mākslu, man vienmēr ir šī sajūta, ka man nav ko zaudēt. Arī, ja tā ir bronza vai marmors. Man ir nepieciešama brīvība. Mijiedarbojoties ar lielajiem mākslas vēstures vārdiem, raugoties ikdienas dzīvē man apkārt, lasot un arī radot sev kādus konkrētus noteikumus un pēcāk domājot to robežās.

Izstāde “Sapņi un drāmas” ir tapusi kā speciālprojekts Rīgai, tās iniciators un atbalstītājs ir Rīgā dzimušais uzņēmējs un mākslas patrons Leons Zilbers.

Izstādes darba laiki 
P.: Slēgts
O.–C.: 12:00–18:00
P.–S.: 12:00–20:00
Sv.: 12:00–18:00

Ekskursijas gida vadībā
S.: 12:00, 15:00 / Sv.: 12:00