Narciss audekla atspulgā
Intervija ar izraēliešu mākslinieku Niru Hodu
24/10/2017
Ņujorkā dzīvojošais izraēļu mākslinieks Nirs Hods (Nir Hod, 1970), šķiet, atradis ideālo mūsdienu glezniecības formulu. Tehnikas ziņā – inovatīvu, idejiski – daudzslāņainu un atsaucēm bagātu, turklāt tādu, kas glauda pa spalvai mūsdienu mākslas baudītāju. Laikmetīgu glezniecību. Kā? Augstspiediena gaisa plūsmas iedarbības rezultātā tradicionāli gruntētais, ar eļļas krāsu un hroma pigmentiem noklātais audekls iegūst savdabīgu patinas kārtu. Ko līdzīgu tai, kādu ārējo apstākļu ietekmē laika gaitā iegūst jebkurš artefakts. Savulaik vecmeistaru darbnīcās izmantotais hroma pigments šodienas glezniecībā sastopams retāk, bet krāsas degradācija ir katra meistardarba lielākais bieds. Šādi Nirs Hods veido atsauces mākslas vēsturē, bet laikmetīguma vārdā seko reālā paštīksmes pārņemtā mākslas baudītāja interesei pabarot savu instagram alterego. Viņš skatītājam burtiski ļauj ienākt gleznā un spoguļoties darba hromētajā virsmā (kam attiecīgi uzreiz seko šī unikāla piedzīvojuma iemūžināšana fotogrāfijās).
The Life We Left Behind. Hromēts audekls, eļļa. 229 x 159 cm
Šie darbi tapuši Nira Hoda pēdējā darbu sērijā ar nosaukumu The Life We Left Behind (Dzīve, ko pametām), kas skatāmi arī izstādē “Sapņi un drāmas” – topošajā mākslas centrā ZUZEUM.
Līdz šim mākslinieks bijis pazīstams ar reālisma gleznām, kurās pievērsies tādām tēmām kā skaistums, glamūrs, narcisms, vientulība un nāve.
Nirs Hods studējis Becalēla Mākslas un dizaina akadēmijā Jeruzalemē un Cooper Union mākslas skolā Ņujorkā. Vēlāk rīkojis vairākas personālizstādes, tostarp Telavivas Mākslas muzejā, Rosenfeld galerijā Telavivā, Michael Fuchs galerijā Berlīnē, Paul Kasmin un Jack Shainman galerijās Ņujorkā.
Savulaik Izraēlu Nirs Hods pameta tieši karjeras dēļ un Ņujorkā dzīvo vienīgi mākslas vārdā. Ko Ņujorka nozīmē šodienas māksliniekam un viņa karjerai – ir jautājums, ko viņš sev uzdodot katru dienu. Viņš atzīst, ka šī pilsēta ir īstā vieta māksliniekam – gan vizuālo stimulu un iedvesmas, gan visu to draņķību dēļ, ko tā spēj sniegt. Atbildot uz jautājumu, kāda māksliniekam palikusi pēcgarša pēc Rīgas apmeklējuma, Nirs Hods secina: “Tā ir dzīva, svaiga, tomēr aizvien tajā ir kas romantisks. Tajā ir līdzsvars starp pagātni un nākotni. Tādas pareizas proporcijas. Kaut kas man tajā atgādināja Telavivu.”
Vai jums jau bija kāda vīzija par Rīgu?
Aizvien esmu kā bērns un no dzīves sagaidu daudz. Tālab arī bieži nākas vilties. Es dzīvoju iztēlē, taču bieži vien tai ar realitāti nav nekā kopīga. Ir tik viegli kaut ko mīlēt savā prātā, bet tik grūti – realitātē. Es vienmēr it kā sagaidu, ka vietā, uz kuru dodos, sastapšu mīlestību. Man tiešām bija savas gaidas, dodoties uz Rīgu, un tiklīdz nolaidās lidmašīna – tas bija kā doties Aizspogulijā. Aizmirst visu iedomāto un ļauties kam pavisam jaunam un negaidītam.
Uz mirkli atgriezīsimies Ņujorkā... Pastāstiet par sava darba aizkulisēm. Cik daudz laika pavadāt savā darbnīcā?
Uz studiju es dodos katru dienu, izņemot nedēļas nogales. Neskatoties ne uz ko – ik dienas es strādāju ar tādu iekšējo motivāciju, it kā jau parīt man būtu jāatklāj divas izstādes. Es nezinu, ko tas nozīmē – atslābt. Es varu atslābt piecas minūtes, ne veselu dienu vai nedēļu. Tādas kā rutīnas man gan nav, jo pārsvarā darbojos vienlaikus pie vairākiem atšķirīgiem projektiem. Esmu studijā jau no rīta un vienkārši sāku strādāt.
Once Every Thing Was Much Better, Even The Future, 2012 – 2013
Strādājat vienatnē vai jūsu darbu tapšanā līdzdarbojas arī citi cilvēki?
Pie dažiem darbiem tikai es pats varu strādāt, neviens tos nedrīkst aiztikt. Bet ir atsevišķi darbi, kuru realizēšanai nepieciešama vairāku cilvēku līdzdalība. Piemēram, Art Basel Miami 2013 mākslas mesē Paul Kasmin galerijas ekspozīcijā tika izstādīts darbs no sērijas Once Everything Was Much Better Even the Future (Reiz viss bija daudz labāks, pat nākotne) – monumentāla bronzas sniega lode. Pie tās es strādāju divarpus gadu, un tās tapšanā bija iesaistīti deviņi cilvēki.
Glezniecībā ar hroma pigmentiem arī ir iesaistīti citi cilvēki, turklāt visā Amerikā ir tikai daži, kas pārzina šo tehniku, – lai taptu viens hroma audekls, nepieciešama vismaz piecu cilvēku iesaiste.
Tas ir lieliski, ka var strādāt šādi, jo nereti idejas izpildījuma process aizņem tik daudz laika un enerģijas, ka gala rezultātā esi jau noguris un zaudējis entuziasmu. Savukārt, ja ideju realizē kāds cits – tam ir pavisam cita enerģija. Tas aizvien ir tevis paša darbs – tu savā prātā, savā iztēlē esi radījis ko lielisku. Šajos gadījumos, kad ieraugu realizētu savu ideju, es esmu priecīgs kā mazs bērns, kas saņēmis dāvanu. Tad par šo darbu pat varu izteikties pavisam citādāk. Citādi būtu stulbi, ja es pats par savu darbu jūsmotu – cik tas izdevies lielisks.
Ļaujiet man vēl ko sacīt… Kā mākslinieks lielāko tiesu laika es strādāju vienatnē, tajā ir kaut kas reliģisks, kaut kas meditatīvs. Es esmu savas mākslas upuris, un man patīk tādam būt. Es kalpoju savai mākslai un tā kalpo man. Kad nodarbojos ar mākslu, es nedaru neko citu – es neēdu un pat neizjūtu izsalkumu. Man patīk šī izolācija. Tajā ir kaut kas ļoti spēcīgs, taču dažkārt ir jauki strādāt kopā ar cilvēkiem. Iznirt no vientulības un padalīties ar citiem ar jebko, kas ir manā prātā. Šeit gan rodas iekšējais konflikts. Tas ir līdzīgi kā būt mūķenei un prostitūtai vienlaikus.
Genius Christian, 2011. Eļļa uz audekla. 162 x 111 cm
Vai mēdzat savos darbos turpināt iztirzāt reiz aizsāktās tēmas? Vai tomēr katra darbu sērija ir noslēgts un pabeigts radošais cikls?
Ir tik daudz mākslinieku, kuru dažus darbus redzot nav vajadzība redzēt pārējos. To idejas un izpildījums vienmēr atkārtojas. Taču es negrasos radīt lētas sevis paša replikas. Es esmu domātājs, es esmu stāstnieks, es veidoju tēlus. Es ticu evolūcijai. Mans mākslinieciskais devums ir kā filma, kā grāmata – tā ir būvēta no vairākiem paragrāfiem, bet beigās veido vienotu veselumu. Visus manus darbus caurstrāvo interpretācija par dzīvi un cilvēkiem, kas manos darbos tiek tēloti nostalģiskā, romantizēti skumjā un sāpjpilnā veidā, taču tajā pašā laikā – ļoti skaistā un vilinošā. Tāpēc mani darbi liek iemīlēties lietās, kurās it kā iemīlēties nevajadzētu. Tie runā par aizliegtajām alkām.
Mother, 2012
Manos darbos savijas klasika, tradicionālais un ikoniskais. Šādi es atklāju kaut ko pavisam jaunu, kaut ko iepriekš nepieredzētu. Darbu sērijā “Māte” izmantota kāds ikonisks holokausta dokuments – fotogrāfija, ko uzņēmis nacistu fotogrāfs Francs Konrāds. Tajā attēlota ebreju padzīšana no mājām; redzama arī kāda sieviete, kas nekādi neizceļas uz pārējo cilvēku fona. Es viņu no šīs bildes izgriezu un Vorhola tipa kolāžas veidā radīju desmit dažādi izgaismotus attēlus, kuros redzama tikai šī sieviete jeb “māte”. Savukārt iepriekšējo darbu sēriju “Ģēnijs” veidoja 98 bērnu portreti. Šajos darbos tiek apskatīta portretu glezniecība, tēli, stils, mode un attieksme – neskaitāmas lietas, kas definē portretu kā tādu.
Genius Valentin, 2010. Eļļa uz audekla. 56 x 41 cm
Un visos šajos darbos tiek iztirzāta kāda pagātnes tumšā puse.
Jau gadiem ilgi – kopš Google aizsākumiem – es mēdzu ienirt attēlu pasaulē. Man tuva ir vēsture, mani interesē vēstures tumšās lappuses. Tiklīdz saskatām tumšās vēstures estētisko pusi, paveras neiedomājami plašumi, kuros vairāk varam izprast, kā funkcionē emocijas – sabiedrībā un mūsos pašos. Tādēļ ka, tiklīdz mēs nākam tīri, bez jebkādas konteksta informācijas, mēs vairāk spējam novērtēt skaisto. Piemēram, kāds uzlūko mākslas darbu un apbrīno tā skaistumu, bet, kad viņam tiek norādīts, ka darbā attēlots mazās meitenītes pēdējais dzīves mirklis vai redzamais bērns ir bārenis, vai skaistajā mežā tika nogalināti divi miljoni cilvēku, nākas sastapties ar apmulsumu – “Ak, Dievs, nespēju noticēt, ka kas tāds man varēja patikt!” Pēkšņi informācijas dēļ tas kļūst par kaut ko neglītu. Taču, ja man tas ir paticis, tātad tas ir skaists. Jo skaistums ir mana patiesība.
Un tā es sāku meklēt šos attēlus, kas tapuši tumšos apstākļos – pēc vardarbības, pēc kara, diktatūras nomocītās vietās, dažādu emocionālu katastrofu vietās. Tajās sienās aizvien ir kaut kas skaists – kaut kas no Aleksandra Makvīna, Stellas Makartnijas, kaut kas no dizaina, modes. Mani aizrauj šo attēlu krēslas zona. Bērni var būt skaisti kā modeļi, taču tajā pašā laikā tie var būt bāreņi, un attēls nostrādā gluži kā reklāma – jums gribas viņus paņemt uz mājām savā aizgādībā.
The Life We Left Behind. Hromēts audekls, eļļa. 230 x 159 cm
Jaunajā darbu sērijā The Life We Left Behind (Dzīve, ko pametām), kas redzama arī izstādē Rīgā, vairs nav cilvēku attēlojuma.
Jā, pēc “Mātes” es sapratu, ka vairs nevaru strādāt ar cilvēku attēlojumu. Ne sevis paša, ne bērnu, nekādu. Taču zināju, ka vēlos savu darbu saistīt ar cilvēkiem. Ar ideju par cilvēku, kurš ir tik vilinošs, ka gribas tam pieskarties. Taču tas ir neaizskarams, neaizsniedzams. Es sāku domāt, kāda nozīme šodien ir glezniecībai. Mēs dzīvojam laikā, kad attēli ir neierobežoti pieejami – pateicoties viedierīcēm, visa pasaule ir mūsu plaukstā. Turklāt cilvēki ir kā apsēsti paši ar sevi. Kur vien ejam, ir nepieciešams uzņemt kādu smaidīgu pašbildi.
Stāvot manu hromēto audeklu priekšā, to atspulgā cilvēks neredz neko citu kā tikai pats sevi. Glezna neeksistē bez skatītāja. Skatītājs kļūst par tās daļu. Un cilvēki ir laimīgi sevi tur ieraudzīt, ieraudzīt sevi kā mākslas darbu. Šajos darbos ir kaut kas no Doriana Greja. Īstenojas ideja par “Doriana Greja ģīmetni” – tādā interesantā, spokainā un ļoti metaforiskā veidā.
The Life We Left Behind. Hromēts audekls, eļļa. 229 x 159 cm
Tātad atgriežoties pie glezniecības... Kas ir šodienas glezniecība? Vai kas ir laikmetīga glezniecība? Jau kopš ierados Ņujorkā, mani interesējusi abstraktā glezniecība un darbības glezniecība (action painting). Mani vienmēr interesējuši arī vecmeistari. Es sapratu, ka vēlos atrast veidu, kā sakombinēt šos tik daudzos naratīvus, tik daudzos glezniecības nosacījumus vienā mākslas darbā. Jau “Ģēnija” sērijā bija iespējams novērot, kā savērpju vecmeistaru un portretu glezniecību. Es centos atrast veidu, kā pārtulkot šo visu uz audekla, kurā nekas nav iestrēdzis, kurš ir tīrs – kā pārvērst audeklu reflektējošā materiālā.
Pagāja gandrīz divi gadi līdz attīstīju šo hroma tehniku. Tā tiek realizēta tvaika kabīnē, kurā krāsots audekls tiek apstrādāts ar ārkārtīgi spēcīgu gaisa spiedienu. Tā rezultātā ar audeklu notiek tieši tas pats, kas ar vecām ēkām, freskām. Šajā mākslīgajā procesā ļoti ātrā laikā tiek panākts laika zoba efekts, kad laiks iznīcina darbu, veidojas patina. Un rezultāts ir lielisks, darbos ir daudz elementu – sākot no vecmeistaru glezniecības līdz Džeksonam Polokam. Turklāt līdzās esošs ir vēl arī nejaušības aspekts, jo darba tapšanas process nav kontrolējams.
The Life We Left Behind, 2016
Runājot par glezniecību, ik pa laikam aktualizējas diskusija par glezniecības nākotni – vai tā ir dzīva vai mirusi, vai notiek glezniecības atdzimšana. Kā jūs redzat glezniecības vietu laikmetīgajā mākslā?
Jau 90. gados, kad studēju, visi runāja par glezniecības nāvi. Tehnoloģiju, video, fotogrāfijas dēļ... Taču nekas tāds nav noticis, turklāt es uzskatu, ka glezniecība vienmēr būs spēcīga un saistoša. Drīzāk es saredzu fotogrāfijas nozīmības vājināšanos, kas notiek tieši labas glezniecības dēļ. Arī tādēļ, ka labu fotogrāfiju šodien var radīt teju jebkurš. Bet ne jebkurš var būt gleznotājs.
Šeit iedomājos par Ņujorkas Taimskvēru. Tas ar saviem bilbordiem un reklāmu reizē ir iedvesmojošs un tomēr tik vulgārs. Rodas sajūta, it kā ēstu ātrās uzkodas. Tas garšo, bet pēc piecām minūtēm kļūst nelabi. Ķermenis nav gatavs to sagremot, bet apetīte prasa vēl un vēl. Taču, ja reiz atturēsieties no šī džanka un nobaudīsiet veselīgu pārtiku, jūs to gribēsiet vēl un vēl. Tāpat mākslā ir ar glezniecību. Glezniecība ir pamatu pamats. Tāpēc arī mana hromētā glezniecība tik labi izdzīvo šajā pašbilžu laikmetā. Tā ir modīga, tā ir laikmetīga, bet tā ir glezniecība.
Elizabeth, 2003. Eļļa uz audekla. 310 x 210 cm. Darbs no Forever sērijas
Un kāda ir hiperreālisma glezniecības nozīme laikmetīgajā mākslā?
Mēdz gadīties, ka mākslinieki tik ļoti aizraujas ar pašu tehniku, panākot maksimālu pietuvinājumu realitātei, ka pazūd darba vēstījums un ideja. Man patīk reālisma glezniecība, mazāk hiperreālisms. Jo pat abstraktajā glezniecībā iespējams radīt savu realitāti. Es esmu sev pierādījis, ka spēju gleznot hiperreālistiski, tāpēc varu to arī salauzt un deformēt. Citādi tā man šķiet pārlieku auksta un tehniska. Gleznot mani iedvesmoja Gerhards Rihters, un viņš ir reālisma gleznotājs.
Kāda nozīme ir darba nosaukumiem?
Daudzi mākslinieki atsakās no darba nosaukumiem, taču es uzskatu, ka tie piešķir darbam kontekstu. Tie man ir ļoti svarīgi. Dažkārt pat ir grūti strādāt, ja padomā nav darba nosaukums. Tie rodas instinktīvi. Tie var būt romantiski, tie var nākt no dzīlēm, kurās daudzi nevēlas ielūkoties, tie ir par dvēseli, par dzīves esenci. Dažkārt ļoti naivi, tajā pašā laika – filozofiski. Tiem ir divējāda daba – kāds skaistā elements un kāds vientulības un izmisuma aspekts. Tos var interpretēt atkarībā no tā, kā cilvēks redz un izprot pasauli.
Uz jautājumu, kāda jūsu skatījumā ir mākslinieka loma šodien, jūs esat atbildējis, ka, jūsuprāt, “mākslinieki ir Dieva kareivji. [..] Mūsdienu lielie mākslinieki ir jaunie skolotāji [..]” Kādu Dieva kareivi un/vai skolotāju jūs saskatāt pats sevī?
Es vienmēr esmu sacījis, ka māksla – tas ir kaut kas ļoti reliģiozs. Gandrīz kā kults. Mākslinieki ir Dieva kareivji, jo tie nekad nepārstāj strādāt. Ar savu prātu. Tas ir kas nebeidzams. Gluži kā reliģijai kalpojoši cilvēki, kas pilnībā atdod savu dzīvi augstākajam, tāpat arī mākslinieks atdod savu dzīvi mākslai. Viņi dzīvo pēc citādākiem nosacījumiem un dara visu, lai aicinātu cilvēkus uz labāku dzīvi, aicinātu viņus ieraudzīt lietas citādāk. Kā labs mākslinieks tu vari mainīt cilvēku dzīvi. Ne visiem šī spēja piemīt.
Genius Bernard, 2010. Eļļa uz audekla. 71 x 57 cm
Jūs mēdzat uzsvērt narcisisma nozīmību mākslinieka personībā...
Jā, visus šos gadus cilvēki man ir norādījuši, ka esmu pārlieku narcistisks, uz ko nemitīgi esmu atbildējis – māksliniekam būt narcisam ir lieliski. Māksla ir par narcismu, tā ir par harizmu un personību. Nesaku, ka es kā persona esmu narcistisks, taču kā mākslinieks – absolūti! Labākie mākslas darbi pasaulē ir narcistiski. Protams, arī tam ir sava cena – nav viegli sadzīvot ar narcistisku personu, un viegli nav pašam tādam būt. Vienmēr pastāv iekšēja cīņa un meklējumi, narcisiem piemīt tāds kā iekšējais rentgens – spēja saskatīt to, ko citi cilvēki nesaskata. Ja šo narcismu izmanto, lai darītu ko svarīgu, kā tas ir mākslinieka gadījumā, – es domāju, tas ir brīnišķīgi.
Izstāde “Sapņi un drāmas” ir tapusi kā speciālprojekts Rīgai, tās iniciators un atbalstītājs ir Rīgā dzimušais uzņēmējs un mākslas patrons Leons Zilbers.
Izstāde topošajā mākslas centrā ZUZEUM skatāma līdz 5. novembrim.
Izstādes darba laiki
P.: Slēgts
O.–C.: 12:00–18:00
P.–S.: 12:00–20:00
Sv.: 12:00–18:00
Ekskursijas gida vadībā
S.: 12:00, 15:00 / Sv.: 12:00
