Izcīnīt sev prieka mirkli
Intervija ar mecenātu Leonu Zilberu
02/11/2017
Vēl tikai šonedēļ jaunatklātajā izstāžu zālē Zuzeum iespējams apskatīt Izraēlas mūsdienu mākslinieku darbu izstādi “Sapņi un drāmas”. Sestdien, 4. novembrī, plkst. 12:00 izstādes telpā notiks publiska saruna ar vienu no mākslieniecēm Jehuditu Sasportasu, kam sekos iespēja doties kuratora Roja Branda vadītā ekskursijā. Aizvadītā mēneša laikā šī izstāde radījusi lielu ažiotāžu vietējā kultūras dzīvē un piesaistījusi neparasti lielu apmeklētaju skaitu. “Sapņus un drāmas” ar pagājušā gada vasarā “Arsenālā” notikušo vācu mākslas izstādi “Gara radinieki” vieno to galvenais patrons: Rīgā dzimušais uzņēmējs un mākslas mīļotājs Leons Zilbers. Šogad Zilbera kungs pārorientējis uzmanību no 20. gs. Vācijas uz valsti, kuras pilsonis pats skaitās jau vairāk nekā 40 gadu, palīdzot uz Rīgu atvest četrpadsmit Izraēlas mākslinieku darbus. Neskatoties uz to, ka Zilberam joprojām pārlieku nepatīk publicitāte, sarunā viņš iesaistās labprāt un ar sirsnīgu vaļsirdību, jo, kā pats secina – ir milzīgs prieks dalīties priekā par paveikto.
Izstāde “Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais pusgadsimts”. Ekspozīcijas skats. Foto: Elīna Bērziņa
Kā jūs nonācāt līdz vēlmei palīdzēt rasties mākslas izstādēm?
Nu, droši vien jāsāk ar to, ka man patīk estētika. Man patīk, ja vide, kurā atrodos, ir estētiska, skaisti veidota, balansēta. Līdz ar to dabiski, ka man patīk māksla, patīk iet uz izstādēm. Un man ir daudz brīva laika, un, ja ir daudz brīva laika, parādās dažādi hobiji. Izstāžu apmeklētājs esmu bijis vienmēr, bet pirms kādiem divdesmit gadiem es to sāku darīt arvien vairāk, un mani tas arvien vairāk fascinēja. Man sāka parādīties arī pašam sava kolekcija. Bet tomēr es pats ļoti maz saprotu no mākslas, es nevaru sevi salīdzināt ar tādiem cilvēkiem kā Marks [Gisborns], ar ko kopā veidojām iepriekšējo izstādi.1 Mēs esam draugi un varam runāt arī par visu ko citu, bet, kad es ar viņu runāju par mākslu, saprotu, ka nesaprotu neko. Tāpēc, kad bija radusies doma Rīgā sarīkot izstādi, es tieši viņu gribēju pieaicināt par kuratoru. Jo viņš kā cilvēks mani tiešām fascinē.
Tad mākslas atbalstīšana jums ir arī veids, kā mācīties.
Tas ir veids, kā dzīvot! Man arī ļoti patīk strādāt pie projektiem. Saprotiet?
Pie kaut kā, kam ir sākums, vidus un beigas.
Tieši tā. Līdzīgi kā ar mājām, kuras esmu sev uzbūvējis – es tās uztveru kā projektu, man ļoti patīk būt cieši iesaistītam visā tapšanas procesā, izvēlēties arhitektu, ar kuru varu saprasties, pārraudzīt detaļu dizainu... Kad tā ir uzbūvēta, es to, protams, izbaudu, tomēr tā aizrautība, kas bija procesa laikā, ir zudusi. Es jau domāju par nākamo projektu, pie kā pieķerties. Līdzīgi kā gleznotājs strādā pie gleznas, es strādāju pie projekta. Un, kad viens projekts ir pabeigts, es ķeros pie nākamā. Protams, ir arī prieks par labi izdarītu darbu. Piemēram, “Sapņi un drāmas” ir skaists projekts. Pēc atklāšanas es vēl pāris reizes biju tur aizgājis, lai neuzkrītoši pavērotu no malas. Redzēju, ka izstādi nāk skatīties ievērojams cilvēku skaits, tostarp daudz jauniešu, viņi skatās mākslas darbus, katrs sev kaut ko iegūst, un šī telpa, šī vide, izvēlētie darbi, fonā skanošā mūzika... Viss ir pilnīgā saskaņā. Priekš manis šis ir bijis ļoti skaists projekts. Tāda arī ir mana motivācija, mans “kāpēc”... Es to nedaru publicitātes dēļ, man vispār īpaši nepatīk, ja kaut kur parādās mans vārds. Es to nedaru, lai apmierinātu savu ego vai izrādītos draugiem... Nē, es to daru tīri tāpēc, ka jūtu kaut kādu iekšēju... Vajadzību. Vajadzību darīt lietas.
Izstāde “Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais pusgadsimts”. Ekspozīcijas skats. Foto: Elīna Bērziņa
No kurienes, jūsuprāt, šī vajadzība radusies? Jūs pats jaunībā nodarbojāties ar mākslu?
Jā, es zīmēju, bet ne nopietnā līmenī... Kad biju bērns, man patika paņemt papīru un kaut ko uzzīmēt, kaut ko attēlot... Man ir zīmēšanas pamatprasmes, bet tas arī viss. Bet māksla mani ļoti aizrauj. Mani aizrauj arī dizains, arhitektūra, man patīk skaistas celtnes... Es varu stundām viens pats staigāt pa Alberta ielu un skatīties uz ēkam, salīdzināt tās... Tas ir kaut kas iekšējs. Nu, es piedzimu Rīgā. Un Rīga ir skaista pilsēta. Un es augu šādā vidē, un arī Latvijas daba ir skaista... Ja cilvēks pievērš uzmanību tam, kas ir viņam apkārt, arī vide sāk viņā veidot noteiktu attieksmi... No otras puses, vieni tam pievērš uzmanību, bet citi nekad nepamana... Tā vērstība jau ir cilvēkā iekšā. Domāju, ka tas ir manos gēnos.
Divdesmit gadu vecumā jūs no Rīgas pārcēlāties uz Izraēlu.
Jā, es nedevos prom no Rīgas, bet gan no Padomju Savienības. Mani vecāki bija no Baltijas valstīm – tēvs no Latvijas, māte no pilsētas Latvijas un Lietuvas pierobežā. Kultūra, audzināšana, ko viņi man deva, bija kā šejienietim, bet mēs nolēmām pamest Padomju Savienību. Varbūt, ja valdošā vara būtu bijusi cita, prombraukšana nebūtu pat ienākusi prātā, es nezinu. Man ļoti patīk Latvijas daba, ziemeļu daba. Kad dodos atvaļinājumā, es labprātāk izvēlos braukt uz Norvēģiju vai Zviedriju, nevis kādu pludmali ar palmām. Bet varbūt tas saistīts arī ar manu vecumu. Bet jā, kopš pārcelšanās esmu dzīvojis Izraēlā, tur ir dzimušas manas meitas, mani mazmazbērni, esmu tur gājis armijā... Taču tagad man ir iespēja ceļot, kur vien vēlos, un man patīk to izmantot, patīk kaut kur aizbraukt, iemācīties ko jaunu, pakļaut sevi nepieredzētiem apstākļiem un jauniem iespaidiem. Turklāt, jo vairāk tu ceļo, jo vairāk saproti, cik patiesībā mēs visi esam līdzīgi. Mums, cilvēkiem, ir daudz vairāk kopīgā, nekā atšķirīgā. Kad lidoju no Telavivas uz Rīgu vai atpakaļ, man patīk vērot citus pasažierus. Es redzu, kā jaunas latviešu ģimenes ceļo apciemot savus radiniekus, ceļo pavadīt brīvdienas Izraēlā, baudīt turienes sauli, ēdienu, kultūru un ko tik vēl ne; kamēr jaunas ģimenes no Izraēlas brauc brīvdienās uz Latviju! Visi mani draugi, ko esmu te atvedis, ir teikuši – sasodīts, nekad nebūtu iedomājies, cik te... Viņi paši nekad neapsvēra došanos uz Rīgu, viņu apziņā tā joprojām bija pilsēta Padomju Savienībā. Bet tagad viņi paši brauc atkal un atkal.
Izstāde “Sapņi un drāmas”. Ekspozīcijas skats. Foto: Ģirts Muižnieks
Cik bieži jūs šurp braucat?
Būtībā es atbraucu reizi mēnesī uz firmas valdes sēdi, bet vasarās ar ģimeni braucu brīvdienās. Manām meitām un viņu bērniem te ļoti patīk, viņi brauc arī bez manis. Mazbērni pat reizēm prasa – nu, kad mēs atkal brauksim uz Rīgu? Tas mani ļoti priecē.
Vai personīgā saikne ar Rīgu ir iemesls, kāpēc jau otro gadu palīdzat sarīkot izstādes tieši šeit?
Protams, arī tas ir faktors, bet ne tikai tas. Šeit tomēr šādas izstādes joprojām ir jaunums. Tādai izstādei kā “Sapņi un drāmas” Rīgā ir lielāka nozīmība, nekā tai būtu citur. Turklāt citur ir daudz citu cilvēku, kas to varētu paveikt, bet šeit nav daudzu, kas ar to nodarbotos, kas to atbalstītu.
Kāpēc vispār pastāv situācija, kurā mākslai vajadzīgi mecenāti? Vai pasaule, kurā mecenāti nebūtu vajadzīgi, nebūtu labāka?
Mecenātisms ir pastāvējis vienmēr, un turpinās pastāvēt. Māksla ir kaut kas, ar ko tev gribas dalīties ar citiem... Bet, protams, mecenāti to dara sevis dēļ. Visu, ko mēs dzīvē darām, mēs darām sevis dēļ. To ir grūti atzīt, jo nevēlamies izklausīties egoistiski, bet tā tas ir. Piemēram, ja pērkam kādam dāvanu, kādam, kurš mums ļoti patīk, mēs rūpīgi izvēlamies, domājot, kas viņam vai viņai varētu patikt. Un brīdis, kad šis cilvēks atver dāvanu un par to priecājas – tas ir brīdis, ko jūs nopirkāt un izcīnījāt pats sev. To pašu es varu teikt par šo izstādi. Man ir ļoti svarīgi, ka viss tiek paveikts, kā pienākas. Un esmu laimīgs, no malas vērojot, kā cilvēki nāk un priecājas, un izbauda mākslu. Es tajā brīdī domāju – sasodīts, es esmu daļa no tā! Tas ir mans prieks. Tas arī viss. Es to nedaru publicitātes dēļ.
Izstāde “Sapņi un drāmas”. Ekspozīcijas skats. Foto: Ģirts Muižnieks
Bet vai tas nerada arī zināmu varas sajūtu?
Nē, nebūt ne. Lai gan te ir cits aspekts. Ja kaut kas ir tavā varā, ja tu vari kaut ko atļauties, tad tev tas arī jādara.
Kāpēc tāda noteiktība? Daudzi cilvēki, kas to var atļauties, nepiekristu, ka viņiem tāpēc tas arī jādara.
Nu, man ir mācīts... Redziet, es neesmu reliģiozs, tomēr manas tautas svētajos rakstos ir teikts – ja tu vari, tev tas jādara. Un es varu, tā ka... Es ne tikai atbalstu mākslu, es ziedoju arī citām lietām, piemēram, slimnīcām, lai tās var atļauties nopirkt jaunu ekipējumu vai izbūvēt jaunu nodaļu... Bet, kā jau teicu, tas man sniedz prieku. Gluži kā ielūgt pie sevis draugus uz vakariņām, viesībām vai ko tamlīdzīgu – vienalga, divus, piecus vai simts; bet, ja jūs tam rūpīgi gatavojaties, plānojat, kā izvērst vakaru, ko celt galdā, kā dekorēt istabu, pēc tam ir milzīgs prieks redzēt, kā viņi to novērtē un patīkami pavada laiku. Tas ir dalīšanās prieks – tu dalies ar citiem cilvēkiem un pretim saņem prieku. Vairāk neko. Man tas ir ļoti svarīgi. Mani neinteresē dārglietas vai luksusa auto, tādas lietas man neko nenozīmē. Arī manai sievai ne. Es viņai reizēm prasu, vai viņa nevēlas, lai nopērku viņai tās vai šitās rotaslietas. Viņa atbild – kam man? Turklāt tik dārgas! Kam tas vajadzīgs? Ko es ar tām iesākšu? Bet, ja iztērēju daudz vairāk naudas, lai sarīkotu izstādi vai palīdzētu slimnīcai, viņa to pilnībā saprot.
Kad jūs atbalstāt kādas izstādes rīkošanu, vai jums ir svarīgi sekot līdzi tās izpildījumam, koncepcijai? Pārlūkot, kādi darbi tajā parādās un kādi ne?
Es cenšos to nedarīt. Jo nu, godīgi, es neuzskatu, ka zinu labāk. Tāpēc es cenšos savākt labāko iespējamo komandu. Šīs izstādes tapšanas procesa sākumposmā es biju ļoti uzmanīgs, man bija kontakts ar Arterritory, vairākkārt tikos ar Daigu [Rudzāti] un Unu [Meisteri], ar kurām man ir tiešām radniecīgas dvēseles, mēs tiešām labi saprotamies... Tad nāca Rojs [Brands] – es redzēju viņa aizrautību, man tā patika... Es vaicāju Unai, vai viņa var sastrādāties ar Roju, un Rojam par Unu, un abi bija ļoti apmierināti. Un vēl mēs pieaicinājām Astrīdu [Roguli], kura strādā muzejā un palīdzēja mums arī pagājušā gada projektā, līdz ar to mēs zinājām viņas spējas. Es redzēju viņus visus kopā, redzēju, kā viņi cits ar citu mijiedarbojas, un redzēju, ka tā ir skaista komanda. Un tad es teicu – es neizvēlēšos mākslieniekus. Ziniet ko – pat nesakiet man, ko jūs izvēlaties. Pat tad, ja tur ir politiskais aspekts. Teicu – vienkārši dariet. No šī brīža tā ir jūsu izpausme, ļaujiet sev vaļu. Mana izpausme bija to mēģināt atbalstīt un mēģināt savākt rīcībspējīgu komandu. Tur man ir zināma pieredze – panākt, ka dažādas lietas un dažādi cilvēki kopā labi strādā. Protams, mani interesēja arī saturs, es gribēju, lai izstādes katalogam ir tas jaukais dizains, bet kopumā es neteicu – šis man nepatīk, es drīzāk gribētu šādi. Lai gan varētu...
Izstāde “Sapņi un drāmas”. Ekspozīcijas skats. Foto: Ģirts Muižnieks
Varētu būt bijis arī citādi.
Varētu būt bijis pavisam citādi! Es varētu arī noteikt, ko iekļaut izstādē un ko ne. Un, ja jūs man nepiekrītat, lai būtu, bet pierādiet, ka man nav taisnība! Man nav problēmu paust savu viedokli, ja man tas tiek prasīts. Tomēr šajā gadījumā es uzticējos komandai, un viņi paveica lielisku, lielisku darbu. Ir atlasīti lieliski darbi, un tie ir tik dažādi... Gan tādi, kur nezinātājam – kā man – vajadzīgs paskaidrojums, gan tādi, ko var saprast uzreiz. Piemēram, tā laiva, ja?2 Skatoties uz to bez paskaidrojuma, grūti jelko saprast. Bet, kad tiek paskaidrots, jūs uz to skatāties savādi. No otras puses, ir arī tāds darbs kā tas video ar mūziku, un saucieniem uz musulmaņu lūgšanām, un ģitāru... To laikam sauca “Dialogs”...
“Vēstnesis”.
Jā, “Vēstnesis”, bet, manuprāt, arī “Dialogs” būtu labs nosaukums. Esmu bijis tajās vietās, kas redzamas video, un, ziniet, tā patiešām ir – dienu no dienas pastāvīgi dzirdams šis dziedājums. Un tad tam pretim tiek skandināta šī ģitāra, kas it kā dzīvo savu atsevišķu dzīvi, bet abi kopā tie rada kaut ko tik skaistu! Un šī skaņa ir fonā visai izstādei, tu to sadzirdi, kolīdz ienāc zālē, bet nezini, no kurienes tā nāk... Ta it kā papildina visu pārējo, piešķir tam papildu vērtību. Un tas ir vienkārši! Proti, šādu darbu ir vienkārši saprast, vienalga, vai tu esi izglītots vai ne, bērns vai pieaudzis. Šim darbam ir viegli piekļūt. Dažkārt mākslas darbi ir tik pārgudri, ka parasts cilvēks tos nemaz nevar saprast, bet tev jāizliekas, ka saproti...
Izstāde “Sapņi un drāmas”. Ekspozīcijas skats. Foto: Ģirts Muižnieks
Vai mūsdienu mākslas tirgū jūs saskatāt kādas problēmas, kas traucē mākslas attīstībai?
Ziniet, es neesmu nekāds lielais kolekcionārs, un es to nedaru naudas dēļ. Lai to darītu naudas dēļ, lai pirktu un pārdotu darbus peļņai, nav nemaz obligāti jābūt lielam mākslas mīļotājam. Ir daudz cilvēku, kas ar to taisa naudu, un mākslas pasaulē acīmredzami ir cilvēki, kuri manipulē ar skatītāju, ar patērētāju, manipulē peļņas nolūkos. Bieži, kad kaut kas atstāj uz jums lielu iespaidu, jūs nesaprotat, ka ir radīti speciāli apstākļi un situācija, kurā jums šāds iespaids var rasties. Bet tā tas ir visur. Mākslā, sportā – ja cilvēkiem kaut kas patīk, atradīsies cilvēki, kas no tā gribēs taisīt naudu. Mākslas pasaule šajā ziņā neatšķiras. Un tas ir saprotami. Galu galā, māksliniekiem ir arī kaut kas jāēd, kā jau visiem...
Varbūt mākslinieki savu darbu veic labāk, ja viņiem nav, ko ēst.
Jā, tāds uzskats pastāv. Kā Šagāls, vai Džeksons Poloks, kurš regulāri esot nesis Pegijai Gugenheimai jaunus darbus un pārdevis tos par maltītes tiesu... Bet tas nav likums. Ir mākslinieki, kas savus labākos darbus rada tad, kad ir jauni un nabadzīgi, bet citi – kad veci un pārtikuši. Tāpat kā visi citi, arī mākslinieki ir ļoti dažādi. Tāpēc nav teikts, ka labāk viņiem būtu badoties. Baskjā mums atstāja izcilus darbus, bet kas zina, ko vēl viņš būtu paveicis, ja nebūtu nomiris 27 gados? Ziniet, ir tas teiciens – ja 20 gados tu nestāvi uz barikādēm, tev nav sirds, bet, ja 60 gados tu joprojām uz tām stāvi, tev nav smadzeņu.
Izstāde “Sapņi un drāmas”. Ekspozīcijas skats. Foto: Ģirts Muižnieks
Kas vēl ir jūsu favorīti no mūsdienu vai nesenas mākslas?
Man ļoti patīk Zero grupas minimālistiskie darbi. 20. gadsimta avangards, Rotko... Var jau teikt, ka tas ir banāli, bet man patīk Lihtenšteins. Bet vispār man nepatīk turēties pie fiksētiem favorītiem. Mēs dzīvojam mainīgā pasaulē, un mākslā notiek tik daudz kas jauns... Es gribu censties to saprast.
Vai jūs varētu aprakstīt – ja to atceraties – vislielākā prieka brīdi, kādu māksla jums jebkad sniegusi?
Šķiet, ka tas bija reiz MoMā... Es tur esmu bijis vairākkārt, un katrā apmeklējuma reizē apskatīju šo un to, guvu ļoti dažādus iespaidus, līdz beidzot vienā reizē man tas viss it kā – salikās kopā... Proti, līdz tam es gāju un domāju – kas ir tas, kas man te patīk? Vai varētu būt, ka man tiek melots? Varbūt dēļ visas tās naudas, kas te iegrūsta, tiek arī panākts, ka man tas patīk? Es centos par to uzzināt ko vairāk, sāku lasīt par mākslu. Es centos atrast atbildes uz šiem jautājumiem, un tad, kādā reizē, kad atkal vienatnē aizgāju uz MoMu, es pēkšņi tā kā to visu ieraudzīju... Visu kopā.
Grūti saprast, ko jūs ar to domājat.
To ir grūti paskaidrot. Bet es to visu tā kā... ieraudzīju. Es kaut ko sapratu. Un tas mani fascinēja. Un tā nu es turpinu interesēties par mākslu, un vienatnē staigāt uz izstādēm. Man vispār ļoti patīk kaut ko darīt vienatnē. Man nekad nav garlaicīgi.
Tas laikam bija Sartrs, kurš teica, ka, ja tev vienatnē ir garlaicīgi, tu esi sliktā kompānijā.
(Smejas.) Jā! Precīzi. Man ļoti patīk, kad kāds vienā teikumā pasaka to, ko esmu pūlējies pateikt ilgas sarunas gaitā.
_____________________
1 – Marks Gisbrons, britu mākslas kurators un kritiķis, kurš 2016. gada vasarā iekārtoja izstādi “Gara radinieki” izstāžu zālē “Arsenāls”.
2 – Ereza Izraeli darbs “Muļķu kuģis”.
