Migrācijas dati cigarešu dūmos
Intervija ar Krišjāni Rijnieku
Helmuts Caune
21/11/2017
Šī gada rudens Latvijas publikai pavēris daudz iespēju pārskatīt savus priekšstatus par mākslas mediju pasaules robežām. RIXC festivāls un izstāde kopā ar Viktora Timofejeva instalāciju un ikgadējais Staro Rīga festivāls atgādina, ka vēstījuma nodošanai izmantojamo līdzekļu klāsts, visticamāk, ir nebeidzams, un informācijas tehnoloģiju piedāvātās iespējas to paplašina ģeometriskā progresijā.
Vēl viens neparasts pasākums ar spēcīgu digitālo mediju mākslas klātbūtni ir izstāde/instalācija “Dati. Forma. Migrācija.”, kas šonedēļ – no 20. līdz 25. novembrim – apskatāma klubā ONE ONE Šarlotes ielā 18a un noslēgsies piektdien tematiskā koncertā ar nosaukumu Alienation. Tās autors ir Krišjānis Rijnieks, kurš Mākslas akadēmijā izstudējis glezniecību, bet pēcāk no tās novērsies, lai pievērstos programmēšanai. Vietējai publikai Krišjānis pazīstams galvenokārt ar māksliniecisku un tehnisku darbību dažādos iepriekšējo gadu Staro Rīga projektos, taču pašlaik viņš dzīvo un strādā Berlīnē, kur nodarbojas pats ar savu programmatūras produktu izstrādi.
Pēdējo gadu migrācijas krīzes iespaidā Krišjānis nolēma mēģināt saprast, cik daudz vienkāršam cilvēkam patiesībā iespējams noskaidrot par šo fenomenu, pēc iespējas ignorējot mediju sajaukto gaisu. To, ko pašam izdevies uzzināt, viņš pārveidojis vairākās datu vizualizācijās, kas šonedēļ izstādes ietvaros tiek projicētas uz viņa paša digitāli fabricētajām virsmām. Sarunā, kas notika vēl pirms izstādes atklāšanas, viņš ar nodomu mēģina neieslīgt detaļās, taču runā, ka šonedēļ ONE ONE esot redzama viena no visu laiku skaistākajām Excel tabulas vizualizācijām uz vertikālas virsmas.
Arterritory: Krišjāni, vai tu varētu īsumā aprakstīt, kas sagaida cilvēku, kurš šonedēļ apmeklēs tavu izstādi?
Krišjānis Rijnieks: Šī izstādes kontekstā es saprotu, ka mana mākslinieciskā aktivitāte izpaužas kā izpēte, un izstāde ir paziņojums par izstādes rezultātiem. Bet motivācijas līmenī es gribēju vienkārši atgādināt par kaut kādām lietām, kuras es caur šo izpēti esmu tā kā atradis. Varbūt ne lai dotu kaut kādu konkrētu steitmentu, ka jūs darāt nepareizi un vajag darīt citādi, bet drīzāk, lai liktu padomāt, uzdotu kaut kādus jautājumus. Lai cilvēki iziet uz tādu pašrefleksiju; vai tiešām ir tā, kā es domāju, kā es pieņemu, varbūt man vajadzētu paskatīties tur un pārliecināties par to labāk? Un tēma, kurai es tādā veidā pievēršos, ir migrācija. Es atceros, ka kaut kādus gadus atpakaļ bija tā migrācijas krīze...
Joprojām taču ir.
Jā, vienkārši mediji par to vairs tik daudz neraksta.
Nu jā, tagad ir Tramps un Porziņģis.
Jā, bet es atceros, ka par to tika rakstīts šausmīgi daudz, bija tik daudz rakstu un komentāru, ka ārprāts, mums tagad jāizņem tie... cik?
Neatceros, tie skaitļi mainījās. Vai nebija divsimt piecdesmit?
(Smejas.) Nu jā, un es tajā brīdī dzīvojos pa Berlīni, un tur tie migranti vienkārši plūst un plūst, un plūst, un nāk iekšā un nāk iekšā, un prese runā par baigajām problēmām, bet tad tu izej uz ielas un aizej kaut vai uz tiem migrantu rajoniem – tur tā ir normāla parādība.
Bet Berlīnē taču vismaz varēja just kaut kādu arī preses dažādību? Tur taču ir izteikta labējā un kreisā prese.
Arī, jā, bet es arī neesmu tas aktīvākais lasītājs. Tomēr no tā, ko es lasīju, es sapratu, ka prese ļoti pārspīlē esošo situāciju, ka ir uzpūsts baigais burbulis. Mani vienkārši pašausmināja tas fakts, ka oficiāli tiek paziņots, ka Latvijai jāuzņem cik tur tie simti migrantu un pēkšņi ir šausmīga panika un bailes par to. Un... Es domāju – ko es varu par to pateikt? (Smejas.)
Nu, un ko tu vari par to pateikt?
Man tā tēma palika interesanta. Es sāku domāt, kāda patiesībā ir tā migrācijas statistika, cik migranti nāk iekšā un ārā dažādās valstīs. Sāku meklēt kaut kādus avotus, konkrētus ciparus. Konstatēju, ka Apvienoto Nāciju organizācijai vispār ir diezgan laba datu bāze un viņi to visu laiku pilnveido. Atradu apkopojumu par 45 valstīm pēdējo 10-15 gadu laikā, sāku lasīt dokumentācijas lapas, kurās pieminēts tas, ka ne visas valstis tos migrantus skaita vienādi, un Latvijas gadījumā arī sapratu, ka tas ir diezgan aptuveni un nav skaidrs, cik mums pieejamā informācija ir precīza un uzskatāma, un pareiza... Ka tas ir tāds aptuvens apkopojums. Vienkārši no tīriem cipariem tu nevari īsti salīdzināt, nevari gūt priekšstatu. Tev jāsēž mēnesi un jāurbjas cauri tiem cipariem. Es centos to visu ielikt normālā analizējamā datu bāzē. Koncentrējos uz cilvēkiem, kuru kustība balstīta faktos par pilsonību: kurās vietās kurā brīdī viņi ir ekonomiski aktīvi. Tas man šķita objektīvāk. Un tā doma bija vienkārši paskatīties uz to no tīri tādas vizuālās puses un saprast, kā es to varētu vizualizēt, lai paskatītos, kā tad tas īsti ir. Ir ļoti daudzi veidi, kā to izdarīt, un izstāde vai instalācija ir viens no tiem. Un tad tas arī ir tā kā solījums apmeklētajiem, ka viņi varēs apskatīties uz migrācijas datiem mazliet citādākā veidā.
Un šis citādākais veids ir tas, ko tu sauc par projekciju kartēšanu?
Jā, piemēram.
Lūdzu, paskaidro, ko tas nozīmē.
Tā ir tīri attēlošanas tehnoloģija. Metode, ko es izmantošu, lai ar koda palīdzību ģenerētu attēlu uznestu uz digitāli fabricētām virsmām. Digitāli fabricētas virsmas nozīmē, ka es viņas esmu izveidojis, izmantojot digitālās fabrikācijas metodes. Katra no virsmām sastāv no piecpadsmit daļām – tā ir saistība ar 45 valstīm, kas ir datubāzē. Šīs virsmas būs tā kā iluminatori uz 3D pasauli, kurā notiks datu vizualizācija.
Tātad tu projicēsi trīsdimensionālus attēlus uz paša digitāli fabricētām virsmām.
Jā. Jā.
Un kas tur būs redzams?
Nu, kā lai saka... 3D filmiņa. (Smejas.) Tie dati no ANO ir tā kā centrs, un no viņiem es izveidoju tādu tā kā laika līniju – centralizētu laika līniju, kas tad vadīs to 3D pasauli. Un tad vēl būs otrā daļa, kas būs lāzeris. Tā būs salīdzinoši vienkāršāka vizualizācija, bet ar lāzeri tu jau vari sākt runāt par telpu. Būs vieta, kur cilvēki varēs uzsmēķēt, un tad viņi varēs to instalāciju padarīt arī telpisku – kā hologrammu.
Ar savu cigarešu dūmiem?
Jā.
Tātad šie Apvienoto Nāciju dati ekseļtabulā pārtop kaut kādā filmiņā – kaut kādos tēlos? Kas būs redzams šajā 3D attēlā?
Tā būs sava veida abstrakcija. Šajā gadījumā es neiziešu simbolismu. Pārsvarā izmantošu plaknes un līnijas, varbūt nedaudz – krāsu un tekstu. Tās palīdzēs salīdzināt migrācijas plūsmu starp dažādām vietām.
Tu tātad vēlies atgādināt par kaut kādām lietām, varbūt nedaudz stimulēt kritisko domāšanu tieši par šo tematu. Kāpēc tev šķiet, ka šāda veida medijs vai šādi vizuālie paņēmieni ir labs veids, kā par to atgādināt?
Es izeju vairāk no tā, kādas ir manas prasmes vai kāds ir mans bekgraunds, lai es par to varētu atgādināt pēc iespējas kvalitatīvākā veidā.
Nu labi. Bet tādā gadījumā varbūt vēl jāpajautā, vai tu esi reflektējis par jautājumu, kāpēc tieši tu esi kāds, kuram par to jāatgādina?
Es nezinu, nu... Man to gribas darīt. (Domā.) Man tas vienkārši šķiet interesanti, tas ir eksperiments pats par sevi. Man nav tur kaut kāda misijas apziņa, ka man tas jādara. Man tas vienkārši šķiet tiešām interesanti, es gribu paskatīties, kāda ir rezonanse. Un tad attiecīgi no tās rezonanses es, protams, varu izdarīt secinājumus un būvēt kaut ko jaunu.
Labi, tur būs šī telpa ar projekcijām, tur būs smēķētava ar lāzeriem... Būs arī kaut kāda darbnīca, ja?
Jā. Darbnīca ir balstīta uz mana maģistra laikā izstrādāto programmatūru, kas ir projekcijas kartēšanas programmatūra. Atvērtā koda programmatūra, ko jebkurš var izmantot, tā kā mazbudžeta projekcijas kartēšanas instalāciju risinājumiem.
Es negribu noniecināt mūsu lasītājus, bet tevis lietotā valoda ir diezgan tehniska. Atvērtais kods, open source – tas būtībā nozīmē, ka to jebkurš var lietot bez maksas?
Izmantosim šādu alegoriju: ir grāmata, kurā ir aprakstītas receptes. Pavārs paņem to grāmatu un uzcep kūku. Kāds cits cilvēks ēd to kūku saprot, ka baigi garšīgi un labprāt uzzinātu – kā to taisa? Bet pavārs saka – ne, ne, ne! To es tev neteikšu. Tas ir slēgtais kods. Un tajā brīdī, kad kāds pajautā – nu, tu vari man parādīt, kā to uztaisīt? Un viņš saka – jā, ejam uz virtuvi, es tev parādīšu – tajā brīdī tas ir atvērtais kods. Atvērtajam kodam ir ļoti daudz priekšrocības, kas pārsvarā saistītas ar drošības jautājumiem, jo jebkurš, kurš ļoti grib, var paskatīties, vai tā programmatūra ir droša, var ierakties tajā kodā un paskatīties. Tāpēc Linux kļūst arvien populārāks; ir ļoti daudz cilvēku, kuri visu laiku skatās un raksta pilnveidojumus, un tiklīdz kāds pamana kaut ko aizdomīgu, tā par to tiek paziņots, un tas tiek salabots. Turpretī slēgtajā kodā neviens to kodu neredz un nezina, cik drošs tas ir. Tā tas ir Windows un Makintošam. Vairums cilvēku uzticas tam visam un par to daudz neuztraucas, bet tas ir tādā ilgtermiņā ļoti ierobežojoši. Lietojot slēgta koda produktus, mēs sevi ļoti pakļaujam lieliem uzņēmumiem, lielām korporācijām. Tas, ko reklamēju ar savām darbnīcām, ir, ka cilvēkiem vajadzētu iemācīties vairāk. Ka viņiem vajadzētu iemācīties ne tikai lietot programmatūru, bet arī nedaudz programmēt, lai viņiem būtu plašāks skatījums un lai viņi būtu neatkarīgāki savā profesionālajā darbībā saistībā ar medijiem.
Vai tu sevi identificē kā mākslinieku?
Ņemot vērā to, ka mākslinieks mūsdienās ir tāds ļoti grūti izskaidrojams jēdziens, es mēģinu vienmēr palikt drošajā pusē un teikt, ka nē, es īsti neidentificēju sevi kā mākslinieku, bet drīzāk kā digitālo interaktīvo mediju profesionāli, kuram šad tad patīk padomāt par mākslu.
Un kas ir tavas profesionāļa prasmes?
Mūsdienu digitālo mediju izpratnē tā ir programmēšana, kas sevī ietver zināšanas par ne tikai vienu noteiktu programmēšanas valodu, bet par lielāku kopumu ar programmēšanas valodām.
Programmēšanas valodas ir tā kā dažādi kodi?
Tapat kā parastās valodas palīdz cilvēkiem komunicēt ar cilvēkiem citās pasaules vietās, tā programmēšanas valodas palīdz cilvēkiem komunicēt ar skaitļojamām mašīnām. Un tad atkarībā no tā, ko tu gribi tā kā panākt no tās skaitļojamās mašīnas, tad tu arī izmanto kaut kādu noteiktu valodu.
Kādi ir to valodu piemēri?
Visvienkāršākais un populārākais mūsdienās ir JavaScript. Bet ar to mūsdienās tiek taisītas arī diezgan sarežģītas lietas, piemēram, Facebook.
Labi, un tu šajās valodās proti runāt, ja?
Teiksim tā, jā. Lai arī ir pagājuši 50-100 gadu visā tajā datoru programmēšanas valodu attīstīšanās vēsturē, tiklīdz tu sāc rakties, parādās diezgan bezgalīga bibliotēka ar tajā iespējamām prasmēm. Es esmu nonācis līdz līmim, kad orientējos tajā visā un es varu uztaisīt risinājumus, ar kuriem var atrisināt dažādas problēmas, kas ir svarīgas man un maniem klientiem. Bet tur ir vēl ļoti daudz ko rakt. Bet nu, otra joma, ko es pārstāvu, ir tā sauktā radošā programmēšana. Tā kā es esmu studējis glezniecību LMA un Brēras akadēmijā Milānā, esmu diezgan dziļi ieniris vizuālajā pasaulē un diezgan nopietni apsvēris būt par gleznotāju. Bet kaut kādā brīdī es pazaudēju jēgu tajā visā un man tā sāka šķist... Tā bija tāda kā iekšējā pašanalīze un es sapratu, ka manai dziļākajai būtībai nemaz nav tik svarīgi, ko tieši es daru, vai tā būtu glezniecība vai kas cits. Es pārgāju uz digitālo mediju sfēru, bet man nekad nav apnicis domāt un darīt kaut ko, tā teikt, vizuāli. Man vienmēr ir paticis grafiskais dizains, jo ar tā palīdzību var pārnest informāciju vizuālā plaknē, kura ir vairāk vai mazāk estētiska, vairāk vai mazāk funkcionāla, kustīga vai nekustīga. Un tad, savienojot vizuālo ar kodu pasauli, mēs nonākam pie ļoti plašu iespēju kopumu. Tajā pašā laikā... Es atceros, kad es Rozīšos mācījos, un man liekas, ka pārsvarā arī šobrīd izglītības sistēmā visur, kur māca medijus, tā izpratne par digitāliem medijiem beidzas ar kaut kādas noteiktas eksistējošas programmas apguvi. Nu, vai tas būtu Adobe Premiere vai tur Final Cut’s video montāžai, vai After Effects vai Flash tīri animēšanai un tamlīdzīgi. Tajā brīdī, kad tu velti laiku, lai iemācītos to programmatūru, tu būtībā sevi iesprosto tādā kā būrī, kurā tu vari radīt, tikai izmantojot to noteikto programmatūru un mēģināt pakārtot sevi kaut kādai organizācijai, kas to programmatūru ražo. Un ne vienmēr tā programmatūra piedāvā tās iespējas, kuras tu gribētu iekļaut savā mākslinieciskajā izpausmē. Tas pārsvarā ir saistīts ar interaktivitāti. Ņemsim par piemēru dažādu mūsdienās pieejamu sensoru izmantojumu mākslinieciska satura radīšanai. Vai tas būtu distances sensors, vai tas būtu GPS koordinātu sensors, vai tas būtu temperatūras sensors vai tā būtu kamera – vienalga kas. Un, attiecīgi, ja cilvēks ir iemācījies to vienu programmatūru saka, ka viņš grib iemācīties darboties ar šiem sensoriem, tad tas zināšanu ceļš no šīs te vienas programmatūras līdz tām zināšanām, kas nepieciešamas, lai strādātu ar sensoriem, ir diezgan garš. Tā bija arī viena no motivācijām, kāpēc es sāku mācīties programmēt, jo ja ar programmēšanas palīdzību ir iespējams tikt klāt pie tiem sensoru datiem, tiek pārkāpts tas iztrūkstošais posms starp sensoriem un eksistējošu programmatūru.
Jānis Freimanis (Krišjāņa Rijnieka aģents): Tu varbūt vari minēt to piemēru, ko tu darīji muzejā?
Ā, nu ja, Nacionālais Mākslas muzejs taisīja to jauno iekārtojumu, kas ir iekšā – visas tās norādes un tā kā izstādes dizainu un to, ka pie ieejas jaunajā zālē pagrabstāvā ir instalācija, kur uz sienas tiek projicēti pastāvīgajā kolekcijā esošo mākslinieku vārdi. Viņi ierēķināja tāmē projektorus, viņi ierēķināja kaut ko digitāli vizuālajam risinājumam, bet viņi negribēja tur projicēt vienkārši PowerPoint prezentāciju ar tiem vārdiem, nu, statiski. Nu, dārgi projektori, dārgas lēcas, viss dārgs, bet viņi negrib tam saturam vienkārši statisku bildi, laist tur kaut kādus viģikus. Viņi piedāvāja man uztaisīt interaktīvu risinājumu, kas reaģētu uz garāmejošo cilvēku kustībām. Tas rezultāts ir tāds, ka cilvēki iet garām un tajā vietā, kur viņi paiet garām, tie vārdi tā kā viļņojās. Šajā gadījumā es izmantoju kameru kā sensoru, un attiecīgi to bildi pēc tam kadru pa kadram programmatoriskā veidā analizēju – es izvelku ārā kustīgā elementa koordinātas un uzlieku tās uz X ass, ko var iedomāties kā pa labi, pa kreisi slīdošu līniju. Un tad attiecīgi programmatūra izkārtoja tos vārdus telpā kā divdimensiju plaknē, un tad es uzrakstu atsevišķu kodu, kurš liek tiek vārdiem kustēties atkarība no tā, kur ir tā X ass slīdošā līnija. Kad cilvēki iet garām, tad attiecīgie vārdi tādā vai citādā veida reaģē...
Tātad, ar sensoriem jāsaprot kaut kāda aparatūra, kas reaģē uz reālās pasaules notikumiem.
Jā.
Kāpēc šai atgriezeniskajai saitei ar fizisko pasauli ir tik nozīmīga loma tavā, tā teikt, radošajā programmatūrā?
Tāpēc, ka tas paver ļoti plašas iespējas interpretēt lietas. Nav tā, ka man būtu kaut kāds konkrēts vēstījums, ko es gribētu pavēstīt visiem, bet tas viss pamatā ir radies no tā, ka man vienkārši ir ļoti paticis tā kā darboties un burties tam visam cauri, un es esmu atklājis, ir ka tas paver ļoti plašas interpretācijas iespējas. Tas drīzāk ir tā kā solījums nākotnei, ka tajā brīdī, kad es ieraudzīšu to gaismu tuneļa galā, par kuru man visiem noteikti gribēsies pastāstīt, tad es šo tehnoloģiju noteikti varēšu izmantot.
Bet tomēr par šo tehnoloģiju tev nekļuva glezniecība. Varbūt tu vari sīkāk pastāstīt, kas tieši bija tas lūzuma punkts, kad tu saprati, ka glezniecība nav tas, ko tu gribi darīt?
Varbūt nebija gluži tā, ka man gribējās atmest glezniecību kā tādu. Vienkārši vienu brīdi es mēģināju darīt gan glezniecību, gan digitālās lietas, un es ļoti nopietni domāju par to, kā šīs divas lietas apvienot. Es pat reģistrējos maģistra programmā Mākslas akadēmijā, un man bija doma izveidot sistēmu, kas varētu atpazīt noteiktas glezniecības rokrakstu, stilu, un attiecīgi jebkuru citu bildi reproducēt šajā stilā, tīri ar projekcijas palīdzību – ideālā veidā vēl varētu uzbūvēt mašīnu, kas ar eļļas krāsām to uztaisa. Šobrīd tādas lietas jau eksistē. Kad es iestājos maģistratūras programmā Mākslas akadēmijā, nu man nebija ne mazākās nojausmas, kā es varētu to uztaisīt, un man nebija ne mazākās nojausmas, ka eksistē kaut kāda machine learning tehnoloģijas vai kas tāds. Es sapratu, ka Mākslas akadēmija nav tā īstā vieta, kur es tiešām varētu kaut ko šajā nolūkā iegūt, tikt pie noteiktiem resursiem, lai to iemācītos. Un tāpēc es nolēmu doties kaut kur uz ārzemēm, kur es varētu pie šiem resursiem tikt un iemācīties mazliet vairāk par to. Es sapratu, ka man ir vairāk laika jāpavada tieši to prasmju apgūšanai, lai es varētu vispār kaut ko pats taisīt. Sākotnējā doma bija to glezniecību kombinēt ar tehnoloģiju, bet lai šīs lietas kombinētu, ir vajadzīgs diezgan daudz laika. It īpaši, ja tu kaut kur strādā un tu mācies vēl paralēli. Un tad ir vienkārši tavas cilvēciskās robežas, kad tu vienkārši aizmiedz uz galda. (Smejas.) Un nākamajā dienā tev jau ir cits izaicinājums. Būtībā tā glezniecība atkrita vairāk nevis tāpēc, ka es negribēju ar to nodarboties, bet tāpēc, ka man tam vairāk nesanāca laika. Un šobrīd man liekas, arī lēnām tuvojas tas lūzuma punkts, kad tās iegūtās prasmes varētu pat kaut kādā brīdī iegriezt tādā režīmā, ka es varētu sākt atkal veltīt laiku glezniecībai, ja man to tiešām gribētos.
Kamēr tu vēl pievērsies gleznošanai, uz ko tu visvairāk koncentrējies?
Es mēģināju veidot tādus liela formāta zīmējumus, kuri bija būtībā apziņas plūdums. Un tad es mēģināju viņus ievērpt tādā kā plašākā kontekstā un sākt veidot trīsdimensionālas telpiskas struktūras. Būtībā tā būtu tāda ļoti koncentrēta, meditatīva līniju vilkšana, kas būtu atkarīga no tā, kas tajā brīdī galvā notiek. Tu paralēli koncentrētos pamatā uz to blīvumu, kas ir jāpanāk uz virsmas, starp līnijām, lai izvilktu kaut kādu telpu, un tajā pašā tu simboliski ar to līniju uzzīmētu jebko, kas ienāk prātā. Tā būtu nemitīga zīmēšana no tuvuma un tad atkāpšanās, tā kā analizēšana, tad atkal iešana tuvumā un tā tālāk. Kaut kādā brīdī, kad es studēju, man ļoti patika arī figūra un eļļas glezniecība, un spēle ar gaismu un ēnu un silti vēsajām attiecībām un tādām lietām.
Tu vēl turpini interesēties par mākslu?
Nu, cik sanāk, jā.
Kas tevi šobrīd visvairāk uzrunā?
Glezniecībā viens no maniem favorītiem ir Fils Hāle. Bet es arī fanoju par savu kursabiedru Ati Jākobsonu, man liekas, ka viņam lieliski sanāk. Vēl no mediju māksliniekiem man patīk Roji Ikeda (Ryoji Ikeda). Man sanāk tikties ar māksliniekiem radošo darbnīcu laikā, un viens no interesantākajiem nesen satiktajiem ir jauns mākslinieks Fēlikss Krauss, kurš ļoti veiksmīgā veidā mēģina kombinēt glezniecību ar virtuālo realitāti, viņš veido 3D pasaules, kurā kā tekstūras viņš izmanto savus gleznojumus. Viņš arī ļoti ieinteresējas par manu programmatūru, regulāri jautā jautājumus un iesaka kaut ko apdeitot. Man tāds fīdbeks ļoti patīk, jo tad es arī... Nu, ja es viens pats eju cauri saviem projektiem, man nesanāk atklāt tik daudz atklāt nianšu, bet, ja to izmanto citi cilvēki un nāk atpakaļ ar ierosinājumiem, tad tas ļoti labs ieguvums.
Tu šogad kaut ko dari Staro Rīga ietvaros?
Nē, šogad ne.
Ko tu darīji citus gadus?
Pārsvarā nodrošināju tehniskos risinājumus. Vienu gadu es koordinēju ārzemju māksliniekus, pērn veidoju risinājumu projekcijai uz Ministru kabineta. Man mazliet skumji, ka, teiksim, gaismas festivālā – bet arī citur – tiek izdota nenormāli liela nauda, lai izīrētu tehniku. Un pats festivāls ir par radošumu tā kā, vai ne? Beigās ļoti bieži ir situācija, ka iztērē 20 līdz 50 tūkstošus tehnikai un māksliniekiem samaksā 500 eiro, nu, lai viņš tur uztaisa kaut kādu slaidšovu. Un viņš divas nedēļas bez gulēšanas, bez miega tur mocās, lai nopelnītu tos 500 – kam tas ir izdevīgi? Un ar saviem produktiem parasti cenšos piedāvāt veidus, kā par tehniku maksāt mazāk. Ja vienam festivāla objektam iziet tie 20 tūkstoši par to tehniku, es domāju, ka vismaz puse no tā pienāktos māksliniekam.
Freimanis: Tai proporcijai noteikti būtu jābūt citādai.
Kas sagaidāms no izstādes noslēguma pasākuma Alienation?
Tur būs koncerts ar četriem māksliniekiem, no kuriem trīs no tiem ir vietējie – Nerone, Oriole un Cliche – un viens būs tā kā ārzemju viesis.
Freimanis: Es domāju, ka tas plašākai publikai īpaši neko neizteiks, bet tas ir Londonas producents DB1, kurš izdod savus ierakstus Berlīnē. Viņa tai mūzikai ir raksturīgs tāds savdabīgs skanējums, kas ir varbūt tehno un drum'n'bass savdabīgs sajaukums. Un varbūt tas vispār pat nekvalificējās ne kā viens, ne kā otrs, un varbūt tieši tāpēc likās, ka tas ir tas. Viņu sauc DB1 un tu esi pirmais medijs, kurš to zina.
Rijnieks: Koncerts ir saistīts ar izstādi, ar migrāciju un tādu kā.. Man liekas, tajā pasākuma konceptā parādās tāds kā aicinājums varbūt nedomāt tik daudz par nacionalitāti un vairāk mēģināt vienam ar otru draudzēties.
Tu teiktu, ka tavos prombūtnes gados tev nacionalitāte ir pārstājusi būt par nozīmīgu kategoriju? Protams, ja tā tev tāda vispār ir bijusi.
Es teiktu, ka jā. Studējot un dzīvojot Berlīnē mans draugu loks ietver ļoti daudz dažādas nacionalitātes. Tas noved pie tā, ka cilvēki dalās ar labajām lietām, kas nāk no katras atsevišķās kultūras. Un kaut kā izkristalizējas tas būtiskais, kas ir – ka visiem vienkārši gribas dzīvot draudzīgi un sadarboties. Neatkarīgi no nacionalitātes. Alienation kā vārds nozīmē atsvešinātību, bet man sākotnējiet vēl bija doma viņu sadalīt divās daļās: alien un nation. Būtībā es visus plānotos pasākumus uztveru kā vienu lielu māksliniecisku aktivitāti. Ar izstādes formātu vien tu nevari īsti pateikt visu. Koncerts un tā radošā darbnīca ir tāds tā kā mēģinājums izvērsties plašumā.
Bet, runājot par to draudzēšanās iespēju, liels motivators medijiem celt brēku par tieši šībrīža migrācijas krīzi ir tas, ka daļa no migrējošajiem varētu būt cilvēki, kuri neparko negrib būt draudzīgi.
Skaidrs, jā. Par to negribas runāt atklāti, un tāpēc es arī diezgan uzmanīgi mēģinu tam pieskarties. Manuprāt, no jebkura reģiona nāk gan labi, gan slikti cilvēki. Nav tā, ka es gribu draudzēties ar visiem.
Kāds teiktu, ka ir atšķirība starp vienkārši nedraudzīgu attieksmi un braukšanu ar busiņu tirgus laukumā pāri cilvēkiem. Kādas tev Berlīnē bija sajūtas pēc Ziemassvētku terorakta?
Man liekas, ka tas Berlīnes vaibs ir tāds diezgan drosmīgs. Ir tā, ka ok, nu tagad te ir tāds incidents, vai ne, un mūs mēģina iebiedēts, bet ir tāds Berlīnes spīts, kas liek nebaidīties. Sak', okej, tas notika, bet mēs nākamajā rītā atkal uz tā paša laukuma savu būdu vērsim vaļā. Problēmas eksistēs vienmēr, vienmēr būs sliktāki cilvēki, bet, ja mēs sevi izolēsim un mēģināsim koncentrēties uz sliktajiem aspektiem, nekas labāks arī nenotiks.
