Kaimiņattiecību izaicinošais konteksts
Saruna ar Stambulas biennāles direktori Bigi Ēreru
22/11/2017
Novembra vidū noslēdzās 15. Stambulas mākslas biennāle, kuras kuratori šoreiz bija skandināvu mākslinieku duets Elmgrīns & Dragsets. No 14. decembra līdz 29. aprīlim tās saīsināta versija koncentrētas izstādēs veidolā būs skatāma Modernajā pinakotēkā (Pinakothek der Moderne) Minhenē.
Abus notikumus vieno viens nosaukums A Good Neighbour (Labs kaimiņš). Ņemot vērā turbulento globālo kontekstu, tas ir aktuālāks nekā jebkad un vienlaikus slēpj sevī arī zināmu devu sājas ironijas. Kad mākslinieku-kuratoru duets nāca klajā ar šo konceptu, pasaule vēl bija citāda – Tramps nebija kļuvis par Amerikas prezidentu un Turcijā nebija noticis valsts apvērsuma mēģinājums.
Atšķirībā no iepriekšējās – Karolīnas Kristofas-Bakargijevas kūrētās – 14. Stambulas mākslas biennāles, Elmgrīns & Dragsets savu versiju bija veidojuši krietni kompaktāku – mākslinieku skaits bija mazāks (56 nevis 100) un biennālei bija tikai sešas norises vietas: divas mākslas institūcijas (Istanbul Modern un Pera Museum), hamāms, skola, dzīvojamā māja un mākslinieka darbnīca, turklāt visas – gājiena attālumā cita no citas, tā atgādinot kaimiņattiecību modeli miniatūrā. Savukārt klasiskās kuratora esejas vietā šoreiz bija 40 jautājumi – versijas, par to, kas ir (būtu) labs kaimiņš. Visplašākajā nozīmē. Pēcāk kritikās tika pārmests, ka, ņemot vērā šī brīža situāciju Turcijā un tās sarežģītās attiecības ar Eiropu, biennālē bijis salīdzinoši maz politiskās mākslas. Elmgrīns & Dragsets gan intervijās iebilda, ka māksla nav žurnālistika un tās tieša reakcija uz konkrētām politiskām situācijām visbiežāk nav nekāds palīgs to risināšanā.
Tiesa, kaut 15. Stambulas mākslas biennāles vēstījums, iespējams, arī nelīdzinājās klaji kliedzošu avīzes pirmo lappušu virsrakstu apkopojumam, tas bija spēcīgs un nepārprotams. Jautājums par to, vai iespējams savstarpēji sadzīvot un līdzāspastāvēt valstīm, cilvēkiem, kaimiņiem, kultūrām, reliģijām, tika ilustrēts skaudrā emocionālā atkailinājumā.
Latifas Ekšašas freska Crowd Fade. Foto:
Biennāles spilgtāko darbu vidū minama marokāņu-franču mākslinieces Latifas Ekšašas freska Crowd Fade (Balējošais pūlis, 2017), kas bija eksponēta Stambulas Modernās mākslas muzejā. Darbu veidoja vairākus desmitus metru garš gaitenis, kura abas betona sienas klāja lēnām drūpošas freskas, kurās bija attēlotas epizodes no traģiskās protesta demonstrācijas Stambulas Gezi parkā 2013. gadā. Nodrupušie gabali – kā pasaules kolektīvo un arī individuālo ideālu sabrukšanas putekļi – klājās kaudzēs turpat uz grīdas. Un noslēgtajā telpā skatītājs uz mirkli gluži fiziski sajutās kā nokļuvis kā slazdā starp pagātni un nākotni. Ironiski, bet šobrīd neskaidra ir arī paša Stambulas Modernās mākslas muzeja nākotne – patlaban no visām pusēm to ieskauj būvlaukums, un tiek runāts, ka visai drīzā nākotnē muzejs būs spiests pārcelties uz citām telpām.
Adela Abdesemeda skulptūra Cri. Foto:
Turpat netālu bija skatāma alžīriešu mākslinieka Adela Abdesemeda skulptūra Cri (Kliedziens, 2013), kas tapusi, iedvesmojoties no fotožurnālista Nika Uta Vjetnamas kara laikā 1972. gadā uzņemtas melnbaltās fotogrāfijas. Oriģinālā redzami četri bērni, kas bēg no gāzes liesmu pārņemta degoša ciemata. Mākslinieks no fotogrāfijas it kā “izkadrējis” vienu tēlu, sastindzinot to laikā un tādējādi atgādinot par māju un drošības zuduma, ciešanu un vardarbības nepārtraukto klātesamību šajā trauslajā pasaulē.
Erkana Ēzgena darbs. Foto: Sahir Ugur Eren
Gandrīz katrā biennāles recenzijā bija pieminēts arī Galatas pamatskolā eksponētais kurdu videomākslinieka Erkana Ēzgena darbs Wonderland (Brīnumzeme, 2016) – kurlmēma puisēna Muhameda zīmju valodā izstāstīts stāsts par traumatisko pieredzi, bēgot no kara šausmām dzimtajā Sīrijas ciematā.
Lungisva Gkvunta. Instalācija Lawn I. Foto:
Viena no 15. Stambulas biennāles konceptuālajām zīmēm bija arī izteiktais jauno mākslinieku īpatsvars. Viņu vidū bija arī Keiptaunā dzīvojošā dienvidāfrikāņu māksliniece Lungisva Gkvunta, kuras instalācija Lawn I (Pļava I, 2016–17) bija veidota no 3168 otrādi apgrieztām kokakolas pudelēm ar atsistiem dibeniem. Pildītas ar zaļu petrolejas šķīdumu un izkārtotas cita citai blakus, tās līdzinājās zaļam, dekoratīvam paklājam. Kā atzina māksliniece, šis darbs simbolizējot viņas bērnību – aparteīda laikā vienīgi turīgo balto ģimeņu mājas ieskāva mauriņi, tādējādi uzsverot viņu priviliģēto stāvokli. Lai pasargātu zālājus no nevēlamiem viesiem, tiem apkārt cēla sētas, kuru augšpusi klāja pudeles ar nošķeltiem dibeniem. Pašas sētas joprojām nav izzudušas, gluži pretēji – tās šobrīd tiek būvētas arvien vairāk, arvien augstākas un arvien absurdākas. Starp kaimiņiem, valstīm, kultūrām, reliģijām.
Ar Stambulas biennāles direktori Bigi Ēreru tikos neilgi pirms biennāles slēgšanas – Stambulas Kultūras un mākslas fonda (IKSV) telpās. Studējusi politiskās zinātnes un komunikācijas menedžmentu Marmaras Universitātē un vēlāk Tulūzā, viņa ir Stambulas biennāles direktore kopš 2008. gada; no 2013. gada – arī Starptautiskās biennāļu asociācijas viceprezidente.
Bige Ērera ar biennāles kuratoriem Elmgrīnu & Dragsetu. Foto: Muhsin Akgun
Neseno Turcijas politisko notikumu fonā starptautiskie plašsaziņas līdzekļi Elmgrīna & Dragseta kūrētajai biennālei pārmeta pārlieku piezemētību – ka tai pietrūcis politiskā, arī sociālā asuma. No otras puses, biennāles vēstījums bija ļoti spēcīgs, kaut varbūt ne kliedzošs. Gan politiskās, gan sociālās problemātikas kontekstā. Kāda ir jūsu attieksme pret šo kritiku?
Manuprāt, visas līdz šim notikušās biennāles bijušas ļoti cieši saistītas ar aktuālo politisko un sociālo situāciju. Gan Turcijā, gan pasaulē kopumā. Taču, protams, metodes, kā katrs no kuratoriem par šo problemātiku runā, ir atšķirīgas. Konkrētajā gadījumā jau pats biennāles nosaukums “Labs kaimiņš”, domāju, akcentē daudzus akūtus jautājumus, kuru liecinieki un līdzdalībnieki šobrīd esam. Turklāt Elmgrīns & Dragsets arī paši ir mākslinieki. Daudz runājām par šīs biennāles ideju, par to, ka mūsu mērķis nav atkārtot ne valdības, ne politiķu, ne plašsaziņas līdzekļu valodu. Mūsu vēlme bija izveidot māksliniekiem telpu, kuras ietvaros rast jaunus veidus, kā maksimāli patiesi runāt par visdažādāko problemātiku. Manuprāt, šajā biennālē ir ļoti daudz darbu, kas pievēršas migrācijai, karam, dzimumu politikai, minoritāšu jautājumiem, urbānajai transformācijai. Tie visi ir akūti mūsdienu sabiedrības problēmu punkti, taču dažkārt pārņem sajūta, ka pastāv virkne aizspriedumu un nereti cilvēki uz biennāli dodas jau ar konkrētu pārliecību par to, ko vēlas tur ieraudzīt. Manuprāt, mākslinieki arī nekādā veidā nevēlas spēlēt upurus, bet gan domāt, meklēt šīs dažādās iespējas, kā dzīvot kopā. Viens no galvenajiem jautājumiem, kuru uzdeva šī biennāle, bija – kā mēs katrs ar savu atšķirīgo identitāti spējam savstarpēji līdzāspastāvēt? Kā sadzīvot ar saviem kaimiņiem, līdzcilvēkiem? Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka personisks ir politisks un politisks ir personisks. Šajā biennāle bija ļoti daudz pašu mākslinieku personisko stāstu, kas arī padarīja to unikālu.
Alejandro Almanza Pereda mākslas darbs. Foto:
Jūs esat Stambulas biennāles direktore jau kopš 2008. gada. Šajā laikā ir mainījusies ne tikai Stambulas biennāle, bet arī globālā mākslas biennāļu aina. To ir kļuvis daudz vairāk, un teju ik gadu dažādos pasaules punktos tiek izziņota kāda jauna biennāle. Nākamajā vasarā sava biennāle būs arī Rīgai. Izveidot un saglabāt savu identitāti ir nenoliedzams izaicinājums. Kādu jūs to redzat Stambulas biennālei – arī globālā kontekstā? Līdzās tādiem spēlētājiem kā, piemēram, Venēcijas un Lionas biennāles.
Es domāju, ka Stambulas biennāles spēks ir tās ciešajā mijiedarbība ar pilsētu. Lokālais konteksts mums vienmēr bijis ļoti svarīgs. Piemēram, biennāle izvietojusies ļoti dažādās vietās pilsētā, un mēs organizējam dažādas mācību programmas, biennāles mākslinieku tikšanās ar jaunajiem Turcijas māksliniekiem utt. Viena no Stambulas biennāles galvenajām prioritātēm ir radīt jaunus darbus. Piemēram, šai biennālei mēs producējām vairāk nekā 30 jaunu mākslas darbu. Mūsu mērķis ir veltīt aizvien vairāk resursu, laiku un pētniecības darbu, lai radītu jēgpilnu un eksperimentālu izstāžu formātu un tādējādi – arī jaunas zināšanas. Publisku telpu, kas spēj iedvesmot jaunu auditoriju, jaunus cilvēkus. Stambulas biennāles mērķis nekad nav bijis reklamēt pilsētu. Ja raugāmies kopējā biennāļu kontekstā, tām ir atšķirīgi modeļi, daļu, piemēram, atbalsta vietējās valdības utt.
Stambulas biennāles gadījumā valsts atbalsts ir pavisam neliels.
Tas variējas gadu no gadu, taču parasti tie nav vairāk par 4–5 procentiem. Šī tiešām ir mākslas profesionāļu iniciatīva – mēs savā ziņā radām telpu, kaut ko līdzīgu īslaicīgam laikmetīgās mākslas muzejam. Ļoti būtisks ir arī biennāles starptautiskais aspekts – tā ir vieta, kur Turcijas mākslinieki var sevi prezentēt starptautiskā kontekstā. Vienlaikus domājam, kā vēl vairāk iesaistīt vietējo vidi – biennāles ietvaros tiek rīkoti atsevišķi projekti bērniem, dažādām sabiedrības grupām. Stambulas biennāle ir starptautisks notikums, taču vienlaikus tā ir dziļi sakņojusies pilsētā.
Alper Aydin. D8M, 2017. Foto:
Kopš 2013. gada ieeja biennālē ir bezmaksas. Ko biennāles konceptā ir mainījis šis lēmums? Un kā jums šķiet – vai tas ir bijis pareizs?
Es domāju, ka tas bija ļoti pareizs lēmums. Mēs to pieņēmām pēc 2013. gada 28. maija protesta demonstrācijām Taksimas laukumā. Mūsu mērķis bija radīt patiesi publisku telpu – bez jebkādiem ierobežojumiem, tostarp biļešu. Ievērojami palielinājās biennāles apmeklētāju skaits – no 100 000 līdz 540 000 2015. gadā. Šīgada biennālē tas bija nedaudz mazāks, jo, ja iepriekšējā reizē mums bija trīsdesmit sešas ekspozīcijas vietas pilsētvidē, tad šoreiz – tikai sešas. Taču jebkurā gadījumā – ja tādā pilsētā kā Stambula laikmetīgās mākslas izstāde divos mēnešos spēj piesaistīt simtiem tūkstošus cilvēku, tas ir ļoti nozīmīgs rādītājs. Un nav tā, ka to apmeklētu tikai noteikta cilvēku grupa, tie ir cilvēki no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem un arī vecumu grupām. Saglabāt apmeklētāju dažādību mums ir ļoti svarīgi. Turklāt fakts, ka izšķīrāmies par bezmaksas ieeju, manuprāt, ļoti ietekmēja arī pašas biennāles pamanāmību.
Šogad biennāle apjoma ziņā bija daudz koncentrētāka – gan izstāžu vietu, gan pārstāvēto mākslinieku skaita ziņā. Vai tā bija jūsu vai kuratoru izvēle?
Norises vietas izvēlējāmies kopā ar kuratoriem. Viens no iemesliem tam bija arī pats biennāles nosaukums “Labs kaimiņš”. Tas bija kuratoru piedāvājums – lai biennāles norises vietas būtu iespējami tuvu cita citai, savā ziņā – kaimiņos. Domāju, šim konceptam tas bija ļoti atbilstoši. Visas biennāles norises vietas bija gājiena attālumā, vienlaikus piedāvājot arī pietiekami daudz telpas mākslinieku projektiem. Darbi patiešām varēja elpot. Turklāt tie bija izvietoti un tos bija iespējams izbaudīt ļoti dažādi – gan lielākās grupu izstādēs, gan nelielās, intīmās ekspozīcijās.
Fred Wilson. Afro Kismet, 2017. Foto:
Kā tiek izvēlēti biennāles kuratori? Piemēram, Elmgrīns & Dragsets ir radikāli atšķirīgi no iepriekšējās Stambulas biennāles kuratores Karolīnas Bakargijevas.
Esmu izveidojusi konsultatīvo padomi, kurā darbojas gan ārvalstu, gan vietējie kuratori, arī mākslinieki. Viņi nāk klajā ar piedāvājumu, un pēc tam mēs aicinām kandidātus iesniegt savas vīzijas. Tālāk seko intervijas, kuras vadu es kopā ar biennāles fonda ģenerāldirektoru. Uzklausām padomes ieteikumus, taču gala lēmums ir mūsu. Elmgrīna & Dragseta gadījumā mums bija ļoti svarīgi strādāt ar cilvēkiem, kas jau pazīst šejienes vidi. Viņi bija piedalījušies trīs biennālēs – 2001., 2011. un 2013. gadā, bijuši Stambulā vairākkārt un redzējuši, kā mainās mākslas scēna un arī pati pilsēta. Līdztekus viņu mākslinieciskajai vīzijai būtiski bija arī viņu īstenotie kuratoru projekti: Ziemeļvalstu paviljons 2009. gada Venēcijas biennālē un projekts A Space Called Public (Telpa, saukta pa publisko) Minhenes pilsētvidē 2013. gadā. Tieši viņu kūrētie projekti mūs pārliecināja, ka viņi var būt arī šīs Stambulas biennāles kuratori.
Pirms šīs sarunas tikos ar Turcijas mākslas vidē labi zināmu kolekcionāru un uz jautājumu, kā viņa skatījumā pēdējo piecu gadu laikā mainījusies vietējā mākslas aina, viņš atbildēja, ka šobrīd tā atgādinot horizontāli. Nav vērojama ne izaugsme, ne lejupslīde. Kāds ir jūsu viedoklis?
Ir galerijas, kas savu pastāvēšanu ir beigušas, bet tajā pašā laikā ir radušās arī jaunas. Es nedomāju, ka šobrīd vērojama kāda negatīva tendence, taču nenoliedzami – konteksts ir izaicinājums. Katrā ziņā es nevaru arī apgalvot, ka mākslas vide uzplaukst. Mākslinieki cīnās par izdzīvošanu un savu ideju īstenošanu konkrētos apstākļos.
Johan Freeman, Justin Lowe. Scenario in the Shade, 2015-17. Foto: Una Meistere
Cik viegli Turcijas jaunajiem māksliniekiem šobrīd ir tikt pamanītiem – gan vietējā, gan starptautiskā līmenī?
2011. gadā Turcijā tika izveidota nevalstiska organizācija SAHA, kuras pamatmērķis ir atbalstīt Turcijas laikmetīgo mākslu. Šo septiņu gadu laikā viņi ir atbalstījuši ļoti daudzus projektus. Vietējā mākslas vidē tas ir būtisks pienesums, māksliniekiem ir daudz lielākas iespējas ceļot, mācīties ārzemēs, piedalīties rezidenču programmās. Runājot par jauniem māksliniekiem, viņi vai nu sāk strādāt ar galerijām, vai dažkārt kļūst par dažādu mākslinieku grupu biedriem, tādējādi sasniedzot plašāku auditoriju. Taču, domāju, viņi apzinās, ka būs patiešām smagi jāstrādā, jo Turcijā nav pārāk daudz mākslas institūciju, nav daudz muzeju vai grantu. Tas viss mākslinieka dzīvi šeit padara diezgan sarežģītu. Lielākoties viņiem ir nepieciešams vēl kāds darbs – daži, piemēram, strādā skolās vai dara vēl ko citu, lai varētu atļauties turpināt būt mākslinieki. Ekonomiskais aspekts ir viens no lielākajiem izaicinājumiem. Taču, ja māksliniekā ir patiesa kaislība un viņš patiešām grib turpināt nodarboties ar mākslu, parasti izdodas atrast arī ceļus, kā to izdarīt.
Stambulas biennāles ekspozīcijas skats. Foto:
Kā jums, dzīvojot no politiskā un sociālā viedokļa tik komplicētā valstī kā Turcija, šķiet – vai mākslai piemīt spēks kaut ko mainīt sabiedrībā? Īpaši ņemot vērā, ka mūsdienās kļūst arvien vairāk mākslinieku, kas darbojas uz robežas starp mākslu un sociālajām aktivitātēm. Kā Olafūrs Eliasons, piemēram.
Es nedomāju, ka mākslai piemīt spēks mainīt sabiedrību. Jā, ir mākslinieki, kas arvien vairāk pievēršas šim sociālajam aspektam, taču neuzskatu, ka tajā tagad būtu jāiesaistās visiem. Es, protams, novērtēju tos, kas izvēlas strādāt šajā virzienā. Piemēram, šogad Stambulas biennāles ietvaros mēs sadarbojāmies ar Zejno Pekīnlī – mākslinieci un arī pasniedzēju, kura bija mūsu publiskās programmas koordinatore. Viņa izveidoja lielisku programmu, kurā bija iesaistīti visdažādāko jomu cilvēki, un katru nedēļu mums bija viens vai divi pasākumi. Pavārmākslas demonstrējumi, mūzikas sesijas, dažkārt publiskas sarunas un lasījumi. Tas bija veids, kā radīt telpu vietējai sabiedrībai, kur kopā būt un kopā darīt. Lai kopā domātu par nākotni, pārmaiņām. Vienlaikus tas ir viens no piemēriem, kas apliecina, ka biennāle spēj apvienot visdažādāko jomu cilvēkus. Juristus un mūziķus, polittehnologus un māksliniekus.
Rayyane Tabet. Colosse Aux Pieds D'Argile, 2015. Foto:
Šīs biennāles koncepts tika radīts vēl pirms pagājušā gada traģiskajiem notikumiem – valsts apvērsuma mēģinājuma Turcijā 2016. gada 15. jūlijā. Vai jūs tajā izdarījāt kādas korekcijas jeb koncepts tika realizēts atbilstoši sākotnējai iecerei?
Mēs īstenojām sākotnējo ieceri – tā kā to bija iecerējuši Emelgrīns & Dragsets vēl pirms minētajiem notikumiem. Biennālei jau bija nosaukums “Labs kaimiņš”, un, protams, mēs daudz diskutējām, vai tas ir atbilstošs konkrētajai situācijai. Mūsu lēmums bija – jā, tas joprojām ir ļoti būtisks. Un mēs izšķīrāmies turpināt. Mēs patiešām vēlējāmies koncentrēties uz izstādi un ielūdzām māksliniekus uz Stambulu pētniecības vizītē. Gribējām, lai viņi piedzīvo pilsētas dinamiku un arī sajūt tās psiholoģiju. Atrod veidu, kā ar to sadarboties. Visi mākslinieki, kurus ielūdzām, bija ļoti priecīgi un pagodināti kļūt par daļu no biennāles. Mēs neko nemainījām un, manuprāt, šī stratēģija – saglabāt savu telpu un vienlaikus radīt telpu, kur elpot arī pārējai sabiedrībai, – bija pareiza. Neatceros nevienu gadījumu, kad kāds no māksliniekiem būtu teicis – nē, es nebraukšu. Gluži pretēji, visi gribēja braukt un saprast, kas Turcijā notiek. Saprast ari, kā mākslinieki šeit dzīvo un rada, kā intelektuāļi reaģē uz šeit notiekošo.
Rezumējot mūsu sarunu, vai jums šķiet, ka šī biennāle ir bijusi veiksmīga?
Jā! Es domāju, ka mums izdevās patiešām lieliska izstāde, un, manuprāt, mākslinieki bija priecīgi būt par daļu no tās. Biennālei bija arī ļoti daudz apmeklētāju. Turklāt tā patiešām radīja ļoti īpašu gaisotni pilsētā, kas spēja apvienot cilvēkus. Kopumā šajos divos mēnešos biennāles ietvaros bija vairāk nekā 100 notikumu. Domāju, ka savā ziņā tā radīja nākotnes cerību. Spēcīgu kopā būšanas sajūtu, un es ļoti ceru, ka tā arī turpināsies.
Bige Ērera. Foto: Muhsin Akgun
Runājot par nākotni – kā radās ideja par Stambulas biennāles sadarbību ar Moderno pinakotēku Minhenē? Kāds varētu būt tās galvenais ieguvums un vai nepastāv risks, ka, pārvēršot biennāli konspektīvā muzeja izstādē, tā varētu zaudēt savu spēku?
Ideja, ka 15. Stambulas biennāles ietvaros radītajiem mākslas darbiem un zināšanām būtu jāizplatās, pieder man un biennāles kuratoriem Elmgrīnam & Dragsetam. Modernā pinakotēka bija pretimnākoša, un šīs izstādes ietvaros muzejā būs skatāmi desmit 15. Stambulas biennālē pārstāvēto mākslinieku darbi, kā arī divu citu mākslinieku darbi, kas sasaucas ar biennāles tematisko uzstādījumu. Mūsuprāt, šobrīd ir ļoti svarīgi ar mākslas projektu starpniecību nostiprināt starptautisko sadarbību. Mēs esam pārliecināti, ka izstāde Minhenē ir unikāls koncepts, kas attīstījies no biennāles, taču vienlaikus tā nav pati biennāle. Tādējādi ir lieliski redzēt, gan kā turpinās šis dialogs un diskusija par biennāles akcentēto tematiku – migrāciju, mājām, kaimiņiem u.c., gan kā Stambulā radītie vai prezentētie mākslas darbi turpina dzīvot jau citā vietā un veidā.
Paldies par sarunu!
