Nākotnes valsts laimes ratā
Intervija ar tēlnieku Ivaru Drulli
05/12/2017
Latvijas publikai nekāda sevišķa iepazīstināšana ar Ivaru Drulli, protams, nav vajadzīga, tomēr ne visi zina, ka pēdējais gads tēlnieka dzīvē bijis neparasti ražīgs. Kad pagājušajā ziemā Drulle tika nominēts Purvīša balvai, viņa darbus ievēroja viena no svarīgākajām Vīnes mākslas vides figūrām – galeriste un mākslas atbalstītāja Ursula Krincingere. Pateicoties viņas labvēlībai, Drulle nesen pavadīja mēnesi rezidencē Horvātijas ziemeļos, braukādams pa kalniem ar velosipēdu un ķerdams idejas jaunām instalācijām. Šī procesa rezultāti šoziem būs apskatāmi gan vienā no Krincingeres galerijām Vīnē, gan tepat Rīgā – izstāžu zālē “Arsenāls”. Lai laikā pabeigtu šīm izstādēm iecerētos ambiciozos darbus, Ivaram vēl jāiegulda milzīgs darbs, vienlaikus neaizmirstot par savas nodaļas vadīšanu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Turpat Lāčplēša ielas koka ēkā starp spietojošiem studentiem un topošo darbu skicēm es viņu apciemoju, lai par to visu uzzinātu mazliet vairāk.
Mēs nevarējām satikties vakar, jo tev vai nu no priekiem, vai no bēdām bija jādzer vīns.
(Smejas.) Jā, jā. Tas bija ārprāts, bet beigās tomēr sanāca no priekiem.
Kas tur bija par lietu?
“Lielā Kristapa” organizatori šogad bija nolēmuši koncentrēties uz pazemes straumēm, nezināmām filmām, no dzelmes izceltiem dārgumiem un tā tālāk. Un vakar bija tā ceremonija, un viņi tur gribēja kaut kā vizualizēt šo domu par filmu ruļļiem kā pazaudētiem zemūdens dārgumiem. Un tad bija jautājums – ko es varu izdarīt, ko es varu viņiem piedāvāt? Un es nopirku milzīgi lielu akvāriju, tādu uz 250 litriem, un nolēmu, ka man tur būs tāda kā kompozīcija, kur Lielā Kristapa ūdenslīdēji meklē tos ruļļus. Bet tur būs arī visādi kārdinājumi, piemēram, nāra, būs astoņkāji ar tetovējumiem, krabji alās un tā. Bet interesantākais ir tas, ka dāmīte, kas man pārdeva akvāriju, pārdeva to ar visām zivtiņām. Un tie mazie bērni: “Atā, zivtiņas, atā, lai jums jauki jaunajās mājās!” (Smejas.) Kamēr es to visu taisīju, turēju akvārijā nedaudz ūdens, lai zivis var izdzīvot. Vakar aizvedu uz Spledid Palace, pielēju pilnu ar ūdeni un visas zivis salaidu tur iekšā. Tam akvārijam tur tagad nedēļu jāstāv, un man jautā: “Kas viņas tagad baros, kas tur tagad ņemsies?” Es saku: “Jūs viņas barosiet un jūs arī ņemsieties.” Apkopējas un dežurantes šausmās – ārprāts, ārprāts, tā tagad ir māksla? Šodien man neviens nav zvanījis, ka zivis būtu beigtas. (Smejas.) Labi, ka tā, jo vakar bija atklāšana, visādi ministri un vipi, bet akvārijs ir pašā foajē vidū – viņiem jāiet tam garām, nevar to tur neredzēt... Un, ja tur būtu sešas zivtiņas ar vēderiem uz augšu, būtu kaut kā stulbi. Tāpēc gribējās vīnu iedzert. Bet es ieliku burbuļatoru un sildītāju, ielēju pareizo ūdeni. Tā ka viss ir ok. Pabeigsim runāties, un es braukšu uz turieni viņas barot. (Smejas.) Un tā vēl ir pusbēda – nākamtrešdien man jābrauc pakaļ tam akvārijam un kaut kas ar viņu jādara.
Un kādas tev vēl tuvākās aktualitātes un rūpes?
Vispār baigās ziepes, kur es tagad esmu iekūlies... Nākamā gada sākumā sakarā ar valsts simtgadi man kopā ar pieciem citiem māksliniekiem būs grupas izstāde “Arsenālā”, kur man būs tāds liels, interaktīvs darbs. Man vajadzēs cilvēku, kurš katru dienu var pie tā darba būt un viņu darbināt, ieslēgt un izslēgt. “Arsenāla” darbinieki, kā rādās, uz to neparakstīsies, tāpēc man vajadzēs algot kādu pensionāru, kas varētu to darīt. Bet nu tas vēl sīkums. Tā būs mēnesi gara, liela, fundamentāla izstāde ar jauniem darbiem, ideja – nākotnes valsts... Es nesen, pateicoties Ursulai Krincingerei, biju Horvātijā, un man likās, ka tur es arī izdomāšu, ko likt tajā izstādē...
Kas vēl tur būs kopā ar tevi?
Tur būs Krišs Salmanis, Aigars Bikše, Liene Mackus, Artūrs Virtmanis... Tas ir tas ko, es zinu. Nu jā, un es nolēmu, ka man... Vispār tas mans koncepts pēdējā laikā ir aizvirzījies tādā virzienā, ka man liekas, ka nav interesanti rādīt mākslas darbu kā tādu pabeigtu vienību, nu, tā kā gleznu, kā vecos laikos, kad tu atnāc un paskaties... Man liekas, ka visa tā mūsu vizuālā kultūra ir lielā mērā interaktīva, piemēram, interaktīvā televīzija – vairs nav tā, ka tu atnāc, ieslēdz un skaties, ko tev rāda. Tu vari izlaist reklāmas, patīt uz priekšu, atlikt uz vēlāku laiku... Cilvēks pats lielā mērā var noteikt, kādas viņam tās bildītes būs.
Vai mākslai būtu jāiet tam līdzi?
Obligāti ne, bet man vienkārši likās, ka varētu pamēģināt tādu ceļu – ka tev nav gatavs attēls, bet ka pats skatītājs nosaka... Tā kā feisbukā tu vari izvēlēties, no kuriem profiliem un kontiem tavā laika joslā rādīsies informācija – kaut kādā ziņā tu gan nosaki, gan nenosaki, kas tev tur būs. Bet ir arī kaut kāda daļa tavu izvēļu. Un man tas likās vienkārši interesanti – pamēģināt attīstīt tādu virzienu. Es pats izstāžu zālēs bieži esmu noguris no parastiem, normāliem darbiem. Lai kā man patiktu glezniecība, skulptūras un instalācijas, esmu no tām noguris.
Cik tālu sniedzas šī tava sajūta? Vai tu ietu tik tālu, ka apgalvotu, ka vispār nevienam vairs nav jāglezno?
Nē, bet... Es uzskatu, ka ir ļoti maz cilvēku, kas glezniecībā spēj pateikt kaut ko jaunu un interesantu. Es varbūt reizi vai divas gadā uzduros kādām gleznām vai māksliniekam, ko ir patiešām interesanti skatīties.
Varbūt vari nosaukt kādu piemēru?
Jā... Tagad, kad tās Horvātijas rezidences sakarā biju iegriezies Vīnē, Secesijas namā bija izstādīta viena amerikāņu gleznotāja Nikola Eizenmane... Viņai ir tādi milzīgi darbi, un viņa ir interesanta ar to, ka kaut kādā veidā savelk kopā vēsturi, vēsturiskos sižetus, vēsturiskos stilus ar mūsdienu politiku... Protams, tas viss saistīts ar Trampu. Viņa ir amerikāniete, un viņiem tur tagad viss iet galīgi šķērsām. Un tur, redzi, (rāda attēlus) ir tā upe, zaļā, riebīgā, puņķainā, viņa tā kā gāžas bezdibenī, un tas tur ir kā milzīgs žoklis – zirga vai...? Un tie muzikanti, kas tur akli spēlē mūziku, un tad tas viss tā kā gāžas bezdibenī... Protams, reku ir sarkana cepurīte, visi zina, ko tas nozīmē, un viņš rāda gaismu, bet tā gaisma ir melna, no saules līst ārā melna nafta, un tie tur visi ir aizmiguši... Nu, man likās – pie šādiem darbiem glezniecība ir dzīva. Pa īstam ir sajūta, ka viņa pasaka kaut ko jaunu un savādāku.
Nikola Eizenmana. Tumšā gaisma. 2017
Nikola Eizenmana. Lejup pa upi ASV kara flotes ēzeļa žokļa kaulā. 2017
Labi. Un Latvijā ir kāds interesants?
(Domā.) Nu, Kristapu Ģelzi ir interesanti paskatīties, jo viņš arī mēģina izzīst jaunas iespējas, kaut kādu jaunu slāni nolobīt ar tām savām līmlentēm. Interesanti, ka tās līmlentes ir plastikāti, un neviens nezina, cik tie darbi būs ilgmūžīgi – vai tie eksistēs pēc 50 un 100 gadiem. Tādā ziņā tā mākslas vērtība ir nesaprotama. Man ir interesanti, ka tie ir tie paši klasiskie glezniecības sižeti, bet tur nav audekls un eļļa, bet ir šie materiāli... Mēs nezinām, vai tie turpinās eksistēt. Tie varbūt sabirs vēl mūsu dzīves laikā.
Nu labi, bet tad sevi tu neuzskati par vienu no tiem, kas vēl varētu nodarboties ar glezniecību vai skulptūru, tāpēc tu taisi kaut ko interaktīvu?
Jā, mana šībrīža sajūta ir, ka 99% no tā, ko es redzu, mani nogurdina. Nevaru teikt, ka obligāti būšu savādāks, bet es mēģinu domāt, ko varu darīt. Un šīs “Arsenāla” izstādes sakarā es izdomāju, ka man būs izstādes projekts ar nosaukumu “Laimes rats”.
Tā kā TV loterijās?
Jā, tas, ko tu iegriez, un tev uzgriežas skaitlis – 20, 40 vai 60... Un tajā nākotnes valsts tēmā es domāju – kā es tur varu piedalīties, ko es tur varu saprast? Neviens no mums nezina, kāda ir nākotnes valsts, un labi vien ir, ka nezina. Kaut ko mēģināt uzminēt ir tieši tikpat smieklīgi kā skatīties simtgadīgus zīmējumus, kuros cilvēki iztēlojušies, kā izskatīsies šodiena. Šodiena ir daudz neparedzamāka un dīvaināka, nekā jebkurš būtu varējis iedomāties. Un tad es domāju, ka nevaru piedāvāt veidu, kāda varētu izskatīties nākotne, bet es varu piedāvāt variācijas, versijas. Un tā laimes rata ideja būs tāda – cilvēks uzgriež to ratu un izkrīt cipars. Man ir uzzīmēts, kāda būs tā konstrukcija... Lūk.
Kādus divus metrus augsts.
Jā, un tur būs kopumā trīs ruļļi, tā ka katram varēs izkrist trīs skaitļi, teiksim, 11, 21 un 6. Jebkāda kombinācija. Un katrā rullī būs 21 zīmējums. Līdz ar to tas kopējais nākotnes variantu skaits būs 21 kubā, kas ir gandrīz desmit tūkstoši... Katrā zīmējumā būs kaut kas attēlots – plūdi vai raķetes kas pamet zemi, vai lielas sēnes... Un tad katram cilvēkam laimes rats uzgriezīs trīs zīmējumu kombināciju.
Skices Laimes rata “nākotnes scenāriju” zīmējumiem
Un tad cilvēks dabū trīs zīmējumus...
...un tad viņš dabū tos trīs zīmējumus...
...un redz nākotni?
Un tad tā ir viņa nākotne! Tāda viņam ir. Un es vēlos, lai katram apmeklētājam ir tikai viena iespēja griezt. Es negribētu, lai kāds tur visu laiku iet un spaida. Tieši tāpēc man būs apkalpotājs, kurš apkalpos šo mehānismu. Katram trīs zīmējumi, un viss.
Tu tos 63 zīmējumus pats zīmēsi?
Jā, jā. Uz 70 x 70 centimetru lieliem kartoniem. Tie būs tādi diezgan vienkārši silueti, līdzīgi kā man bija tie ruļļi ar riteņbraucēju “Almas” galerijā, kur tā dzīve tāda vienkārša slīdēja garām... Šo es izdomāju rezidencē Horvātijā. Pēc Horvātijas atgriezos Vīnē, lai tiktos ar Krincingeri, un viņa redzēja šos zīmējumus un dažus citus darbus, un izteica piedāvājumu savā galerijā veidot manu personālizstādi. Bet viņa to izstādi grib ziemā, un tas nozīmē, ka šādas mašīnas būs jāizgatavo divas, jo viena būs “Arsenālā”. Tā ka man tagad nopietni jārēķina, kā to vispār iespējams uztaisīt un cik daudz līdzekļi tam ir vajadzīgi. Tā nav joka lieta, tur viss no jauna jāizgatavo, jāizvirpo, jāaprēķina, tur vajadzīgs konstruktors...
Kad tu stāsti par motivāciju, kāpēc tu taisi šo darbu tieši tādu, nevis citādu, nevis, teiksim, klasisku, izklausās, ka tu darbus taisi skatītājam. Ka tu centies izpatikt.
Jā, es saprotu, ko tu saki, bet te ir… Šajā gadījumā es mēģinu atrast tādu ceļu, kas vienlaikus ir ļoti svarīgs man pašam, bet uz ko ir cilvēkiem arī interesanti skatīties. Ja es pats eju uz izstādi, es kā skatītājs paredzu, ka man tas darbs būs interesants, kaut ko man sniegs, kaut ko dos. Ja es eju uz filmu, es paredzu, ka gūšu kaut kāda veida gandarījumu, impulsu vai jebko… Ja es kaut ko taisītu tikai un vienīgi sev, es ne vella nevienam neko nerādītu, tas būtu laimes rats tikai un vienīgi man, bet tagad es, piemēram, aprēķinu, ka tam ir jābūt noteiktā augstumā, lai cilvēkam ir ērti skatīties. Es taisu visus tos rokturus tā, lai kādam, kas tos griež, ir ērti. Protams, es domāju arī par tādām lietām.
Galu galā tas ir pasūtījums. Vai arī tu esi palūgts piedalīties. Vai tu pats būtu ko tādu taisījis tāpat vien?
Es būtu veidojis darbu, kas pēc principa būtu līdzīgs šim. Šī nav viena pabeigta vienība, tas kaut kādā ziņā ir turpinājums tam iepriekšējam ruļļu darbam ar velosipēdistu, tur arī nebija pabeigta zīmējuma, tur bija tas riteņbraucējs… Esi redzējis to darbu? Trīs parastās stāvošās bildes, bija tāds verķis, te ir tas riteņbraucējs, un viņam garām slīd ainava, un te ir tas mehānisms... Tiem, kas viņu izgatavoja, es samaksāju, cik es varēju, bet nevarēju samaksāt visu (rāda bildes). Vārdu sakot, ideja bija tāda – ir tas riteņbraucējs un viņam garām slīd ainava, kas visu laiku mainās. Pie tā strādāja divi inženieri. Lūk, tur visādi vienkārši skati – vīriņš ar spieķīti, uzarts lauks, tantiņa kartupeļus lasa, vīrs makšķerē, lūk, tāds darbs. Un tas ir turpinājums tam virzienam – ka tu neredzi vienu pabeigtu attēlu, bet attēls kaut kādā veidā visu laiku mainās. Taču tas nav video, jo mainās īstas dzīves attēls, lūk... Bet, runājot par to “izpatikšanu”… (Iesmejas.) Esmu runājis ar paziņām par šo darbu, kurā varēs ar laimes ratu uzmest savu nākotni, un viņi teica, ka neizmantos šo iespēju, ka ies garām, jo negrib redzēt…
Skices Laimes rata “nākotnes scenāriju” zīmējumiem
Negrib redzēt savu nākotni?
Jā. Tā izpatikšana tāda nosacīta – tie trīs cilvēki no pieciem, ar kuriem esmu runājis, ir teikuši, ka viņi nemaz nezīlēs to savu nākotni, tā ka…
Man gan liekas, ka cilvēki to darīs.
Protams, ka darīs, jā, bet tajā ir kaut kāds, nezinu… Teiksim, tu uzmet kaut kādu kombināciju, un tev parādās – kapi, sprāgstošs pašnāvnieks un zeme bez dzīvības.
Un tad tu dzīvo ar šādu domu...
Jā, dzīvo ar šādu domu…
Un gaidi…
...un mēģini sev iestāstīt – nu paga, tā taču ir tikai kaut kāda Drulles uzjautrināšanās…
...bet ja nu tomēr?! (Abi smejas.) Jā, īstenībā, ja tu tā saki, es arī sāku domāt, ka varbūt neriskēšu. Tas ieguldītais darbs, tas akts tam tomēr piešķir kaut kādu nozīmi. Līdzīgi – it kā netici zīlniekiem un līdzīgām muļķībām, bet tad aizej pie viena joka pēc, saklausies, ko viņš tur gvelž, un pēc tam nevari beigt domāt...
Jā, tieši tā, es arī neticu… Man viena pazīstama meitene gāja indiešu astroloģijas kursos, kur dzimšanas vietu, dienu un pulksteņa laiku analizēja datorprogrammās.
Datorprogrammās?
Jā, nu, agrāk viņi to visu uz papīra darīja, tagad ir specializētas datorprogrammas, kur iemet tās cilvēku koordinātes – vieta, laiks, kad dzimis, un datorprogramma izmet informāciju, ko viņi tajā astroloģijas pulciņā tulko, un tad – tici vai netici. Man pateica, kas mani gaida un kas ar mani notiks. Ja es teiktu, ka par to nedomāju un esmu aizmirsis, es melotu... Es par to domāju. (Smejas.) Līdzīgi būs ar šo darbu. Bet šī darba varēja arī nebūt. Ja nebūtu nākotnes valsts izstāde, nebūtu Horvātijas rezidences un nebūtu brīvas vasaras, kurā es varēju upes malā meditēt, būtu kaut kas pavisam cits, būtu cita izstāde citā vietā, bet tas virziens jebkurā gadījumā saglabātos.
Tātad Ursula Kricingere ieraudzīja tavus Purvīša balvai izvirzītos darbus, tad uzaicināja tevi uz Horvātiju. Tāda tā hronoloģija?
Purvīša balvas pasākuma laikā viņa pienāca pie manis, paspieda roku, uzsita pa plecu un teica: “Tu vari braukt, kur vien vēlies, kad vien vēlies un uz cik ilgu laiku vien vēlies!” Un, godīgi sakot, es viņu no skata neatpazinu – nezināju, ka tā ir Ursula Krincingere. Līdz ar to man likās, ka tas ir kaut kāds joks. (Smejas.) Tikai pēc brīža es sapratu, ar ko runāju.
Un ka tas ir domāts nopietni.
Jā, ka tas ir nopietni. Ursulai ir sava rezidenču programma, viņai ir rezidences Šrilankā, Ungārijā un Austrijā. Un viņa šo rezidenču ietvaros dod iespēju māksliniekiem dzīvot, strādāt un darboties. Es ar viņu sāku sarakstīties, un viņa apliecināja, ka tas nav nekāds joks, ka viņa zinot manus darbus un tēmu, kuru attīstu. Purvīša balvā man bija darbs par Latviju, par pamestajām mājām, kā mainās mūsu vide, kā tas ietekmē mūsu ainavu un identitāti, visa tā aizbraukšana, visa šī tēma… Viņa teica, ka labprāt dotu man iespēju braukt uz Horvātiju, kur ir viņas ģimenes vasaras māja un tai blakus vēl viena – tā varētu kalpot kā mākslinieku rezidence, kur man darboties. Man tas likās ļoti interesanti, jo Horvātija, tāpat kā Latvija, ir no Austrumu bloka, mums ir tā padomju pagātne. Mums visi te gājuši pāri – zviedri, krievi un poļi, un viņiem līdzīgi. Turklāt pēc tā padomju bloka sabrukšanas viņi netika tik viegli sveikā cauri kā mēs. Ursula man teica, ka tur esot ļoti līdzīga situācija ar visām tām pamestajām mājām un braukšanu prom un ka man vajadzētu turp aizbraukt. No sākuma septembrī aizbraucu uz Vīni, lai ar viņu satiktos, nedēļu nodzīvoju Vīnē, tikos ar Ursulas loka galeristiem, redzēju, ko viņi dara, kas notiek, kāda tagad ir situācija Vīnē. Nu, un tad viņas vīrs... Viņas vīrs ir Austrijas Arheoloģijas institūta direktors, tagad jau aizgājis pensijā, bet visu mūžu vadījis arheoloģiskos izrakumus grieķu un romiešu kultūrvietās. Viņš mani aizveda uz Horvātiju, kur mēs kopā nodzīvojām nedēļu, un tad viņš mani atstāja tur uz nepilnu mēnesi. Esmu salīdzinoši svaigi atgriezies, pirms kādām divām nedēļām.
Drulles rezidence Horvātijā
Nu, un ko tu sadarīji tajos Horvātijas laukos?
Es dzīvoju pašos ziemeļos, re, (rāda kartē) šī ir Slovēnija, te ir Itālija, un te es dzīvoju kalnos, vietā ar nosaukumu Kubertona. Labā, dzidrā laikā ar binokli varēju redzēt Venēciju.
Ko tu stāsti…
Jā, tur ir 400 metri virs jūras līmeņa, un Ursulas vīram bija jaudīgs binoklis. Pašu torni nevarēja redzēt, bet varēja redzēt to lagūnu, kur visi kuģi brauca iekšā… Nu lūk, es tur biju, un man bija līdzi ritenis, lai vispār saprastu, kur es atrodos. Tas arī bija izdzīvošanas jautājums, jo, tā kā biju kalnos, tur nav nekādu veikalu, nekādas iespējas tā vienkārši aiziet un kaut ko nopirkt. Visur bija diezgan tālu jābrauc, un es iemanījos visur braukt ar riteni. Viņiem ir ļoti daudz mazu, mazu baznīciņu, nesaprotami un neticami daudz, un vēl es ievēroju, ka bieži vien uz baznīcām ir ļoti jocīgi uzraksti, kādus es nekad nebiju redzējis. Redzēju tos ķeburus un sāku domāt, kas tā par kultūru, tāda pavisam savdabīga identitāte. Mēģināju saprast, kas tas ir un kādā sakarībā. Izrādās, 9.–10. gs., kad slavenie mūki Kirils un Metodijs bija nometinājušies Horvātijā, viņi nolēma, ka ne grieķu, ne latīņu burti neder Bībeles tulkošanai horvātu valodā, un tāpēc izdomāja jaunu alfabētu, kas saucas glagolica. Tas ir tas alfabēts, kas redzams tajos uzrakstos. Ir daži burti, ko var atpazīt. Mūki šo alfabētu izdomāja un ieviesa, un tā tas turējās nākamos 1000 gadus – līdz pat 19. gs. beigām. Nebija tā, ka to visur plaši izmantoja, bet baznīcas dzīvē un baznīcas rituālos tas tika lietots. Bet visa šī teritorija, lai arī ar to alfabētu, bija zem Venēcijas pakļautībā. Venēcieši viņus kārtīgi bija pielikuši pie zemes, viņiem te gāja daudz smagāk nekā mums. Itāļi dzīvoja Venēcijā, horvāti dzīvoja laukos, ara zemi, iespēju nekādu nebija, skolu nebija... Lūk, pēc Pirmā pasaules kara, kad pie varas bija Musolīni, itāļi vēl vairāk piegrieza skrūves, aizliedza horvātiem pulcēties, aizliedza dibināt skolas, klubus, biedrības, un visam bija jānotiek tikai un vienīgi itāļu valodā. Tad, kā mēs zinām, Otrajā pasaules karā Musolīni puse zaudēja, un itāļiem klājās plāni. Itāļiem vienkārši vienā brīdī 50. gados palūdza aizvākties. Horvātiju pameta 350 tūkstoši itāļu. Starp 1948. un 1953. gadu itāļi devās prom, palika tikai daži, jo tika radīti viņiem nelabvēlīgi apstākļi – viņi nevarēja saņemt pensijas, nevarēja sevi uzturēt. Un pamazām visi izbrauca. Tas bija tas lielais lūzuma punkts, kas izskaidro, kāpēc viņiem bija tik nenormāli daudz pamestu māju, daudz vairāk nekā mums Latvijā. Itāļiem nācās pamest savas mājas ar pāris čemodāniem, bet horvātu nebija tik daudz, lai tās aizpildītu. Mājas vienkārši palika pamestas. Sāku domāt, ko es ar to varētu izdarīt, un tā arī radās doma par šo pētījumu. Itāļi, kas tur bija valdījuši no romiešu laikiem līdz pat 19. gs. beigām, bija būvējuši visādas kultūras celtnes un baznīcas, un es ievēroju, ka visām tām baznīcām ir tā sauktie biforiji – divi lodziņi, venēciešu simbols. Es mēnesi braucu ar riteni, mēģināju nobildēt visas baznīcas, kas ir ar šiem diviem lodziņiem. Visa tā piekraste, kas bija Venēcijas valdījums, ir gan ar horvātu kultūras mantojumu, gan ar itāļu ēkām. Pēc tam no savām fotogrāfijām mēģināju uzzīmēt 200 baznīcu biforijus. Tas bija tāds kā mans pētījums. Šajās lapās nav visi 200, vēl jāpabeidz, bet venēciešu ietekmes zonā kopumā ir ap divsimt tādu baznīciņu. Tas mans mākslas darbs būs šāds... Būs skapis, kas stāvēs šādi, un skapī iekšā būs saliktas bildītes ar šiem diviem lodziņiem, bet zīmējumi būs atsevišķi. Šī būs mana vēsture...
Uzraksts pie baznīcas latīņu burtiem un glagolicā
Es līdz galam nesapratu. Tātad – ir skapis.
Jā.
Šis ir skats no priekšas. Un tās lodziņu bildītes… Cik skapis būs liels?
Ap diviem metriem.
Aha, un tad te būs tās lodziņu bildītes.
Jā, skapis būs caurspīdīgs, tu varēsi... Fiziski viņš būs tāds, kā tu redzi. Tās ir visas tās itāļu baznīcas. Šādi 200 zīmējumi salikti iekšā. Un tu varēsi tos būvēt, kā vien tu vēlies, likt mozaīku.
Biforiji fotogrāfijā un mākslinieka skicēs
Sākumā tās rūtis ir tukšas?
Jā, uz atklāšanu es ielikšu kādas trīs, bet apmeklētājs... Tā kā horvāti ņēmās ar tiem itāļiem, nevarēja neko sadalīt un briesmīgi slaktēja viens otru nost, daudz trakāk nekā mēs ar krieviem, tad apmeklētājs vienkārši varēs tā grozīt – te ir tā itāļu puse, itāļu vēsture, te ir tas pats, bet te horvātu lieta... Tur ir interesanti, viņiem visi ciemu un pilsētu nosaukumi ir horvātu un itāļu valodā. Horvātu valodā ir šādi. Viņi neraksta tā diendienā; tas ir tāpat, kā latvieši tetovē visur Lielvārdes jostas, tā viņi tetovē šos rakstus.
Un šo izstādīsi Ursulas galerijā Vīnē?
Jā.
Un kad?
Tam vajadzētu būt ziemā kopā ar to laimes ratu. Šis lielā mērā ir par pagātni, jo tā glagolica, viņa tika lietota 1000 gadus. Pēdējie reliģiskie teksti tika uzrakstīti glagoļicā. Bet ar tām baznīcām ir tāpat. Pēdējā baznīca, kas ir ar tiem diviem lodziņiem, arī uzcelta pirms Otrā pasaules kara, kad visi izvācās ārā. Tā ka ir nobeigts stāsts.
Tad ar šādām lietām tu nodarbojies Horvātijā.
Jā.
Vai vēl kaut kas?
Nobraukti 2000 kilometri ar riteni, 10 kilometru kāpums pa vertikāli.
Izklausās, ka ideja tev radusies uz vietas, jo aizbrauci diezgan lielā neziņā, ko darīsi un ko taisīsi.
Pilnīgi. Aizbraucu kā balta lapa.
Dokumentējot baznīcas Ziemeļhorvātijā
Neuztrauca, ka neko neizdomāsi?
Nē, man bija tāda vāja nojauta, ka… Es faktiski visu savu prātu mēģināju atbrīvot no kaut kādiem konkrētiem aizspriedumiem, stereotipiem vai priekšstatiem, ko es sagaidu, kas tur būs, lai esmu brīvs un nepiesaistīts, tāpēc es arī lielā mērā liku cerību uz riteni un savām novērošanas spējām, lai varētu braukāt un skatīties. Bet man ļoti palīdzēja Ursulas vīrs, arheoloģijas institūta direktors, jo viņš, būdams pats arheologs, veselu nedēļu mani vadāja un stāstīja, kas tur ir, kas ir noticies, vadāja pa pamestajām mājām un rādīja. Tad es sāku ievērot tos burtus un tās baznīcas.
Diži. Bet tad šos tu esi sazīmējis pēc savām fotogrāfijām?
Jā, proporcijas ir īstās, bet mērogs nav īstais.
Vai esi gandarīts par šo iespēju mēnesi padzīvot Horvātijā?
Zini, bija tā, ka es pats sev esmu uzstādījis tādu… Es pats sev esmu uzdevis jautājumu, kāpēc es vispār taisu mākslu, kas ir mans mērķis, kādā sakarā? Jo naudu es varētu nopelnīt daudz labāk un efektīvāk, izpausties arī efektīgāk... Bet kaut kā secināju, ka mana atbilde manā gadījumā ir tāda, ka māksla man dod iespēju satikt interesantus cilvēkus ar no tā izrietošām sekām, kā arī – tā man dod iespēju kaut kā skaidri apjaust, ļoti stīvi redzēt, cik trausla un netrausla ir mūsu pasaule, jo tā vienkārši ikdienā dzīvojot to neredz, bet, izkrītot ārā no rutīnas, tu redzi visu trausli un jutīgi.
Kādā nozīmē trausli?
Tādā nozīmē, ka, lūk, tie paši itāļi ar horvātiem dzīvoja tūkstoš gadu, un pēkšņi viens klikšķis un visa sistēma izjūk, 300 tūkstoši itāļu vienas dienas laikā ar čemodāniem aizskrien projām, vienkārši visa tūkstošgadīgā struktūra izjūk.
Pamestas baznīcas
Tātad tava atbilde, kāpēc tu radi mākslu, ir – iespēja satikt interesantus cilvēkus un apjaust cilvēku pasaules trauslumu.
Jā.
Vai nebūtu vieglāk dzīvot, to neapjaušot? Kāpēc tev tas ir svarīgi?
Jā, jā, protams, tas būtu vieglāk. Man kaut kad Ilona Brūvere uzdeva jautājumu, uzņemot filmu “Ievainotais jātnieks” par Kārli Zāli un Brīvības pieminekli... Viņa uzdeva man jautājumu, ko man nozīmē brīvība, vai brīvība man ir svarīga. Mana atbilde bija, ka uzskatu, ka brīvība ir ļoti smaga nasta, ka brīvību ir ļoti grūti nest un ir ļoti maz cilvēku, kas ir gatavi tādai brīvībai. Tāds banāls piemērs: ja cilvēks laimē loterijā 100 miljonus, viņam teorētiski paveras iespēja darīt jebko, bet ir pietiekami daudz visādu stāstu un pētījumu, ka šiem cilvēkiem labi viss nebeidzas. Tāpēc uzskatu, ka brīvība ir ļoti smaga nasta, ir daudz vieglāk dzīvot bez brīvības, jo, esot brīvam, tev ir ļoti milzīga atbildība un ir jāizdara ļoti nopietnas izvēles attiecībā uz savu dzīvi.
Bet tu tomēr labprātāk uzņemies šo smago nastu?
Par brīvības jautājumu… Es neesmu īsti drošs, kur īsti tā brīvība sākas un kur ir tās robežas. Jo es pilnīgi noteikti neesmu brīvs – man ir darbs, man ir šeit skola, man ir kaut kādi pienākumi, ir jāmaksā rēķini. Tā nav nekāda brīvība, bet, ja man nebūtu jāmaksā rēķini, jāiet uz darbu, ja es pieceltos un visa diena būtu manējā, varētu darīt jebko, nezinu, vai es…
Bet, ja tās obligātās lietas nedari, nešaus jau tevi neviens nost...
(Smejas.) Noteikti, bet es izkritīšu no kaut kādas sabiedrības struktūras, jo rēķini jau ir jāmaksā, bet, lai rēķinus maksātu, ir jādara viss pārējais, kas nozīmē veltīt laiku un uzmanību, nopelnīt attiecīgus līdzekļus... Tāpēc es izvēlējos šo rezidenci. Un man palaimējās satikt šos fantastiskos cilvēkus. Es redzēju to dīvaino, neparasto spēku un trauslumu, pa kuru mēs visi kā pa naža asmeni staigājam, ik pa brīdim nokrītam, bet pieceļamies un turpinām iet. Tā sajūta ir neparasta un jocīga, ka mēs tomēr varam noiet pa to naža asmeni, un vēl joprojām, arī 21. gadsimtā, turpinām iet.
Un māksla tev ir palīdzējusi to saprast. Kā ir mainījusies tava dzīve, kad esi to sapratis?
(Ilgi domā.) Nu, teiksim tā... (Vēl brīdi domā.) Teiksim tā, ja es iztēlojos savu dzīvi kā tādu tīklu, kā zirnekļa tīklu vai tīklojumu, šie piedzīvojumi šo tīklu padara sarežģītāku, bagātāku, krāsaināku. Un, ja es pats sēžu šī tīkla vidū kā tāds zirneklis, tad, lai uz kuru pusi es grieztos, paveras kāds pavediens, kas aizved uz kaut kurieni... Katrs no šiem piedzīvojumiem ir pavediens, kas uz kaut kurieni aizved. Teiksim, pirms 20 gadiem tas tīkls bija diezgan tukšs, es taisīju kaut kādas skulptūriņas... Atceros, kad mācījos akadēmijā, es, protams, jutos priecīgs un laimīgs, taisīju kaut kādu savu mākslu, zināju trīs tēlniekus, mēģināju viņus kopēt un biju diezgan laimīgs, bet tas, kā mana dzīve ir mainījusies… Tā ir kļuvusi interesantāka un sarežģītāka – uz katru pusi, kur griezies, ir pavediens, kas kaut kur aizved. Kaut kā tā.
Bet tu minēji, ka māksla tev palīdz satikt interesantus cilvēkus. Vai tas nenozīmē, ka mākslas pasaulē interesantu cilvēku koncentrācija ir lielāka nekā citās jomās?
Es nedomāju tieši māksliniekus. Māksla palīdz satikt cilvēkus, kas ir iegrimuši savas paralēlās pasaules būvēšanā. Teiksim, mēs dzīvojam kaut kādu savu domubiedru kapsulās, un tās kapsulas bieži vien nepārklājas. Mani draugi, mans draugu loks, ģimenes loks ir tāds burbulis, un es ar viņu dzīvoju. Un tie burbuļi apkārt ir visdažādākie, viņi nekrustojas. Lūk, un ikreiz, kad ceļoju ar kādu mākslas projektu, man ir iespēja pieskarties kādam citam burbulim. Tas ir tā, ka, ja zivtiņa, būdama akvārijā, spētu apzināties, ka ir kaut kas arī ārpus tā akvārija, bet uz īsu brītiņu, un ka ir iespēja atgriezties. Ar tiem interesantajiem cilvēkiem ir tā, ka tu ieskaties tajā citā burbulī, paskaties un atgriezies, bet tad jau nāk arī tas jaunais pavediens. Jā, pats svarīgākais ir satikt – ne obligāti māksliniekus, bet cilvēkus, kas varbūt pat nav saistīti ar mākslu, bet ir uzbūvējuši savu mazo pasauli, ap ko viņi buras. Es kā mākslinieks buros ar kaut kādām savām jocīgajām lietām, uzbūvēju savu mazo pasaulīti, un man ir svarīgi izveidot mākslas darbu, kas nav statisks, bet var savienot mani ar kaut ko citu. Es buros un satieku cilvēkus, kas arī buras.
Vai tu vari nosaukt trīs interesantākos cilvēkus, ko esi saticis, pateicoties mākslas pasaulei?
Jā, nu, viens droši vien būtu Romāns Nordens. Viņš nav zināms kā mākslinieks, bet beidzis lietišķos, tēlniecības nodaļu, kaut kad studiju gados es pie viņa strādāju. Viņš ir cilvēks, kurš ir apsēsts ar buršanos.
Ar buršanos?
Ar buršanos – kā panākt labāku ieraksta skanējumu. Katru reizi, kad aizeju pie viņa ciemos... Tas ir ļoti iespaidīgi. Nu, viņš būtu viens cilvēks. (Domā.) Es vēlētos domāt, ka Fricis Krincingers, arhitektūras institūta direktors, ar ko es pavadīju kopā nedēļu kalnos... Tas varbūt vēl ir ļoti svaigs iespaids, bet pavadīt nedēļu ar cilvēku, kurš visu apzināto dzīvi pavadījis grieķu kultūras izrakumos, kuram visa dzīve ir grieķu un romiešu kultūra… Mūsu dzīvi, notikumus un visu vidi viņš redz caur to, kā tas notika toreiz Grieķijā. Visu šobrīd notiekošo viņš tulko atpakaļ uz Grieķiju un Romu. Piemēram, viņš redzēja manu laimes ratu un nākotnes buršanu... Un viņš, protams, tur uzreiz redzēja Delfu orākulu, jo tas viņam ir daudz dzīvāks nekā jebkas cits. Tā ir pavisam cita pasaule, kas man īsti neeksistē. Bet būt kopā ar cilvēku, kurš sarunas gaitā, ja nevar izteikties, izvēlas pāriet uz latīņu valodu – jo viņam tā ir vieglāk. Man gribētos domāt, ka viņš ir tāds otrs cilvēks. Un trešais... Trešais varētu būt ģeologs Dainis Ozols. Viņš 80. gados Rīgas Pionieru pilī vadīja ģeologu tūristu pulciņu. Es pie viņa gāju pulciņā. Līdz ar manu izaugšanu tas beidzās, bet mēs turpinājām braukāt un ceļot... Un viņš arī ir cilvēks... Teiksim tā, viņš dzīvo ar saviem akmeņiem. Ejot ar viņu pa lauku vai jebkuru vietu, tu neej spārdīdams akmeņus. Tu tos akmeņus pacel, un tev tie akmeņi ir dzīvāki par jebko. Tev ir skaidrs, ka šis akmens ir atnācis no turienes vai turienes Skandināvijā, jo viņam ir, lūk, tāda krāsa, un šis paugurs ir tāpēc, ka šeit bija tas ledājs. Tā ir pavisam citāda pasaule. Es joprojām reizi gadā – tūlīt pēc Ziemassvētkiem – ar ģeologiem braucu ar teltīm palikt mežā uz pāris dienām, tāda obligātā aktivitāte. To mēs darām jau vairāk kā divdesmit gadus.
Lieliski. Ļoti interesanti – es tev palūdzu nosaukt trīs cilvēkus, un neviens no nosauktajiem nav mākslinieks.
Jā... Mākslinieks – tas ir mans burbulis. Es to visu jau zinu.
Kas tev liekas interesantākais šībrīža Latvijas mākslā? Kas nav saistīts ar tevi.
(Ilgi domā.) Es domāju, ka... Hm… Ir tāda jauna māksliniece Mētra Saberova.
Jā.
Es domāju, ka tuvākajā laikā viņa parādīs kaut ko ļoti interesantu. Tas ir tas, kas manā skatījumā tiešām varētu būt kaut kas jauns un neparasts, un vērtīgs.
Viņa jau ir parādījusi šo to interesantu.
Jā, bet nu... Tā kā es esmu eksperts Kultūrkapitāla fondā un saņemu visādus projektu pieteikumus, tad... Tas, ko viņa ir pieteikusi un ko mēs pēc lieliem strīdiem arī atbalstījām, varētu būt kaut kas jauns un nebijis.
To, ko tu tagad saki, drīkst publicēt?
Faktiski jā, jo tā izstāde būs, tā ir atbalstīta. Bet bez viņas, man šķiet, ka tā aina šobrīd ir tāda kā remdena zupa. (Smejas.)
Un pasaulē? Ja neskaita Nikolu Eizenmanu?
Jā, jā... (Domā.) Nu, es patiešām gaidu to brīdi, tam jānotiek kaut kad tuvākajos gados, kad tas mākslīgais intelekts sāks nopietni piedalīties mākslā. Šobrīd tas viss... Nezinu, visādi tie demjēni hērsti ar visiem tiem zemūdens... Tas viss tāds manierīgs, uzpūsts un noguris, un izsmēlis sevi... Tāpēc es pārāk bieži viļos lielās un labās izstādēs. Kad kāds patiešām nopietni spēs kaut ko darīt ar mākslīgo intelektu, tad varētu būt tiešām interesanti. Lai nav vienkārši spēlēšanās ar gadžetiem, kas jau sen notiek, bet kaut kas nopietns.
Labi, Ivar. Paldies tev.
Jā, paldies. Jālaiž pabarot tās zivis.
