Forštate. Stiga Stasiga versija
15/12/2017
Sergejs Timofejevs
7. decembrī Latvijas Fotogrāfijas muzejā atklāta dāņu fotogrāfa Stiga Stasiga izstāde “Forštate”. Tas ir mēģinājums veidot dokumentālu un tajā pašā laikā ļoti personisku vēstījumu par Maskavas priekšpilsētu jeb Maskačku, ko deviņdesmitajos gados apvija gana divdomīgs un krimināls oreols, kas pilnībā nav pagaisis vēl joprojām. Tā sanāca, ka 1991. gadā Stigs Stasigs uzvarēja nozīmīgā starptautiskā fotokonkursā, un finansiālajā ziņā diezgan iespaidīgā balva ļāva viņam veselu gadu pavadīt Rīgā, kur viņš fotografēja dažādas ielas ainas. Uzņemtās filmiņas nogulēja viņa arhīvā neattīstītas līdz 2015. gadam, kad viņš beidzot pieķērās tām klāt, un tad viņa priekšā atklājās un sāka iezīmēties stāsts par konkrētu apkaimi un tās iedzīvotājiem. Tomēr viņš juta, ka projekts ir nepabeigts, nenoslēgts, un viņš nolēma ne tikai piedāvāt Latvijas Fotogrāfijas muzejam šīs fotogrāfijas izstādei, bet arī centās no jauna atgriezties šajās ielās un kaut ko uzzināt par šiem cilvēkiem, ko viņš toreiz fotografējis, pilnībā nenojauzdams, kas viņi ir, un ne pārāk par to aizdomādamies.
Stigs Stasigs. No sērijas “Forštate”
Viņa sarunas ar cilvēkiem, kas centās rekonstruēt viņa fotogrāfiju varoņu likteņus, bieži vien nonākot pretrunās un izsakot arvien neticamākas versijas, kļuva par vēl vienu šīs izstādes slāni. Izrādīti ar Baltijā pazīstamās augmented reality aplikācijas Overly palīdzību, šie stāsti atklājas ekspozīcijas apmeklētāju priekšā, atliek vien pielikt viedtālruni vai planšeti pie īpašas Maskačkas kartes, kas izstādīta muzeja trešajā stāvā.Ja otrajā stāvā aplūkojamas vienīgi melnbaltas fotogrāfijas no 1992. gada, tad te, balstoties visdažādākā veida “lietiskajos pierādījumos”, Stigs cenšas aizdomāties par pašu dokumentalitātes būtību, par fotogrāfijas attīstību – “no analogās līdz digitālajai, no foto līdz video ar pāreju no klasiskās idejas par labu fotogrāfiju pie atvērta domāšanas procesa vai paša fotogrāfijas medija pētīšanas.”
Ar Stigu mēs tikāmies vairākas reizes, tā rezultātā es uzrakstīju savu tekstu, kas arī kļuva par izstādes daļu, izvietodamies trešajā stāvā. Bet šo sarunu mēs ierakstījām beļģu krogā divu soļu attālumā no muzeja. Savukārt, kad bijām beiguši, es pavadīju Stigu līdz viesnīcai, un šajos aptuveni trīssimt metros (arī viesnīca atradās Vecrīgā) trīs reizes viņam klāt pienāca cilvēki, ko esam raduši dēvēt par “bomžiem”, lūgdami smēķi vai nedaudz naudiņas. Viņi kaut ko viņā “nolasīja” – visticamāk, to, ka viņš nevarēs paiet garām ar akmenscietu seju… Lielais un nesteidzīgais vīrietis ar mūžīgo cigarešu paciņu kabatā, Stigs Stasigs (1961), ļoti līdzinās domīgam lācim, kas cenšas tikt skaidrībā ar dzīvi un fotogrāfiju. Viņš strādā par fotogravīras konsultantu Dānijas Karaliskajā tēlotājmākslas akadēmijā. Bet viņa darbi atrodami Odensas fotogrāfijas muzeja un Dānijas Karaliskās bibliotēkas kolekcijās, kā arī privātajās kolekcijās Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Nīderlandē, Vācijā, Šveicē un ASV.
Stigs Stasigs ekspozīcijas montāžas procesa gaitā Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Foto: Ilmārs Znotiņš
Ar ko aizsākas 1992. gada fotogrāfiju stāsts? Jūs toreiz saņēmāt kādu balvu…
1988. gadā es sāku strādāt kā fotogrāfs Padomju Savienībā. Toreiz es devos uz Černobiļu – divus gadus pēc avārijas atomreaktorā. Un pēc tam šī valsts mani vienkārši apbūra, bija tāda sajūta, it kā ceļojot laikā. Mani pārsteidza, ka eksistē cilvēki, kas izskatās kā eiropieši, taču uzvedas tik ļoti atšķirīgi no tā, pie kā esam raduši mēs, dāņi, auguši sociāldemokrātiskā sabiedrībā, kuras galvenās vērtības ir cieņa pret indivīdu un atvērtība. Es redzēju lietas, kas man bija tik neloģiskas, ka man likās, ka esmu nokļuvis uz Mēness: “Kas, pie velna, te notiek?”
Tomēr tajā pašā laikā mani tik romantiski apbūra faktūras, apģērbs, ko redzēju apkārt, šī tāda kā vecmodīguma kārtiņa, ka es pasāku braukt uz šejieni atkal un atkal. Tajā laikā teju visu, ko fotografēja šajā Gorbačova valstī, varēja pārdot un kaut kur iekārtot. Tādēļ mana fotoaģentūra man savā veidā deva pilnīgu rīcības brīvību brīvību – lai ko es nefotografētu, tam bija pieprasījums. Es braucu uz Padomju Savienību arī brīvajā laikā, un pat savu sievu satiku tur – viņa ir dāniete, taču mācījās Maskavā. Mēs ar viņu apvienojām spēkus un 1990. gadā izdevām grāmatu par pavisam vienkāršiem cilvēkiem: Lote ierakstīja ne mazums interviju ar dažādiem krievu cilvēkiem, bet man bija fotogrāfijas no visām Padomju Savienības malām ar to ikdienas dzīvi. Un 1991. gadā par saviem projektiem, ko paveicu šajos gados, es saņēmu lielu apbalvojumu Vācijā. Tas bija milzīgs ķēriens, kaut kas ap 70 tūkstošiem eiro, bet tolaik tādai summai bija vēl lielāks “svars”.
Tādēļ es pametu savu darbu aģentūrā, un mēs ar Loti nolēmām realizēt mūsu naivo romantisko sapni: atbraukt uz Latviju, nopirkt šeit palietotu armijas džipu un vienkārši doties pāri robežai – līdz pat Sibīrijai.
Tomēr apstākļi sakrita tā, ka Lotei piedāvāja darbu Rīgā tūrisma aģentūrā, ko atvēra kāds dānis. Un viņa piedāvājumu pieņēma, un tā nu mēs palikām šeit. Viņai bija pilna darbadiena, bet es varēju darboties pats savā nodabā un iepazinos ar vietējiem latviešu fotogrāfiem. Viņi ļāva man izmantot viņu darbnīcas filmiņu attīstīšanai. Un, liekas, kāds no viņiem man arī ieteica doties uz Maskačku, kad es apspriedos, ko gan man šeit iesākt. Iespējams, viņš gribēja pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no maniem jautājumiem un šaubām – ko gan man te darīt. Un es sāku vienkārši staigāt pa ielām un šo pastaigu gaitā izsmēķēju lērumu cigarešu kopā ar dažādiem cilvēkiem.
.jpg)
Stigs Stasigs. No sērijas “Forštate”
Kādas bija jūsu pirmās sajūtas šajā vietās?
Bija tāda sajūta, ka, ja dodies no Vecpilsētas līdz Centrāltirgum un tālāk, tad kādā brīdī tu no Latvijas nonāc Krievijā. Turklāt cilvēkiem citās Rīgas daļās bija gana ierastas aktivitāšu, nodarbošanās formas. Bet Maskačkā, uzmetot pirmo skatu, nebija pamanāmas nekādas tamlīdzīgas pazīmes. Reizēm likās, ka tur vispār neviens nestrādā. Un palēnām es nonācu šajā vienkāršas eksistences, klātbūtnes stāvoklī. Padomju Savienībā es fotografēju kaut kādus aktīvus un svarīgus stāstus – teiksim, sievieti, kas atbraukusi dzemdēt tieši pie Melnās jūras, vai puču Maskavā. Bet te…
Aktivitāte minimalizējās…
Jā, un tas kaut kā ideāli saskanēja ar to fotogrāfijas filozofiju, kas tajā laikā kā reiz bija izveidojusies manā galvā. Man bija savi elki – Magnum fotogrāfi, Kartjē-Bresons un Jūdžins Smits, kuri ikonizēja dažāda veida “mazos notikumus”. Es sāku piešķirt citu jēgu tam, ko es darīju ar kameru. Man tobrīd kļuva aktuāli, teiksim, nofotografēt absolūti, simtprocentīgi ideālu fotogrāfiju ar cilvēku, kurš pērk avīzi. Un priekš sevis šo tēmu slēgt. Vai arī nofotografēt vīrieti, kas iznāk no autobusa… Jo maznozīmīgāks šis brīdis – jo labāk. Un tas ļoti labi saskanēja ar to, ko es ieraudzīju šajā vietā, Maskačkā: tur nebija notikumu, tur nebija kaut kādas racionālas aktivitātes. Lai sāktu dzīt sienā naglu, vispirms nagla jānopērk, bet tam naudas cilvēkiem nebija.
Es vienkārši tur sēdēju uz soliņiem ar kaut kādiem večukiem un skatījos uz cilvēkiem, un mēs smēķējām manas cigaretes, reizēm es viņiem ko nopirku, teiksim, pudeli šņabja.
.jpg)
Stigs Stasigs. No sērijas “Forštate”
Bet kā jūs ar viņiem runājāt?
Lai arī es zinu dažas frāzes krieviski, vienalga nevaru uzturēt kaut kādu jēgpilnu sarunu. Tomēr man liekas, ka šie cilvēki mani pieņēma, pirmkārt, tādēļ, ka man vienmēr bija paciņa cigarešu, bet, otrkārt, tādēļ, ka šos cilvēkus pie manis saistīja mana interese par viņiem. Viņiem tas bija kas neierasts. Tajā laikā es ļoti maz zināju par šo rajonu pašu, piemēram, es nenojautu, ka šeit kara laikā bijis geto. Es daudz ko nesapratu, biju jauns, trīsdesmitgadīgs puisis.
Un pēc tam šīs filmiņas tā arī nogulēja pie manis neattīstītas. Līdz 2015. gadā mana sieva saķēra mani aiz pleca un pateica, ka pienācis laiks ieskenēt šo visu – visu manu soviet stuff. Jo tuvojās 25 padomju sistēmas sabrukuma gadadiena. Tad man pateica, ka nofotografēt negatīvus būs ātrāk nekā tos ieskenēt, un es tā arī izdarīju – pārfotografēju vairāk nekā 7000 negatīvu. To darot, man nebija nekādas idejas par Maskačku, bet pēkšņi tā sāka pakāpeniski parādīties, iegūt apveidus – viens kadrs vienā filmiņā, otrs – citā. Un es ievēroju, ka šīs fotogrāfijas pauda pavisam citu dramaturģiju nekā pārējie šī perioda uzņēmumi. Ja manas fotogrāfijas līdz tam varēja salīdzināt ar rokenrolu – ar Rolling Stones, teiksim, tad Maskačkā tapušais materiāls – tas jau bija Kīts Džareds, kaut kas tāds…
Stigs Stasigs. No sērijas “Forštate”
Vairāk metafizikas?
Kaut kas bez liekiem trokšņiem un ļoti poētisks. Bet es pats, kamēr tas viss palēnām iezīmējās skaidrāk, joprojām šaubījos par visu – varbūt tā vienkārši ir mana nostalģija? Mani negatīvi – vispār jau tā ir haosa valstība, tomēr es sāku mērķtiecīgāk meklēt tieši šīs fotogrāfijas. Un, jā, man likās, ka tie bija daudz brīvāki darbi, ka tolaik žurnālisms beidzot bija mani pametis. Viss tur, tajās ielās, notika teju automātiski, es vienkārši nodarbojos ar neko: ar smēķēšanu un sēdēšanu kur pagadās, un pēkšņi radās kaut kāda kustība – kāds pārgāja pāri ielai. Un es momentā reaģēju. Opā! Kustība!
Un, lūk, pavisam nesen jūs nolēmāt atgriezties šajās vietās…
Jā, no sākuma es vienojos ar Fotogrāfijas muzeju par izstādi. Viņiem iepatikās mans materiāls. Taču man likās, ka pats muzejs kā institūcija atmosfēras ziņā ir nedaudz vecmodīgs, un manas fotogrāfijas, ko es piedāvāju, arī ir vecmodīgas. Ka šī kombinācija var novest pie tā, ka rezultātā mēs iegūsim kārtējo vēsturisko pa pusei arhīva izstādi. Tajā pašā laikā es pabiju Maskačkā un sapratu, ka tās būtība nav mainījusies. Un es nolēmu, ka varbūt vajadzētu pabeigt to, ko es tolaik iesāku, novest visu līdz kaut kādam finālam.
Es atgriezos vispirms uz nedēļu, un man nebija nekāda īpaša plāna. Es paņēmu līdzi savu Leica fotokameru, ar ko strādāju 1990. gadu sākumā, taču mēs vairs nejutām viens otru, mīlai bija pienācis gals. Es sāku kaut ko mēģināt… taču nekas nesanāca. Sāku apspriesties ar draugiem, viņi teica, ka es velti satraucos un ar veco materiālu ir pilnīgi pietiekami izstādei. Iespējams, tas arī bija pareizi, es nezinu… Taču pēc tam man radās ideja izveidot albumu ar fotogrāfijām, kurās var atpazīt kādus konkrētus cilvēkus no 1992. gada. Un šovasar es atbraucu jau uz ilgāku laiku un centos atrast šos cilvēkus vai viņu pēdas. Es patiešām dažus no viņiem atradu, un tas bija pārsteidzoši. Tomēr es sapratu, ka tagad man ir daudz interesantāk uzklausīt šo cilvēku stāstus nekā viņus atkal fotografēt. Vienkārši klausīties viņu savādos, fantastiskos stāstus. Man liekas, ka tos cilvēkus, ar kuriem es sarunājos šovasar, līdz šim neviens visā dzīvē nebija tā iztaujājis, nebija interesējies par viņiem un viņu likteni.
Es vēl nesapratu, ko darīt ar izstādi. Tomēr process sāka iesaistīt kaut kādas lietas, ar kurām esmu nodarbojies pēdējā laikā (teiksim, pēdējos septiņus gadus man bija print-shop, kurā es izmantoju dažādas vecas fotodrukas tehnikas)… Un to, ka es vispār domāju par darbu ar tēlu. Jo pašā deviņdesmito gadu sākumā būt fotogrāfam nozīmēja būt vientuļam vilkam, kas klaiņo savā nodabā. Tajā pašā laikā man toreiz likās svarīgi noteikti tradicionālās ielas fotogrāfijas noteikumi. Taču divas pēdējās desmitgades iezīmējuši mani mēģinājumi atvērties, iziet no šiem noteikumiem.
1990. gados viss bija vienkārši – ja tu uztaisīji labu fotogrāfiju, tā jau bija māksla. Bet tagad šādu uzņēmumu tu izmanto vien kā puzles gabaliņu savā koncepcijā.
Stigs Stasigs. No sērijas “Forštate”
Un tieši kādus stāstus jūs dzirdējāt šajā vasarā?
Kad es klaiņoju ar šo albumu? Es redzēju, kā tas tūlīt pat cilvēkus mainīja – no stāvokļa “esmu pilnā un man viss pie kājas” viņi pārgāja iesaistīšanās stāvoklī. Es it kā atnācu un parādīju viņiem stāstu, ko viņi atceras, bet paši nav “pierakstījuši”. Toreiz viņi sevi nefotografēja un drīzāk nopirktu šņabja pudeli nekā filmiņu fotoaparātam. Man tas, protams, liekas savādi. Mani vecāki mani nemitīgi fotografēja… Un daudziem visapkārt fotogrāfija – tā ir svarīgākā viņu identitātes daļa.
Kopumā es nejutu neko negatīvu – neatkarīgi no tā, ar ko norisa saruna. Turklāt sanāca, ka daudzi no viņiem tajos laikos, deviņdesmitajos, bija daļa no kriminālās vides vai arī tai tuvi. Taču tā ir tāda sīka apjoma noziedzība, tie nav nekādi ali kapones. Zaglēni laiku pa laikam, nevis slepkavas, lai gan daži no viņiem par tādiem tomēr kļuva, taču vēlāk – deviņdesmito gadu vidū, kad situācija kļuva daudz skarbāka un sākās bandu kari.
Viena no vietām, kurai 1992. gadā bija nelāga slava, bija “Razdevalka” – gājēju tunelis zem Valmieras ielas un dzelzceļa, kas ved no Ģertrūdes ielas gala uz Maskavas priekšpilsētu. Un man ir šī tuneļa fotogrāfija no tā laika. Un visi, kas to ieraudzīja albumā, uzreiz iesaucās “Razdevalka” un sāka smieties un stāstīt stāstus par to, kas tur notika. Šovasar es uzmeklēju vienu puisi, kurš pirms kāda mēneša nomira, viņš bija reketieris 1990. gadu vidū un beigās. Bet 1992. gadā viņa vecmāmiņa tirgoja kandžu un uzpirka zagtās mantas, kas nāca tieši no “Razdevalkas”. Un viņš paskatījās uz manu fotogrāfiju, ko es jau biju parādījis tik daudziem cilvēkiem pirms viņa. Un tad viņš teica: “Tā nav “Razdevalka”, te taču tuneļa galā redzamas kāpnes uz augšu.” Un viņam bija taisnība! Tā bija cita, līdzīga pāreja.
Bet man jau tik daudz bija sastāstīts par šo fotogrāfiju. Un, lūk, tad tu sāc aizdomāties: kas gan te ir dokumentāls, ja cilvēki notic tavam stāstam un sāk stāstīt savus stāstus, taču visa šī stāstījumu sazarojuma sākumpunkts ir absolūti nepareizs! (Smejas.)
Vispār bija ne mazums melu, kaut kādu apmelojumu, ļoti personisku un pretrunīgu skatpunktu uz to, kas notika pirms 25 gadiem.
Personālais fiction…
Jā. Tomēr ar šo visu paši fotogrāfiju varoņi mainīja savu naratīvu. No anonīmām figūrām viņi kļuva par personībām ar vārdu. Radās kaut kāda tieša saikne ar šiem cilvēkiem…
.jpg)
Stigs Stasigs. No sērijas “Forštate”
Pat ja tajā pašā laikā tā bija neīsta.
Jā, pat ja tā. Tomēr es visu laiku domāju, ko gan es te daru un kamdēļ tas viss. Un, lūk, pie kā es nonācu, kas man liekas svarīgs. Cilvēki no šīm fotogrāfijām no 1992. gada ir nodzīvojuši savu dzīvi. Viņi ir reāli cilvēki. Un jūs to tagad redzat video, krāsās, dzirdat, kā viņi runā. Kartē jūs redzat, ka viņi sēž vien pārsimts metrus no muzeja, kur notiek izstāde. Viņi ir blakus, bet tie esat tieši jūs, kas ar viņiem nerunā. Viņi ir reāli un dzīvo tajā pašā laikā un telpā, kurā jūs! Vieni viņos saredz vien problēmas, un, jā – viņi ir radījuši ne mazums problēmu. Bet man viņi ir kā mirstoši stāsti, kā izsīkstoši informācijas avoti par citiem laikiem. Jo viņi mirst, un stāsti zūd. Un tas ir tas, uz ko es skubinu jaunos fotogrāfus un ļaudis no Free Riga – jums tas viss jāapkopo. Ja jūs gribat apzināt savu identitāti, tās vietas saknes, kurā dzīvojat, jums kaut kas ar to jādara. Lūk, ko man liekas svarīgi pateikt cilvēkiem, nepavisam ne tas, ka 1992. gadā es biju kaut kāds fucking good photographer. Ja es kaut kā varu tam pievērst cilvēku uzmanību, tad viss projekts būs veiksmīgs. Te ir sociālais aspekts, kas man absolūti nav bijis svarīgs pēdējos 25 gados. Tolaik es biju ļoti pašpārliecināts un nepratu klausīties. Pats sev es likos esam fotogrāfijas dievs, kaut kas tādā garā!
Tas mūs ved arī pie tā, ka Rīgas identitāte ir ļoti daudzslāņaina. Mēs bieži vien to vienkāršojam, iekļaujam kaut kādos kanonos. Taču tas neatbilst nedz vēsturei, nedz īstenībai.
Man tas viss ir ļoti metaforisks stāsts. Un tas nepavisam nav tikai par Rīgu. Taču, kas man pašām liekas absolūti fantastiski – ka mans stāsts par Maskačku, ko es gribēju noslēgt, finalizēt… Kad es sāku ieklausīties cilvēkos, šis vēstījums sāka augt neskaitāmos sazarojumos un virzienos. Kļuva sarežģīts un komplekss, bez kaut kādu vienkāršu tiešu lēmumu iespējas.
Stigs Stasigs pie Maskavas forštates kartes, kas ar aplikācijas Overly palīdzību kļuvusi par objektu ar video sižetiem, kas filmēti tajās pašās vietās. Foto: Ilmārs Znotiņš
Bezgalīgais Maskavas forštates stāsts?
Var teikt, ka tas kļuva tikpat sarežģīts un komplicēts, cik par tādu kļūst pati dzīve, kad tu sāc klausīties stāstus par to. Jo vairāk tu klausies, jo vairāk stāstu. Tā tas arī ir.
