Latviešu māksla ir diezgan pakļāvīga

Saruna ar mākslas vēsturnieci, bijušo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori un grāmatas “Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā 1940–1956” autori Ilzi Konstanti

07/02/2018

1988. gada rudenī, kad izstāžu zālē “Arsenāls” notika izstāde “Padomju Latvijas tēlotāja māksla 1944–1957”, mākslas vēsturniece Ilze Konstante saņēma pirmo impulsu rakstīt pētījumu, kas rezultējies biezā grāmatā – “Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā 1940–1956”.

Sākdams to lasīt, jutos it kā iegrimtu kādā svešā, baismīgā realitātē. Autores intonācija ir piezemēta un atturīga. Viņa lasītāju necenšas pārliecināt par vienu vai otru vēstures versiju. Viņa tikai dod norādes uz to, kas bijis. Skrupulozi atlasīts atmiņu, mākslas darbu, citātu un dokumentu kopums sniedz iespaidu par laiku, kura apspriešana joprojām daudziem ir neērta. Par pagājušā gadsimta nomenklatūras un mākslas dzīves veidošanos padomju varas ietekmē var nojaust ikkatrs, kurš šajā periodā kaut nedaudz iedziļinājies. Taču Konstantes pētījums uztverams kā centiens šo laiku sakārtot un pasniegt vienotā, strukturētā izklāstā. Tas ir pilns pretrunīgu gadījumu, no kuriem izmisīgi jācenšas ieturēt distanci, lai nesāktu nosodīt minētās personas un viņu rīcību.

Ar grāmatas autori tikāmies viņas dzīvoklī Rīgas centrā. Sarunā laiku pa laikam iesaistījās arī autores dzīvesbiedrs – mākslas vēsturnieks Zigurds Konstants.

Foto: Kristīne Madjare

Lasot jūsu pētījumu, nereti gribas nosodīt daudzas tajā minētās personas. Proti, nopelt māksliniekus par viņu vieglprātīgo pakļaušanos padomju varai. Vai, rakstot šo grāmatu, centāties kaut nedaudz abstrahēties no visām tām negatīvajām sajūtām, ko šī ideoloģija varētu izraisīt?

It kā vajadzētu censties abstrahēties, bet tas ir ļoti, ļoti grūti. It sevišķi, ja pēti arhīvus – tā milzīgā masa, visi tie dokumenti un protokoli… Tu to visu lasi, it kā pats būtu stāvējis klāt šiem notikumiem. Brīžiem zūd realitātes izjūta un rodas bailes, ka jumts neaizbrauc! Es, pētot Staļina laika vēsturiskos materiālus, daudz ko varēju spilgti iztēloties. Sevišķi smagi bija, pētot materiālus par represijām. Tur gan bija ar varu jāietur emocionāla distance.

Kāpēc ar varu?

Jo šis materiāls manī radīja ļoti spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu. Es ar varītēm turējos, lai veidotu ainu kā hronists, ievērojot distanci no visiem tiem notikumiem. Bet, protams, vietām pavīd personiskā attieksme. No tās nevar izvairīties. Pašā sākumā es uztaisīju sarakstu ar galvenajām personām, kas pētījumā darbosies. Es pierakstīju klāt arī viņu vecumu tajā laikā. Man šķita ļoti interesanti, ka daudzi, būdami relatīvi jauni cilvēki, iekļāvās šajā jaunajā, totalitārajā ideoloģijā.

Jūs taču daļu grāmatā minēto personu kādā dzīves periodā esat pazinusi. Vai kādreiz runājāt par to laiku? Kā viņi jutās?

Vienu daļu pazinu, jā. Grāmatā ir apkopotas daudzas sarunas. Piemēram, tapšanā palīdzēja Rasma Akmene, kura bija radiniece Ņinai Robiņai – Jāņa Pauļuka dzīvesbiedrei un aprūpētājai viņa dzīves nogalē. Kad viņu izveda uz Sibīriju, viņa atteicās no savas mākslinieces karjeras. Daudzi to laiku uztvēra patiešām šausmīgi. Citi nē. Bija mākslinieki, kas labprāt apsveica jauno ideoloģiju. Tie bija mākslinieki, kuriem Latvijas laikā nebija labi veicies. Padomju varas solījumi un saukļi – vienlīdzību visiem un tā. It kā nekas slikts nav gaidāms… Kad notiek varas maiņa, ar politiku nesaistīts parastais cilvēks pielāgojas situācijai. Mūsdienās var teikt, ka vajadzēja darīt tā vai šitā, bet, dzīvojot tajā laikā, daudzi ir bijuši spiesti pielāgoties. Māksliniekiem bija jāstrādā, un viņi to arī darīja. Viņiem bija savs radošais darbs. Vai uzreiz vajadzēja atbalstīt varu? Es nezinu. Tas ir sarežģīts jautājums.

(Sarunā iesaistās Ilzes Konstantes vīrs, mākslas vēsturnieks Zirgurds Konstants)

Z.K.: Es domāju, ka jāņem vērā viena būtiska lieta, par kuru tagad nerunā un neņem vērā. Proti, daudzi dzīvoja, domājot, ka vara nekad nesabruks un nekas nemainīsies. Kad Padomju Savienība sabruka, Rietumos visi bija pārsteigti.

Jā, nevienam nevarēja ienākt prātā, ka tas “milzis” – Padomju Savienība – mazo Latviju kādreiz palaidīs vaļā.

Un atlika piemēroties.

Faktiski, jā. Jautājums bija, cik lielā mērā piemēroties. Tas bija katra paša ziņā. Vai nu bezgalīgi taisīji pasūtījuma darbus un sadarbojies ar čeku vai strādāji kā, piemēram, Jānis Pauļuks, Georgs Šēnbergs un Leonīds Āriņš. Citi jau viņus apsmēja!

Vai tādā ziņā mākslinieciskai pašizpausmei ir lielāka vērtība nekā pasūtījuma darbam?

Katrs gadījums ir atšķirīgs, jo arī totalitārās varas ietekmē radās daudz lielisku un vērtīgu mākslas darbu.

Foto: Kristīne Madjare

Grāmatā jūs rakstāt, ka šī totalitārā vara izslēdza iespēju runāt par mākslas loģisko attīstību.

Jā, vara noteica, kā bija, piemēram, jāglezno. Visvairāk pārmeta formālismu. Ja ainavu gleznotājam pārmet formālismu, tad atliek secināt, ka situācija ir pavisam bēdīga. Atceros gadījumu ar Leo Svempu. Viņš visu laiku saņēma aizrādījumus. Te viņš ir kaut ko pārāk koši uzgleznojis, te viņam “nepareiza” kompozīcija. Taču mūsdienās arī pastāv dažādas nerakstītas regulas, bet īsts mākslinieks ir spējīgs tās apiet. Es gan domāju, ka šis loģiskās attīstības iztrūkums tika pārvarēts nākamajā mākslinieku paaudzē. 60. gados, jau pēc trešā komunistiskās partijas kongresa, parādījās tādi mākslinieki kā Biruta Baumane, Leo Kokle, Gunārs Cīlītis, Uldis Zemzaris utt. Viņi ar nepārspējamu aizrautību brauca uz Maskavu. Rietumi bija slēgti, bet mākslas procesi bija dzīvi. Protams, bija jau arī daudz pielīdēju. Taču tādi mākslinieki kā Biruta Baumane strādāja ar pilnu atdevi un tīru sirdsapziņu. Komunisma ideāls mākslā gan bija jaunrades nams. Tajos mākslinieki varēja rīkot izstādes, bet tās pārskatīja dažādi eksperti, kas brauca no Maskavas, Ļeņingradas utt. Atceros, ka Leo Koklem izteica pārmetumu – viņš bija uzgleznojis savu māsu ne ar blondiem matiem, bet ar melniem. Tas ekspertiem nepatika, jo autora subjektīvais skatījums nebija vēlams. Tas neatbilst socreālismam. Tā jau bija formālisma iezīme.

Pastāv viedoklis, ka šis periods ir iespaidojis visu turpmāko latviešu mākslu. Arī laikmetīgās mākslas attīstību.

Nezinu gan! Kurš tad mūsdienās no tā vēl cieš? Daudz kas tomēr ir atkarīgs no rakstura. Pauļuks, piemēram, arī tolaik nepakļāvās varai.

Z.K.: Viens zviedru mākslinieks, kuram Pauļuku biju slavējis, esot vienreiz viņu saticis un pilnīgā izmisumā teicis, ka ļoti gribot gleznot tā, kā viņš. Tas zviedrs labi mācēja kopēt darbus, precīzi pārgleznot. Bet viņš nespēja tik atraisīti gleznot. Autorība radās pamazām, jo pirmskara laikā liels gods bija mācēt labi kopēt.

Savā ziņā daudzi mākslinieki, dzīvojot totalitārās varas ierobežojumos, radīja savu personīgo brīvības telpu.

Jā, citi mākslinieki pat degunu nebāza ārā no savām darbnīcām. Piemēram, Šēnbergs. Tas ir neticami, ka viņš tolaik gleznoja abstraktas gleznas.

Vai tādā gadījumā var veikt skaidru nošķīrumu starp māksliniekiem, kas strādāja varas paspārnē, un tiem, kas no tās izvairījās?

Tie, kas no varas izvairījās, daudz cieta. Ne viņiem bija naudas, nedz pasūtījuma darbu, nedz iespējas piedalīties izstādēs. Labi, ja bija kāds, kas par viņiem parūpējās, lai nodrošināto to, ka viņi neaiziet zudumā. Tas ir ļoti neveselīgs stāvoklis mākslas attīstībai. Manā pētījumā par mākslu nav nemaz tik daudz materiāla. Mans mērķis bija pētīt to “rāmi”, kurā mākslinieki bija spiesti darboties.

Foto: Kristīne Madjare

Lasot jūsu grāmatu, nepamet sajūta, ka totalitārās varas pārstāvju retorika joprojām tiek lietota mūsdienās. Arī, runājot par to, kādai mākslai “jābūt”.

Līdzīga retorika bija prominenta arī Latvijas laikā. Es rakstīju vienu rakstu par mākslinieku biedrībām divdesmitā gadsimta 60. gados. Kāda tur bija retorika… tā tikai formāli atšķīrās no Staļina laika retorikas. Prominents bija vadoņa tēls. Atliek tikai šim “vadonim” nomainīt galvu, bet retorika nemainās. Cilvēki jau vienmēr diezgan hameleoniski piemērojas varai.

Man allaž gribas vilkt paralēles starp socreālisma mākslu un pagājušajā gadsimtā Rietumos sastopamo propagandu. Tie “vadoņi” jeb ideāli atšķiras, bet vēstījums ir līdzīgs.

Tā varētu būt, jo šāda māksla radās globālu vēsturisku apstākļu rezultātā. Padomju Savienībā, it īpaši pēckara gados, socreālisms bija sapnis par īstenību. Vara radīja mirāžu. Nesen lasīju Viļa Lāča “Uz jauno krastu” – pilnīgi tas pats. Līdzīgi kā Staļina iemīļotās filmas “Kubaņas kazaki” un “Volga-Volga”. Domāju, ka tēlotāja māksla ir jāuztver tieši tāpat. Kā konstruēts sapnis. Visur uzvara, smaidi, pat lietus nelīst tad, kad to nevajag. Tā ir cita realitāte, kuru vara radīja, un daudzi tai ticēja. Jo nabadzīgāka tauta, jo lielāka nepieciešamība radīt ilūzijas, kas neatbilst patiesībai. Mēs ar Zigurdu esam piedzīvojuši garās rindas pie veikaliem.

Ļoti zīmīgs tā laika realitātes atspulgs šķiet Jāņa Pauļuka 1947. gadā gleznotais portrets “Felicita pie galda”, kas iekļauts arī grāmatā.

Jā! Viņa tur rokā produktu kartīti. Tas portrets parādīja tā laika realitāti, kāda tā patiešām bija. Tas savā ziņā ir arī apliecinājums daudzu mākslinieku spējai strādāt pilnvērtīgi arī totalitāras iekārtas pakļautībā. Daudziem jau šķiet, ka Staļina laikā tapušajiem mākslas darbiem nav sevišķas vērtības. Es atceros, 2000. gadā izstāžu zālē “Arsenāls” bija sarīkota konference par Staļina laika mākslu. Viens profesors teica, ka neesot saprotams, ko ar to mākslu darīt. Vai visu būtu jāsaslauka un jāizmet, vai tomēr kaut kā ar to jāstrādā? Man aizķērās tas izteiciens, un tas kalpoja par sava veida ieganstu uzsākt pētījumu. Tā māksla nav viendabīga. To varēja redzēt vērienīgajā izstādē “Padomju Latvijas tēlotāja māksla 1944–1957”, kas notika “Arsenālā” 1988. gadā. Tā laika milzīgā masa nonāca vairākos muzejos, bet tādi darbi kā Pauļuka “Felicita pie galda”, kas tapa tajā pašā periodā, krājumā nonāca krietni vien vēlāk.

Vai jums šķiet, ka sabiedrībā joprojām pastāv nevēlēšanās runāt par Staļina laiku? Tā ir neērta tēma?

Varbūt. Jebkurā gadījumā tas laiks būtu jāpēta. Nerunājot tikai par to, kas redzams Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bet arī Kara un Vēstures muzejos. Tur ir tik daudz pasūtījuma darbu! Vai tad mākslinieki savās biogrāfijās labprāt iekļaus faktu to, ka viņi sadarbojušies ar Staļina varu? Domāju, ka nē. Tādēļ pētniekiem ir svarīgi to visu pārskatīt no malas. Mums jau arī vairāki radinieki bijuši izsūtīti. Cilvēki nelabprāt runā par to laiku.

Z.K.: Latvieši jau vispār ir diezgan atturīgi cilvēki. Viņi maz runā. It īpaši tie, kas auga un dzīvoja Padomju Savienībā. Vēl jo vairāk Staļina laikā. Daudzās ģimenēs par politiku neatļāvās runāt.

Foto: Kristīne Madjare

Skatoties uz Latvijas mākslu, vai, jūsuprāt, tā labi iekļāvās socreālisma diktētajos noteikumos?

Latviešu māksla jau ir diezgan pakļāvīga (smejas)! Kad vajadzēja kubismu, tad taisīja kubismu, lai parādītu pasaulei, ka mēs turamies līdzi tendencēm. Ārzemju mākslas muzeju ekspozīcijās var saskatīt izteiktas līdzības ar latviešu mākslu, vadoties pēc attiecīgiem laika posmiem. Divdesmitā gadsimta latviešu mākslā ir salīdzinoši maz abstraktu gleznotāju. Ar Latvijas laika mākslu jau ļoti lepojas, bet ar Staļina laika gan nē. Daudzi iekļāvās, daži nē. Tādi gleznotāji kā Leonīds Āriņš vienkārši nespēja iekļauties. Es domāju, katram bija savs liktenis un sava attieksme.

Staļina kults gan sasniedza savu zenītu pēckara gados. Vai tad varēja tā vienkārši “neiekļauties”?

Tas bija vissmagākais represiju laiks. Kara pirmajos gados padomju vara vienkārši nepaspēja īstenot savas ieceres līdz galam. No ierindas tika izsisti ārkārtīgi daudz mākslinieku. Staļina laika Krievijā pastāvēja pagrīdes māksla, bet Latvijā gan nē.

Kāpēc?

Varbūt viņiem ir aktīvāka daba (smejas)! Iespējams, tas ir mentalitātes jautājums. Padomju vara daudzus latviešu māksliniekus iebiedēja.

Ko jūs ieteiktu darīt ar Staļina laikā tapušo Latvijas mākslu?

Procentuāli manā pētījumā ir atspoguļota diezgan maza Staļina laikā radītās mākslas daļa. Esmu bijusi ļoti daudzos Latvijas vēstures muzejos. Šo vēstures muzeju mākslas nodaļas ar retiem izņēmumiem ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Galvenais – to mākslu nemest ārā. 90. gados ar lielu skubu aizvāca prom visu, kas saistījās ar Padomju Savienību. To jau var saprast. Arī Vēstures muzeja ekspozīcijās neatrodas vieta šādai mākslai. Šie darbi ir satīti, iepakoti, ievietoti krātuvēs. Nekur tos nevar apskatīt. Kad apciemoju Kara muzeju, noskatījos, kā darbinieki vilka ārā vēsturiskos materiālus. Telpu arī ir maz. Vienam ir jāiziet ārā no telpas, lai otrs tos darbus varētu apskatīt. Varbūt riebums ir bijis tik liels, ka neviens tos vairs nevēlas redzēt.

Grāmatas priekšvārdā minētā 1988. gada izstāde “Arsenālā”, kurā publiskai apskatei tika eksponēts Teodora Zaļkalna veidots Staļina krūšutēls, taču nevienas dokumentālas liecības par šo izstādi nav.

Jā, nav bilžu! Tas ir mulsinoši. Tā bija pirmā izstāde, kurā Staļina laika māksla tika izstādīta vērienīgā daudzumā kopš “atkušņa”. Staļina krūšutēls jau arī ir sabirzis. Tā izstāde izsauca vērienīgas atsauksmes, un daudzi bija satraukušies, ka tik neaizskar nomenklatūru. Mani pat izsauca uz Kultūras ministriju. Uz pārrunām.

Nav teikts, ka daļa publikas šobrīd uz tādu izstādi reaģētu daudz citādāk. Vai būtu jāizstāda tikai to, ar ko var lepoties?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo skaidrs, ka neviens savu tumšo pusi nevēlas atrādīt publiski. Katrā ziņā savu vēsturi nevajadzētu aizmirst. To būtu jāpēta.

Ilze Konstante bērnībā, Staļina laikā. 1947. gads, Jaungada sarīkojums Rīgas pilsētas 1. pamatskolā (tagad Zālīša skola). Konstante ir redzama pirmajā rindā, devītā no labās puses (melnajās biksēs). Foto no personīgā arhīva