Ikdienišķs paškanibālisma akts
Intervija ar mākslinieku Edgaru Gluhovu
08/02/2018
Uroboros – čūska vai pūķis, kas ēd savu asti, – ir sens, dažādās kultūrās un reliģiskajās tradīcijās sastopams simbols, kas saistās ar atdzimšanu, atgriezeniskumu, cikliskumu, kā arī ar pašdestrukciju un līzsvaru dabā. To der atcerēties, ja līdz 24. februārim apmeklējat Alises Carevas galeriju “Careva contemporary” Baznīcas ielā 9, kur apskatāma izstāde ar nosaukumu “The Beginning is the End is the Beginning”. Gaišajās, pašpietiekamajās telpās izvietoti vienādi balti rāmji, no kuriem katrā redzams viens un tas pats objekts – melns zīmogs, kurā atveidots uroboros simbols, kādu pussprīdi diametrā. Tiesa, ne gluži viens un tas pats – zīmogs nevienā darbā nav “uzspiedies” pilnībā; katram no tiem iztrūkst īsāks vai garāks riņķveida figūras posms. Simbola saturiskā tematika sasaucas ar formālajiem līdzekļiem – zīmogs ir medijs, kas ļauj kaut ko atkārtot šķietami līdz bezgalībai.
Izstādes autors ir Berlīnē dzīvojošais latviešu mākslinieks Edgars Gluhovs (1980), kura interese par atkārtošanos un kopiju izpaudusies jau viņa iepriekšējās izstādēs. Galerijā redzamie darbi ir radīti, atkārtojot vienu un to pašu darbību – zīmoga spiešanu uz papīra, taču katrā reizē novietojot roku citādā leņķī, no kā arī rodas dažādie “iztrūkumi”. Kā sens, arhetipisks simbols uroboros pats par sevi uzjundī asociāciju virknes skatītāja apziņā, un šādā interpretācijā tas ļāvis dzimt rosinošai, pašpietiekamai, minimālistiskai izstādei, kurā nekas cits bez zīmogu sērijas nav apskatāms. Gluhovs, kurš Rīgā nemaz tik bieži neviesojas, labprāt piekrita Arterritory intervijai.
Foto: Kārlis Bergs
Arterritory: Jāatzīst, ka izstādes atklāšanas vakarā es te atnācu, nebūdams sevišķi iedziļinājies tavā darbībā vai izstādes preses relīzē. Kad ienācu, sākumā uzmetu darbiem tikai paviršu, attālinātu skatienu. Es nesapratu, ka tie ir uroboros – domāju, ka kāds gredzens vai kas tāds, kas katrā attēlā redzams mazliet citādi. Ja godīgi, mana pirmā asociācija bija Holivudas filma “Arrival”, kurā citplanētiešu rakstu valodas zīmes izskatījās līdzīgi. Un tikai pēc tam sev par pārsteigumu es pamanīju, ka šī atsauce ir minēta arī izstādes tekstā.
Edgars Gluhovs: Jā, tas ir interesanti – es esmu redzējis to filmu, bet pats līdz tam nekādi nebiju aizdomājies. Iztādes tekstā šo referenci iekļāvu tikai tāpēc, ka vēl divi citi cilvēki pirms tevis norādīja uz šo līdzību. Tā nu es to vairs nevarēju ignorēt. Tas ir brīnišķīgi, ka parādās pašam negaidītas, ārējas references.
Tā varbūt ir sagadīšanās, ka citplanētiešu burti tajā filmā un tavi uroboros izskatās kaut kā līdzīgi, bet vai tu gribētu tajā ielasīt ko vairāk par sagadīšanos? Ja pareizi atceros, citplanētiešu valodas īpatnība filmā bija tāda, ka tai nav laika izteiksmju.
Jā, tā valoda funkcionēja laiktelpā. Man tas ļoti patīk. Kaut kādā mērā tas, protams, saistās ar dažiem šī simbola aspektiem. Protams, tas tā nemaz nebija iecerēts, bet tā sanāca.
Kāpēc tu izvēlējies tieši uroboros?
Izšķirošais brīdis laikam bija pirms dažiem gadiem Romā, kad ieraudzīju ēkas cilnī atveidotu šo simbolu. Tas mani uzrunāja gan estētiski, gan konceptuāli, jo man ir interese gan par tēmām, ar ko vēsturiski saistās šis simbols, gan arī man šķita, ka tas rezonē ar tēmām, ar ko pats jau gadiem strādāju savos darbos. Pirmkārt jau tā ir atkārtošanās, kopija, tāpat arī pašcitāts, atsaukšanās pašam uz sevi – tās ir tēmas, kas man liekas interesantas un svarīgas – jo sevišķi mākslas praksē.
Ja tu mēģinātu rekonstruēt šo darbu evolūciju, vai tu varētu noteikt pirmo būtisko mirkli, kad kāda doma vai iespaids izrādījās noteicoša šim gala rezultātam?
Jā, nu, tas bija tad, kad ieraudzīju šo simbolu... Es jau tobrīd sapratu, ka man tas ir svarīgi un ka es kaut ko ar to darīšu, un veltīju tam daudz pārdomu, bet tad es vēl nezināju, kāds tieši būs gala rezultāts – kā tas izskatīsies, kāda tehnika tiks izmantota un tā tālāk. Kad es nonācu pie tā, ka tā būs druka un kaut kas vizuāls, es sapratu, ka vislabākais veids, kā to izvērst, būtu caur atkārtošanos un kopiju, kas arī tematiski ļoti piestāv tam sižetam. Kļuva skaidrs, ka jāparāda daudzas kopijas, atkārtošanas mēģinājumi, un ka tai jābūt vienīgajai izstādes tēmai – lai tur nebūtu nekā cita. Tam bija jābūt hermētiskam, sevi aptverošam darbam.
Kas nāca pirmais – noruna ar Alisi, ka tev būs izstāde viņas galerijā, vai arī tu ieraudzīji šīs telpas un nospriedi, ka tās ir īstās?
Alisi es pazīstu jau sen, un ideja par sadarbību mums radās vēl pirms es biju redzējis viņas galeriju. No vienas puses, ar to nav nekādu problēmu, jo telpas ir patiešām atbilstošas. Tiesa, paši darbi neprasa nekādu sevišķi specifisku telpu, tāpēc par to satraukties nenācās.
Foto: Kārlis Bergs
Kā vēl viens relatīvi jaunais mākslinieks, kurš izglītojies ārzemēs, Latvijas publikai tu esi samērā mazpazīstams, tāpēc es labprāt uzdotu pāris jautājumus, tā teikt, tevis iepazīšanai. Vai tu identificē sevi kā mākslinieku?
Jā.
Un kā tu nonāci šādā situācijā?
Es domāju, ka katram cilvēkam ir lietas, ko viņš tajā vai citā brīdī neizbēgami sāk darīt. Un tad ir izvēle – vai tu gribi mēģināt ar to tāpat nodarboties, vai arī mēģināt to darīt profesionāli. Jebkurā gadījumā – tas ir kaut kas, ko tu dari. Visi kaut kādā brīdī vai posmā ir nodarbojušies ar mākslu, un daži tajā paliek.
Visi?
Nu jā... Visi bērni taču kaut ko zīmē, ne tā? Bet dažiem tas izvēršas nopietnāk, un vēlāk pāraug profesionālā darbībā. Man tā kļuva par dzīves izvēli, kad izšķīros par labu noteikta veida studijām. Pirms tam es ar zīmēšanu un līdzīgiem meklējumiem nodarbojos tikai privāti. Tad es devos studēt uz Bornmutu, kur mana pirmā izvele bija režija, tomēr pēc kāda laika sapratu, ka tas nav priekš manis. Tas tomēr ir komandas darbs.
Tev ir problēmas sastrādāties ar cilvēkiem?
Nu ne gluži. Man vienkārši patīk savā nodabā kaut ko taisīt.
Kā tu esi pacietis visu to sarakstu ar savām grupas izstādēm?
Grupas izstādēs tev sevišķi nav jāsadarbojas ar citiem. Tu ierodies, tev kurators norāda, kur ir tava vieta...
Tiešām? Tāda ir tava pieredze?
Nu nepārproti, es vienkārši saku, ka tas, atšķirībā no režijas, nav komandas darbs – tas neietver daudzpusēju komunikāciju ar raibu cilvēku grupu. Komunikācija ar kuratoru ir pavisam kas cits.
Kāpēc tu sāki nodarboties ar mākslu, vēl būdams ļoti jauns cilvēks?
Domāju, ka mani vadīja līdzīgi impulsi kā jebkuru bērnu, kurš kaut ko zīmē, vai vecas dāmas, kuras svētdienu pēcpusdienās glezno kaķus. Man liekas, tā ir diezgan bāziska tieksme – kaut ko radīt. Manā gadījumā tie bija ļoti slikti, kičīgi abstraktās glezniecības darbi, bet kaut kas mani dzina tos radīt.
Vai tev ir kādas autoritātes, un vai tās laika gaitā ir mainījušās?
Protams, kā jau visiem tīneidžeriem, savulaik man ļoti svarīgs bija Endijs Vorhols. Viņš joprojām ir svarīgs – pat ja viņa ietekme uz manis paša darbiem ir mazinājusies. Tomēr nav tā, ka man svarīga tikai vizuālā māksla – mani interesē arī mūzikas dizains, arī režija. Arī fotogrāfija, kas galu galā bija nozare, kurā Bornmutā ieguvu bakalaura grādu. Tomēr tā nu sanāca, ka izvēlējos tālāk doties uz Frankfurti studēt mākslu. Tur joprojām ir sistēma, kurā tu visus maģistra studiju gadus pavadi lielākoties pie viena profesora, kas manā gadījuma bija Judīte Hopfa. Man viņa jau iepriekš patika kā māksliniece, un, lai cik tas banāli nebūtu, viņa izrādījās arī laba pasniedzēja.
Labi, tu bērnībā un jaunībā kaut ko gleznoji, un tad izvēlējies studēt mākslu pie labas pasniedzējas. Bet kas ir tas, kas tev tagad ļauj identificēties kā māksliniekam?
Tas ir tas, ko es daru profesionāli. Varbūt reizēm tas gan pašam, gan citiem šķiet pretenciozi, bet nekā citādi jau to nevar pateikt – esmu profesionāls mākslinieks.
Skaidrs, tomēr varbūt ne visiem māksliniekiem tā ir profesija? Tāpat kā ne par visiem profesionāļiem vienmēr ir skaidrs, ka viņi...
Tu gribi teikt, ka ir cilvēki, kas šaubās, vai konkrēti profesionāli mākslinieki ir mākslinieki?
Es nezinu. Tu identificējies kā mākslinieks – ko tev tas nozīmē? Tas nozīmē, ka esi beidzis konkrētas skolas? Vai arī tu vienkārši ievieto sevi vienā no sociāli atzītajām profesiju kastītēm ar konkrētu nosaukumu?
Manā gadījumā, protams, abas šīs lietas spēlē lomu. Un tad ir vēl trešā, kas ir vairāk abstrakta – tas, kā tu pieej lietām, kā tu redzi pasauli... Un ko tu ar to dari.
Labi, ka tu to nosauci, jo izglītība un atbilstība sociāli atzītai profesijai īsti nav pašidentificēšanās – tas ir identifikācija no ārpuses, no sabiedrības skatpunkta. Vai šī pašidentificēšanās ir deklaratīvs akts, vai tomēr kaut kas iekšējs?
Es domāju, ka tam nav jābūt deklaratīvam. Definīcija pieļauj arī iespēju, ka mākslinieks darbus rada tikai pats sev un tos nevienam nerāda. Nē, te drīzāk ir runa par kaut kādu psiholoģisku iekšējo kondīciju... Tai var būt ļoti dažādas izpausmes, bet galu galā pamatā tam, ka tu esi mākslinieks, ir tas, kāds tu esi, kā tu uztver lietas un kādas tev ir tieksmes. Ļoti lielos vilcienos.
Bet kā es kā mākslas patērētājs varu zināt, ka tev ir šī iekšējā kondīcija? Viss, kas man ir, ir tas, ka tu man to saki.
Kā par jebkuru var zināt, kāda viņam ir iekšējā kondīcija?
Nevar. Ne par vienu nevar. Tomēr man gribētos kaut kādu pārliecību, ka tu mani nemuļķo.
Ko tev tas mainītu, ja tu uzzinātu, ka es nemaz nejūtos kā mākslinieks un ka tas viss ir joks? Man liekas, tāds joks būtu diezgan labs mākslas gājiens.
Foto: Kārlis Bergs
Man liekas, ka mūsdienu mākslas vidē publikai ir aizvien lielāka neskaidrība par robežām starp mākslu un nemākslu, māksliniekiem un nemāksliniekiem. Es pieļauju, ka šī sajūta, ka tu tiec muļķots, ir diezgan izplatīta. Jo tevis nosauktos kritērijus var izpildīt arī kāds, kurš ar nodomu uztaisa kaut kādu mēslu, lai parādītu, ka arī tas tiks uztverts kā māksla un tādējādi paņirgātos par laikmetīgo mākslu un tās baudītājiem. To, kāda viņam ir iekšējā psiholoģiskā kondīcija, neviens nevar zināt. Bet cilvēkiem nevēlas, lai izrādītos, ka viņi tikuši muļķoti. Tomēr viņiem jāsamierinās ar šādu nedrošību – ka kāds nejēga viņus čakarē.
Bet es tur nesaredzu nekādu risku! Ja ir cilvēki, kas tā dara, mākslas pasaule no tā tikai iegūst. Risks tur ir tikai tad, ja uztraucamies par publikas pašcieņu, bet man tas neliekas interesanti. Man personīgi patīk tikt apmānītam. Tas ir daudz interesantāk nekā baidīties nokļūt muļķa lomā.
Labi. Pakavēsimies vēl tikai pie tās iekšējās sajūtas vai kondīcijas. Vai tad, kad skaties uz cita mākslinieka darbu, tu spēj uztvert, cik īsta bijusi šī sajūta, iekšējais spriegums vai kas tāds?
Nē, nē. Mākslas darbs un mākslinieks tomēr ir divas nošķirtas lietas. To apliecina fakts, ka ir labi mākslinieki, kas reizēm taisa sliktu mākslu, un slikti mākslinieki, kuriem gadās uztaisīt labu mākslu.
Kā tas iespējams?
Mani ļoti interesē process, pieeja, domāšanas veids, kā mākslas darbs top – vairāk par pašu rezultātu. Process man ir tas, kas atšķir labu mākslinieku no slikta. Tas, kā viņš to dara.Līdz ar to var gadīties, ka gala rezultāts – mākslas darbs – ir kaut kādā ziņā seduktīvs, saistošs, formāli interesants, bet tā autors un viņa intereses mani galīgi nesaista. Un var būt arī otrādi – ka cilvēks, viņa meklējumi un process ir ļoti saistoši, bet gala rezultāts reizēm sanāk diezgan pliekans. Tādējādi – vismaz manā gaumē – var būt labs un interesants mākslinieks, kurš nekad nav neko uztaisījis.
Tu to zīmogu pats izgatavoji?
Nē, viņš tika pasūtīts, tas ir pasūtīts kompānijai, kas tādus izgatavo. Es viņu pasūtīju tādu vecmodīgu – ar koka kātu.
Un tad tu visādi grozīji roku un viņu spiedi?
Jā, ja elkonis ir perpendikulāri, zīmogs paliek savā pilnībā, bet, ja pagriez roku tā vai tā, mainās nospiedums.
Nu, lai kā arī noliktu roku, var piespiest līdz galam.
Jā, bet es viņu negribu spiest līdz galam.
Vai šo darbu radīšana tev sagādāja ciešanas?
Grozot roku, lai spiestu zīmogu, sāka sāpēt locītavas. Un tad vēl rāmēšanas gaitā sagriezu pirkstu.
Šie darbi, protams, darbojas visi kopā. Bet vai tu vari iedomāties, ka paņem vienu – jebkuru – no šiem uroboriem un aizved uz kādu grupas izstādi un noliec kā atsevišķu darbu?
Jā, es domāju, ka katrs darbotos arī viens pats. Citādi, protams, bet darbotos. Bet katrs no šiem darbiem pastāv arī atsevišķi, ārpus tā, ka šobrīd tie izstādīti šādā veidā.
Vai tu teiktu, ka tev ir organiska vajadzība kaut ko radīt?
Nē, es tā neteiktu. Katra darba radīšana drīzāk ir piepūle. Esmu izvēlējies būt par profesionālu mākslinieku, un no manis tiek sagaidīts, ka es kaut ko radīšu. Dažreiz tas man sagādā prieku, bet es neteiktu, ka tā būtu vajadzība. Man tā ir profesijas sastāvdaļa.
Labi, Edgar, paldies tev. Varbūt vēl pēdējais jautājums. Vai vari iedomāties situāciju cilvēku – savā vai citu – dzīvē, kas atgādina čūsku, kura ēd pati savu asti?
Piemēram, cilvēki, kas grauž savus nagus. Tas ir kaut kas ārkārtīgi ikdienišķs, bet, ja par to padomā, tas taču ir brutāls paškanibālisma akts. Un tas ik dienas notiek mums visapkārt – cilvēki ar šādu mazu, ikdienišķu rīcību atgādina par šo seno arhetipu.
