Pašam savs stāsts
Intervija ar poļu fotogrāfu Rafalu Milahu
Auguste Petre
20/02/2018
16. februārī Berga bazārā durvis vēra šobrīd vienīgā laikmetīgajai fotogrāfijai veltītā izstāžu telpa Rīgā – biedrības ISSP galerija. Tās programmā uzsvars likts uz fotogrāfijas kā konceptuālas mākslas formas reprezentāciju, un paralēli izstādēm tiks piedāvātas arī mākslinieku vadītas prezentācijas un diskusijas par šo tēmu.
Pirmā ISSP galerijā skatāmā izstāde ir godalgotā poļu fotogrāfa Rafala Milaha (Rafał Milach) personālizstāde “Džentelmeņu pirmais maršs”, kas veltīta vēsturiskās realitātes pārlikumam mūsdienu formā. Autora kolāžās atklājas viņa pārdomas par nozīmīgiem pagājušā gadsimta notikumiem Polijā un vēlme saglabāt vēsturi dzīvu. Par fotogrāfiju Milahs runā ar lielu pietāti, uzsverot tās daudznozīmību laikmetīgās un vēsturiskās laiktelpas kontekstā.
Caurskatot līdzšinējo Rafala Milaha darbību, viegli secināms, ka Rīgā skatāmās izstādes “Džentelmeņu pirmais maršs” darbi krietni atšķiras no iepriekš radītā. Tas, protams, ir ārkārtīgi vienkāršots atzinums, tomēr ar to vēlos norādīt, ka autors savu tīro fotogrāfijas stilu aizstājis ar teju gleznieciskas vērtības kolāžām. Svarīgākā šo darbu komponente ir stāsts, kas personiskā interpretācijā atklāj fotogrāfijas nozīmi dažādos laikos. Vienlīdz būtiska loma ir krāsai. Tā darbojas kā pievelkošs spēks, kamuflāža, fons. Sava stāsta stāstītājs.
Rafals Milahs. Foto: Kristīne Madjare
Izstāde “Džentelmeņu pirmais maršs” pievēršas nozīmīgu Polijas vēstures notikumu analīzei mūsdienīgā formātā. Kas jūs rosināja pievērsties šādai tēmai?
Pirmkārt, jāsaka, ka šis projekts ir tapis Kolekcja Wrzesinska rezidences programmas ietvaros. Programma norisinājās 2016. gadā Polijas pilsētā Vžesņā, un izstāde ir tajā padarīto darbu un domu procesa rezultāts. Rezidences mērķis bija attēlot vietējās pilsētas vēsturi un laikmetīgos notikumus. Tātad mans kā mākslinieka uzdevums bija savā veidā interpretēt šo mazpilsētu. Laiks, kad es tur uzturējos, bija Polijai ļoti zīmīgs tieši politiskā kontekstā, jo mainījās valdība. Un poļu sabiedrība sāka aktīvi protestēt, nostājoties pret jaunās valdības politiski nekorektajiem lēmumiem. Varētu pat teikt, ka šajā laikā Polija nepārtraukti atradās tādā kā protestējošā stāvoklī. Jutu, ka mans pienākums ir tajā piedalīties ne vien kā pilsonim, bet arī māksliniekam. Nolēmu savā projektā pievērsties dažādu metaforisku vēstures slāņu kombinēšanai. Šis projekts ir kā stāsts, kuru iespējams sadalīt vairākās nodaļās. Pirmā, kā arī vissvarīgākā daļa ir divu esību dalījums. Proti, runa ir par brīvības un miera attiecībām, esamību. Pārējie slāņi, kas iekļauti šajā stāstā, ir atkarīgi tieši no šīm attiecībām.
Publicitātes foto
Pastāstiet nedaudz vairāk, ko domājat ar šiem slāņiem.
Pirmais slānis attiecas uz slaveno bērnu dumpi, kas Vžesņas pilsētā norisinājās laikā no 1901. līdz 1904. gadam – tātad vairāk nekā pirms 100 gadiem. Tolaik šī teritorija atradās Prūsijas sastāvā, un skolēni un viņu vecāki, protestējos pret aktīvo ģermanizāciju, atteicās mācīties no grāmatām vācu valodā. Skolēni protestēja arī pret viņiem vērsto fizisko vardarbību no skolotāju puses. Otrs slānis ir saistāms ar poļu fotogrāfa Rišarda Ščepaņaka (Ryszard Szczepaniak) arhīvu. Viņš dokumentēja Vžesņu, sākot ar 50. gadiem, tātad poststaļinisma laikā. Ščepaņaka atspoguļotais laiks bija despotisks, un vide, cilvēki, kurus viņš fotografēja, bija kādā īpašā veidā atdalīti no nomācošā konteksta. Lai gan viņš izmantoja simbolus, kas raksturīgi šim laikam – piemēram, militāru struktūru vai pilsonisko sabiedrību atspoguļojumu –, viņš to iemanījās darīt neitrāli. Attēlu varoņus viņš ievietoja ļoti vispārinātā, dabiskā kontekstā. Viņš it kā spēlējās ar realitāti, inscenējot dažādas militāras ainas. Tāpēc viņa fiksētajos mirkļos var ieraudzīt karavīrus, kas šauj viens uz otru vai tēmē paši uz sevi. Rišards Ščepaņaks uzdrīkstējās pasmieties par laiku, kurā pats dzīvoja.
Viņš atļāvās izmantot ironiju par platformu mākslas radīšanai.
Tieši tā. Tā ir tāda ironiska un humora pilna attieksme pret darbu, kas savā veidā atspoguļo specifisku Polijas vēstures posmu. Brīvības un miera attiecības novērojamas arī bērnu dumpja kontekstā. Nav pārsteigums, ka jebkura autoritāra politiska režīma ietvaros rodas tieksme pēc pārmaiņām. Bieži vien to panāk ar demonstrāciju palīdzību, arī šis streiks rezultējās veiksmīgi. Tas gan nenozīmē, ka laiks bija mazāk nomācošs – Polija tomēr atradās vācu pakļautībā. Bet protestēšanu cilvēki uztvēra kā brīvības izpausmes iespēju.
Publicitātes foto
Ar politisku un sociālu notikumu reprezentāciju savā fotogrāfijā jūs nodarbojaties jau vairākus gadus. Jūsu darbus caurstrāvo individuāla interpretācija par Austrumeiropas sabiedrību un pārmaiņām, kas to skārusi gados pēc Padomju Savienības sabrukuma. Kā jūs skaidrojat savu interesi par šīm tēmām?
Man liekas, ka katra mākslinieka uzdevums ir reaģēt uz to, kas notiek mūsdienu vidē. Un šobrīd mēs dzīvojam politiski ļoti saspringtā laikā. Līdz ar to daudzas mūsu dzīves sfēras un ikdienas parādības šķiet zaudējušas nevainību, pat iespēju būt neitrālām. Konteksts ir ārkārtīgi nozīmīgs arī jebkuram cilvēkam, kurš nodarbojas ar vizuālo mākslu. Man būtiska ir tieši spēja komunicēt ar vizuālu formu palīdzību, tādēļ liekas loģiski reaģēt un komentēt to, kas notiek mums visapkārt.
ISSP galerijas un Rafala Milaha izstādes atklāšana. Foto: Kristīne Madjare
Ko jums personīgi simbolizē “Džentelmeņu pirmais maršs”?
Tā ir manu baiļu, nepieciešamību un vēlmju manifestācija vienlaikus. Tāda kā metaforiska sabiedrības un laika reprezentācija. Tā ir mana izpratne par pagājušo gadsimtu, šiem konkrētajiem notikumiem, par kuriem ir mana izstāde. Mūsdienu acīm skatoties, vēsture šķiet pat diezgan vilinoša. Kā tāds saistošs stāsts, kas liekas visiem saprotams un vienkāršs. Bet patiesībā šajā stāstā slēpjas tik daudz dažādu slāņu, kas itin nemaz nav vilinoši un krāsaini. Tie atklāj vēsturi no cita skatu punkta.
Vai tādēļ šajos konkrētajos darbos izmantojat spilgtās krāsas? Lai saistošā veidā manipulētu ar skatītāju, it kā norādot uz stāsta daudzslāņainību?
Jā, tā varētu teikt. Savā ziņā krāsas ir kā kamuflāža. Ļoti spēcīgs maskēšanās veids, kas formāli tiecas mūs savaldzināt, tai pat laikā atklājot tik daudz ko jaunu un negaidītu. Tikko kā mēs ļaujamies šai manipulācijai un saskatām stāsta fonu, mēs arī spējam ļauties attēla analīzei un izzināt daudzos slāņus, kas slēpjas katrā no bildēm.
Foto: Kristīne Madjare
Izstādē skatāmie darbi radīti kolāžas tehnikā. Šādu vizuālās izpausmes formu tik plaši izmantojat pirmo reizi. Vai arī kolāža, jūsuprāt, ir sava veida manipulācija?
Šajā gadījumā kolāža ir radošā procesa rezultāts. Mana sākotnējā ideja bija darboties tikai ar arhīvos pieejamajiem materiāliem un pašam neradīt jaunus attēlus. Mēs atrodamies tādā attēlu pārpilnības varā. Strādājot pie projekta, es tomēr radīju arī jaunas bildes, tomēr pamata bāze bija arhīvā atrastie attēli. Tādēļ izvēlējos kolāžu. Vēlāk tam pievienojās arī motivācija radīt tādu iedomātu telpu, kurā norisinātos vēsturisku faktu pārtulkošana abstraktā, metaforiskā līmenī.
Tādā ziņā kolāža ir pateicīga vizuālās mākslas forma – arī manis minētā kamuflāža tajā iedarbojas daudz veiksmīgāk. Tieši šīs spilgtās krāsas liek mums justies ērti brīžos, kad patiesībā vajadzētu izjust diskomfortu.
Jūs nodarbojaties arī ar dokumentālo fotogrāfiju. Vai jums kā fotogrāfam būtiskāk ir fiksēt realitāti, kurā dzīvojam, vai radīt šo vidi no jauna?
Grūti teikt, man šķiet, ka vienlīdz svarīgas ir abas pieejas. Ja šāda fiksācija vai realitātes reprezentācija vispār ir iespējama. Patiesībā jau viss ir kāda cita radītas projekcijas rezultāts, tāpēc man ir grūti pilnībā noticēt realitātes reprezentācijai kā tādai. Pat darbojoties dokumentālā foto lauciņā, es vairs netiecos apgalvot, ka fotogrāfija spēj fiksēt īstenību. Tas ir diezgan interesanti, jo lielākoties mēs vēl aizvien uzticamies fotogrāfijai un tās radītajam attēlam. Es drīzāk sacītu, ka tiecos radīt vai interpretēt to, kas atrodas man visapkārt. To, ko redzu, konceptuāli cenšos pārtulkot vizuālā formā. Tomēr jāsaka, ka tas vienmēr ir pārdomu procesa rezultāts. Radoša pārdomu procesa rezultāts, bet cieši saistīts ar kontekstu.
Publicitātes foto
Šis ir laiks, kad teju ikviens atļaujas sevi saukt par fotogrāfu un popularizē vizuālās dienasgrāmatas sociālajos portālos. Jūs, neskatoties uz to, turpināt uzticēties drukātai grāmatai, esat vairāku fotogrāmatu autors.
Grāmatu allaž esmu uztvēris kā savu projektu pilnīgāko iemiesojumu. Kopš sāku nodarboties ar fotogrāfiju, es arvien esmu piedalījies izstādēs, un, atšķirībā no pirmajiem projektiem, šobrīd izstādes vidi tiecos veidot daudz apzinātāku. Izstādes pārcelšana grāmatā man ir ļoti īpašs process. Savos pēdējos projektos esmu attālinājies no personisku stāstu rādīšanas, pievēršoties mehānismu jeb sistēmu izpētei. Mani interesē sistēmas, kurās cilvēki iekļaujas paši pret savu gribu. Grāmata ir īpašs komunikācijas veids, kas no jauna rada nepieciešamo intimitāti. Tas ir medijs, kas respektē pašu darbu, dod tam nepieciešamo telpu un iespēju veidot personiskas attiecības. Man ļoti patīk grāmatas.
