Gleznā visi meli ir redzami
Intervija ar igauņu mākslinieku Jānu Tomiku
06/03/2018
Līdz 12. aprīlim Mūkusalas Mākslas salonā apskatāma pazīstamā igauņu mākslinieka Jāna Tomika (Jaan Toomik, 1961) personālizstāde "Žestu teātris", kuru iekārtojis kurators Andris Brinkmanis. Tajā apskatāmi galvenokārt pēdējos desmit gados radītie darbi – pāris videodarbi un skulptūras, taču pārsvarā gleznas. Desmit gadi nav patvaļīgi izvelēts laika nogrieznis, jo 2008. gadā Tomiks ar personālizstādi Rīgā viesojās pirmoreiz – runa, protams, ir par "Neredzamajām pērlēm" Rīgas Mākslas telpā.
Tomiks pamatoti uzskatāms par Igaunijas mūsdienu mākslas klasiķi. Pēc Padomju Savienības sabrukuma viņš kļuva par vienu no pirmajiem Baltijas māksliniekiem, kas izpelnījās starptautisku atzinību Rietumos. Lai arī savus darbus Tomiks veido visdažādākajos medijos un tehnikās, slavenākie laikam jau ir viņa videodarbi ("Ceļā uz Sanpaolo", "Dejojot ceļā uz mājām") un īsfilmas (Communion, Oleg, Landscape with many moons). Daudzos no šiem darbiem Tomiks piedalās pats – arī savā atpazīstamākajā video "Tēvs un dēls" (1998), kurā mākslinieks kails slido pa aizsalušu Baltijas jūru, fonā skanot reliģiskai dziesmai paša Tomika desmitgadīgā dēla izpildījumā. Tāpat tas ir arī "Žestu teātrī" apskatāmajā videodarbā Untitled, kurā cienījamā vecuma mākslinieks pats izpilda kaskadiera cienīgu triku.
Ar ko šī izstāde ir īpaša?
Te ir vērojams dažādu mediju sajaukums: lielākoties es esmu video mākslinieks, bet te var redzēt arī manas gleznas un pat skulptūras. Piemēram, šī, kas saucas "Viesis no Togo", ir estētiski neglīta konstrukcija, kas man prasīja daudz laika, bet esmu priecīgs, ka to izveidoju.
Jūs esat bijis Āfrikā?
Man ir draugs no Togo, kurš man to atsūtīja.
Svarīgākais izstādes jēdziens laikam ir žests. Kur šajā skulptūrā ir žests?
Nav jau teikts, ka katram darbam noteikti jāietver kāds žests.
Nu labi. Bet kas tas ir un kāpēc tas ir svarīgs?
Man žests – tā ir reakcija. Mums ir kaut kā jāreaģē uz impulsiem. Žests ir šāda reakcija. Kāds, kurš nereaģē, ir vienaldzīgs, apstājies savā attīstībā. Un caur katru žestu mēs ļoti daudz pasakām par sevi. Tā ir svarīgākais, ko man gribas pateikt par žestu. Andris Brinkmanis izstādes aprakstā, protams, par to runā citādi – daudz sociālākās kategorijās. Es arī varētu tā runāt, bet labāk ir, ka jūs iegūstat divas perspektīvas. Tā man ir mazliet eksistenciāla kategorija, bet vienlaikus allaž cenšos tam eksistenciālismam piešaut arī kaut kādu ironiju. Citādi var kļūt pārāk nopietns. Un, kad tu kļūsti pārāk nopietns, tu uzreiz kļūsti smieklīgs. Un, lai tas nenotiktu, mākslā nozīmēm jābūt ambivalentām.
Bet kādā ziņā eksistenciāla?
Tādā, ka šie darbi koncentrējas uz cilvēku sāpēm un ciešanām ar zināmu metafizisku dimensiju. Un žests ir kaut kas, kas šīs lietas pauž, žestā tās ir nolasāmas. Piemēram, šī te saucas "Tikšanās krēslas stundā". Laikos, kad elektrības vēl nebija, cilvēkiem bija ierobežots laiks, lai darītu noteiktas lietas, satiktos, sarunātos, būtu nomodā. Man patīk manu gleznu reālismu papildināt ar dažādu stilu un tehniku sajaukumu. Šo te sauc "Ģimenes lietas", darbs ar nedaudz izteiktāku naratīvu... Gleznošana man kaut kādā ziņā ir arī praktiska vajadzība, jo tas ir ļoti meditatīvs process. Tu tajā esi ļoti klātesošs. Veidojot video vai filmu, starp tevi un darbu ir daudz lielāka distance – tur darbojas pārāk daudz citu faktoru un problēmu, tur ir iesaistīti citi cilvēki... Gleznošana sniedz cita veida enerģiju un sublimāciju, kas ir veselīga. Man ir svarīgi to darīt.
Tieši gleznot – nevis vispār taisīt mākslu.
Nu, protams, kā jau mūsdienu māksliniekam man jāspēj ikreiz būt fleksiblam un katrai idejai izvēlēties vispiemērotāko mediju. Ja gleznošana man ir kā meditācija, tad videodarbs ir pielīdzināms dzejolim. Filmai piemīt prozai vai garai poēmai raksturīgs naratīvs, bet īsi videodarbi, kādus es mēdzu taisīt, atgādina dzejoļus vai dzejoļu fragmentus. Piemēram, šis video. Tas cilvēks tur esmu es pats. Tā bija vienreizēja performance un no manas puses prasīja pamatīgu gatavošanos un treniņus. Bedre bija noslēpta no skatītājiem, viņi nezināja, kā kritiens beigsies, un tieši šis vienreizīgums, manuprāt, veido visnotaļ poētisku ainu. Protams, gleznošanai ir priekšrocība pār video vai performancēm, tai ir lielāka brīvība kāpt ārpus reālisma robežām – kā šajā it kā socreālistiskajā gleznā, kurā esmu attēlojis dabā neiespējamu situāciju. Man allaž ir bijis svarīgi radīt ambivalentus, daudznozīmīgus, universāli iedarbīgus darbus. Idejas es gūstu spontāni, no dažādiem iespaidiem, dažkārt no sapņiem. Lūk, teiksim, šī... Par iedvesmu tai kalpoja kāda igauņu dzejnieka izteikums, es pat neatceros, kura... Bet viņš teica, ka cilvēka dzīve ir kā dūmu strūkla, kas pamet skursteni.
Jums pirms desmit gadiem jau bija izstāde Rīgā.
Jā, tā ļoti atšķīrās no šīs. Pirmkārt, tā bija daudz lielāka. Tajā es varētu atļauties ievietot savas īsfilmas, vairākas lielākas instalācijas. Gleznas, kas bija apskatāmas toreiz, bija daudz abstraktākas. Bet šajā izstādē es vairāk koncentrējos uz figurālismu un cilvēka lomu visā šajā dzīves teātrī, kur cilvēks mēģina izspēlēt dažādus žestus.
Kā esat mainījies jūs un jūsu prioritātes šajos desmit gados?
Dzīve mainās nemitīgi. Es pats tai mēģinu palīdzēt, visu laiku mainot pieejas un tehnikas, un to vēl papildina fakts, ka esmu diezgan nepacietīgs cilvēks. Es nevaru ilgstoši strādāt vienā un tajā pašā medijā. Iespējams, esmu kļuvis intravertāks, bet varbūt tas raksturīgs visai manai paaudzei... Mans ceļš šajā dzīves posmā ir sašaurinājies. Mani vairs neinteresē daudzas lietas, kas agrāk interesēja. Tagad man ir citas intereses un citi riski.
Ar ko jūs savā mākslā riskējat? Ar veselo saprātu?
Kā lai saka... Mūsdienās viss ir ļoti ātrs un virspusējs – lielā mērā pateicoties internetam. Bet, ja apsēžaties gleznot, ir jāpārkāpj citā koncentrācijas līmenī. Tam jāvelta daudz laika un enerģijas. Glezniecība nav mūsdienīgs medijs – tā liek izkāpt no sava laikmeta un nostāties dažādu laikmetu krustcelēs. Manuprāt, tas ir svarīgi. Tur cilvēks pietuvojas stāvoklim, kādā prāts atrodas tajā netveramajā brīdī starp nomodu un sapni – tas ir vislabākais laiks, kad tvert interesantas idejas.
Kā jūs piefiksējat idejas, kas gūtas šajā stāvoklī? Tās ir ļoti viegli aizmirst.
Kaut kāda sajūta, kaut kāda atmiņa paliek, pat ja galvenais saturs tiek aizmirsts. Un mākslinieks ir ļoti jutīgs dzīvnieks. No šādos stāvokļos "pienākušām" idejām paliek kaut kāda sajūta, kaut kāds nospiedums, kuru pēc tam var analizēt, sintezēt. Laika gaitā var mainīties detaļas, bet mākslinieks ir cilvēks, kurš šo sākotnējo sajūtu, nospiedumu spēj saglabāt, iznest cauri visam procesam līdz pat beigām. Piemēram, liela glezna prasa daudz laika, un forma vai priekšstats, kas to sākotnēji motivēja, līdz beigām, protams, būs mainījies. Tas nav kā pasūtījuma mākslas darbos, kur jau sākumā skaidri zināms, kas jāuztaisa. Te arī parādās risks – tu nekad nezini, kur beigās nonāksi. Manā radošajā darbībā spontanitāte ir ļoti svarīga. Tā ir svarīgāka nekā precizitāte un pabeigtība – labāk būt paviršam, bet mēģināt saglabāt sākotnējo sajūtu.
To var redzēt, paskatoties uz gleznas "Tikšanās krēslas stundā" labo augšējo stūri. Kas tas ir, pēdējās dienasgaismas paliekas? (Smejas.)
Jā, varbūt! Bet var arī būt, ka tur redzams stūrītis no iepriekšējā gleznojuma, kam es šo uzgleznoju pa virsu. Visticamāk, man vienkārši apnika, un es nolēmu, ka darbs ir pabeigts. Es varu gleznot arī ļoti akadēmiski un reālistiski, bet man tas ir par tīru, par sterilu.
Vai jūs praktizējat apzināto sapņošanu?
Senāk es mēģināju to darīt, bet nu jau labu laiku vairs ne. No visādām garīgajām praksēm mani daudz vairāk interesē dzenbudisms, kas noteikti ietekmē manu šī brīža mākslu. Manuprāt, arī interese par žestu kā spontānu, bet tomēr ilgi gatavotu, ilgi “briedinātu” aktu, nāk no turienes. Piemēram, šis kritiens, kas redzams video – es tam gatavojos ļoti ilgi, bet tad tas notika, vienā mirklī bija cauri un nekad netiks atkārtots.
Vai iedvesma ģimenes dzīves gleznai nāk no jūsu personīgās pieredzes?
Jā. Māksliniekam ir grūti izbēgt no personīgās pieredzes, personīgās dzīves atspoguļojuma darbos. Protams, tajā gleznā ir arī daudz simbolisma. Man kaut kā neizdodas no tā simbolisma tikt prom. Pat tad, kad mēģinu gleznot abstrakti, man tas nesanāk.
Bet jūs gribētu?
Jā, protams. Es gribētu būt neitrālāks, bet gleznošanā tas ir grūti. Kāpēc arvien mazāk mūsdienu mākslinieku nodarbojas ar glezniecību? Tāpēc, ka glezniecība atkailina. Atkailina mākslinieku. Gleznā viss ir redzams – tā par viņu pastāsta visu. Tas nav kā video, kur starp tevi un mediju ir daudz lielāka distance. Bet gleznā redzama katra kļūda, katra emocija. Un mūsdienās cilvēki, jo sevišķi jauni cilvēki, no emocijām baidās. Viņi baidās atkailināties.
Dažas no gleznām liek domāt, ka jūs ir ļoti ietekmējis Hopers.
Iespējams, vairāk nekā citi, jā... Tomēr es neteiktu, ka viņš ir mans favorīts vai lielākā ietekme. Jā, varbūt, ja skatāmies uz "Ģimenes dzīvi", to tiešām var redzēt... Bet mani ir ietekmējis viss. Es arī pasniedzu mākslas akadēmijā, man ir adekvātas zināšanas par mākslas vēsturi. Jaunībā es gleznoju ļoti avangardiski, bet tagad, ja aizeju uz galeriju, mani vairāk interesē iet paskatīties klasiku – Velaskesu vai Karavadžo... Velaskess noteikti ir arī viena no manām lielākajām ietekmēm. Vēl arī daži metafiziskie gleznotāji, kā Sironi vai de Kiriko... vai Karlo Karra.
Jūs publiski mēdz dēvēt par starptautiski pazīstamāko Igaunijas mūsdienu mākslinieku.
Tas tā bija, bet vairs nav. Tagad ir vairāki jaunie mākslinieki, kas noteikti ir pazīstamāki. Es arī pats vairs nedarbojos tik aktīvi kā deviņdesmitajos gados.
Bet kāpēc jūs izpelnījāties šādu atzinību?
Manuprāt, es vienkārši gadījos īstajā vietā un īstajā laikā. Protams, man ir arī kaut kāds talants. Bez talanta tas nebūtu iespējams.
Ļoti tumšā laikmetā varbūt būtu.
Nu, jā, iespējams... Vēl es biju spējīgs veikt nepieciešamo risku.
Un atkal – ko jūs ar to domājat?
Es mēģinu uztaustīt sevis robežas un tās pārbaudīt. Tas video ar kritienu bija visādā ziņā riskants pasākums – gan fiziskā, gan konceptuālā ziņā... Bet, jāatzīst, man šobrīd ir diezgan grūti šādi padziļināti runāt par sevi. Manā dzīvē šobrīd ir pārdomu un pārmaiņu periods. Man jāmainās, lai varētu iemantot lielāku mieru un atbrīvotību. Esmu mēģinu atteikties no liekā, esmu beidzis vairākas attiecības un atteicies no dažādām lietām un sajūtām. To var labi redzēt manos darbos, kas izstādīti šeit. Šis raupjais glezniecības stils, šī primitīvā skulptūra stāsta par manu iekšējo stāvokli pēdējos gados. Kas zina, pēc gadiem pieciem mani darbi izskatīsies pavisam citādi.
Ko jums nozīmē būt māksliniekam? Ko tas sevī ietver? Bez tā, ka tā ir profesija.
Pirmkārt, nu jau es esmu par vecu, lai būtu kas cits. Es vairs nevaru mainīt profesiju. Nevaru sacensties ar jaunatni visādās datoru lietās un tā tālāk. Un manā vecumā ir grūti būt māksliniekam, jo ir arvien grūtāk atrast kaut kādu motivāciju, interesi ar kaut ko nodarboties. Arvien mazāk lietas šķiet interesantas. Man ir piecdesmit seši gadi. Jums ir cik – trīsdesmit?
Divdesmit septiņi.
Tas ir labs laiks. Interesants laiks. Kaut kas jums vēl būs jauns, kaut kas jums būs pirmoreiz, kaut kas, kā dēļ jums nāksies mainīt pieeju dzīvei. Bet es... Es vairs nevaru darīt daudzas lietas. Taču tās, ko varu, es varu darīt daudz dziļāk. Izvēļu loks ir sašaurinājies, taču ir parādījusies iespēja tajā, ko dari, iet iekšā dziļāk.
Kas ir šīs dažas lietas, kas vēl palikušas, kas jums ir svarīgas?
Ļoti svarīgs ir iekšējais miers. Es to vēl meklēju. Es cenšos atklāti paskatīties uz kļūdām, ko esmu savā dzīvē pieļāvis, un vairāk tās nepieļaut.
Vai tas nav mazliet utopisks uzstādījums?
Nē, es domāju, ka pieredze šeit palīdz – vismaz runājot par tām kļūdām, ko esmu jau pieļāvis. Manuprāt, es spēju tās neatkārtot. Vai varbūt precīzāk būtu teikt tā – es, tāpat kā visi cilvēki, joprojām reizēm atkārtoju savas kļūdas, bet es no tā esmu noguris. Un es to apzinos. Šajā ziņā varbūt esmu pavirzījies soli tālāk par daudziem citiem. Un šī apzināšanās man ļauj nojaust, ka iespējams justies arī citādi, ka kaut kur pastāv vēl cits stāvoklis.
Vai tas, ka esat mākslinieks, jums palīdz šajā ziņā tikt tālāk par cilvēkiem, kuri no savām kļūdām nemācās?
Jā, jā. Es nelabprāt nošķiru kaut kādu "manu dzīvi" no "manas mākslas". Mākslinieks – tā ir manas dzīves forma.
Un vai jūs varat raksturot, ko tieši šī forma sevī ietver? Nezinu, kādas divas trīs pazīmes?
Varu mēģināt. Tā ietver, pirmkārt, labi trenētu, jūtīgu uzmanību pret iespaidiem. Vēl viena lieta varētu būt labi trenēta intuīcija. Trešā – centieni vienmēr būt "svaigam", izvairīšanās no iestigšanas aizspriedumos un stereotipiskā domāšanā. Spēja parastas, vienkāršas lietas ieraudzīt kā no jauna. Tas, protams, ir mazliet klišejiski, bet tā ir mana godīgā atbilde uz jūsu jautājumu.
Kā iespējams trenēt savu intuīciju?
Tas nāk kopā ar pārējām lietām – trenējot savu uzmanību, sanāk arī būt uzmanīgākam pret savām iekšējām sajūtām. (Domā.) Redziet, mākslinieks ir ļoti jūtīga persona, viņu daudz kas iespaido. Tādā situācijā ir ļoti grūti saglabāt sevī kaut ko, kas esi tu pats, kas nav iespaidots. Bet tas ir vajadzīgs. Jo sevišķi mūsdienās, kad viss ir tik vienādots un ir tik maz oriģinalitātes... Ir ļoti grūti saprast, kas ir tevis paša, kas nāk no tevis un kas – no ārpuses. Kas ir tava oriģinalitāte. Bet trenēta intuīcija uzceļ tevī iekšā tādu kā žogu, kas palīdz to pamanīt.
Vai tāpēc jūs pievērsāties dzenbudismam?
Padomju Savienības beigu posmā tas vienkārši bija ļoti populārs. Bet, protams, jā, tas ir palīdzējis domāt šajā virzienā.
Labi. Uzmanīgums, intuīcija, būšana svaigam. Bet tās tomēr ir tādas apziņas dzīvi raksturojošas kategorijas. Vai būt māksliniekam nenozīmē arī kaut ko radīt – kaut ko ārpus sevis, kaut ko parādāmu?
Protams, būt māksliniekam nozīmē manipulēt ar savām sajūtām, tomēr pirmajai allaž jābūt sajūtai – tam, kas rodas šajā prāta stāvoklī, ko raksturo uzmanīgums un tā tālāk. Un tad jau jādomā, ko ar šo sajūtu iespējams iesākt dotajā kontekstā. Bet tai jānāk, tā teikt, no sirds.
Bet vai visas šīs institucionālās lietas – izstādes, savu gleznu un citu darbu izrādīšana – vai jūs to darāt tāpēc, ka jūtat vajadzību savus darbus kādam parādīt? Vai to vienkārši ietver jūsu profesija?
Abējādi. Vienkārši atbildot – dzīve ir diezgan garlaicīga. Un māksla ir veids, kā no garlaicības izbēgt. Kaut kas ir jādara, lai no tās garlaicības izbēgtu.
Bet jūs varētu savu dzīvi padarīt interesantāku, visu šo radot un glabājot savā darbnīcā. Nevienam nerādot.
Jā, bet varbūt kādam no tā rodas kādas tālākas asociācijas un tiek radīts vēl kas jauns? (Domā.) Redziet, mākslā ir grūti melot – jo sevišķi glezniecībā. Viss tur ir redzams. Ja jūs mēģināt savā mākslā melot, profesionāļiem tas ir labi redzams. Bet es šajā dzīves posmā neko īpašu citu darīt nevaru – tas, ko redzat šajā izstādē, esmu es. Varbūt pēc gada viss būs citādi, un mana māksla būs pavisam citāda. Tas atkarīgs no manas iekšējās attīstības. Bet visapkārt ir arī diezgan daudz mākslas, kas mēģina manipulēt ar skatītāju. Daudzi cilvēki mākslu izmanto kā komunikācijas līdzekli, un komunikācijā melots tiek biežāk. To var just, esmu redzējis daudz šādu piemēru. Varat melot savai meitenei, ka viņu mīlat – tas nav grūti. Bet mākslā samelot ir ļoti grūti.
Kāpēc jūs jaunībā izlēmāt studēt mākslu un kļūt par mākslinieku?
Grūti teikt. Noteikti bija kādi konkrēti noteikumi, kas uz to motivēja, bet jāņem vērā arī tas, ko teicu jau iepriekš, – dzīves garlaicība. Bet, ja esat ļoti emocionāls cilvēks, jūsos ir daudz iekšējās spriedzes, kuru nepieciešams kaut kā sublimēt. Protams, es varētu būt arī biznesmenis, bet tas man nešķiet tik interesanti, un tas arī neļautu man pienācīgi sublimēt to iekšējo spriedzi. Māksla nav racionāla. Ar to nodarboties nozīmē staigāt pa iracionālā valstību. Mākslā ir daudz iracionālas enerģijas.
Es pieņemu, ka jūs esat ateists.
Es nezinu. Par kādu dievu mēs runājam? Es saprotu, ka šī realitāte nav vienīgā. Taisīt mākslu ir viens veids, kā piekļūt citām realitātēm. Cilvēks ir daudzslāņains radījums, un māksla palīdz labāk ieraudzīt tos dziļākos slāņus. Tā man šķiet.
Kāpēc jūs izvēlējāties šeit, Mūkusalā, izstādīt tieši šos darbus, nevis citus?
Tie vienkārši ir mani nesenākie darbi, daudzi no tiem nav tikuši izstādīti. Man nepatīk taisīt retrospektīvas – vēlos parādīt rezultātus, kas radušies pēdējā laikā.
Vai jūs cerat uz kādu noteiktu reakciju no publikas?
Nē, ne īpaši. Jūtos diezgan droši par to, ko sava māksla mēģinu pateikt. Man tomēr aiz muguras ir gara karjera mākslā.
Izstādes anotācijā ir iemesti vairāki filozofijas klasiķu vārdi.
Tā ir kuratora atbildība, ne mana. Es esmu dažus no viņiem lasījis, bet kopumā tā teksta autors ir kurators, un tā ir viņa interpretācija. Un man bija ļoti interesanti redzēt, kā viņš uztver manu mākslu. Piemēram, Igaunijā daži kritiķi ir pie manis jau tik ļoti pieraduši, ka vairs nespēj uz maniem darbiem paskatīties, tā teikt, svaigām acīm. Viņu skatienu aizmiglojis tas, ko esmu darījis iepriekš. Tāpēc sadarbība ar Andri Brikmani bija ļoti interesanta.
Pēdējais jautājums. Šo un jūsu iepriekšējo izstādi Rīgā šķir desmit gadi. Kas no jūsu kā igauņa perspektīvas Rīgā ir mainījies? Un vai tas ir uz labu vai sliktu?
Man ar Rīgu ir ļoti īpaša saikne. Tā ir viena no manām mīļākajām reģiona pilsētām.
Kāpēc?
Jo tā ir metropole. Tallina, iespējams, ir mūsdienīgāka, bet tā nav pilsēta vārda city tiešākajā nozīmē. Rīga ir city. To var just. Tā ir ārkārtīgi interesanta. Daudz interesantāka arī par, piemēram, Helsinkiem un Stokholmu, kas ir galīgi garlaicīgas pilsētas. Šeit es jūtos ļoti labi. Dažkārt es te atbraucu tāpat vien. Katru gadu sanāk kādas trīs reizes atbraukt. Es, starp citu, uztaisīju to baletdejotāja Māra Liepas skulptūru pie operas – to arī bija jābrauc atvērt. Rīga ir ļoti kosmopolītiska, tai ir dažādas sejas, tā nav pārlieku tīra. Tallina turpretim kļūst pārāk eiropeiska.
Nu labi. Bet kas ir mainījies šajos desmit gados?
Tā kā es te braucu tik bieži, esmu jau gandrīz kā vietējais, tāpēc pārmaiņas ir grūtāk pamanīt. Laikam tūristu ir kļuvis vairāk. Bet ir atvērušās arī daudz jaunu, interesantu vietu. Rīgā – un vispār jums te, Latvijā, – valda patīkami bohēmiska atmosfēra. Tallinā tādas pietrūkst. Uzturēšanās Rīgā man pēdējos gados noteikti ir palīdzējusi.
