Indijas laikmetīgās mākslas aculieciniece
09/02/2012
Holija Brakenberija (Holly Brackenbury) ir izsoļu nama Sotheby’s Indijas mākslas nodaļas direktore un spēlējusi būtisku lomu šī reģiona mākslas tirgus izveidē Londonā un Ņujorkā. Mūsu sarunā, kas notika Indijas laikmetīgās mākslas mesē (India Art Fair), pie kuras atbalstītājiem Sotheby’s lepojas sevi pieskaitīt, Holija atzina, ka šis reģions viņu ir vilinājis vienmēr. Taču īstā “mīlas dēka” sākusies viņas pirmajā ceļojumā uz Indiju – un turpinās vēl šobaltdien.
Mums būtu ļoti interesanti uzzināt jūsu viedokli par Indijas laikmetīgās mākslas mesi India Art Fair. Kādas ir jūsu domas par šo mesi un kādi ir jūsu spilgtākie iespaidi šīgada forumā?
Indijas laikmetīgās mākslas mese norit jau ceturto reizi (sākotnēji tā tika rīkota ar nosaukumu Indijas mākslas samits – India Art Summit), un tā ir ļoti interesanta, jo ik gadu nepārprotami ir redzams, ka mese ir augusi un iegūst arvien izteiktāku starptautisku raksturu. Tas ļoti lielā mērā arī atspoguļo vispārējo mākslas tirgus attīstības virzienu.
Domāju, ka mese veiksmīgi vienuviet apkopo dažādos mākslas pasaules elementus – kuratorus, māksliniekus, kolekcionārus, galeristus un izsoles, piedāvājot tiem kopīgu platformu ideju apmaiņai. Un pateicoties tam, ka līdztekus galeriju izstādēm meses ietvaros norit arī tādas programmas kā Oratoru forums (Speakers’ Forum) un Kolekcionāru loks (Collectors’ Circle), tā pilda arī sava veida izglītojošo funkciju, iepazīstinot ar dažādiem laikmetīgās mākslas aspektiem. Man ir liels prieks atbalstīt tik brīnišķīgu pasākumu.
Kā jūs aprakstītu Indijas mākslas nacionālo identitāti? Vai tāda vispār pastāv?
Indijas mākslas nacionālā identitāte ir jautājums, kas atsevišķus māksliniekus nodarbinājis jau kopš šīs valsts neatkarības pasludināšanas. Dažos gadījumos mūsdienu indiešu mākslas attīstību tiešā veidā ir ietekmējuši savas balss vai atšķirīgas identitātes meklējumi. Daži mākslinieki ir mēģinājuši pārņemt zināmus Rietumu mākslas aspektus, citi – atgriezties pie tradicionālajām indiešu mākslas formām, tikai atrodot tām jaunu pielietojumu, veidojot savu mākslas valodu.
Es teiktu, ka šodien Indijā tāpat kā visur citur mūsdienu pasaulē, daudzi no laikmetīgajiem māksliniekiem runā vienā, kopīgā starptautiskā valodā. Ļoti grūti tā precīzi norādīt, ka, lūk, šim māksliniekam ir nacionālā identitāte. Pasaulei, kurā mēs dzīvojam, piemīt izteikti globāla daba. Nepārtraukti saskaroties ar internetu un pārējiem medijiem, mākslinieki šodien strādā daudz citādākos apstākļos nekā pirms četrdesmit vai piecdesmit gadiem. Šī situācija radījusi daudz starptautiskāku mākslas formu, un mākslinieki bieži runā vienā valodā. Tas piesaista arī ārvalstu kolekcionārus. Manuprāt, mākslinieki vairs netiecas atrast savu nacionālo identitāti. Nedomāju, ka tas viņiem šķiet tik ārkārtīgi svarīgi kā pirms piecdesmit gadiem.
Tomēr nacionālā identitāte ir īpatnība, kas ļauj atšķirt viena reģiona māksliniekus no visiem pārējiem.
Ja jūs šodien parunājat ar lielu daļu no vadošajiem mūsdienu indiešu māksliniekiem, kļūst skaidrs, ka viņi nevēlas tikt pieskaitīti kādai kategorijai. Viņi grib, lai viņus uzskata vienkārši par laikmetīgajiem māksliniekiem. Tirgus attīstība gājusi tādu ceļu (un šis tirgus neapšaubāmi attīstījies samērā īsā laikposmā), ka sākotnēji tiešām bija nepieciešamība to sadalīt kategorijās, un tāpēc arī mēs rīkojam atsevišķas Indijas mākslas izsoles. Tas bija nepieciešams, jo tā nu šie mākslas tirgi attīstās. Taču tagad mēs redzam, ka atsevišķi mākslinieki, kuru darbi līdz šim tika piedāvāti Indijas mākslas izsolēs, ir nonākuši starptautiskajā laikmetīgās mākslas apritē. Domāju, ka tā notiks arvien biežāk.
Indiešu mākslinieki mūsdienās izstāda savus darbus visā pasaulē. Nedomāju, ka viņi obligāti vēlas tikt pieskaitīti pie “Indijas mākslas” pārstāvjiem. Interesanti, ka pēdējā laikā Rietumos notikušas vairākas izstādes, kurās vienkopus savākti visi Indijas laikmetīgās mākslas skaļākie vārdi. Bet daudzi no šiem māksliniekiem labāk vēlētos sarīkot personālizstādi vai varbūt piedalīties kādā izstādē kopā ar Rietumu māksliniekiem – proti, tikt uzaicinātiem vienkārši savas mākslas dēļ, nevis tāpēc, ka nāk no Indijas.
Izsoļu nami tomēr “piekarina” viņiem šīs birkas.
Tā ir, jo tāds vienkārši ir mākslas tirgus. Starptautiskā Indijas mākslas tirgus pamati tika likti tikai 2005. gadā. 2000. gadā mēs sarīkojām pirmo mūsdienu indiešu mākslas izsoli, un neilgi pirms tam notika arī [divas] privātas izsoles no Hervicu kolekcijas fondiem. Tas vēl ir ļoti jauns tirgus, un šos māksliniekus vienkārši vēl nevar izlikt starptautiskajā arēnā. Tirgum ir jāattīstās, izejot caur šīm kategorijām.
Kā Indijas laikmetīgās mākslas tirgus mainījies kopš 2005. gada, kad notika Sotheby’s pirmā modernās un laikmetīgās indiešu mākslas izsole?
No 2005. līdz 2007. gadam mēs vērojām ļoti spēcīgu attīstību ārkārtīgi īsā laikā. Gluži saprotami, ka pēc tik straujas izaugsmes jānāk pielāgošanās periodam. Procesiem jāizlīdzinās. Šodien kolekcionāri savus pirkumus izvēlas rūpīgāk. Viņi vēlas veidot līdzsvarotas kolekcijas un pievēršas ne tikai indiešu mākslas izsolēm, bet arī citām kategorijām. Mainās ne vien kolekcionāru paradumi, bet arī viņu dzīves vieta. Iesākumā liela daļa mūsu pircēju bija ārpus Indijas dzīvojošie indieši no visām pasaules malām, bet pēdējo pāris gadu laikā vairums pircēju ir no Indijas. Arī runājot par mūsu pārdotajiem augstākās klases darbiem, jāteic, ka lielākā daļa tagad nonāk pie vietējiem pircējiem, un tas ir saistīts ar vairākiem faktoriem. Pirmkārt, globāli raugoties, pasauli daudzviet skārušas sarežģītas ekonomiskas problēmas, bet Indija vēl joprojām ekonomiski ir ļoti spēcīga. Otrkārt, Indijas kolekcionāri arvien plašāk saskaras ar visdažādākajām mākslas formām. Un Indijā ir izveidojusies virkne privātu mākslas institūciju, kas uztur dialogu ar līdzīgām institūcijām citās valstīs. Vispārīgi runājot, apvāršņi ir paplašinājušies, un, pateicoties pēdējā laika ekonomiskajai izaugsmei, Indijā dzīvojošie kolekcionāri šobrīd ar lielu aizrautību nododas savu kolekciju veidošanai.
Vai Sotheby’s atvērs filiāli Indijā, ņemot vērā šo lielo interesi no indiešu pircēju puses?
Mēs pastāvīgi vērojam tirgu, taču pagaidām filiāles Londonā un Ņujorkā mūs pilnībā apmierina.
Uzskatām, ka šobrīd pats labākais mārketinga paņēmiens ir atvest uz Indiju un parādīt pašu labāko no tā, kas tiks piedāvāts dažādās izsolēs. Tas līdz šim attiecies ne tikai uz indiešu mākslu, bet arī laikmetīgo mākslu vispār, kā arī uz rotaslietām. 2008. gadā mēs šurp atvedām Demjena Hērsta izsoli. Mums ir liels prieks ierasties šeit ar izstādēm un piedalīties tik grandiozā pasākumā kā Indijas mākslas mese, kas vienlaikus ir arī iespēja uzrunāt jaunus kolekcionārus un izglītot jau aktīvos.
Vai jūs nepadalītos savos novērojumos par to, kas visvairāk interesē indiešu mākslas kolekcionārus?
Šobrīd liels uzsvars tiek likts uz moderno mākslu. Šis tirgus izgājis caur zināmu pielāgošanās periodu, un no 2008. gada sākuma liela daļa kolekcionāru kļuvuši visai izvēlīgi, koncentrējoties tikai uz paša augstākā līmeņa mākslinieku darbiem. To pašu gan nevar teikt par laikmetīgo mākslu, taču arī šajā jomā jau vērojamas zināmas pārmaiņas. Tās ir ļoti cerīgas pazīmes. Un Indijas mākslas mese ir ideāls veids, kā popularizēt laikmetīgo mākslu kolekcionāru aprindās.
Patlaban lielākie no jaunajiem mākslas tirgiem ir Indija, Ķīna un Krievija. Kāda ir Indijas vieta šo pārējo tirgu vidū?
Tas ir interesanti. Ja mēs paskatāmies uz skaitļiem, tad uzreiz ir redzams, kādas summas pēdējo piecu gadu laikā par mākslu ir izdevusi Ķīna, kādas – Krievija utt. Un tas ir krietni vairāk nekā šajā jomā ir tērējusi Indija. Tas liecina vienīgi par to, ka Indijai ir liels potenciāls, taču tai vēl ejams tāls ceļš, lai panāktu citus tirgus.
Ķīnā un Krievijā valsts daudz aktīvāk iesaistās mākslas dzīvē un iegulda tajā lielākus līdzekļus. Indijā valsts līdzdalība ir ļoti vāji attīstīta. Te mēs vērojam virkni privātu institūciju, kuras pēdējo pāris gadu laikā ir spēcīgi attīstījušās. Tās piedāvā sabiedrībai iespēju piekļūt zināmiem indiešu mākslas aspektiem, un tas ir brīnišķīgi, bet šai tendencei vajadzētu attīstīties vēl tālāk. Salīdzinot ar Krieviju un Ķīnu, Indijā vidusmēra cilvēka saskarsme ar mākslu ir krietni mazāka. Kad valsts sāks tērēt līdzekļus, lai pilnveidotu muzejus un mākslas galerijas, padarot to par savu prioritāti, tad varēsim sākt vērot būtisku tirgus un intereses izaugsmi. Indijai netrūkst potenciāla, un tā iet pareizajā virzienā, tomēr nav sasniegusi tādu pašu attīstības līmeni kā Krievija un Ķīna.
Kādas ir jūsu prognozes attiecībā uz indiešu laikmetīgās mākslas nākotni?
Domāju, ka nākotne solās būt aizraujoša. Pietiek šodien pastaigāt tepat pa meses telpām, lai redzētu, ka ir pārstāvēti daudzi ārkārtīgi interesanti mūsdienu mākslinieki. Vadošie starptautiska līmeņa kuratori pievēršas Indijas mākslai un būvē dialogu starp mākslas norisēm Indijā un Rietumos. Šis ir aizraujošs laiks, un mēs vēl esam zīdaiņa autiņos. Pēc gadiem mēs atskatīsimies uz šo laiku un redzēsim, kā procesi ir attīstījušies. Un ir tiešām lieliski tajos piedalīties.
Kāds būtu jūsu padoms cilvēkiem, kuri vēl tikai apsver iespēju pievērsties indiešu mākslas kolekcionēšanai?
Mūsdienās ir tik viegli piekļūt informācijai. Pastāv tik daudzi un dažādi ceļi, kā uzkrāt zināšanas, un tas ir pats svarīgākais. Vāciet informāciju par mākslu un noskaidrojiet, kas tieši jūs patiesi interesē. Cik vien iespējams, iedziļinieties šajos jautājumos. Domāju, ka tas ir būtiskākais. Un, protams, neaizmirstiet šo procesu izbaudīt, jo tas jau arī ir galvenais... Māksla domāta tam, lai sagādātu prieku.
Pēdējā laikā vērojams, ka pastāv atšķirīgas pieejas mākslas darbu iegādei. Kas tas īsti ir – investīcija, prieks vai abi reizē?
Mākslai vienmēr ir jāsagādā prieks, jo šādā gadījumā, lai kāds jūsu pirkums izrādītos naudas ieguldīšanas izteiksmē, tas jau ir nebūtiski – māksla tik un tā jūs priecē. Lai izveidotu ilgtspējīgu ilgtermiņa mākslas tirgu, ir jāiedrošina un jāaudzina ne vien investori, bet arī kolekcionāri. Galu galā, visi ir ieinteresēti, lai rastos pietiekami daudz īstu kolekcionāru, jo tas nozīmētu, ka mākslas tirgus turpinās pastāvēt. Ja mākslas darbs iegādāts tikai un vienīgi, lai ieguldītu naudu, tas bieži vien izrādās īstermiņa ieguvums. Mēs visi gribam, lai Indijas māksla aug un attīstās labvēlīgā gultnē.
Vai jūs kolekcionējat mākslu?
Es nevaru atļauties kolekcionēt to mākslu, ko vēlētos (smejas). Tāda nu ir tā nelaime ar darbu starptautiskā izsoļu namā – iznāk saskarties ar patiesi fantastiskiem mākslas darbiem, un tas cilvēkā izkopj ļoti elitāru gaumi. Es gribētu kolekcionēt mākslu, bet nevaru, vienīgi tādā pavisam netveramā veidā... Patiesībā es kolekcionēju indiešu tekstilu – tas ir vienīgais, ko es varu atļauties (turpina smieties).