Stāsts par deviņdesmitajos dzimušajiem
Calvert 22 Foundation Londonā
Īssaruna ar Ievu Raudsepu
13/03/2018
Līdz 15. aprīlim galerijā Calvert 22 Foundation Londonā skatāma izstāde Post-Soviet Visions: Image and Identity in the New Eastern Europe (Postpadomju redzējums: tēls un identitāte jaunajā Austrumeiropā), kuras ietvaros izstādīti Austrumeiropas jauno fotogrāfu darbi. Kuratori Ekovs Ešuns un Anastasiia Fjodorova izstādes fokusā izvirzījuši tās paaudzes skatījumu, kas dzima vēsturiskajā laikposmā, kad, sagrūstot Padomju Savienībai, neatgriezeniski izmainījās pasaule. Šī ekspozīcija ir trīsdesmitgadnieku redzējums – precīzāk – viņu līdzgaitnieku portretu kolekcija. Anastasija Fjodorova izstādei veltītajā tekstā portālā Dazed retoriski vaicā, vai šai globālajā pasaulē tagad, vairāk nekā 25 gadus pēc komunistiskās pasaules beigām, “mēs visi esam vienādi vai joprojām atšķirīgi”. Izstādes autoru izcelsmes ģeogrāfiskajā kartē atrodami tādi pieturpunkti kā Gruzija, Vācija, Latvija, Polija, Krievija, Ukraina un Uzbekija. Arterritory.com uz sarunu aicināja vienu no dalībniecēm – latvieti Ievu Raudsepu, kura šobrīd studē maģistratūrā Kalifornijas Mākslas augstskolā.
Dainis
Kā tavs projekts “Cik labi vien vari” nokļuva izstādē Post-Soviet Visions: Image and Identity in the New Eastern Europe?
Es iepazinos ar Anastasiju Fjodorovu, vienu no izstādes kuratoriem, Rīgas Fotomēneša portfolio skatē. Viņa izrādīja interesi par maniem darbiem un toreiz arī uztaisīja interviju žurnālam i-D. Kopš tā laika esam uzturējušas kontaktu, un pagājušā gada rudenī Anastasija mani uzaicināja piedalīties šajā izstādē.
Tu pati uzsver, ka tas koncentrējas uz nacionālajiem jautājumiem. Kālab tev šī tēma šķiet svarīga 21. gadsimta globalizācijas laikmetā? Arī tu pati šobrīd dzīvo un studē Kalifornijā.
Sāku domāt par šīm tēmām kā dalībniece ISSP starptautiskajā meistarklasē. Mans pasniedzējs bija Ārons Šūmans, un toreiz, lai mani nedaudz izsistu no noteiktas trajektorijas, viņš mudināja uzsākt projektu par kādu nopietnu tēmu, kas liktos politiski vai filozofiski nozīmīga. Tas bija pirms vairāk nekā diviem gadiem, un tajā laikā konflikts Ukrainā bija vēl diezgan svaigs. Latvijā notika starptautiski militāri treniņi un gaisā virmoja tādas kā bažas un nemiers par to, ka līdzīgs scenārijs varētu izspēlēties arī šeit.
Lai gan kopš tā laika projekts un iecere ir mainījusies, tieši tad sāku domāt par to, no kurienes šīs bailes rodas un kāpēc man šī vieta ir nozīmīga, jo no pragmatiska skatpunkta Latvija ir maza un ne īpaši turīga valsts Eiropas nostūrī. Droši vien kaut kādu “labāku dzīvi” vieglāk būtu veidot kur citur, bet tomēr man patīk Latvija. Reizē arī sapratu, cik ļoti nacionālisms man liekas šķērms. Pat, ja nevaram runāt par nacionālismu kā pilnīgi vienotu fenomenu visos tā izpausmes veidos, pašos pamatos redzu to kā ideoloģiju, kas iestājas par slēgtu cilvēku grupu, kurai ne visi var pievienoties. Lai šo saikni starp dažādajiem indivīdiem uzturētu, ir jāveido kopīgs stāsts, kuram, lai tas attaisnotu savu esamību, ir jābūt arī diezgan sevi slavinošam. Mūsdienās redzams, cik dažādos pretīgos veidos šīs idejas var attīstīties un novest līdz breksitam, ASV prezidenta Donalda Trampa politikai vai naidīgajai attieksmei pret bēgļiem daudzviet Eiropā.
Mani interesē, kā var līdzās pastāvēt nepieciešamība pēc piederības sajūtas un reizē arī šaubas par to, ka šī idilliskā, pastorālā vieta, ko sola nacionāla valsts, vispār pastāv, un – ja tā pastāv, vai tā vienmēr sevī neietver kaut kādu agresiju pret “citādo”. Pārstāvu pirmo paaudzi, kas uzauga pēc Padomju Savienības sabrukuma, un šim projektam bildēju savus draugus, vienaudžus, domājot par estētiku, kādā tika fotografēti cilvēki pirmās brīvvalsts laikā. Tādējādi gribēju atsaukties uz pagājušu noskaņu mūsdienu kontekstā un reize arī parādīt jaunību kā idejiski mūžīgu fenomenu, bet laicīgu katram indivīdam. Es domāju, ka lielai daļai mums, kas ir dzimuši 90. gados, “latvietība” vēl joprojām ir liela jautājuma zīme, bet reizē pastāv šie romantiskie ideāli par to, ko tā nozīmē.
Lāsma
Kristofers ar cepuri
Ekspozīcijas fokusā ir tās Austrumeiropas jaunās paaudzes redzējums, kas piedzima līdz ar sociālistiskās iekārtas sabrukumu. Ar ko, tavuprāt, šī paaudze atšķiras no tiem, kas savu bērnību vēl pavadīja iepriekšējā iekārtā, arī no saviem vecākiem? Un vai tu sajūti atšķirības starp Rietumeiropas un Austrumeiropas jauniešiem?
Man, protams, ir grūti iedomāties, kā, piemēram, mana mamma jutās, uzaugot Padomju Savienībā, tāpēc nezinu, vai es varētu īsti salīdzināt dažādu paaudžu pieredzi. Mums šobrīd ir daudz vairāk iespēju ceļot un veidot starptautiskus kontaktus – būt daļai no globālas kopienas. Man ir sajūta, ka manai paaudzei piemīt arī liela inerce darīt un vēlme kaut kā izaicināt noteiktus priekšstatus par to, “kā lietām būtu jābūt”, kas, iespējams, sabiedriskā mērogā nebija tik izteikta pirms 10, 15 vai 20 gadiem. Man ir draugi, kas aktīvi iesaistīti Free Riga iniciatīvā. Tas ir lielisks piemērs progresīvai pieejai, kā domāt par dzīvošanu un sadzīvošanu pilsētā. To minu, jo neesmu pārliecināta, ka kaut kas tāds būtu varējis attīstīties 90. gados vai agrajos 2000., bet šādas iniciatīvas man liek domāt par manu paaudzi, kas jūtas daudz pašpārliecinātāka un brīvāka darīt un mēģināt.
Internets noteikti arī spēlē lielu lomu šajā visā, un tāpēc arī nezinu, vai, piemēram, atšķirības starp Rietumeiropas un Austrumeiropas jauniešiem vairs ir tik jūtamas, jo galu galā visi klausās mūziku, skatās filmas un lasa grāmatas, kas ir pieejamas vienalga, kur tu dzīvo. Kabatas nauda gan droši vien vēl joprojām stipri atšķiras.
Anna
Šodien fotografē visi, un savā ziņā fotogrāfija ir zaudējusi savu noslēpumu. Kas šodien fotogrāfiju padara par mākslas darbu, nevis vienkāršu realitātes fiksāciju?
Ļoti sarežģīts jautājums, uz ko man nav labas atbildes. Droši vien visvienkāršākā un ciniskākā atbilde būtu, ka tas, kas fotogrāfiju padara par mākslas darbu, ir konteksts. Reizē – visos labos mākslas darbos slēpjas arī kaut kāda mistērija.
Šī ekspozīcija jau nedēļas laikā pēc atklāšanas atspoguļota virknē prestižu mediju – tostarp The Guardian un Wallpaper. Vai šī uzmanība nozīmētu, ka Austrumeiropa joprojām ir eksotika, vai tas vienkārši ir profesionāls mārketings un kvalitatīva ekspozīcija, kas izpelnījusies ievērību?
Es domāju, ka šajā gadījumā abi faktori nospēlēja lomu. Protams, Austrumeiropa vēl joprojām ir mazliet eksotika.
Lāsma
