Izklausās vienkārši, bet nav
Intervija ar Lari Strunki
Vilnis Vējš
17/04/2018
Ievērojamais Zviedrijas latviešu gleznotājs Laris Strunke (1931) Latvijā ir redzēts vairākkārt. Pirmā viņa personālizstāde dzimtenē notika 1998. gadā izstāžu zālē Arsenāls. Otra, turpat – 2002. gadā. Viņa un dzīvesbiedres Evas Langes darbi bija skatāmi kopīgā izstādē galerijā Māksla XO 2012. gadā. Ir izdota Gundegas Gēberes grāmata par mākslinieku (Neputns, 2004) un uzņemta videofilma (2014). Tomēr katra jauna satikšanās tiek gaidīta kā pirmoreiz – intervāli ir pārāk lieli, lai Lara Strunkes mākslu uztvertu kā Latvijā pastāvīgi klātesošu. Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā 10. aprīlī atklāja izstādi "Aiza", kurā eksponētas 26 jaunas gleznas. Kā rīkotājs sevi piesaka jaunais VV Foundation. Izstāde būs atvērta līdz 11. maijam.
Izstādes "Aiza" atklāšana Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā. Foto: Kristīne Madjare
Izstādē ir jauni darbi. Vai tas nozīmē, ka strādājat katru dienu?
Es strādāju katru dienu. Mans izskaidrojums ir, ka man tas jādara, lai paspētu. Es neuztveru, ka būtu nonācis līdz galam. Ir tik daudz kas jāglezno.
Jums visu laiku rodas jaunas idejas?
Es varu teikt par šo izstādi. Tas nav tik daudz, kā idejas. Jo visa šī izstāde ir par vienu un to pašu motīvu. Kā jūs zināt, aizu. Šis motīvs atkārtojas katrā gleznā. Ja iedomājas, man, dabīgi, ir daudz vairāk gleznu, nekā šeit var izstādīt. Vienā izstādē arī nevar vairāk. Lai vienu gleznu uzgleznotu tādā veidā kā šeit, jābūt nezin cik gleznām līdz tam. Kad es sāku jaunu darbu, es nezinu, kāds būs turpinājums. Notiek dabīgs process. Viena glezna var dot impulsu nākamajai. Tad domā – nu ir cauri, bet varbūt turpinās. Es nemēģinu gleznot dažādos veidos ar nodomu, gleznas ir ļoti līdzīgas, bet arī atšķirīgas. Tas viss notiek, kā es to uztveru, - bez kādas lielas izdomas, bet tā ir pati glezniecība jeb gleznošana, kas to nosaka. Tēma atkārtojas, ko var apgriezt uz augšu, uz leju.
Vai nepienāk kāds brīdis, kad jūs jūtat – motīvs ir izsmelts, jāmeklē jauns?
Es domāju, cik ilgi es turpināšu? Dažreiz tie ir desmit, divdesmit gadi. Bet es nenosaku, ka pēc desmit gadiem būs cits motīvs. Vienkārši arī tas ir dabīgs process. Es reizēm pat nezinu, vai nenojaušu, ka process iet uz beigām, es to atklāju pamazām. Kādā dienā es atklāju, ka gleznoju kaut ko citu.
Vienā no jūsu intervijām lasīju par epizodi ar jūsu tēvu Niklāvu Strunki. Viņš esot skatījies jūsu studiju gadu darbus un teicis – “puika pārdzīvo abstraktā ekspresionisma periodu!”. Vai var teikt, ka šis periods ievilcies mūža garumā?
Es to ļoti labi atceros. Viņš rādīja manus darbus saviem draugiem. Es biju ļoti, ļoti jauns un tikko sācis iet mākslas augstskolā. Tanī vecumā man bija liela reakcija pret tradicionālo, un tēvs lietoja tos vārdus vai jēdzienus, lai šķirtu mani no viņa toreizējā veida. Jēdzieni nepārtraukti maina saturu, jo cilvēki dod valodai jēgu. Neviens jēdziens sevī nav absolūts. Mēs nevaram teikt pat vienkārši “maize” tā, lai visi cilvēki to saprot. Jo ir kultūras, kurās nav maizes. Ir maize, piemēram, Latvijā, kas ir pavisam savādāka nekā Zviedrijā.
Vai jūsu stilu var saukt par noturīgu?
Nē, tā arī ir konstrukcija. Manā jaunībā bija ļoti dabīgi un skaidri, ka glezniecībai nevajag būt naturālistiskai. Jo, es domāju, kādēļ būt naturālistiskai, ja visa daba ir tāda? Glezniecība ir kā valoda. Neviens vārds, ko mēs lietojam, nav naturālistisks. Tā ir konstrukcija, lai mēs saprastos. Un tad mēs varam lietot vārdus lietišķi, lai, piemēram, rakstītu recepti, vai arī rakstīt dzeju. Neviens vārds nemēģina būt tas, ko viņš apraksta. Man likās, ka ir ļoti vienkārši arī glezniecībā nebūt naturālistiskam. Es varēju gleznot sarkanu jūru un zaļas debesis, ja es to gribēju.
Jūs tā jutāt vai redzējāt?
Es to neredzēju, bet taisni, lai nebūtu tā, kā to mēdz darīt. Es domāju, justies revolucionāram ir ļoti tipiski jaunībā. Pamazām es nonācu arī pie uzskata, ka glezniecībā ir arī ģeometrija. Ja es skatos tēva agrākos darbus, tajos tā vienmēr ir. Ja es skatos, kā gleznoja agrāk, tajā arī ir ģeometrija. Bet – ja glezno reālistiski un būvē gleznu ģeometriski, tad lielākā daļa cilvēku neredz uzbūvi.
Tā ir slēpta.
Jā, tāpat kā mūzikā. Visos darbos no klasiskajiem periodiem ir uzbūve. Bet skaņa ir cita lieta.
Laris Strunke. Aiza. Audekls, eļļa. Foto: Ann Eriksson
50. gadi, kad jūs studējāt, bija pārmaiņu laiks glezniecībā. Jūs bijāt paaudze, kas daudz ko reformēja.
Arī konstrukcija. Cik es atceros, bija jācīnās – es domāju, glezniecībā, lai atrastu sevi un kādu noteiktu veidu. Lai nonāktu tālāk, kur visam būtu daudz lielāka nozīme, bija jāsper diezgan liels solis. Tas jau bija jāmāk.
Vai jums iznāca saskarties ar kādiem konfliktiem vai pretestību?
Tā ir vienmēr un tā vajag būt, ka ir nozīmīgi stāvēt pašam uz savām kājām, nevis tikai sekot kaut kam. Tas ir vienalga, kam sekot. Bet daudz lielāka nozīme ir tam, vai tu seko vai neseko.
Jūs pats arī esat bijis pasniedzējs. Vai jūs saviem studentiem mācījāt kaut ko vai ļāvāt pašiem meklēt?
Man bija tāda ambīcija, ka es viņus apgaismošu. Bet kursi, ko es pasniedzu, bija tik īsi – īstenībā par īsu, lai cilvēkiem iemācītu kaut ko. Bet tik un tā es to gribēju un darīju. Tas nozīmē, ka viss notika ļoti intensīvi un bieži vien mani studenti sākumā nesaprata. Man bija jābūt ļoti skaidram, noteiktam un pārliecinošam. Labākajā gadījumā, kad es satiku tos studentus kaut kur pilsētā pēc pāris gadiem, viņi teica, ka bija labi. Tā ka, es domāju, pat ja nesaprot, tas nenozīmē, ka tas neko nedod. Ir vajadzīgs laiks, lai nobriestu un kaut ko pieņemtu.
Atziņas nāk vēlāk?
Es domāju, ka visas atziņas nāk vēlāk. Neviens bērns nav psihoanalītiķis.
Vai taisnība, ka jūsu karjera veidojusies diezgan gludi?
Vispirms es varu teikt, ka pats neskatu savu darbību tādā veidā. Es esmu nepārtraukti kaut kur. Tāpat šajā izstādē es nevaru teikt, cik tā ir nozīmīga man. Es nojaušu, bet īsti es to neapzinos, jo esmu šeit. To es varētu teikt, ja dzīvotu pēc desmit gadiem. To pašu es varu atbildēt uz jūsu jautājumu: man nekad nav bijusi doma taisīt karjeru, nevienu acumirkli. Arī tad, kad es piedalos izstādēs, arī internacionālās, es nedomāju, ko tas nozīmē man. Jo es esmu aizņemts ar vienkārši piedalīšanos. Tā ka skats uz sevi man nekad nav bijis tādā veidā un joprojām nav.
Tomēr ar laiku nāk atzinība, iespējas izstādīt darbu lielākās zālēs…
To es redzu kā praktisku lietu, nevis karjeru. Es varu teikt, ka dzīve arī neiet kā viena līnija.
Laris Strunke. Aiza. Audekls, eļļa. Foto: Ann Eriksson
Vai jums ir bijušas krīzes vai pārdomas, vai jūs darāt visu pareizi?
Līdz ar to, ka man nav atbildes, kā ir pareizi un kā – nepareizi, es nevaru to tā skatīt. Ir bijušas grūtības un dažādi periodi. Tas ir ļoti normāli, es šaubos, vai kaut kur var nonākt bez grūtībām.
Vai esat izjutis sevi kā zviedru mākslas pārstāvi? Jūs taču no Latvijas varējāt nonākt gan Vācijā, gan Amerikā.
Jā, nu dabīgi, mēs nonācām Zviedrijā 1944. gadā, kad tuvojās padomju okupācija otru reizi. Nekur jau tālu nevarēja aizbēgt, varēji būt laimīgs, ka vispār izdevies. Tad jau juta, ka karš iet uz beigām, un domāja, ka pēc pāris mēnešiem mēs brauksim atpakaļ. Tā gaidīšana kļuva garāka un garāka, un garāka. Bet neviens jau nevarēja izrēķināt, ka neatgriezīsies. Visi domāja – kāpēc ne?
Kad jūs sapratāt, ka diez vai?
Grūti, bet es varu minēt, ka manīja jau absolūto padomju diktatūru. Es lasīju kaut kur, ka, tāpat kā visi diktatori, Staļins nekad nemirs. Jo, ja mirst diktators, tad mirst arī diktatūra. Tā domāja arī Padomju Savienībā.
Jūsu jaunība iekrita laikā, kad arī Rietumos bija dumpinieciskas idejas. Vai aizrāvāties arī ar politiku?
Nē, es varu ļoti skaidri teikt. Es biju aizņemts pa vairākām skolām, kurās es gāju, un pa darbiem, lai pelnītu naudu un par tām skolām samaksātu. Tā ka es negulēju, man bija modinātājs kabatā, kurš zvanīja, kad man bija jāmaina darbs. Kad man bija apmēram divdesmit gadu, man sāka kustēties zobi, jo nebija nekādu vitamīnu. Un tad man otrā kabatā bija zivju eļļa. Zvanīja pulkstenis, es ņēmu malku eļļas un skrēju uz nākamo darbavietu. Man politikai nebija ne laika, ne intereses. Bet tā ir – ja ir jāpārdzīvo, tad daudz kas atkrīt.
Es saprotu, ka arī glezniecībā esat praktiķis.
Labi uztverts. Es varu runāt par filozofiju, bet es nepielietoju to glezniecībā. Es domāju, ka visi cilvēki, kas kaut ko dara – viņi var braukt kaut vai uz Ziemeļpolu, – to dara sevis dēļ.
Vai jūtat brīžus, kad noķerat impulsu?
Nē, man liekas, ka man ir bailes no tiem. Es negribu analizēt, es negribu atrast notikumu loģiku. Man uzskats ir, ka tas notiek, tas var notikt, bet es negribu zināt. Tad es pats varu virzīt uz to pusi.
Es domāju tīri praktiski: jūs taču kā gleznotājs kontrolējat visu laukumu. Teiksim, šī vieta ir labi iznākusi, to vairs nevajag aiztikt, ejam uz otru stūri! Vai – šis nav iznācis, jāiet pāri… Jūs taču kaut kā racionāli domājat?
Nē. Es varu atklāt to savu veidu: visas gleznas, arī lielākās, un bijušas vēl lielākas, nekā šeit, es gleznoju vienā paņēmienā. Tas izklausās ļoti vienkārši, bet nav. Parastais veids ir, ka sāk ar kaut ko un turpina ar nākamo, un tā tālāk. Šis veids nebija izdomāts, bet es jutu – ja es esmu tajā situācijā, es to daru! Tas ir tāpat, kā dejā – tu nevari apstāties.
Visu laukumu reizē – tas ir kā? Jūs pārvietojaties ar trepītēm?
Nē, ar trepītēm es nekur netieku. Ir ritms, un, lai būtu ritms, tu nevari būt ar trepītēm. Tas būtu tāpat kā dejot ar skapi. Es varu teikt, ka es arī neatkāpjos, lai skatītos. Tas būtu ļoti parasti. Es esmu tik tālu, cik mana roka ļauj. Gleznas lielums nespēlē nekādu lomu. Kad es pieeju pie audekla, kas var būt arī ļoti liels, es pat nezinu, kur ir vidus. To es varu apmēram nojaust, bet nekādas objektivitātes nav.
Tas ir pārsteidzoši, jo jūsu kompozīcijas ir ļoti izsvērtas. Tās nav asimetriskas, negāžas.
Pamazām jau var iemācīties, kā uztvert gleznas virsmu, sevi un savu veidu. Es pats varu teikt, ka radu diezgan neiespējamas problēmas, jo es pārgleznoju ļoti reti. Lielākajā daļā gleznu es neko neesmu mainījis. Es pats varu domāt, kādēļ es konstruēju sev tādas grūtības, un man nav nevienas labas atbildes. Es varu teikt – kamēr es to spēju, man nav nekāda iemesla to mainīt.
Laris Strunke ar dzīvesbiedri tēlnieci Evu Langi izstādes "Aiza" atklāšanā Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā. Foto: Kristīne Madjare
Lasīju, ka jums patīk slidot, kāpt kalnos. Vai tas ir kaut kā saistīts ar veidu, kādā jūs gleznojat?
Varbūt, ka tas kaut kā izklausās saistīts. Bet līdz ar to, ka kustības ir tik noteikti atšķirīgas, es varu teikt, ka glezniecība ir glezniecība un slidošana ir slidošana. Zviedru televīzija vienreiz taisīja sižetu par kaligrāfiju, manu kaligrāfiju un slidošanu. Ar domu, ka tur vajadzētu būt kaut kādai radniecībai. Un tad es sapratu, ka tur nav nekādas saistības! Programma jau bija interesanta – es slidoju, un tad gleznoju ar tušu. Bet kustība bija par ātru operatoram – “Es nepaspēju!”, viņš teica. Es varu vēlreiz! Es izplānoju visu gleznu, un tad viņš varēja paspēt. Bet īstenībā nekā kopēja ar slidošanu tur nebija. Tik daudz, ka es esmu tas pats cilvēks, kas slido.
Mums, žurnālistiem, patīk izdomāt visādus āķus, bet tie parasti nestrādā… Vai, jūsuprāt, abstraktā glezniecība kaut kad atkal piedzīvos renesansi?
Vispirms tad ir jādefinē, kas ir abstraktā glezniecība. Visa glezniecība ir abstrakta, pat ja arī tā attēlo kaut ko. Tā ka tas jēdziens ir tik neskaidrs… Ja es uzvelku līniju, vai tā līnija ir abstrakta? Kāpēc lai līnija būtu abstrakta! Kāpēc jūs saucat šo galdu par galdu? Manuprāt, tas ir ļoti abstrakts. Es varētu iedomāties, ka valoda justos daudz labāk, ja to jēdzienu “abstrakts” vienkārši izdzēstu un nelietotu tik daudz. Šis varētu būt raksts, kurā ne reizi nav lietots “abstrakts”.
Laba doma! Bet, lai atstāstītu šo sarunu, es diez vai varēšu no tā izvairīties.
Tad jūs to varētu to saukt par kaut ko citu, par “a” tikai. Neviens nezina, ko ar to domā. Piemēram, krāsa kā tāda. Tā ir abstrakta vai ne?
Tā ir viela…
Es to izspiežu – vai tā kļūst uzreiz abstrakta tādēļ vien? Tad es to velku ar otu – kurā brīdī tā kļūst abstrakta?
Droši vien mūsu galvās, kad nevaram saprast, ko tā nozīmē.
Cilvēki bieži saka “abstraktā glezniecība” un kaut ko domā ar to. Es nekad neesmu sapratis, ko.
Tad mēs pret šo vārdu izturēsimies piesardzīgi?
Jā.
Laris Strunke. Foto: Stina Åström
