Es nekoncentrējos uz mainīgo pasauli
Saruna ar fotogrāfu Andreju Grantu
Tomass Pārups
24/05/2018
Vienīgais, par ko esmu drošs, skatoties Andreja Granta fotogrāfijas, ir tas, ka tās rezonē gan ar skatītājiem, kas piedzīvojuši to tapšanu, gan ar tiem, kuri par tām neko nezina. Kompozīcijas elementi nesniedz daudz informācijas par redzamo, un tieši tāpēc viņa fotogrāfijas rada telpu, kurā skatītāji var ieraudzīt pašu asociācijas un atmiņu uzplaiksnījumus.
Pirms neilga laika klajā nāca līdz šim apjomīgākā Andreja Granta fotogrāfiju grāmata. Tā sastāv no četrām melnbaltu fotogrāfiju kolekcijām. Redzami attēli, ar kuriem vairumam skatītāju visticamāk asociējas Granta darbi, kā arī pavisam jauni un iepriekš nepubliskoti kadri no fotogrāfa personīgā arhīva. Šajā grāmatā atzīmēti būtiskākie pieturas punkti Andreja Granta mākslinieciskajā darbībā.
Granta fotogrāfijās dokumentēts gan laikmets, gan personas, kuras to apdzīvo. Kolekcijā "Kolēģi, draugi, paziņas" pavīd Latvijas laikmetīgajā mākslas ainā pazīstamas sejas, kā arī cilvēki, par kuriem skatītājs, iespējams, nekad nav dzirdējis. Taču fotogrāfiju kopumā novērojama autora personīgā, pat intīmā piesaiste saviem subjektiem, kas skatītājus šiem kadriem pietuvina.
Ja Andrejam Grantam varētu iedalīt "lomu" Latvijas laikmetīgajā mākslā, tad visticamāk viņš izceltos kā mākslinieciska un intelektuāla autoritāte starp saviem kolēģiem un audzēkņiem. Viņa darbi nonākuši privātkolekcijās Šveicē, Amerikā, Kanādā un Polijā, kā arī muzeju krājumos Latvijā un ārzemēs. Paralēli paša mākslinieciskajai darbībai, kopš 1979. gada Grants strādā pedagoga darbā Tehniskās jaunrades namā "Annas 2". Viņa vadītajā fotostudijā iemaņas un zināšanas ieguvusi liela daļa Latvijas jauno autoru, kuri savu tālāko karjeru realizējuši gan fotogrāfijā, gan ārpus tās. Turpat arī tiekamies uz sarunu.
No kolekcijas "Kolēģi, draugi, paziņas" Reins, Ernests, Rita. Egļukalns. 2009.
Kas radīja impulsu izdot tik apjomīgu savu darbu krājumu? Tas uzskatāms par sava veida dzīves apkopojumu.
Laima Slava no izdevniecības “Neputns”. Un, protams, dzīves apkopošana mani arī mudināja uz to. Var parēķināt, cik gadi pagājuši, kopš manas iepriekšējās foto grāmatas izdošanas 2002. gadā. Vesela zirgu paaudze ir aizgājusi... Vajadzēja izdot kaut ko nopietnāku… un lielā mērā mani mudināja arī 2011. gadā notikusī personālizstāde. Tā jau faktiski bija tāds apkopojums telpā. Taču šajā grāmatā iekļauti arī iepriekš neredzēti attēli no arhīviem un šis tas pavisam jauns. Daudz ko esmu attīrījis.
Kā to saprast – “attīrījis”?
Ir daudz tādu darbu, kas ar laiku autoram kļūst mazāk aktuāli. Tie ir darbi, kurus var nolikt malā. Atlasot darbus šai grāmatai, nācās atteikties no daudzām fotogrāfijām, jo tās nelikās tik svarīgas, cik tās bija likušās pirms daudziem gadiem. Es centos uz saviem darbiem skatīties attālināti, no malas.
Vai tas vispār ir iespējams?
Līdz galam, protams, nav. Tomēr ir jācenšas. Ideālais risinājums ir censties uz lietām skatīties tā, it kā tu uz tām skatītos gadsimtu pēc to radīšanas. Es gan nejūtos atsvešinājies no šīm fotogrāfijām.
Vai darbu atlase balstījās uz kādu skaidru konceptuālu ieceri?
Vienīgā konceptuālā iecere bija, kādās tematiskās grupās darbus kārtot. Šajā grāmatā ir četras lielas fotogrāfiju kolekcijas, taču negribēju tās kārtot pēc kaut kādiem striktiem likumiem. Darbu atlase balstījās sajūtās. Ir bildes, kuras viena ar otru sarunājas, un ir tādas, kuras nesarunājas. Tas ir kā ritms, kā melodija. Nav iespējams pateikt, kāpēc do nesabalsojas ar sol. Nesabalsojas un viss!
Šķirstot jūsu grāmatu, nav grūti pamanīt, ka fotogrāfijās redzamajiem cilvēkiem nav pierakstīti uzvārdi. Vai tam ir kāds īpašs pamatojums?
Tas galvenokārt ir tāpēc, ka savus kolēģus, draugus un paziņas saucu vārdā. Ja nu viņu starpā gadījusies kāda tā saucamā prominence, es nevēlētos to izcelt. Man ar šiem cilvēkiem ir personīgas attiecības, tādēļ gribēju šo sajūtu saglabāt. Skatītājiem nav jābūt atsvešinātiem, skatoties šīs fotogrāfijas. Viņiem jācenšas uztvert šo privātumu. Es ceru, ka to skatoties var nojaust.
No kolekcijas "Ceļojumu piezīmes". Rietava. Lietuva. 2000.
Jūs savus modeļus allaž izvēlaties, balstoties uz personīgu pazīšanos vai draudzību. Taču ir cilvēki, ar kuriem jūs strādājat vairākkārt daudzu gadu garumā. Kas jūs mudina pie viņiem atgriezties?
Tas viss ir ļoti personīgi. Katrs cilvēks ir īpašs gadījums. Piemēram, Andris Grinbergs ir ļoti pateicīgs modelis. Viņam šis apzīmējums piestāv un šķiet atbilstošs, taču visus par modeļiem es negribētu dēvēt. Tie ir kolēģi, draugi un paziņas. Mēs atrodamies cits citam līdzās. Ar katru ir kaut kādas attiecības. Šīs fotogrāfijas lielākoties ir tapušas spontāni, pavadot laiku kopā ar šiem cilvēkiem. Ļoti reti aicinu cilvēkus uz īpaši norunātām fotosesijām. Tādu gadījumu tiešām nav daudz. Daudz biežāk mēs esam kaut kur kopā, un tas cilvēks pēkšņi nostājas saistoši vai izdara kaut ko interesantu, un tad pavisam neplānoti var rasties fotogrāfija. Citos gadījumos es vienkārši viņus fotografēju, kad esam kopā. Kādā kompānijā, piemēram. Dažreiz sanāk kaut kas labs. Viņi pie tā ir pieraduši un sevišķi nesasprindzinās, redzot, ka turu rokās fotoaparātu. Dažreiz gan viņi pozē. Ja cilvēks reaģē, ļoti lielu uzmanību pievēršot kamerai, mani tas traucē.
Andris Grinbergs kā modelis jūsu grāmatā pavīd sevišķi bieži.
Jā, mēs savulaik iepazināmies viena pedagoģiska jautājuma sakarā. Andris pie kāda Maskavas profesora strādāja pie darba par radošuma attīstīšanu audzēkņos, un es šo jautājumu vēlējos ar viņu apspriest. Tad viņš man palūdza uzņemt fotogrāfiju, kurā redzams viņš kopā ar audzēkņiem. Tā tas viss sākās. Vēlāk uzņēmu fotogrāfijas ar Andri un viņa sievu Intu Grinbergu. Tie brīži vairāk līdzinājās fotosesijām. Citreiz fotografēju viņus spontānās performancēs – hepeningos. Viņi kadrā jutās ļoti omulīgi – kā aktieri uz skatuves. Šajās fotogrāfijās arī atspoguļojas mans priekšstats par Andri Grinbergu. Tajās nolasāms stāsts, ko viņš nes sev līdzi.
Minēju Grinbergu, jo grāmatā var skaidri redzēt, kā viņš laika gaitā mainījies. Savā ziņā tajā redzama ne tikai jūsu, bet arī šī modeļa dzīve. Viņa stāsts mainās, mainoties laikam.
Jā, tas man šķiet ļoti interesanti. Viņš mainās gluži tāpat kā šī pasaule. Kaut kādā ziņā tas arī padara šo portreta sēriju intriģējošu, vienlaikus kļūstot par laikmeta liecību.
No kolekcijas "Kolēģi, draugi, paziņas". Gita, Mārtiņš. Sigulda. 1995.
Šķiet, jūsu fotogrāfijās izteikti nolasās gan aizgājušais, gan esošais laikmets.
Varbūt, bet tas nav bijis apzināts mērķis. Es nekoncentrējos uz laicīgo, mainīgo pasauli. Uzskatu to par dekorāciju kopumu, kuru apdzīvo cilvēki. Vietām pavīd lietas, kuras varētu nosaukt par “laikmeta zīmēm”, bet uz tām nelieku uzsvaru. Es vēroju elementus, kas atrodas vidē, kamēr izveidojas saistoša kompozīcija. Tas vienmēr notiek nejauši, jo šāda vērošana neietver iepriekš izdomātus, skaidrus uzstādījumus. Man ir interesanti atklāt situācijas, nevis fokusēties uz fonu.
Kā tās atklājas?
Situācijām ir jāveidojas pašām no sevis. Kad elementi saslēdzas, rodas nepieciešamā kritiskā masa, lai veidotos stāsts. Ja neveidojas, tad neveidojas. Situāciju inscenēšana man nešķiet interesanta.
Kāpēc grāmatā iekļāvāt tikai melnbaltas fotogrāfijas?
Mana paaudze ir dzīvojusi tādā kā lūzuma ērā, jo es sāku fotografēt laikā, kad realitāte reprezentējās melnbaltajā attēlā. Es nezinu, kā es fotografētu, ja būtu sācis šodien. Melnbaltajiem attēliem mūsdienās piemīt zināma pārlaicība. Tādēļ man tie šķiet tuvāki. Domāju, būtu komiski, ja es pēkšņi pārietu uz krāsu fotogrāfiju.
Jūs gan esat strādājis ar krāsu.
Jā, ceļojums uz Tuvu ar Uldi Tīronu tika dokumentēts krāsainās fotogrāfijās. Ir lietas, kuras nepieciešams fiksēt krāsainas. Taču dodu priekšroku melnbaltajam. Es tā jūtos ērtāk. Šajā grāmatā ir viena fotogrāfija, kura no krāsainas pārveidota par melnbaltu. Es gan neteikšu, kura tā ir! Atrodi pats!
No kolekcijas "Iespaidi". Ventspils. 1995.
Vai tad ar neapbruņotu aci to varētu pamanīt?
Nē! (Smejas.) Mūsdienās jau visu var ātri noviltot, un neviens to nepamanītu. Var mierīgi noviltot arī dokumentālus attēlus.
Kā jūs sadzīvojat ar šo faktu?
Grūti pateikt. Uztveru mūsdienu fotogrāfijas attīstību kā jaunu, interesantu izaicinājumu... Pirms pāris gadiem man intervijā vaicāja, kas ir dokumentālā fotogrāfija. Tobrīd es sevi piespiedu izdomāt definīciju, kas šobrīd ir sava veida atskaites punkts, ja runa ir par dokumentālo attēlu. Dokumentālais attēls ir būtiski izmainījies. Vecās skolas definīcija dokumentālajam attēlam pieprasa pilnīgu autentiskumu, bez inscenējumiem, bez tehniskām manipulācijām. Piemēram, stāv cilvēks konkrētā vietā konkrētā laikā, un viņš tiek iemūžināts attēlā, kas ir realitātes fragments. Savukārt mūsdienās dokumentālisms ir pārtapis par estētisku paņēmienu, ko bieži vien izmanto autorfotogrāfijā. Tad rodas jautājums, vai tā ir dokumentālā fotogrāfija? Es domāju, ka šīs lietas ir jānodala. Ir dokumentālā fotogrāfija vecās skolas izpratnē un dokumentālās fotogrāfijas estētika. Mūsdienās vairāk varētu runāt par dokumentālās fotogrāfijas estētiku, kurā ir svarīgi, lai skatītājs notic, ka notiekošais ir vai var būt autentisks.
Tātad dokumentālismu nosaka skatītājs?
Savā ziņā, jā.
Vai novērojat šādas estētikas izmantošanu savu audzēkņu darbos?
Jā, protams. Tā ir zināma laikmeta tendence. Sākot ar autorfotogrāfiju un beidzot ar tehniskām manipulācijām, kas rezultējas fake news tipa attēlos. Aktuālais jautājums ir – ticēt vai neticēt?
Kā jūs savā darbībā attiecaties pret dokumentālismu?
Kā jau minēju, es nepaļaujos uz inscenējumiem. Tādā ziņā pārstāvu vecās skolas domāšanu. Es vēroju un gaidu brīdi, kad šķiet vērts uzņemt kadru. Var jau veiksmīgi imitēt situācijas, bet tas nav mans piegājiens.
Atminos sarunu, kurā kāds teica, ka vairums dokumentālo fotogrāfu ietur drošu distanci no saviem subjektiem un tas traucējot viņiem pilnvērtīgi izprast to, ko viņi fotografē.
Noteikta fiziska pietuvošanās subjektam varētu būt viens no dokumentālisma principiem, jo fotogrāfa un skatītāja skatpunkti ir identiski.
Cik aktīvi jūs sekojat līdzi laikmetīgajai fotogrāfijai?
Es cenšos sekot līdzi. Tā mani interesē.
No kolekcijas "Pa Latviju". Stikli. 1999.
Vai pēdējā laikā radusies viela pārdomām? Saprotu, ka tas ir ļoti plašs jautājums.
Šobrīd, neapšaubāmi, ir ļoti daudz materiāla, par ko reflektēt. Jaunā dokumentālā estētika vecās skolas skatienam ir liels izaicinājums. Tas ir viens no būtiskajiem pārdomu jautājumiem. Man šķiet interesants gan vecais, gan jaunais. Tomēr jaunajiem autoriem aktuālā problēma ir kultūras mantojuma aptveršana. Tas man šķiet ļoti svarīgi, jo kultūras mantojums ir piesātināts ar vizuāliem kodiem, kas viņiem var būt sveši. Mūsdienu estētika nāk virsū ļoti strauji, pat agresīvi. Var gadīties, ka jaunpienācēji nonāk laikmetīgās mākslas lauciņā un tikai tur arī paliek. Liela daļa laikmetīgās mākslas manī dažkārt izraisa iecietīgu smaidu, jo tā sākusi pildīt tādu kā kolektīvās psihoterapijas funkciju. Es uzskatu mākslu par sociālo pasūtījumu, jo mākslinieki intuitīvi jūt, ko attiecīga publika vēlas redzēt. Viņi ir jūtīgākie sabiedrības locekļi, un auditorija vēlas redzēt viņu darbus, lai risinātu savas personiskās problēmas. Vecajā skolā tika likts uzsvars uz harmonizēšanu caur, tā sakot, “skaisto”. Taču laikmetīgā māksla ir sākusi pildīt vairāk psihoterapeitiska pasūtījuma funkciju.
Kāpēc, jūsuprāt, tas tā ir noticis?
Mēs ļoti blīvi un ātri dzīvojam. Cilvēkiem ir daudz psiholoģisku problēmu. Indivīdos parādās masveida atsvešināšanās, kas noved līdz vientulībai un citām problēmām. Tāpēc mākslinieki rada darbus, ar kuriem cilvēki var identificēties. Tie var balstīties, piemēram, personīgos stāstos vai dzīvē pieredzētā lietās. Skatītājs to ierauga un secina, ka viņam arī bijusi līdzīga pieredze. Šādā veidā mākslinieki nodarbojas ar sava veida psihoterapiju. Viņi dalās ar savām problēmām, izsakot tās daudz spilgtāk un atklātāk nekā parastais izstāžu apmeklētājs, un tad šis auditorijas pārstāvis secina, ka šīs pašas problēmas ir arī viņam un izjūt līdzpārdzīvojumu.
Taču liela daļa mūsdienu mākslas, tostarp arī fotogrāfija, šādas tēmas neskar. Tā dara tieši pretējo, piedāvājot skatītājiem iespēju attālināties no savām problēmām.
Katrā laikā realitāte piedāvā atšķirīgus izaicinājumus. Vienā tā ir eksistenciāli skarbāka pret indivīdu, citā nē. Ir tie, kas to komentē, un tie, kas apzināti cenšas no tās izvairīties. Katram laikam ir savi eskeipisti. Man gan liekas, ka šobrīd fotogrāfija ir medijs, kurā realitāte tiek atspoguļota visizteiktāk. Tā kā vēsturiski fotogrāfija ir vairāk vai mazāk pretendējusi būt dokumentāls medijs, viena no tās galvenajām funkcijām ir skatītājam piegādāt tam nepieciešamo informāciju. 60. un 70. gados fotogrāfija tādējādi pildīja sociālo pasūtījumu, skatītājiem piegādājot kadrus no sava veida eksotiskajām teritorijām. No cietumiem, psihiatriskajām slimnīcām, striptīzklubiem un citām vietām. Vietām, kur nevarēja vienkārši nokļūt, vai vietām, kur pieklājīgam cilvēkam nebūtu jārēgojas. Tas paplašināja dokumentālās fotogrāfijas diapazonu, jo šīs vietas neasociējās ar vārdu “skaists” vai “harmonisks” to tradicionālajā nozīmē. 80. gados fokuss pārvietojās no publiskajām teritorijām uz privātajām. 90. gados un mūsdienās fotogrāfija izteikti pievēršas intīmajām teritorijām. Fotokamera atrodas ļoti tuvu subjektam gan fiziski, gan idejiski. Tad kameras distance ir arī skatītāja distance. Fotogrāfijās stāsti kļūst arvien intīmāki. Mūsdienās autoriem patīk stāstīt par sevi no visai intīmas pozīcijas. Tiešā un pārnestā nozīmē. Šāds patiesums tiek novērtēts. Daudzi autori meklē savu identitāti un šajā procesā iesaista skatītājus. Tādēļ ir tik daudz fotogrāfiju sēriju, ko autori radījuši, atgriežoties savās dzimtajās vietās vai apspēlējot savas ģimenes relikvijas.
Vai jūs cenšaties darīt ko līdzīgu, fotografējot cilvēkus viņu privātajās telpās, pietuvojoties viņiem?
Es cenšos radīt cilvēka portretu tā, lai man tas būtu interesants gan šodien, gan pēc piecdesmit gadiem. Ideālā gadījumā tas būs interesants arī tiem, kas kadrā redzamo cilvēku nepazīst.
Andrejs Grants. Foto: Viktorija Eksta
