Lolita Jablonskiene: Nenovērtēt par zemu
12/05/2011
Sarunā ar Lolitu Jablonskieni kā atslēgas vārds iezīmējās “konteksts”. Mākslas faktu, mākslas periodu, arī tekstu par mākslu ir svarīgi skatīt kā neatrautu no situācijas. Viens no latīņu vārda “contextus” tulkojumiem ir “ieausts”. Mākslas muzejam ir jārūpējas, lai apmeklētājs apjaustu auduma kopējo rakstu, nevis neizpratnē rauktu pieri pie laikmetīgās mākslas valdziņa. Lietuvas Nacionālā mākslas galerija ir Lietuvas Mākslas muzeja struktūrvienība, kas veltīta lietuviešu mākslas attīstībai 20. un 21. gadsimtā. Paralēli pastāvīgajai ekspozīcijai tiek rīkotas izstādes, kur Lietuvas māksla skatīta starptautiskā kopainā.
Jūs esat mākslas kritiķe, kuratore un Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas direktore. Kā tiekat galā ar visiem pienākumiem? Vai izdalāt prioritātes?
Grūts jautājums, jo runa šobrīd nav par prioritātēm, bet gan par atbildību. Ja kāds sapņo par administratora darbu, varu atklāt, ka būs jārēķinās ar konsekvencēm. Piemēram, lielāko daļu laika es veltu citam kuratordarbam: izstrādāju galerijas programmu. Tas nozīmē, ka projektos esmu iesaistīta ne tik daudz kā kuratore, cik stratēģiste – apsveru, ko vispār kā muzejs vēlamies darīt, un tad plecu pie pleca ar izstāžu kuratoriem izvērtējam, ko no tā īstenot ir jēgpilni un prātīgi, ņemot vērā kaut vai iespējas piesaistīt līdzfinansējumu.
Mākslas muzejs un tā apmeklētājs – kāds ir ideālais attiecību modelis?
Gan iekšējā dialogā, gan sarunās ar citiem, runājot par laikmetīgās mākslas programmu attīstību Lietuvā un ārvalstīs, esmu apsvērusi, vai mēs vispār zinām, kas ir mūsu auditorija? Ne vien, lai turētos ar kājām pie zemes, bet arī lai apmeklētāju zināšanas un gaidas nenovērtētu par zemu. Mana atbilde ir: nē, nezinām. Un no tā nav jākaunās. Neviens to nevar iepriekš noteikt, jo apmeklētāju izaugsme ir cieši saistīta ar institūcijas attīstību. Ja tā klibo, tad arī skatītāju izaugsme nekur nevirzās. Un otrādi.
Man nepatīk apzīmējums “būvēt auditoriju”, ko lieto muzeju menedžmentā. Es neuzdrošinātos to attiecināt uz Nacionālās mākslas galerijas apmeklētāju. Drīzāk –vēlamies rast kontaktu. Tā nolūkā esam izvērsuši izglītības programmu. Saprotam to ne tikai kā strādāšanu ar skolniekiem vai ģimenēm, bet arī plašāk. Piemēram, laikmetīgās mākslas kolekcija, kuru atklājām 2009. gadā, ir izpelnījusies asu kritiku. Tāpēc izlēmām lūgt mākslas vēsturniekus, sabiedrības intelektuāļus u.c. profesionāļus runāt ekspozīcijas ielokā un rādīt, kas te ir un kas nav sasniegts, un – ko vēl varētu īstenot.
Lekcijas esam arī iemūžinājuši video, un skārienjūtīgos ekrānos tās ir pieejamas ikvienam galerijas apmeklētājam. Organizējam arī dokumentālo filmu sēriju, portretējot gan mūsdienu, gan Padomju perioda lietuviešu māksliniekus, arī citvalstu laikmetīgās mākslas personības. Filmas izrādām tikai muzejā, tā nodrošinot bezmaksas apmeklējumu. Zāle vienmēr ir pilna. Uz seansiem nāk visu paaudžu cilvēki no dažādām jomām, tostarp arī mākslinieki, kas nekautrējas uzzināt ko vairāk. Tā mēs izprotam komunicēšanu ar apmeklētāju. Nevis izglītojot demagoģiski, bet gan apgādājot ar rīkiem, kuri noder, iepazīstoties ar mākslu.
Lietuvas Nacionālā mākslas galerija ir arī laikmetīgās mākslas mājvieta. Uzlūkot mūsdienu mākslu kā vēsturi un ievietot to muzejā noteikti nav viegls uzdevums.
Nacionālā mākslas galerija ir Lietuvas Mākslas muzeja struktūrvienība. Laikmetīgās mākslas kolekcija ir nacionālā kolekcija, un tā ir salīdzinoši neliela. Finansējums tika piešķirts tikai pēc 2000. gada, līdz ar ko šobrīd iegūti ne vairāk kā divdesmit darbi. Laikmetīgo mākslu izrādām gan pastāvīgajā ekspozīcijā, gan atsevišķās izstādēs, kurām izmantojam arī tās telpas, kas ikdienā nefunkcionē kā izstāžu zāles. Nacionālās galerijas celtne ir rekonstruēts Revolūcijas muzejs, būvēts pērnā gadsimta 80. gados. Raksturīgi padomju laiku arhitektūrai, tai ir grandiozs foajē ar griestiem augstumā no 7–11m. Tolaik nevienu neuztrauca apkures izmaksas. Vērienīgajā priekštelpā mēdzam izstādīt speciāli vietai radītus mākslas darbus. Ne vien lietuviešu, bet arī starptautisku mākslinieku.
Veidi, kā mūsdienu mākslas muzejā strādāt ar laikmetīgo mākslu, ir vairāki. Viļņā kolekcija veidota daļēji hronoloģiski, daļēji tematiski. Taču iespēju loks ir krietni plašāks. Piemēram, modernās mākslas muzejs Londonā Tate Modern nesenā izstādē izvēlējās periodus miksēt: sirreālisma darbiem, piemēram, līdzās izvietoja mūsdienu mākslinieka instalāciju ar līdzīgiem zemapziņas elementiem. Protams, muzejos ir arī izstādes, kas veltītas mūsdienu mākslai vien.
Mana personiskā pārliecība ir, ka laikmetīgajam ir jābūt muzejā. Pat ja muzejs strādā arī ar citu periodu mākslu. Jauno paaudžu apmeklētājiem ir jāpalīdz vērpt saikni starp dažādu laiku mākslu un saredzēt kontekstu. Laigan atsaukties tikai uz jauniešiem nebūtu gluži pareizi. Ne pirmo reizi atkārtošu pieredzi, ko guvām galerijas atklāšanas izstādē 2009. gadā. Tā bija veltīta Mikalojusam Konstantinam Čurļonim (1875–1911), ievērojamam lietuviešu māksliniekam, modernistam un komponistam. Ekspozīcijā ieviesām arī tehniski aprīkotu sekciju, kur varēja klausīties Čurļoņa un viņa laikabiedru mūziku un, izmantojot skārienjūtīgus ekrānus, iepazīties ar mākslinieka biogrāfiju. Bijām pārliecināti, ka tā iesaistīsim jauniešu auditoriju, kas Čurļoni atpazīst vien no šokolādes ietinamā papīra. Nekā.
Itin visu vecumu cilvēki un jo īpaši vecie ļaudis bija ārkartīgi aizrautīgi šādi iegūt informāciju un aptvert, ka muzejs nenozīmē tikai aci pret aci atrasties ar gleznu, ka ir arī citi veidi, kur informatīvo materiālu var just, dzirdēt un aptaustīt. Tas liek aizdomāties, ka laikmetīgā māksla ir ļoti labs instruments, kā cilvēkiem dot augsni nopietnu lietu pārdomāšanai, un kā komunicēt par dažādiem mākslas periodiem.
Latvijā ir izskanējis viedoklis, ka ekonomiskā krīze likusi māksliniekiem vairāk iespringt un rosinājusi jēgpilnu un pilnasinīgu mākslas formu tapšanu. Vai ko līdzīgu novērojat arī Lietuvā?
Ne gluži. Ir noteikts skaits lietuviešu mākslinieku no 20. gs. 90. gadu paaudzes, kas radoši strādā ne tikai ražošanai un izstādīšanai. Viņu darbība ir cieši saistīta ar starptautisko mākslas arēnu. Viņus recesija noteikti pārlieku neskar. Taču mākslas institūcijām šie laiki ir izaicinājums. Ne sabrukumus, bet izaicinājums, jo ir īpaši jāpārdomā, kā nekļūt vienkārši pieticīgiem, bet ko iespēt ar pieticīgajiem līdzekļiem. Pat ja es saku, ka dotā brīdī nodarbojos tikai ar administrēšanu, tas nenozīmē, ka esmu pārstājusi domāt kā kritiķe vai kuratore. Ļoti žēl, ka Lietuvā vēl nav rīkots tāds projekts vai diskusija, kurā apspriestu iespējas, kā recesiju izmantot radīšanas un radītā prezentēšanas labā. Tas būtu interesanti.
Šīgada Venēcijas biennālē Lietuvu pārstāvēs Dariuss Mikšus. Vai jūs varētu pastāstīt ko vairāk par viņu kā par mākslinieku?
Dariuss Mikšus ir individuāli domājošs mākslinieks, sava ceļa gājējs. Mākslā viņš ienāca 20. gs. 90. gadu vidū jauno mediju un elektronikas laukā. 90. gadu beigās Lietuvā tika izveidota platforma Euda Show, kas ir līdzīga Jauno mediju kultūras centram RIXC Latvijā, tikai Euda Show neattīstījās līdz institucionālam līmenim. Dariuss Mikšus bija platformas dalībnieks. Dariuss idejai nenosaka nekādus iepriekšējus apstākļus. Un savā ziņā tādu attieksmi es apbrīnoju.
Venēcijas biennālei pieteiktais projekts ir par Lietuvas kultūrpolitiku. Dariusu interesē izpētīt valsts grantu piešķiršanas kārtību un rezultātus. Viņš ir apzinājis māksliniekus, kas pēdējās divās dekādēs (1992–2010) saņēmuši valsts finansējumu no Lietuvas Republikas Kultūras ministrijas, un lūdzis tiem atļauju atbalstītos mākslas darbus izmantot ekspozīcijā. No tiem tiks kompilēta kolekcija, kuru vedīs uz Venēciju, turēs noliktavā un inscinētā komerciālas galerijas vidē ar speciāli izdotu katalogu prezentēs paviljona apmeklētājiem. Ja par kādu mākslas darbu radīsies papildus interese, tas tiks izcelts no noliktavas, kas slēpsies aiz balta priekškara turpat paviljonā, un izrādīts dzīvē.
Dariusa Mikšus mākslas projektiem sākums un beigas vienmēr ir atvērtas. Proti, viņš neuzspiež attieksmi. Viņu interesē, kā darbs pats attīstās no sākotnējas idejas, kas apaug kā sniegabumba. Dariuss idejai nenosaka nekādus iepriekšējus apstākļus. Un savā ziņā tādu attieksmi es apbrīnoju.
Bet tajā pat laikā – projekts tiks prezentēts Venēcijas biennālē, to pārrauga valsts institūcija (Lietuvas Laikmetīgās mākslas centrs), līdzarko ir atsevišķi elementi, par kuriem mani māc ziņkāre – kā diez tie strādās. Es gribētu redzēt skaidrāk formulētu attieksmi, kā valsts finansēta institūcija un valsts atbalstīts mākslinieks attiecas pret komerciālās galerijas telpu. Un kas ar to ir domāts, lai galerija nebūtu vien tukšs apzīmētājs “stilīgai vietai” (“cool space”). Un kāpēc vispār tieši šāds koncepts – mākslas dīlera telpa? Taču skaidrs ir tas, ka arī šis Dariusa Mikšus mākslas darbs ir pētījums ar atvērtu sākumu un neparedzamām beigām.
Jautāšu jums kā mākslas kritiķei. Ko nozīmē uzrakstīt labu mākslas kritiku? Kas lasītājam būtu no tās jāiegūst?
Mākslas kritiķi publicējas dažādos izdevumos. Ir atšķirība, vai raksta starptautiska mēroga mākslas žurnālam vai vietējai avīzei ar plašu lasītāju loku. Katrā kontekstā ir citas prasības. Tāpēc nedrīkst apgalvot, ka rakstiem par mūsdienu mākslu vienmēr jābūt adresētiem plašām masām, sarunvalodā laikmetīgos mākslas darbus paskaidrojot, lai cilvēki saprastu un pie tās pierastu. Mākslas diskurss ir arī disciplīna pati par sevi, tāpat kā filosofija vai kultūras teorija. Tai ir nepieciešama telpa profesionāla diskursa attīstībai.
Pirms sāku strādāt galerijā, rakstīju galvenokārt profesionāļu auditorijai. Tekstā vienmēr centos skatīt mākslu noteiktā kontekstā. Precīzāk – vairākos kontekstos. Vēlējos, lai arī lasītājs saredzētu manu izpratni, kā noteikts mākslas fakts ir dislocēts saiknē ar kultūru, politiku, estētiku. Taču šobrīd mana mākslas kritikas prakse izpaužas galvenokārt, sniedzot intervijas. Proti, stāstot par to, ko mēs galerijā darām un kāpēc.
Pats svarīgākais, manuprāt, ir lasītāju nenovērtēt par zemu. Viņš var izrādīties daudz gudrāks nekā iedomājamies. Māksla eksistē atvērtā kontekstā. Cilvēki iet uz teātri, uz kino, lasa grāmatas, televīzijā skatās debates, šādas lietas formē viņu attieksmi un arīdzan uzņēmību pret apkārtnotiekšo. Tāpēc es cenšos lietas pārāk nenovienkāršot.
