Nevar zināt, pirms aizsniegts lūšanas punkts
Intervija ar mākslinieku Gevinu Tērku Vīnē
05/06/2018
Pirms mēneša Vīnes Krinzinger galerijā man bija iespēja satikt Gevinu Tērku (1967), vienu no prominentākajiem britu mūsdienu māksliniekiem. 80. gadu nogalē, būdams Karaliskās mākslas koledžas students, Tērks pirmo uzmanību izpelnījās ar koledža atteikumu viņam piešķirt maģistra grādu par darbu “Ala” (Cave), kas sastāvēja tikai no izbalsinātas tukšas darbnīcas ar piemiņas plāksni stūrī, uz kuras bija rakstīts: “Šeit no 1989. līdz 1991. gadam strādāja Gevins Tērks.” Drīz pēc tam mākslas kolekcionārs Čārlzs Saači sāka iepirkt Tērka darbus. Saači bija viens no lielākajiem Jauno britu mākslinieku (YBA) darbu kolekcionāriem. JBA, pie kuras pieder arī Tērks, ir neformāla mākslinieku grupa, kas mākslā ienāca 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā un drīz vien piesaistīja publikas uzmanību ar saviem oriģinālajiem, kontraversālajiem un bieži vien radikālajiem darbiem, kas vismaz sākotnēji visbiežāk tika izstādīti noliktavās un fabrikās, nevis mākslas galerijās. Zināmākās no šīm agrīnajām izstādēm ir Freeze, East Country Yard Show un Progress by Degree, un tajās tika eksponēti tādi nu jau klasiski darbi kā Demjena Hērsta “Nāves fiziskā neiespējamība dzīva cilvēka apziņā” (The Physical Impossibility of Death in the Mind of Someone Living), Meta Kolišova “Lodes caurums” (Bullet Hole) un Treisijas Eminas “Mana gulta” (My Bed). JBM darbi un aktivitātes atdzīvināja tā laika diezgan pagurušo britu mākslas ainu, izsaucot polemiku par laikmetīgās mākslas autentiskumu. Gan toreiz, gan joprojām šie mākslinieki tiek vērtēti ļoti pretrunīgi – no bijības un pielūgsmes līdz riebumam un noliegumam. Bez Tērka, Hērsta, Eminas un Kolišova grupā ietilpst arī Enguss Fērhērsts, Anja Gallačo, Ebigeila Leina un citi. Daudzi no viņu darbiem tika eksponēti Saači kolekcijas izstādē “Sensācija”, kas 90. gadu beigās apceļoja daudzas pasaules valstis. Kad tā nonāca Karaliskajā akadēmijā, Gevins Tērks uz privātu skati ieradās ģērbies kā bezpajumtnieks.
Tērks ir gan mākslinieks, gan arī domātājs un komentētājs. Vairums viņa darbu fokusējas uz tematiku, kas aptver autentiskuma, autorības, identitātes un mākslas darba un paša mākslinieka reprezentācijas jautājumus. Viņu pamatīgi ietekmējuši Dišāns un Vorhols, tāpēc viņš arvien iesaistās diskursā par modernā mākslinieka “mītu” – gan savos darbos, gan vārdos. Klausoties viņa teiktajā, paliek iespaids par pastāvīgu domas, šaubu un refleksijas koncentrāciju – kaut ko tik nepārtraukti klātesošu, ka brīžiem tas pašam domātājam var kļūt par nastu.
Daži no Tērka labākajiem darbiem ir vaska un bronzas skulptūras. Vaska skulptūrās bieži parādās paša autora portretējums dažādās formās: kā Sids Višess, kā Če Gevara vai kā bezpajumtnieks. Savukārt starp bronzas darbiem var minēt tādas slavenas skulptūras kā “Maiss” (Bag, 2000) – melna atkritumu maisa atveidojums bronzā, un “Nomads” (Nomad, 2002) – netīra guļammaisa bronzas skulptūra. 2011. gadā Tērka radītā 12 metrus augstā skulptūra ar nosaukumu “Nagla” (Nail) tika atklāta pie One New Change iepirkšanās centra Londonas Sitijā netālu no Sv. Pāvila katedrāles.
Paralēli tēlniecībai Tērks strādā arī citās tehnikās, tostarp glezniecībā un instalācijā. Bieži saviem darbiem viņš izmanto atkritumus, kas ir viena no viņa daiļrades raksturīgākajām zīmēm. Kopš 2012. gada Tērks ir arī mākslas un dizaina profesors Bātas Universitātē.
Ekspozīcijas skats no izstādes "Dievs ir aizgājis". Foto: Galerie Krinzinger
No 15. marta līdz 19. aprīlim Krinzinger galerijā, kas ir viena no nozīmīgākajām Vīnes privātajām galerijām, bija apskatāma Tērka personālizstāde “Dievs ir aizgājis” (God is Gone). Izstāde bija veidota no divām daļām – viena sastāvēja no dažādām konceptuālām gleznām un instalācijām, piemēram, vārda “tas” gleznojuma ar nosaukumu “Te nu tas ir” (This is it), milzīgs koka grīdas gleznojums, kas novietots uz grīdas, vai divām līdzīgām gleznām ar marmora rakstu fonā – vienā no tām ar lieliem burtiem uzgleznots vārds “DIEVS”, kamēr otrā tā nav. Savukārt otru izstādes daļu veidoja dažāda izmēra un konfigurācijas skulptūras, lielākoties tapušas no dažādiem atkritumiem un novietotas aiz krāsaina stikla sieniņām.
Ar Krinzinger galerijas laipnu atļauju Arterritory aicināja Gevinu Tērku uz nelielu sarunu.
Ļaujiet man sākt ar pamatjautājumu. Vai jūs esat mākslinieks?
Tas ir svarīgs jautājums… Es varētu arī būt… Tomēr, manuprāt, ja es teiktu, ka esmu mākslinieks, tad aizvērtu sev dažas citas iespējas. Laikmetīgo mākslu arvien pavada šis diskurss “tā nav māksla”. Ziniet, jautājums, kas ir māksla, ir svarīgs pašai mākslai. Tāpēc varbūt šo jautājumu var attiecināt arī uz mākslas radītāju. Dažkārt es esmu mākslinieks, jo ir svarīgi, lai mākslai būtu autors. Tāpēc šajos gadījumos es esmu mākslinieks. Taču man gribētos teikt, ka dažkārt es neesmu mākslinieks – es neesmu pat skatītājs. Es esmu antimākslinieks. Es esmu kāds, kuram ar to visu nav nekāda sakara. Tad ir vēl viena kategorija, kur es esmu skatītājs, es esmu auditorija – es apmeklēju daudzas galerijas, skatos citu mākslinieku darbus un tādā veidā padaru šos darbus pilnīgus. Māksla ir kultūras aktivitāte, kas prasa auditoriju. Ja es būtu viens pats uz vientuļas salas, nedomāju, ka nodarbotos ar mākslu. Es varbūt kaut ko knakstītos tāpat vien. Ja ar laivu atbrauktu citi cilvēki, viņi, iespējams, to nosauktu par mākslu. Teiktu, ka uz salas ir kultūra. Taču tas būtu no ārpuses uzspiests viedoklis, es pats to nedarītu, es nenodarbotos ar mākslu.
Saprotu par auditoriju, bet kāpēc mākslas darbam ir nepieciešams autors? Ir ļoti daudz absolūti leģitīmas mākslas, kam autors nav zināms.
Jā, māksla var būt anonīma. Taču, runājot par autorību… manuprāt, laikmetīgā un pat modernisma māksla ir periods, kurā valda ideja, ka mākslas radīšana ir komunikācija ar auditoriju. Kad skatītājs redz mākslas darbu, tas sāk to saprast, tā savā veidā nonākot dialogā ar mākslinieku, ar autoru. Tāpēc es domāju, ka… Mākslas gadījumā vienmēr ir jautājums par autentiskumu. Nodarbošanās ar mākslu vai domāšana par mākslu bieži vien rotē ap domāšanu par realitāti jeb to, ko nozīmē būt, tas ir kā domāšanas projekts par esamību. Ideja par autoru ir gluži vai nepieciešama. Jums varbūt ir taisnība, varbūt būtu lieliski, ja mēs tiktu vaļā no šīs idejas par autorību, taču, manuprāt, uz parādībām nevar skatīties izolēti, viss jāskata kontekstā, un, iespējams, ka viens no pirmajiem kontekstiem, kādos jūs skatāties uz mākslas darbu, ir tā autors. Jūs uz to skatāties viena cilvēka radošās darbības kontekstā. Visi šie darbie, kas izstādīti te, Krinzinger galerijā, stāsta arī par citiem manis radītajiem darbiem – tiem, kuru šeit nav, kas ir neredzami. Un tā ir daļa no konteksta…
Gevina Tērka instalācija My Way izstādē "Dievs ir aizgājis". Foto: Galerie Krinzinger
Tātad publikai, kas nāk uz šo izstādi, ir jāzina par jums viss, jāpazīst jūsu daiļrade? Jo citādi viņi nespēs to novērtēt?
Jā, man šķiet, ka es spēlējos ar šādu ideju. Tas ir, no vienas puses, man gribētos piekrist šādam skatījumam, taču, no otras puses, es ceru, ka neesmu tik traks, lai domātu, ka cilvēki patiešām pārzina visu, ko jebkad esmu darījis. Viss ir tikai spēle. Man tiešām liekas, ka mākslai piemīt šis elements – saistīts ar daiļradi, ar visu darbu kopumu, ar autora rokrakstu… Es aizeju uz muzeju, kaut ko tur ieraugu un padomāju: “O, tā ir Luīze Buržuā!” Tad es pieeju pārbaudīt un redzu – jā, tā tiešām ir Luīze Buržuā! Es esmu atpazinis mākslas darba stilu vai tā radīto sajūtu. Brīdī, kad es atpazinu Luīzes Buržuā darbu, atmiņā tika atsaukti citi viņas darbi – ne tikai tas, uz kuru es skatījos. Šis audekls turpinājās manās atmiņās, manā naratīvā, manā personiskajā naratīvā. Un, es domāju, ka šie naratīvi patiesībā ir tas, kā māksla kļūst par domāšanas veidu, veidu, kā pieredzēt pasauli.
Daudzkārt jūs savos darbos izmantojat savu parakstu.
Jā, man ir divi paraksti. Man ir parastais bankas paraksts, un tad man ir mākslinieka paraksts. Te jārunā par to, kā tiek konstruēta mākslinieka identitāte. Paraksta lieta ir diezgan dīvaina, jo mani darbi ir ļoti plaši. Dažreiz man liekas, ka darbs, ja uz tā uzlikšu parakstu, tiks izbojāts. Taču citkārt paraksts ir vienīgais faktors, kā noteikt, ka tas ir mans darbs. Es pret mākslinieka parakstu esmu mēģinājies izturēties kritiski. Kad mācījos koledžā, uztaisīju darbu, kur parakstīju tikai vidējo audekla no triptiha ar nosaukumu “Nosaukums” (Title). Stūrītī, kur bija jābūt parakstam, bija neliela ar roku iešūta zīmīte, kur bija teikts, ka šis audekls ir otrreizējās pārstrādes produkts. Es centos patērēt pēc iespējas mazāk planētas resursu, lai radītu nezināma mākslinieka parakstu. Tas drīzāk bija tāds paraksta portrets un jautājums: “Kāda ir paraksta vērtība?”
Ekspozīcijas skats no izstādes "Dievs ir aizgājis". Foto: Galerie Krinzinger
No 90. gadiem jūs esat pazīstams ar tādiem darbiem kā “Ala” un jūsu vaska skulptūras… Kas kopš tā laika ir mainījies? Ko jūs vairs nedarāt no tā, ko darījāt toreiz?
(Domā.) Es nezinu, kā lai atbild uz šo jautājumu. Es to novērtēju, bet nezinu, kā uz to vislabāk atbildēt. Es joprojām eksperimentēju, es joprojām pieķeros lietām, par kurām zinu, ka tās nedarbosies… Es joprojām daru nedarāmas lietas, kas acīmredzot kaut kādā veidā kļūst “darāmas”. Viss mans radošais darbs ir saistīts ar izdomāšanu pa jaunam. Es jaunatklāju pats sevi, taču es jaunatklāju arī mākslu un mākslas vēsturi. Tas nozīmē, ka visas manas idejas, domas un tas, kā es dzīvoju, ir kultūras un iepriekš zināma materiāla pārpilns. Jautājums ir par to, kura daļa no manis esmu es pats?
Vai esat kādreiz notvēris domu, par ko esat drošs, ka tā ir jūsējā? Domu, kas nav ieņemta no ārpuses?
Hmm… Nē. Bet es cenšos domāt par šo radošā procesa ideju. Un esmu ievērojis, ka visradošākie brīži, kad man uzrodas mākslas darbu idejas, ir tie, kad es domāju vai daru kaut ko pilnīgi citu, piemēram, braucu ar mašīnu vai velosipēdu, lasu grāmatu vai… Kad lielākā daļa manu smadzeņu ir aizņemta ar kaut ko citu. Un tad pēkšņi – bums! No kaut kurienes… negribu teikt – no zemapziņas, bet no kaut kādiem manu smadzeņu nostūriem nāk šī… skaidrība. Ļoti gribētos saprast, kā to var uzglabāt… vai kā to izskaidrot, kā spēt to kontrolēt… Tas ir kaitinoši, jo mana māksla savā ziņā ir tieši par to… ka vajag kontrolēt to, ko dari, ko saki un kādu vēsti nodod citiem. Bet man pār to kontroles nav. (Smīn.)
Gevins Tērks. "Svētā ola (melnā)" (Holy Egg (Black)), 2016.
Vai varat teikt, ka esat nopietns – vismaz attiecībā uz darbu?
Ir laiks, kad tu eksperimentē – it kā tev rokā būtu rīkste, ko tu liec, cenšoties saprast, ciktāl tā liecas nepārlūstot… Taču vienā brīdī tā pārlūzt… Patiesībā tikai tad, kad tā pārlūzt, var teikt, ka tā bijusi saliekta līdz maksimālajai robežai. Līdz tam tas ir nopietni un pat diezgan sakrāli. Bet tajā pašā laikā nopietnība vai šī ideja par… nāvi… nekad tā īsti nepazūd. Tāpēc, iespējams, šī ideja par nāvi vai izbēgšanu, ir saliekta līdz punktam, kur tā vairs nav nopietna, kur kļūst virspusēja… Virspusējība kļūst par tādu kā puzli. Ja mani kaut kas dziļi aizkustina, bieži vien apjaušu, ka tas mani arī uzjautrina, liek man smieties.
Es to jautāju tāpēc, ka dažkārt no jūsu darbiem rodas sajūta, ka jūs, iespējams, spēlējaties ar vai pat izsmejat to, ko varētu saukt par “mākslas pasauli”.
Man šķiet, ka tā ir jādara. Manuprāt, ir jābūt distancei. Mākslai patiešām piemīt šis nepabeigtais elements. 90. gados, kad mācījos koledžā, visapkārt bija milzum daudz tekstu, kur cilvēki rakstīja par “mākslas beigām” un “mākslas nāvi”. Postmodernisms bija apsēsts ar ideju, ka viss ir cauri! Bet pēkšņi pašas beigas kļuva par šī diskursa daļu. Daļa no mākslas cenšas izdomāt savu sākumu un beigas… Un tas, iespējams, drīzāk ir saistīts ar jautājumu uzdošanu nekā ar atbilžu sniegšanu. Es saprotu šo savu darbu ambivalenci, kas… Lai gan es varu šeit sēdēt un bezgalīgi par to pļāpāt, patiesībā es kādā brīdī vairs neesmu šeit, kādā brīdī šeit jau ir mans darbs. Katrs cilvēks tam piešķirs savu stāstu, viņš izdomās pats savus iemeslus, kāpēc tam ir jēga, kāpēc tas viņu izaicina vai kāpēc tas ir labs vai slikts… Ir kaut kā jārunā par šāda veida “antimākslu”, mākslu ārpus mākslinieka vai to, kas ir iekšpusē un kas ārā… Mēs sēžam šī turniketa priekšā – arī tas ir par iekšpusi un ārpusi, tam var redzēt cauri, tas riņķo pa apli, tas it kā nekad neapstājas, un tas, iespējams, ir saistīts ar monadu, ar diagrammu. Vienā brīdī tu esi būrī, bet nākamajā – vairs neesi, taču kaut kādā veidā tu jau esi būrī, vien paskatoties uz to. Tā ir subjektīvā-objektīvā spēle…
Vai domājat, ka tam, kas konstituē mākslinieku un mākslas darbu, ir kaut kāda dabiski piemītoša raksturiezīme? Vai arī var teikt, ka to vienkārši nosaka tie, kam ir vara to noteikt?
Es domāju, ka to nosaka auditorija. Ja atgriežamies pie piemēra ar Marselu Dišānu, viņš uzskatīja, ka vienkārši tāpēc, ka māksla eksistē, tā rada kaut kā attēlu. Kā sava bijušā es attēlojums tā… tā ir tas, kas tā ir bijusi, taču tagad tā ir arī pašas attēls. Domāju, ka tas arī piešķir šo iekšējo būtību, tas padara to “dabiski piemītošu”. Ir plaisa starp realitāti un realitātes attēlu, kas liek mums domāt par realitāti, jo mēs varam izmantot attēlu, lai to analizētu. Tas ir gluži vai tā – tiklīdz tas kļūst par attēlu, tā mēs varam attīstīt naratīvu, un mēs varam sakārtot savas domas attiecībā uz realitāti. Nolikt tās blakus maliņā vai zemsvītras piezīmēs vai vēl kaut kur šajā attēla telpā…
Vai visu mākslu var ievietot attēla kategorijā? Performanci? Arhitektūru?
Man tā šķiet. Es varu kļūdīties, bet šobrīd es saku, ka jā (smejas). Tas var mainīties. Es atstāju sev tiesības mainīt viedokli.
Gevins Tērks. “Red Beyus”. Krāsota bronza, 2010
Vai ir vēl citi bez Dišāna un Magrita, kas jūs spēcīgi ietekmējuši? Bez kuriem jūs nebūtu tas, kas esat?
Man šķiet, ka ir daudz mākslinieku, par kuriem es daudz domāju… piemēram, Endijs Vorhols. Kad runājam par “ietekmēm”, tas ir interesanti, jo daži mākslinieki var aizvest tevi līdz tādam prāta punktam, kur tu vari noņemt sistēmu. Atceros, ka biju aizgājis uz Vorhola izstādi Hayward galerijā, un tas bija tik dīvaini. Pirmkārt, viss bija nosaukts par “Gleznu”, lai gan nekas no tā nemaz nebija glezna – visi bija drukāti grafikas darbi. Radās jautājums: “Ko īsti es šeit redzu?” Tas nebija radīts ar krāsu, bet ar tinti. Brīdī, kad šie darbi bija nosaukti par “gleznām”, tie kļuva par kaut ko, kas tie nebija, – par atkārtojumiem. Tad es padomāju: “Bet vai tad māksla nav unikālas lietas? Un te ir kaut kas, kas nav unikāls!” Un galerija, muzejs vai jebkas cits, kur notiek šāda izstāde, saka, ka šis ir viens no izcilākajiem māksliniekiem! Otra lieta, ko viņi saka – un tas ir tik interesanti! –, ka, lai gan tā ir izcila māksla un tas ir viens no izcilākajiem māksliniekiem, mums viņa izstāde ir tikai uz mēnesi – vienu mēnesi, jo tad, nākamajā mēnesī, mums būs cits mākslinieks, arī viens no izcilākajiem, un vispār, ziniet, mums jau tas ir apnicis, ar šo mākslu ir cauri, tagad mums būs cita māksla, citāda māksla. Un es domāju – nu, tas ir interesanti! Viss ir tikai programma! Tas ir tikai uz mēnesi, un, ja jums tas nepatīk, nākammēnes mums jau būs kaut kas cits. Kaut kas savādāks. Un tā tālāk. Un kad jūs redzat izcilu mākslu – un, manuprāt, tā bija izcila māksla, – tās izcilība slēpjas spējā likt jums sajust šos īsos apskaidrības mirkļus. Man tā sniedza skaidrību būt spējīgam padomāt par to, kā es varētu domāt par mākslu… (Smejas.)
Vai varat precīzāk raksturot šos skaidrības mirkļus? Kas īsti jums kļūst skaidrs?
Man likās, ka centos jau to aprakstīt… Tagad es vienkārši mēģināšu raksturot “skaidrību”… Domāju, ka tas saistīts ar rediģēšanu. Kā atšķirt vienu lietu no citas. Piemēram, ideja par atkritumiem, kas man šķiet patiesi aizraujoša, ir par to, ka tas, ko mēs izmetam laukā, par mums pastāsta gandrīz tikpat daudz kā tas, ko mēs paturam. Kaut ko mēs izlemjam paturēt, bet kaut ko citu izmest. Ja policija gribētu par jums kaut ko uzzināt vai sastādīt jūsu psiholoģisko profilu, viņiem tikai vajadzētu parevidēt jūsu atkritumus, izanalizēt tos un galu galā salikt kopā diezgan precīzu personības portretu. Tā būtu gluži kā antipersona vai antiportrets. Kad bērniem māca zīmēt, piemēram, kluso dabu – kaut kādus augļus un citas lietas uz galda, tad saka, ka negatīvā telpa ir jāparāda tikpat precīzi kā pozitīvā telpa. Tātad, ja labi uzzīmē telpu starp šo banānu un šo ābolu, tad daudz precīzāks izdosies arī pašu augļu attēlojums. Līdz ar to tā ir rediģēšanas lieta. Un, manuprāt, ideja par rediģēšanu atgriež mūs pie jūsu jautājuma par “skaidrību” vai par to, kas tā īsti ir… Tā ir artikulācija. Kā tu kaut ko komunicē. Un dažkārt ir ļoti grūti piebremzēt domas un idejas.
Jums. Vairumam cilvēku nav šādu problēmu.
(Smejas.) Jā. Tā varētu būt.
Gevins Tērks. Foto: Tom Crowford
