Hanss Ulrihs Obrists. Saruna ātri braucošā taksī

27/06/2018

Kopā ar kuratoru un mākslas zinātnieku Kasparu Vanagu stāvam Rīgas lidostā pie īpaša stenda, ko Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle novietojusi ielidošanas zālē, jo pēdējās maija dienās te ieradušies vairāki simti tās viesu. Tomēr šajā reizē uz plāksnītes stendā ir tikai viens vārds: “Hanss Ulrihs Obrists”. Lūk, viņš iznāk kopā ar tikko atlidojušā reisa pasažieriem no Briseles (kurā, kā noskaidrojās, viņš nokļuva, startēdams no Romas). Mēs sēžamies taksī un dodamies uz pilsētu, uz dažādām RIBOCA1 norises vietām, kuras tad arī grasās apmeklēt mūsu viesis. Bet es paralēli izvelku divus diktofonus (otrais vienmēr ieraksta rezerves versiju gadījumam, ja ar pirmo kas atgadās). Lieta tāda, ka ar Obristu ir noruna par interviju, kurai viņš piekrita ar vienu nosacījumu – tai jānotiek automašīnā ceļā no lidostas uz pilsētu.

Tā nu mēs ar Hansu Ulrihu sēžam aizmugurē, Kaspars ar šoferi priekšā, un tajās apmēram 40 minūtēs, ko pavadām automašīnā, mēs patiešām paspējam apspriest svarīgas lietas. Intervija kustībā – tas ir tik ļoti Obrista garā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka viņš runā veseliem blokiem, un jautājumi tikai norāda ceļu, kuram sekojot tiek izbūvēti veseli teksta, pārdomu, stāstu, vārdu kvartāli.

Prasme kontrolēt mirkļa piesātinātību, spēja izdzīvot maksimāli iespējamo tev interesējošās informācijas daudzumu – tās ir lieliskas, taču ne tik retas īpašības, teiksim, tehnisko ģēniju vidū. Tomēr mūsu priekšā ir cilvēks ar pavisam citu domāšanas veidu un ar citu kaislību. Laikam jau tik daudz laikmetīgās mākslas, cik redzējis Hanss Ulrihs Obrists, nav redzējis neviens cits. Un viņš joprojām priecājas par to gluži kā bērns, kas sev izvēlējies dzīvi, kurā pārtiek vienīgi no saldumiem un šādi jūtas pavisam lieliski. Un tas nepavisam nenozīmē, ka viņam maz interesē apkārtējā pasaule – mākslas ētiskais un sociālais aspekts viņam ir svarīgs un būtisks. Bet tā ir kā virsbūve virs tīras un patiesas sajūsmas…

Obrists ir kuratoru kurators, cilvēks, kurš ne tikai izdomājis un veidojis daudzas savam laikam neiedomājamas un revolucionāras izstādes, bet arī uzrakstījis vairākas grāmatas par šo tēmu (jāpiemin arī nesen latviski tulkoto grāmatu “Kūrēšanas veidi”). Māksla un tās prezentācijas veidi, kas pārkāpj pieņemtos rāmjus un formātus, ir viņa firmas zīme, viņa personīgais Museum in Progress. Liekas, pēdējā laikā viņam kļuvusi šaura ne tikai pati vizuālās daiļrades sfēra, bet jau arī planēta Zeme. Izstāde uz Marsa? Kādēļ gan ne? Protams, ja vien nākamajā rīta ar pirmo reisu varēs doties ceļā uz Venēru…

Sāksim ar visvienkāršākajām lietām. Kā jums sākās šī diena?

Vakar vakarā mēs atklājām izstādi Romā – Mediči villā (rāda izstādes “Ņem mani (esmu tavs)” (Take Me (I’m Yours)) programmiņu). Tā man bija patīkama atgriešanās, jo no 1999. līdz 2001. gadam es tur strādāju par kuratoru, gatavoju izstādes par pilsētu, par parku, par atmiņām… Romā diezgan lielā mērā valda ideja, ka nākotne tiek veidota no pagātnes fragmentiem. Vēlāk es nonācu Parīzē, tad pārcēlos uz Londonu un Romā neko bieži neatgriezos. Taču tagad ir šī izstāde “Ņem mani (esmu tavs)”, kas īstenībā ir sens mans projekts – pirmā izstāde, ko kūrēju Serpentine galerijai 1996. gadā. Apmeklētājiem šajā izstādē ļauts darīt to, ko parasti izstādēs nav ļauts darīt, proti, viņi drīkst aptaustīt objektus, paņemt tos līdzi un izvietot savās mājās. Šī ideja nāca no Feliksa Gonsalesa-Toresa. Tā ir par mijiedarbību un piedalīšanos. Visa izstāde savā ziņā ir gluži tāds take-away. Tā tika veidota ciešā sadarbībā ar mākslinieku Kristianu Boltanski, bet iekārtojuma autors ir Martino Gampers.

Atklāšana bija vakar vakarā, un mans personīgais noteikums ir pēc izstādes atklāšanas vienmēr izmantot pirmo iespēju, lai nākamajā dienā pamestu pilsētu. Tāpēc šorīt 6.20 ar pirmo reisu devos prom no Romas un ierados Rīgā, lai apskatītu Biennāli.

Bet kā jums parasti sākas diena tad, kad neceļojat?

Kad esmu Londonā, es eju skriet. Padzeru kafiju un palasu avīzes, taču arvien mazliet palasu arī kaut ko no Eduāra Glisāna, kurš man ir visaktuālākais 21. gadsimta autors. Viņš bija ļoti tuvs mans draugs, kurš pirms dažiem gadiem nomira. Dzejnieks un filozofs no Martinikas, kurš jau agri aptvēra, ka globalizācijas spēki ietekmē arī kultūru. Šī nav pirmā reize, kad planēta saskaras ar globalizāciju, taču šī ir tās visgalējākā forma, kādu jebkad esam pieredzējuši. Tas noved pie homogenizācijas, kas nozīmē, ka izzušana draud ne vien dažādiem kultūras fenomeniem, bet arī valodām. Sūzenai Hillerei ir skaista filma, kur viņa parāda, kā izzūd valodas; Umberto Eko un Ītila Adnāna ir norādījuši, ka digitālajā laikmetā izzušana draud arī ar roku rakstītajam. Tāpēc es katru dienu instagramā nopostēju ar roku rakstītas zīmītes un švīkājumus, lai pievērstu uzmanību individuāla rokraksta nozīmībai. Izzūd arī sugas – vakar pie vakariņām lieliskā angļu romāniste A.S. Baijata man jautāja: “Kad tu pēdējo reizi redzēji simtkāji?” Galu galā, kā saka Elizabete Kolberta, pat mūsu sugai draud iznīcība.

Vakar es biju Itālijā, tur šobrīd ir pamatīga politiskā krīzes – ekstrēmi labējās un populistu partijas veido valdību. Glisāns jau agri saprata, ka pastāv pretreakcijas drauds – pret globalizāciju. Tas novedīs pie iecietības un solidaritātes trūkuma, pie jaunām nacionālisma formām, jaunām rasisma formām… Atverot avīzi, redzams, ka tas jau aptvēris visu pasauli. Viņš to paredzēja un teica, ka mums vajag pretoties globalizācijas homogenizējošajai formai un tajā pašā laikā pretoties jaunajām populisma formām, mums jāatrod tas, ko viņš sauca par mondialité – iespēju atrast globālu dialogu. Būdams no Martinikas, viņš teica, ka fakts, ka apkārt bija arī citas salas, ar ko veidot dialogu, nebija viņa identitātes apdraudējums. Tieši pretēji – dialogs starp Martiniku un citām salām viņa identitāti bagātināja. Mums jāsaprot, ka mūsu identitāte var bagātināties caur apmaiņu. Taču šai apmaiņai jābūt cieņpilnai un tā nedrīkst nonivelēt atšķirības. Man mondialité ir lielā mērā instrumentu komplekts; katru dienu es izlasu kādu Glisāna dzejoli vai ko citu viņa rakstītu, un visas manas izstādes ir tā pielietojums praksē. Piemēram, “Ņem mani (esmu tavs)” ir labs paraugs. Tā sākās 1996. gadā un tagad jau 22 gadus ceļo no vienas vietas uz otru, taču ikreiz tā tiek paplašināta ar spēcīgu vietējo izpēti, kas nozīmē, ka tā ir noenkurota vietējā vidē. Piemēram, villas Mediči sakarā mēs strādājām ar villas bijušajiem rezidentiem (kopš 1803. gada villā atrodas Romas franču akadēmija, kur varēja uzturēties Prix de Rome balvas ieguvēji – red.), strādājām ar villas vēsturi – Boltanskis apkopoja sarakstu ar visiem māksliniekiem-rezidentiem, kas tur dzīvojuši kopš 18. gadsimta. Mēs izpētījām arī citus vietējos māksliniekus, kas strādājuši Romā un Itālijā… Uzzinājām, ka Džanfranko Barukello, kam tagad ir pāri 90 gadiem, strādājis pie dāsnuma tēmas, par ko arī ir šī izstāde.

No rīta pamostoties, es vēlos uzzināt, ko varu dot pasaulei. 21. gadsimtā ir dažas ļoti lielas problēmas, un es domāju, ka ar katru izveidoto izstādi jācenšas dot savs ieguldījums to risināšanā… Es jau pieminēju izmiršanu, var pieminēt arī klimata pārmaiņas, taču mēs dzīvojam sabiedrībā, kas arvien vairāk cieš no nevienlīdzības. Īpaši ekstrēma nevienlīdzība novērojama pilsētās. Izstāde “Ņem mani (esmu tavs)” ir māksla visiem – tā visiem piedāvā lieliskus mākslas darbus; katrs var savā dzīvoklī izveidot izstādi. Cerams, ka šis ir ieguldījums nevienlīdzības mazināšanā pasaulē. Es stingri ticu, ka kontakts ar mākslu var izmainīt cilvēku. Tā var būt transformatīva pieredze, tāpēc es vēlos, lai visiem ir šie iespēja. Tas man liek rītos kāpt laukā no gultas.

Hanss Ulrihs Obrists izstādē “No kā rodas dzeja?” (daļa no RIBOCA1 paralēlās programmas)

Informācijas apjoms un ātrums, ar kādu mēs to iegūstam, pieaug gandrīz eksponenciāli ar katru gadu. Vai spējat tam turēties līdzi, vai arī jums jau tāpat ir ārkārtīgi ātra reakcija un tas jūs īpaši neietekmē?

Domāju, ka tam ir liela saistība ar dažādiem tempiem. Venkatešam Rao ir brīnišķīgs blogs ribbonfarm.com, kur viņš saka, ka kontemplācija bez darbošanās ir pavisam bezjēdzīga, kamēr darbošanās bez kontemplācijas ir sākumpunkts. Tāpēc mums vienmēr ir vajadzīgas abas – kontemplācija un darbošanās, un, man šķiet, tam ir saistība ar tempa maiņu. Es, no vienas puses, esmu ļoti ātrs no dabas; es runāju ļoti strauji, it īpaši, ja ņem vērā, ka esmu šveicietis – bērnībā visi man teica, ka man vajag braukt uz Vāciju vai Itāliju, kur visi runā ātri; tāpēc es nekad neiemācījos runāt lēni. Taču attiecībā uz tempu, uzskatu, ka steigā ir svarīgi iestarpināt lēnos brīžus. Mēs runājām par manu dienu… Manā dienā arvien ir laiks, kad es tiekos ar māksliniekiem, arhitektiem, filozofiem un runājos ar viņiem. Tas lielā ir manas dienas centrs, un tajos brīžos visi telefoni ir izslēgti un es esmu koncentrējies uz sarunu. Šajos brīžos es bieži aizmirstu par laiku, un tad mani neviens nevar sadabūt rokā stundām ilgi. Ir jāatrod dažādi tempi un tāds laika modelis, kas nav homogenizēts. Ir jābūt dažādām temporalitātēm – ātrajām joslām un lēnajām joslām. Tā tas ir gan attiecībā uz mūsu dzīvi, gan arī uz izstādēm un muzejiem. Muzejos ir brīži, kad vēlies piebremzēt un nomierināties, taču ir arī brīži, kad gribas paātrinājumu. Mēs vēlamies radikāli eksperimentālas laboratorijas, taču tajā pašā laikā – brīdi, kad, kā teica Sedriks Praiss, “izbaudīt mierīga skatiena nesto ražu”. Mēs vēlamies abus. Katrai dienai ir automātiski atšķirīgs temps; mums vajag iestarpināt savās dienas “atsaitēšanās” brīžus, lēnos brīžus.

Mana dzīve iet diezgan lielā paātrinājumā. Man ir daudz jābraukā uz dažādām pilsētām. Tas saistīts ar to, ka ticu, ka mana loma ir veidot mezglu punktus. Tas nozīmē savest cilvēkus kopā, veidot kontaktzonas. Es veidoju kontaktus starp mākslas darbiem un cilvēkiem, un šajā nolūkā man nākas ceļot. Protams, es daudz nodarbojos arī ar kiberiepazīstināšanu; viena no manām iemīļotākajām nodarbēm ir iepazīstināt cilvēkus ar e-pasta, WhatsApp vai WeChat palīdzību. Kūrēšana nav tikai objektu kopā savākšana, tā ir arī cilvēku kopā savākšana. Taču, neskatoties uz to, vislabāk darbojas fiziska sapazīstināšana.

Es uzaugu klostera pilsētā, kur bija klostera bibliotēka. Man vienmēr ir patikusi ideja, ka mūki ceļoja no vienas pilsētas uz otru, nesot līdzi visas savas zināšanas. Protams, salīdzinot ar mūkiem, es strādāju ar citu ātrumu, taču man patīk šī Krisa Mārkera ideja par “mākslas svētceļojumu”. Man patīk atvest uz pilsētu visas savas zināšanas un visus savus kontaktus. Man patīk lasīt lekcijas un atdot no sevis visu, ko varu, un tajā pašā laikā iegūt jaunas zināšanas – un tad doties uz nākamo pilsētu. Tas ir gluži kā analogs internets. 80. gados, kad sāku strādāt, interneta nebija. Pusaudža gados es ceļoju ar nakts vilcienu, lai pilsētā satiktos ar māksliniekiem. Tad es devos uz nākamo pilsētu un stāstīju turienes māksliniekiem par tiem māksliniekiem, kurus biju saticis iepriekšējā pilsētā. Bija laiks, kad visa šī informācijā nebija pieejama tiešsaistē.

Atgriežoties pie jautājuma par ātro runāšanu – vai runājot jūs domu formulējat, kamēr runājat, vai arī visu sakāmo jau esat izdomājis iepriekš?

Tas ir interesants jautājums. Tā kā mana darbības veida pamatā ir sarunas, es tā īsti neuzstājos ar “runām” tādā nozīmē, ka man ir pilnīgi skaidri izveidota ideja par to, ko teikšu; tas viss ir ļoti reaktīvi. 20. gadsimtā ir bijis tik daudz manifestu – kā teica dzejniece Ītila Adnāna, tie visbiežāk bija ļoti skaļi un vīrišķīgi manifesti, taču 21. gadsimts varētu būt vairāk par sievišķo klausīšanās kvalitāti. Manam sarunas režīmam ir ciešs sakars ar klausīšanos, ar reakcijas cilpām. Un visas mans izstāžu idejas rodas no sarunām. Kā šī izstāde, kas atvērās vakar vakarā un kas ir bijusi ceļā 22 gadu garumā, tā sākās kā saruna ar Kristianu Boltanski. Man nerodas idejas, kad viens pats sēžu savā kabinetā un domāju. Visa mana būtība dziļi sakņojas sarunā.

Ir noteiktas lietas, ko runājot arvien atkārtoju, neatkarīgi no tā, ar ko esmu kopā. Piemēram, pieminētais Glisāns. Uzskatu, ka visai pasaulei vajadzētu Eduāra Glisāna darbu tulkojumus, jo tad mēs nebūtu nonākuši tajā politiskajā situācijā, kāda tagad ir Itālijā. Glisāns ir tam visam kā pretinde. Mana misija ir panākt viņa darbu tulkošanu. Kopā ar draugu Asadu Razu mēs iztulkojām un izplatījām Glisāna tekstus un uztaisījām par viņu lielu izstādi, kas tagad ceļo apkārt pa pasauli… Glisānam nav manifestu, bet ir tieši tā ticība, kas, manuprāt, pasaulei šobrīd ir nepieciešama. Gandrīz vai homeopātija.

Edouard Glissant. l'Institut du Tout-Monde īpašums

Kādā intervijā jūs reiz izskaidrojāt, kā vārds ‘kūrēt’ nāk no latīņu valodas vārda cūrāre, kas nozīmē ‘pieskatīt, apkalpot’. Igauņu valodā (bet ne latviešu) līdzīgi skanošs vārds kurat nozīmē ‘velns’. Vai, ņemot vērā jūsu pieredzi, kuratora darbam ir arī tumšā puse?

Kuratora darbā ir iesaistīta liela atbildība, un vislielākā no tām ir neinstrumentalizēt mākslu. Kuratori mēdz manipulēt ar mākslu un instrumentalizēt mākslu paši savos nolūkos. Es nekad neiespiežu mākslinieku kastītē. Es sāku ar to, ka noskaidroju mākslinieka vēlmes, kas ir viņa sapņi, viņa nerealizētie projekti un ko viņš sabiedrības parametros nespēj izdarīt. Tā ir viena no tumšajām pusēm – mākslinieku ignorēšana, viņu instrumentalizēšana, un tas dažkārt notiek. Tas ir slikti.

Ir arī tāda bīstama ilūzija, ka kuratoram ir vara. Mums nekad nevajadzētu aizmirst, ka vienīgā vara piemīt mākslai. Iemesls, kāpēc es vēlos būt ar mākslu, atbalstīt to, nodarboties ar to, ir tāds, ka tā būs vienīgais, kas pārdzīvos mūsu laiku. Ja tagad atskatās atpakaļ… nesen es biju Madridē, Goijas kapelā… Mums ir iespēja skatīties Goiju, taču mēs neatceramies tā laika politiķus… mēs pat neatceramies karaļus, taču atceramies Goiju. Un mēs varam saskatīt viņa gleznās saistību ar to, kas šobrīd notiek Sīrijā, Jemenā… viņš mūsdienu kontekstā ir ļoti nozīmīgs. Māksla pārdzīvos mūs visus.

Jā, šis maldīgais priekšstats par varu ir vēl viena kuratora darba tumšā puse – ja kurators pēkšņi iedomājas, ka ir varenāks par mākslinieku. Tas ir smieklīgi. Kā vienmēr saka mans draugs mākslinieks Pēters Fišli, “neviens vēl nav devies apmeklēt kuratora kapu.” Būt par kuratoru nenozīmē iegūt varu, tas nozīmē būt noderīgam. Kuratora vara ir tikai viņa vai viņas lietderība mākslai. Starp citu, vārdam cūrāre ir arī medicīniska nozīme – ideja par dziedināšanu, kas ir īpaši interesanta šajā laikā, kad planēta tiek iznīcināta. Mēs Serpentine galerijā gatavojam Emmas Kuncas izstādi. Viņa bija dziedniece, kas atklāja kādas specifiskas klints dziednieciskās īpašības. Viņa uz šīs klints alu organizēja gājienus, un no šī akmens taisīja pulverīšus. Šodien tos var nopirkt aptiekās. Bērnībā Šveicē mana māte iegādājās no šī pulvera taisītu krēmu un deva man, kad nejutos labi vai kad man kaut kas sāpēja. Vēlāk Emma Kunca sāka zīmēt zīmējumus ar svārstu, sekojot klints enerģijas plūsmai. Mēs veidosim izstādi par dziedināšanu saistībā ar šo priekšstatu par cūrāre – tas mūsdienās ir interesants aspekts. Tas iziet jau ārpus mākslas.

Mēs runājām ar Latvijas vēstnieci Lielbritānijā [Baibu Braži], un es esmu šeit, pateicoties viņas entuziasmam. Kad 90. gados biju jauns kurators, es iepazinos ar Uli Zigu – tolaik viņš bija Šveices vēstnieks Ķīnā. Viņš bija liels Ķīnas mākslas entuziasts un vēstniecībā piepildīja ar ķīniešu mākslas darbiem. Manuprāt, vēstniecībām ir liels potenciāls un tās netiek pietiekoši daudz izmantotas kā kultūras apmaiņu veicinošs spēks. Visbiežāk tie vienkārši ir birokrāti, kas neko daudz nedara… Uli Zigs bija iemesls, kāpēc mani tik ļoti piesaistīja Ķīna. Tāpēc ir tik labi, ka Latvijai ir vēstniece Londonā ar kultūru virzošu misiju. Visām vēstniecībām vajadzētu ņemt no tā paraugu.

Es ticu, ka mums kultūra ir jānes sabiedrībā un māksla – politikā. Serpentine galerijā mēs daudz nodarbojamies ar mākslinieka Džona Letema mantojumu, kurš kopā ar Barbaru Stīvenaju nodibināja Artist Placement Group; viņš teica, ka ikvienai organizācijai vajag savu rezidējošo mākslinieku – katrai ministrijai, katrai pilsētas domei, katrai lielajai korporācijai. Tā būtu interesanta doma Rīgai. Pirms 15 gadiem Mančestras mērs vēlējās izveidot jaunu pilsētas tēlu, tāpēc viņš devās pie pilsētas izcilākā mākslinieka Pītera Sevila un lūdza viņa palīdzību. Sevils kļuva par pilsētas rezidējošo mākslinieku un paziņoja, ka ir vajadzīgs festivāls (kas vēlāk kļuva par Mančestras Starptautisko festivālu). Tur viss bija jauns, tur notika pasaules pirmizrādes. Un galu galā tas atkal ļāva Mančestrai nonākt uzmanības centrā – tikai tāpēc, ka mērs izvēlējās mākslinieku par sadarbības partneri.

Tas ir lielisks modelis nākotnei. Mēs nedrīkstam izolēt kultūru; mums jāienes kultūra sabiedrības serdē. Tāds ir mans mērķis. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc ceļos augšā no gultas. Kāpēc es šorīt cēlos sešos.

Zinu, ka, uzsākot sarunu ar jums nezināmu mākslinieku, jūs visbiežāk nejautājat par to, ko viņš jau ir izdarījis, bet gan par viņa vēl nerealizētu sapni. Ļaujiet man jums uzdot tādu pašu jautājumu. Vai jums ir vēl kāds nerealizēts sapnis, par ko domājat?

Tāpat kā arhitektiem, arī kuratoriem daudzi projekti paliek nerealizēti. Esmu ielicis arhīvā daudzus mākslinieku nerealizētos projektus un domāju kādreiz no tiem visiem uztaisīt lielu izstādi – darīt zināmus šos projektu tūkstošus. Lai gan ceru to kādreiz izdarīt, tas vēl nav noticis – šķiet, ka šis plāns kaut kādā ziņā ir “noburts”.

Mani interesē arī uztaisīt vēl kādu operu. Kopā ar Filipu Pareno es taisīju Il Tempo del Postino, kas bija opera kā grupas izstāde (2007.gada izstāde-performance, kur piedalījās 15 mākslinieki katrs ar 15 minūšu garu darbu – red.). Mani vienmēr ir iedvesmojis krievu impresārijs Djagiļevs… viņš ir viens no iemesliem, kāpēc kļuvu par kuratoru. Viņa dibinātā kompānija Ballets Russes bija kā mūzikas, literatūras un mākslas savienojums. Mančestrā mēs daudz ar to nodarbojāmies, un tagad mēs to darām ar Aleksu Pūtsu un viņa jauno organizāciju The Shed Ņujorkā, tāpēc tiks realizēti vairāki šāda veida projekti… Mēs esam uzaicinājuši Arvo Pertu, kurš ir sacerējis mūziku Gerhardam Rihteram, un Gerhards Rihters ir radījis gleznas Arvo Pertam… un Stīvam Reiham, kurš arī sacerējis mūziku Rihteram. Perta un Reiha mūzika skanēs divās atsevišķās telpās ar Rihtera mākslas darbiem – tas ir projekts, kas līdz šim nebija īstenots, bet tagad beidzot būs. Ir vēl ļoti, ļoti daudz šādu projektu.

Ir daži cilvēki, ar kuriem vienmēr esmu vēlējies strādāt, piemēram, Žans Liks Godārs.

Ko jūs gribētu darīt kopā ar Godāru?

Domāju, ka gribētu taisīt izstādi. Viņš pats ir kūrējis izstādi Pompidū centrā, kur viņš tā kārtīgi eksperimentēja ar kolekciju un filmām. Mans medijs ir izstāde, tāpēc man šajā jomā ir daudz nerealizētu ideju, bet tad rodas jautājums – kā tikt pāri izstādes temporalitātei, izdarīt kaut ko ilglaicīgāku? Dažas no manis veidotajām izstādēm kā, piemēram, “Ņem mani (esmu tavs)” un “Dari to” ir kā algoritmi, kas attīstās un mainās. Tās visu laiku ir dzīvas un mainīgas, taču tās parādās un pazūd. Es domāju, ka būtu interesanti, ja būtu dažas pastāvīgas izstādes, kas attīstītos, taču vienmēr būtu uz vietas.

Hanss Ulrihs Obrists (vidū) ar Serpentine galerijas CEO Yana Peel, Rīgas biennāles komisāri un dibinātāju Agniju Mirgorodsku, Latvijas vēstnieci Apvienotajā Karalistē Baibu Braži un mākslas vēsturnieku un kuratoru Kasparu Vanagu. Veidojot Baltijas ceļu mākslinieka Ērika Kessela darba "Chain of Freedom" priekšā. Foto: Inese Dābola

Tātad ne muzejs, bet…?

Tā drīzāk būtu izstāde, bet ar atšķirīgu laika horizontu. Nu, tas vēl nav realizēts. Domāju, ka būtu lieliska tāda nerealizēto projektu pils – ēka, kur ieraudzīt visus mākslinieku sapņus. Tas būtu forši.

Es gribētu sarīkot izstādi uz citas planētas. Gribētu kūrēt izstādi uz Marsa – tas arī vēl nav īstenojies (smejas). Varbūt man jāapvienojas ar Īlonu Masku… Tā kā mēs ar Džefersonu Heku attīstījām projektu ar NASA, starpplanētu izstādes veidošana man ir tīrā apsēstība. Man šķiet, ka mans lielākais nerealizētais projekts ir saistīts ar urbānismu un arhitektūru… Serpentine galerijā mums katru vasaru tiek taisīts paviljons… tas vienmēr ir bijis mans sapnis – pasūtīt arhitektūras darbu. Taču interesanti būtu kūrēt veselu pilsētu – kāda izskatītos mākslinieku radīta un vadīta pilsēta? Tai nebūtu obligāti jābūt tādai izplānotai eko pilsētai, kā tas ir Abu Dabī vai Brazīlijā, taču drīzāk tas būtu kā dažādu mākslinieku iniciatīvu arhipelāgs jaunas pilsētas veidošanā. Tā būtu pilsēta, kurā dzīvotu arī daudz pašu mākslinieku. Tā ir tāda mana utopija – izveidot pilsētu uz Zemes vai uz kādas citas planētas. Tā būtu kūrēšanas ultimatīvā forma.

Urbānā projekta ideja mani interesē arī no tāda viedokļa, ka tā nebūtu plānota tikai no “augšas uz leju”, kā mūsdienās to dara pilsētplānotāji, bet būtu plāns “no lejas augšup” – kā mēs varam veidot pašorganizēšanos? Manas izstādes jau to dara, bet – kā to varētu piemērot pilsētas formātam? Tas ir mans visambiciozākais nerealizētais projekts; neesmu vēl atradis kontekstu, kurā veidot veselu pilsētu. Domāju, ka daudziem māksliniekiem interesē ideja par ilgtspējīgu dalību vietā, kur viņi varētu arī pavadīt laiku. Mākslinieku celta pilsēta būtu ārkārtīgi aizraujošs pasākums, jo nekā tāda vēl nekad nav bijis. Visas pilsētas vienmēr cēluši pilsētplānotāji un arhitekti…Jā, mākslas pilsēta!

Hanss Ulrihs Obrists. Foto: Kristīne Madjare