Neko citu mēs nemākam
Intervija ar Kristianu Nāgelu un Saskiju Draksleri, Galerie Nagel Draxler īpašniekiem
04/07/2018
Šī gada Art Cologne pēdējā dienā viena no diskusiju programmas sarunām saucās “Pirms 25 gadiem: “mežonīgie” 90. gadi Ķelnē”, kurā dalībnieki dalījās atmiņās par zīmīgu laikmetu nesenajā pilsētas vēsturē, par pārmaiņu periodu, kad vismaz uz brīdi pasaules uzmanība novērsās no Ķelnes kā kontinentālās Eiropas laikmetīgās mākslas centra un pievērsās Berlīnei; par jaunu meklējumu periodu, kad pilsētas mākslas un kultūras aprindās valdīja antiinstitucionāls un antikomerciāls gars un māksliniekus krietni vairāk par jaunu darbu radīšanu interesēja sava personīgā naratīva konstruēšana un mākslinieku un mākslas vietas iezīmēšana sabiedrības struktūrā. Viens no diskusijas dalībniekiem bija ievērojamais vācu galerists Kristians Nāgels, kurš savu galeriju Ķelnē ar toreizējo nosaukumu Galerie Christian Nagel atvēra tieši 1990. gadā un ātri kļuva par nozīmīgu spēlētāju Ķelnes kā mākslas metropoles tēla turpmākajā veidošanā.
Jau no pirmsākumiem Nāgela galerija sadarbībā ar māksliniekiem koncentrējas uz trim dažādiem virzieniem. Pirmkārt, tās pastāvēšanas jēga – pēc pašu īpašnieku atzinuma – ir pastāvīgu “māju” nodrošināšana virknei labi pazīstamu, nozīmīgu, sevi jau pierādījušu mūsdienu mākslinieku. Starp šādiem ilggadējiem sadarbības partneriem, kas ar Nāgelu strādā jau no pašiem pirmsākumiem, minama Renē Grīna, Andrea Freizere, Marks Dions, Mihaels Krebers, Kozima von Bonina, pasaulslavenā feminisma māksla pārstāve Marta Rozlere un citi. Otrs virziens – galerijas pašpasludinātais uzdevums – ir pārstāvēt “pusmūža” māksliniekus, kuri turpina aktīvi strādāt un ir gana nozīmīgi, lai ar savu darbu veidotu laikmetīgās mākslas jaunākās tendences. Šajā grupā minami, piemēram, Kaders Atija, Mihaels Beitlers un Reičela Harisone. Visbeidzot, uzsverot vajadzību raudzīties nākotnē, galerija laiku pa laikam piesaista arī interesantus jaunos māksliniekus, piemēram, Īganu Francu, Kristīni Vongu un Lūku Vilisu Tomsonu. Laika gaitā Nāgela galerija ir izaugusi par prestižu un starptautiski labi pazīstamu galeriju, kuras vārda parādīšanās pasaules nozīmīgākajās mākslas mesēs jautājumus neraisa. Galerijai nu jau ir četras izstāžu telpas, no kurām divas atrodas Berlīnē un divas – Ķelnē. Pēdējā no Ķelnes telpām tika atvērta vien šī gada 18. aprīlī Ķelnes meses laikā.
Pirms apmēram desmit gadiem Nāgels Ķīnā satika filozofi un kultūras kritiķi no Frankfurtes Saskiju Draksleri. Viņi kļuva par līdzvērtīgiem partneriem galerijas vadībā, un drīz galerijai tika nomainīts arī vārds – kopš 2013. gada tā saucas Galerie Nagel Draxler.
Mana sākotnējā iecere, kad uzmeklēju viņu stendu Ķelnes Mākslas meses otrajā stāvā, bija intervēt tikai galerijas dibinātāju un vadītāju Nāgela kungu. Taču, par laimi, pie galdiņa, uz kura novietoju savu diktofonu, sēdēja arī Drakslere un drīz vien iesaistījās mūsu sarunā, to lieliski papildinot.
Saskija Drakslere un Kristians Nāgels. Foto: Albrecht Fuchs
Jūs pirms divām dienām atvērāt vēl vienu izstāžu telpu Ķelnē, vai ne?
Kristians Nāgels: Jā, tagad mums Ķelnē ir divas galerijas, taču kopumā mums tās ir četras – divas Ķelnē un divas Berlīnē.
Kāpēc jūs nolēmāt atvērt vēl vienu?
K.N.: Mēs jau kādu laiku izjutām lielas telpas trūkumu – ja vēlējāmies noorganizēt divas, trīs lielas izstādes gadā, turklāt darīt to Ķelnes Mākslas meses vai citu pasākumu laikā, mums allaž bija jāīrē lielas telpas. Piemērotas telpas bieži jau ir aizņēmuši citi, un vadāt izstādes riņķī apkārt ir sarežģīti. Tā nu mēs nolēmām izveidot paši savu telpu, kas būtu ikdienā atvērta apmeklētājiem.
Kāpēc jūs izraudzījāties Īganu Francu par pirmo mākslinieku jaunajās telpās?
K.N.: Mēs ar viņu sadarbojamies jau vismaz pusotru gadu – 2016. gadā viņam bija izstāde pie mums Berlīnē. Jau tad tika ieplānots, ka to vajadzētu parādīt arī Ķelnes publikai. Tā ka šāda izvēle nav nekas īpašs. Tomēr jāteic, ka ir patīkami, ja galeriju atklāj kārtīgs, labs amerikāņu mākslinieks.
Kā jūs ar viņu iepazināties?
K.N.: Mēs viņu pirmoreiz satikām 2013. gadā Bāzeles mesē, kur viņa darbi mūs ieinteresēja. Pēc tam es redzēju vēl vienu viņa izstādi, pastāstīju par to Saskijai, un mums šķita, ka ir vērts apciemot viņa darbnīcu. Un tad jau mēs viņu ielūdzām pie sevis.
Saskija Drakslere: Viņa pirmā izstāde sadarbībā ar mums bija Ķelnē 2014. gadā, un viņš ļoti pievērsa uzmanību tam, kur atrodas. Ķelnei amerikāņu jauno mākslinieku acīs ir liela nozīme; no šejienes cēlušies daudzi slaveni vārdi un idejas. Francs kā jauno galeriju atklājošais mākslinieks patiesībā bija ļoti laba ideja, jo viņa darbiem ir saikne ar bagāto Ķelnes glezniecības tradīciju. Izstādē ir viena viņa glezna, kurā rakstīti vārdi “Kam no Ķelnes bail?”.
Kad jāizvēlas jauni mākslinieki, ko piesaistīt galerijai, jūs abi, protams, esat galvenie lēmuma pieņēmēji.
K.N.: Jā.
Kādas šajā procesā ir jūsu galvenās intereses un mērķi? Un kā tas mainījies kopš pirmsākumiem?
K.N.: Šis jautājums būtu jāuzdod citādi, jo jāsāk ar to, ka ar māksliniekiem, kurus mēs pārstāvam, mūs jau saista diezgan gara vēsture, un daudziem no viņiem ir pamatīgs kontekstuālais un konceptuālais fons. Starp jaunajiem mēs lūkojam ieraudzīt tos, kuriem būtu līdzvērtīgs talants, kuri spētu strādāt ar tādu pašu prasmi un tādā pašā kvalitātē, pie kādas esam jau pieraduši. Mēs nemeklējam, tā teikt, veselu grupu ar jauniem māksliniekiem; mums jau pietiek, ko izstādīt. Mēs braukājam pa pasauli, ejam uz izstādēm, un dažreiz mēs ievērojam atsevišķus jaunos talantus, kas šķiet interesanti, un tad apsveram domu uzaicināt viņus uz kādu no mūsu galerijām.
S.D.: Jā, nav tā, ka mēs agresīvi meklētu māksliniekus. Galerija pārstāv trīs dažādas paaudzes: labi zināmos, stabilos kadrus, kas pie Kristiana izstādās jau no paša sākuma, no 90. gadiem; tad ir tā sauktie “viduskarjeras” mākslinieki – kā Mihaels Boitlers vai Kaders Atija, kuri varbūt nav tik labi zināmi, bet pieder tai pašai vecuma grupai... Un tad ir jaunie – ja mēs uzduramies kādam, kas šķiet interesants un uz ko gribas paskatīties otrreiz, mēs varbūt dosim viņam vai viņai iespēju. Jo tas tomēr ir nākotnē vērsts izaicinājums. Dažiem no jaunajiem, piemēram, Lūkam Vilisam Tomsonam, kuram pie mums pērn bija izstāde, ļoti patīk fakts, ka pie mums izstādās arī tādi vārdi kā Marta Roslere vai Andrea Freizere, jo tas atkal dod kontekstu viņam... Es teiktu, ka jaunākas paaudzes māksliniekiem tas ir interesanti – nokļūt labi pazīstamas galerijas kontekstā, kur jau no pašiem pirmsākumiem ir bijuši klātesoši tādi vārdi kā Roslere vai Freizere, vai Renē Grīna, vai Klegs un Gūtmans...
Cik mākslas meses jūs gadā apmeklējat?
S.D.: Nu, tā... Honkongu, Ķelni, Bāzeli, Kopenhāgenu, Berlīni...
K.N.: Astoņas vai deviņas. Pārāk daudz.
Nu, Lisson galerija gadā apmeklējot ap sešpadsmit.
S.D.: Jā, viņiem ir krietni lielāks personāls. Mēs lielākoties paši vien braucam – vismaz uz atklāšanu.
K.N.: Vismaz viens no mums. Reizēm mēs sadalām pienākumus.
(Saskijai Drakslerei) Kad jūs pievienojāties Nāgela kungam šajā rūpalā?
S.D.: 2009. gadā es kļuvu par partneri, un 2013. gadā mēs nomainījām galerijas vārdu [no Galerie Christian Nagel uz Galerie Nagel Draxler – red.].
Kāpēc tā notika?
S.D.: Mēs pirmoreiz satikāmies grūtos laikos – tūlīt pēc 2008. gada finanšu kraha. Es gribēju atvērt savu galeriju, bet tolaik tas bija ārkārtīgi grūti. Kristianam vajadzēja palīdzību, viņš man izteica piedāvājumu, un tā nu mēs apvienojāmies, dalot īpašumtiesības uz pusēm. Mēs nebijām droši, vai mainīt atpazīstamu galerijas nosaukumu, jo zīmols ir svarīga lieta, tomēr dažreiz ir vajadzīgs arī svaigs sākums. Un man šķiet, ka beigās viss iznāca labi.
K.N.: Jā, pat ļoti labi!
S.D.: Un, ņemot vērā, cik daudz izstādes rīkojam, šādas vidēji lielas galerijas vadīšanai vajag visu iespējamo palīdzību! Bez mums abiem komandā ir vēl desmit, divpadsmit cilvēku, bet mēs tāpat vienmēr strādājam... Uz savu spēju robežas (smejas).
Skats no Īgana Franca izstādes "Not yet no longer Speaking to the void, in spite of Prefigured monumental ruin" Nāgela un Draksleres galerijā Ķelnē. Foto: Galerie Nagel Draxler īpašums
Kā Ķelnes mese atšķiras no citām, ko apmeklējat?
K.N.: Tā ir civilizētāka (smejas).
Civilizētāka?
S.D.: Jā, piemēram, ja aizejat uz Frieze London nedēļas nogalē, tur cilvēki gāž riņķī mākslas darbus, atnākuši ar milzu mugursomām, lietussargiem un tā tālāk... Ķelnē ir tīkama, informēta auditorija, cilvēki šeit orientējas laikmetīgajā mākslā.
Vai jūs abi esat dzimuši ķelnieši?
K.N.: Nē, es nāku no Minhenes, un Saskija...
S.D.: Es piedzimu netālu no Frankfurtes.
Tātad jūs pārcēlāties uz šejieni, lai atvērtu galeriju.
K.N.: Jā, 1990. gadā.
Kāpēc jūs nolēmāt kļūt par galeristu?
K.N.: Man sākumā bija galerija Minhenē. Es mēģināju strādāt starptautiski, devos, piemēram, uz Ņujorku, kur vaicāju: vai kādus no šiem māksliniekiem es varētu izstādīt pie sevis Minhenē? Un man atbildēja – nē. Tā nav A klases pilsēta, tā ir B klases pilsēta. Tad es jautāju – kas tad ir A klases pilsēta? Un man atbildēja – Ķelne. Tas tā vienmēr ir bijis – viss šis reģions, Ķelne un Diseldorfa ar savu akadēmiju un muzejiem, ar Jozefu Boisu un Maksu Ernstu, kas nāk no šī reģiona... Vienmēr ir bijis skaidrs – vēl ilgi pirms sākās Berlīnes bums –, ka šī ir laikmetīgās mākslas metropole.
Kādi vēl vēsturiskie iemesli to noteikuši?
K.N.: Ļoti svarīgs ir bija Ludviga kungs. Viņš nāca no netālu esošās Āhenes, kur studēja mākslas vēsturi. Taču viņš nevarēja kļūt par mākslinieku, jo viņam bija jāvada savas sievas bizness – šokolādes rūpnīcas. Toties tas viņam ļāva sapelnīt gana lielu naudu, lai varētu sākt kolekcionēt – pirmkārt jau Pikaso, jo par viņu Ludvigs uzrakstīja disertāciju. Tad viņš sāka kolekcionēt popārtu, un arvien vairāk un vairāk cilvēku ceļi sāka vest caur Ķelni. Tad 20. gadsimta vidū tika atklāta mese un parādījās arvien vairāk galeriju... Un tepat blakus, Diseldorfā, bija Jozefs Boiss un akadēmija ar virkni spožu studentu...
S.D.: Šeit radās Eiropas, ja ne visas pasaules, nozīmīgākā avangarda mākslas galerija – Konrāda Fišera galerija Diseldorfā, kas būtībā atradās viņa paša mājas priekštelpā. Pirmās izstādes varonis Fišera galerijā bija Karls Andrē – šeit tika izstādīti amerikāņu konceptuālisti, vēl pirms viņi bija izstādīti ASV. Tepat netālu, Antverpenē, atvērās White White Space galerija. Te bija tāds avangarda reģions, kurp labprāt brauca amerikāņu konceptuālisti un kļuva slaveni, vēl pirms tādi kļuva mājās. Līdzīgi tas bija ar Kristiana paaudzi – piemēram, Andreas Freizeres pirmā īsti nozīmīgā izstāde notika Kristiana galerijā. Štatos viņa kļuva ievērojama tikai vēlāk.
K.N.: Jā, šeit viss sākas ātrāk.
S.D.: Vēsturisks iemesls šai situācijai droši vien ir arī tas, ka te bija nauda un ka vietējo buržuāziju interesēja mākslā.
K.N.: Situācija radikāli mainījās 60. gados, pēc 1968. gada revolūcijas. Cilvēki, kuri dzīvē jau bija nostiprinājušies un kaut ko sasnieguši, vairs nebija īpaši elastīgi pārmaiņām, viņiem bija grūti panākt, lai hipiji viņus ciena un viņiem uzticas... Bet laikmetīgā māksla buržuāzijai noderēja kā līdzeklis, ar ko parādīt, ka arī viņi ir moderni, arī viņi ir atvērti jaunajam... Tā nu daudzi labi situēti cilvēki sāka kolekcionēt mākslu, un tā viņiem kalpoja kā statusa zīme... Un tas taču bija seksīgi, tas nozīmēja daudz ballīšu, tas vispār bija fun! Protams, tas atnesa arī intelektuālismu radikāli jaunās formās, kuras nav viegli saprast. Boisu saprast nav viegli. Bet tam bija arī otra puse – pasākumi, izstāžu atklāšanas, sabiedriskā dzīve...
S.D.: Jā, un vēl viens iemesls varētu būt tāds, ka vācu buržuāzija gribēja saraut saites ar nacisma pagātni. Gribēja, lai viņu redz kaut kā citādi, asociē ar ko citu... Daudziem no viņiem bija starptautiski sakari – gan biznesa, gan citādi. Un laikmetīgā māksla te pavēra jauna sākuma iespēju.
K.N.: Un šie cilvēki devās uz Ņujorku, tikās ar Vorholu, Lihtenšteinu un pārējiem...
S.D.: Arī uz Krieviju.
K.N.: Jā, bet vēlāk. Vispirms nāca popārta un amerikāņu ietekmes vilnis.
Īgans Francs. Who's afraid of Cologne/Köln. Audekls, eļļa, akrils. Galerie Nagel Draxler īpašums
(Kristianam Nāgelam) Tātad sākumā jums piederēja galerija Minhenē. Bet kas bija pats pirmais impulss vispār kļūt par galeristu?
K.N.: Es studēju mākslas vēsturi un zināju, ka viens veids, kā to pielietot, ir darbs muzejā. Bet, kad to pamēģināju, es sapratu, ka muzejā tu esi apspiests – tur ir kuratori un citi ierēdņi, kas nosaka toni. Tādam indivīdam kā man tur nekad nebūs brīvības izvērsties. Man bija bail, ka muzejā man kāds var pienākt un pateikt – tu tagad noorganizē Klementes izstādi! Bet es negribu nekādu Klementes izstādi... (Smejas.) Es gribu taisīt to, kas man pašam šķiet svarīgi.
S.D.: Ir pat anekdote par tevi...
K.N.: Jā, tas bija cits gadījums, kad pieteicos uz posteni Minsteres Kunstverein – es aizrakstīju viņiem vēstuli, kurā aprakstīju, kādu izstādi gribētu sarīkot. Nosaucu daudzu mākslinieku vārdus – tādus, kas 80. gadu beigās vēl nebija slaveni, tomēr šaurās aprindās zināmi. Taču viņi man atbildēja: “Paldies, bet mēs izvēlējāmies pieņemt kandidātu ar zināšanām par laikmetīgo mākslu.” (Visi smejas.)
(Drakslerei) Un kā ar jums?
S.D.: Es Frankfurtē studēju filozofiju un literatūru. Sākumā mani interesēja eksperimentālais teātris, taču lēnām un neatlaidīgi pārgāju uz vizuālo mākslu. Sākumā es biju “otrā pusē” – es rakstīju par mākslu un pasniedzu. Ar Kristianu mēs satikāmies Pekinas mesē – viņš tur bija ieradies pārstāvēt savu galeriju, bet es vienā no centrālajām galerijām jauniem ķīniešu studentiem un māksliniekiem lasīju lekcijas par filozofiju, laikmetīgo mākslu un konceptuālismu… Pēc tam es, tā teikt, nomainīju puses – man tas bija izaicinājums, tomēr par Kristiana galeriju biju daudz dzirdējusi jau iepriekš, es zināju, ka viņš pārstāv māksliniekus... Tādus māksliniekus, par un ar kuriem ir vērts runāt. Ar šādu galeriju nebija grūti “nomainīt puses”. Tomēr tas ir grūts ceļš, un reizēm man šķiet, ka man vairs nav laika lasīt un rakstīt tik daudz kā agrāk. Un tā ir vide ar ļoti augstu konkurences līmeni, turklāt kļūst tikai sliktāk. Pēc 2008. gada mēs domājām – varbūt tā būs mācība, varbūt pēc šīs krīzes mēs atsāksim labāk izturēties pret saviem kolēģiem, būsim solidārāki... Bet notika tieši pretējais. Šī ir ļoti skarba, pēc tīriem neoliberālisma principiem strādājoša joma. Naudas vara ir dzēsusi lielu daļu šīs jomas burvības.
Tad kur ir āķis? Kāpēc jūs tajā paliekat?
S.D.: Mēs nezinātu, ko vēl lai iesāk (smejas).
K.N.: Saprotiet, mēs taču neko citu nemākam. Nevar tak tagad pēkšņi atvērt autoveikalu vai konditoreju...
