Katja Novičkova. Vizuālā ekoloģija
Ko mums var dot “cēlā maitēdāja ideja”? Saruna ar igauņu mākslinieci, kuras darbi šobrīd izstādīti Whitechapel galerijā Londonā
02/08/2018
Katju Novičkovu dēvē par vienu no starptautiskā līmenī atzītākajām māksliniecēm no Igaunijas. Kā autors viņa formējusies Amsterdamā un Berlīnē, viņas izstāžu ģeogrāfisko ietvaru droši var dēvēt par mobilitātes paraugu – tā ir gan Eiropa, gan Āzija, gan ASV. Starp šādu globālo panākumu iemesliem var nosaukt kritisko domāšanu, vērīgu reakciju uz mūsdienu kultūras procesiem, starpdisciplināro sintēzi zem vizuālās mākslas karoga, pastāvīgu pretī universitalitātei tiecošās mākslinieciskās sistēmas atjaunošanu un krietnu daļu strādīguma. Katja Novičkova ir māksliniece, kas smalki un aizraujoši apspēlē lietas un parādības, kas formē mūsu realitāti universālā līmenī, viņai interesē virtualitāte, digitālā antropoloģija, otrreizēja attēlu izmantošana un vizuālā ekoloģija. Visticamāk, par viņas kā autores sava veida attīstības vektoru var uzskatīt aktuālo un pavisam ne vienkāršo jautājumu “Kā iespējams būt māksliniekam un realizēt sevi pasaulē, kas jau tāpat ir pārpildīta ar attēliem?”
Katja Novičkova. Instalācija no sērijas Macro Expansion. 2012
Pēdējos divos gados, neraugoties uz pastāvīgo dalību starptautiskos projektos, Novičkovai vairāk sanācis sadarboties ar mākslas institūcijām dzimtenē. Viņas projekts, kas 2017. gadā pārstāvēja Igauniju 57. Venēcijas biennālē, 2018. gadā tika attīstīts tālāk personālizstādes ietvaros Mākslas muzejā KUMU Tallinā. Bet vairāk jau kamerstila formātā tas evolucionējis ekspozīcijā Invasion Curves, ko 2. septembrī atklāja vienā no vadošajām Londonas mākslas institūcijām, galerijā Whitechapel. Par šo izstādi, kas kļuva par sava veida kopsavilkumu lielam projektam, kā arī par viņas vizuālās stilistikas formēšanos un attīstību ar paralēli Amsterdamā un Berlīnē dzīvojošo Katju mums izdevās parunāt caur Skype. Virtuāla un godīga saruna starp divām fiziskām personām, iespējams, šajā gadījumā arī ir vispiemērotākais formāts.
Sāksim ar pašu sākumu, ar izglītību. Tu studēji semiotiku Tartu universitātē, bet pēc tam grafisko dizainu Sandbergas institūtā Amsterdamā. Kā tu nonāci pie vizuālās mākslas?
Patiesībā paralēli semiotikai es iesniedzu dokumentus Igaunijas Mākslas akadēmijas grafiskā dizaina nodaļā: vēlēšanās iekļūt Akadēmijā man bija jau no paša sākuma. Man interesēja tipogrāfija un kaligrāfija, mājas lapu dizains. Dizains šķita tuvāks un praktiskāks: man bija svarīgi iemācīties kaut ko, kas nes peļņu. Taču Akadēmijā es neiekļuvu, bet iestājos semiotikā kopā ar labāko skolas draudzeni. Pēc tam es mēģināju iestāties nākamajā gadā – konkursā tiku tālāk, tomēr vienalga neiekļuvu.
Bet pēc tam kāda cita mana draudzene pārgāja no semiotikas uz Tartu mākslas augstskolu. Viņas stāstu iespaidota, trešajā mācību gadā es pārgāju uz šo skolu, mediju un reklāmas nodaļu, kur tostarp pasniedza igauņu mediju un interneta mākslas pionieris Raivo Kelomēss. Šis gads kļuva par man mīļāko un veiksmīgāko pašrealizācijas ziņā, tāpat tas bija pārejas posms starp semiotiku un vizuālo mākslu. Arī semiotika man bija interesanta, tomēr tās orientācija uz tekstu lasīšanu un rakstīšanu nesakrita ar manu fokusu uz vizualitātes tēmu – attēliem un vizuālajiem naratīviem. Pēc semiotikas nodaļas pabeigšanas es iestājos maģistrantūrā Vācijā, Starptautiskajā jauno mediju skolā Lībekas universitātē. Bet jau no Vācijas es aizbraucu uz Amsterdamu.
Katja Novičkova. Fotoskulptūra izstādē Ocean of Images: New Photography 2015. MOMA, Ņujorka, 2015–2016
Amsterdamā tu studēji maģistrantūrā grafiskā dizaina specialitātē. Bet kā tu sāki piedalīties izstādēs?
Amsterdamā es nokļuvu, iestājusies projektu telpā Mediamatic, kur pēc tam man piedāvāja strādāt uz pusslodzi. Tajā brīdī es vairs negribēju studēt Vācijā, un neliels, tomēr stabils atalgojums radošajā jomā man šķita kā biļete uz nākotni. Mediamatic telpā cilvēki nodarbojas ar jauniem, eksperimentāliem medijiem: tur, apvienodama dizainera asistenta un producenta lomas, es guvu pirmo pieredzi darbā ar izstādēm. Tad es iestājos grafiskā dizaina nodaļā Sandbergas institūtā. Tā nebija tik praktiska, cik eksperimentāla, filozofiska, ļaudama nodarboties ar lietām, kas tuvākas mākslai nekā dizainam.
Studēdama tur, es ieguvu daudzus draugus māksliniekus un sāku piedalīties nelielos kolektīvos projektos. Sākumā es taisīju flaierus, bet pēc tam sāku nodarboties ar mākslu internetā – nelielas mājas lapas strādāja kā vienkārša tīkla mākslas forma. Draugiem māksliniekiem tās likās interesantas, un mani sāka aicināt izstādīt savus darbus. Tomēr man šī pasaule palika ne līdz galam saprotama – kā mājas lapa kādā brīdī kļūst par mākslu? Tā kā daudzi mani draugi paralēli dzīvoja Berlīnē un Amsterdamā, es bieži braucu uz Berlīni, kur bija galerijas un muzeji, ne eksperimentālās tīkla mākslas, bet jauno mediju izstādes. Un tas man palīdzēja saprast, kas tā par pasauli.
Tevi dēvē par vienu no postinterneta mākslas iedibinātājām, kas ir viens no jaunajiem virzieniem globālajā laikmetīgajā mākslā. Kā tas sākās?
Tas nav nekas jauns, pagājuši jau desmit gadi, un es neesmu dibinātāja! Esmu tik bieži par to stāstījusi, ka labprātāk parunātu par ko citu. Pats jēdziens aizgūts no kāda man pazīstama rakstnieka ņujorkieša bloga nosaukuma – viņš centās aprakstīt un izskaidrot jauno mākslu, ko mēs redzējām sev apkārt un ko veidojām; šī atsauce palīdzēja apzīmēt nozīmes lauku, ar kuru es strādāju. Šobrīd tas zaudējis jebkādu nozīmi, jo cikls ir noslēdzies – parādība ir kļuvusi globāla, zaudēdama savu fokusu. Mūsdienu mākslas skolās pret to jau attiecas kā pret pagātni, pret vēsturi. Es piederu paaudzei, kas 2008.–2009. gados nolēma, ka mākslā var izmantot mūsdienu kultūras elementus, un tā nav iedomājama bez viedtālruņiem un sociālajiem tīkliem. Jautājums bija par to, ko tas nozīmē mākslai, – es un daudzi citi centās uz to atbildēt.
Katja Novičkova. Izstāde “Ja vien jūs redzētu, ko es redzēju jūsu acīm”. Igaunijas paviljons 57. Venēcijas biennālē, 2017. Foto: Luka Džirardini
Tomēr tieši tu izdevi grāmatu, kas veltīta šai problemātikai.
Tas bija mans diplomdarbs Sandbergas institūtā. Mans mērķis bija, no vienas puses, izdot grāmatu, tā kā mana specialitāte bija grafiskais dizains, bet, no otras puses – apkopot man interesējošu cilvēku daiļradi. Šajā grāmatā ir ap piecdesmit dažādu mākslinieku, tā nav mana grāmata, bet krājums, es apkopoju mūsu radošā tīkla mezglus no Berlīnes, Amsterdamas, Ņujorkas u.t.t., apvienodama to visu skatījumā caur ekoloģijas un izdzīvošanas tēmas prizmu. Mērķis bija apkopot domubiedru loku, ar kuriem es varētu sadarboties pēc skolas beigšanas. Mani šausmināja perspektīva pabeigt maģistrantūru un palikt ārpusē, kā arī negribējās zaudēt kopību ar zināmu radošo komūnu visā pasaulē.
Bet tagad tu to uzlūko kā noslēgtu ciklu?
Jā, un es priecājos par šī cikla beigām, man gribētos tikt vaļā no šī stereotipa manas daiļrades uztverē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jau 2011. gadā es sāku nodarboties ar jau pavisam ko citu. Kādreiz jaunā parādība ir iekļāvusies kopējā telpā, kopējā domāšanā, vairs nav jēgas tajā balstīties. Grūti atrast mūsdienu mākslinieku, kurš kaut kādā ziņā nesaskartos ar šo problemātiku, – pat gleznotāju daiļrade zināmā mērā balstās tehnoloģijās.
Katja Novičkova. Izstāde “Ja vien jūs redzētu, ko es redzēju jūsu acīm. 2. etaps”. Mākslas muzejs KUMU, Tallina, 2018. Foto: Tinu Tunnels.
Laikmetīgajā mākslā tas ir liels jautājums – cik daudz jaunu tēlu un attēlu mēs varam radīt, apzināti vai neapzināti neaizgūstot kaut ko no kaut kā cita. Un vai tas vispār iespējams, jo taču tik daudz jau ir pateikts un vienmēr atradīsies kas līdzīgs. Kāds no māksliniekiem apzināti attīra vizuālo telpu, strādājot ar jauno minimālismu. Bet kāds, tāpat kā tu, otrreizēji izmanto internetā atrastus attēlus. Tomēr tā nav sporādiska izmantošana, bet apkopošana ar noteiktu jēgu, kurā tiek pielietota, kuratores Katjas Ilvesas vārdiem, filtra loma. Tu ne tik daudz radi ko jaunu, cik pārstrādā un piešķir jaunu jēgu jau pastāvošajam – tā ir savdabīga ekoloģija estētikas, informācijas, kā arī materiālu ziņā, jo savos darbos tu nereti izmanto gatavus elementus un mehānismus.
Jā, var teikt, ka tā ir cēlā maitēdāja ideja.
Kultūras sanitārs?
Nu jā, tu atrodi civilizācijas driskas un no tām būvē savas ligzdas. Es nonācu pie mākslas no dizaina, kur pirmajā vietā ir informācijas organizācija, nevis pašizpausme. Man vienmēr paticis zīmēt, taču pieaugusi es sāku meklēt atbildi uz jautājumu, kas ir māksla pasaulē, kurā attēlu ir vairāk nekā smilšu graudu tuksnesī – vairāk nekā skatītāju. No vienas puses, attēli zaudē vērtību, un rodas jauns attēlu ekoloģijas līmenis: to ir tik daudz, ka tie pārstāj eksistēt atsevišķi, tie kļūst par sava veida slāni – kā apģērbs uz cilvēces miesas. No otras puses, man interesē mākslas demokrātisms: lai radītu, man nepieciešams tikai dators. Šīs abas idejas mani arī atveda pie darba ar attēliem, tekstiem u.t.t., ko viegli atrast internetā.
Savos pirmajos darbos es balstījos principā, ka tam visam nav jākļūst par grūti sagremojamu attēlu un informācijas okeānu, bet tiem jāizolē specifiski signāli, ar to palīdzību būvējot sava veida stāstu, domu vai sajūtu. Izolēt un pastiprināt attēlus, kurus visi pazīst un ir redzējuši. Sākotnēji tas strādāja, taču šobrīd manu darbu fokuss ir pārvietojies, neraugoties uz to, ka pielietoju līdzīgas metodes. Naratīvs, ko vēlos izstāstīt, kļuvis sarežģītāks un mazāk elegants, ne tik naivs, taču tas vairāk atspoguļo mūsdienu pasauli.
Tas ir kļuvis daudzslāņaināks.
Jā, un laikam jau arī mazāk patīkams.
No lakoniskām nozīmēm, koncentrētiem un mīlīgiem tēliem tu esi nonākusi pie totālas telpas, sarežģītas gan tehniski, gan informācijas nesēja līmenī. Vai tas notika apzināti vai arī tas savā veidā bija neizbēgami: totāla instalācija kā sarežģīts, taču pārbaudīts veids, kā iekļaut skatītāju mākslas darbā, ievilināt viņu tajā īpašajā pasaulē, kurā viņam pašam pēc tam jāorientējas, jāvēro un jādomā?
Jau savās pirmajās fotoskulptūrās, ļoti vienkāršās, taču efektīvās, man pirmām kārtām interesēja skatītāja reakcija, kurš ļoti spēcīgi reaģē uz aizkustinošiem dzīvnieku attēliem. Šīs skulptūras vienmēr tika eksponētas vienkāršās baltās telpās ar labu apgaismojumu: eksperiments bija tajā, vai skatītājs nofotografēs skulptūru uzreiz, instinktīvi, un izliks fotogrāfiju sociālajos tīklos. Kad es sapratu, ka tas strādā, man kļuva neinteresanti atkārtot vienu un to pašu triku. Daudz vairāk mani ieinteresēja kā attēlu, tā arī materiālu daudzslāņainība un ekoloģiskums: apgaismojums, pjedestāli u.t.t.
Tas viss notika pakāpeniski, no izstādes uz izstādi radās jaunas idejas un materiāli. Es sāku veidot mazas skulptūras no plastikas un poliuretāna un atklāju, ka tumsā un noteiktā apgaismojumā šī plastika izskatās ļoti skaisti. Es sāku attīstīt šo momentu, kā arī savu seno vēlēšanos iekļaut sistēmā ko mehānisku un kustīgu. Par šo mehānisko elementu kļuva robotiem līdzīgie elektrošūpuļi, šī ideja pilnā mērā izdevās projektā Igaunijas paviljonā 57. Venēcijas biennālē, KUMU muzejā un galerijā Whitechapel Londonā. Man liekas, KUMU tas bija atrisināts labāk nekā Venēcijā, bet Whitechapel es savukārt izmēģināju vēl citus jaunievedumus.
Tagad vienas skulptūras vietā, kas aizrauj skatītāju un kārdina viņu fotografēt, par darbu kļūst visa telpa un viss sakaru, nozīmju un formu tīkls. Es cenšos radīt ko tādu, ko nevar piedzīvot nekur citur kā vienīgi šajā izstādē. Rezultāts šeit ir pretējs maniem pirmajiem darbiem: pat ja skatītāji fotografēs, viņiem neizdosies fiksēt šo dinamisko totalitāti. Tajā pašā laikā es interesējos par iespējām atgriezties pie sākuma, izveidot skulptūru, kas izskatītos labi parastos apstākļos. Totāla izstāde prasa ļoti daudz enerģijas un līdzekļu, bet man ir svarīgs jautājums, vai tā tiek veidota īpaši aprīkotam muzejam vai arī tas ir objekts, kas var atrasties kāda mājās un joprojām būt māksla.
.jpg)
Katja Novičkova. Izstāde Invasion Curves. Galerija Whitechapel, Londona, 2018. Foto: Endrjū Redfords
Tavi darbi izskatās tā, it kā pie tiem strādājusi vesela laboratorija, bet patiesībā tā esi tu un tavs dators?
Visus failus es datorā sagatavoju pati. Fotoskulptūras es veidoju sadarbībā ar kādu firmu no Berlīnes, viņi zina, kas man vajadzīgs: es nosūtu viņiem failus, bet viņi man atved skulptūru. Šajā laikā esam pilnveidojuši kā pašu skulptūru, tā pjedestālu konstrukcijas. Visas elektriskās skulptūras vai objektus no poliuretāna es veidoju studijā praktiski viena pati, izmantodama vien laicīgu asistentu. Sarežģītos gadījumos es reizēm vēršos pie firmām Berlīnē, kas specializējas mākslas objektos. Tomēr lielāko daļu darba es daru pati: tā es varu kontrolēt procesu ar sava datora palīdzību, pat ja ceļoju.
Tavu daiļradi varētu nosaukt par vizuālu eseju. Tā balstīta vizuālos tēlos, tajā pašā laikā būdama pārspriedums, aicinājums uz pārdomām, kas darbojas dažādos līmeņos. Tavās izstādēs var diezgan ātri gūt totālu emocionālo pieredzi, bet var arī pētīt katru simbolu, aizdomāties par problemātiku zālē vai arī vēlāk, jo šie jautājumi paliek ar skatītāju arī pēc apmeklējuma.
Man liekas, ja es spētu telepātiski nodot skatītājiem visu kontekstu, kas atrodas aiz katra darba, tad viņiem tas patiktu vēl pat vairāk. Varbūt pat ne teksta formā, tomēr gribētos, lai šī informācija būtu pieejamāka: piemēram, kas tie par tārpiem un kādēļ tie te ir. Diemžēl man nav laika to visu pierakstīt un formulēt. Tādēļ es cenšos piedalīties savu izstāžu tekstu rakstīšanas procesā, lai iekļautu svarīgus atslēgas vārdus. Gribas, lai visi visu zinātu, taču man jāpierod, ka katrs skatītājs nāk pie darba ar savu bagāžu. Es cenšos veidot tādus darbus, ka pat nezinošs skatītājs gūs pieredzi, kas viņu transformēs.
Man liekas, ka tavi darbi nolasās, pat minimāli pārzinot kontekstu, savukārt paņēmiens palielināt mazo (tārpus, molekulas) vai samazināt lielo (zvaigznāju karte) ietver sevī – neskatoties uz fragmentaritāti – vienota visuma, mikro- un makro- kosmosa sajūtu. Bet kas interesanti, tavi darbi – tā ir tehnoloģiju pasaules kritika ar šīs pašas pasaules līdzekļiem. Dabas attēli tavos darbos parādīti nevis ar apzinātu fotogrāfa skatienu, bet kā (pus)automātisku kameru ieraksti.
Sākotnēji savās skulptūrās es izmantoju fotogrāfijas, ko uzņēmuši cilvēki, bet KUMU bija tikai viens šāds attēls – polārlācis. Šīs fotogrāfijas ir spilgts attēlu politikas piemērs: eksplotēdams dabu kā materiāli, tā arī virtuāli, cilvēks dzenas pēc dzīvniekiem un uzņem fotogrāfijas, kas kļūst par produktu uzmanības ekonomikā. Tādēļ es nolēmu arvien vairāk izmantot automātiskas un laboratoriskas izcelsmes attēlus, kuros nav nepieradinātās dabas romantikas. Man liekas, ka tā ir daudz reālistiskāka un kritiskāka pieeja.
Katja Novičkova. Izstāde “Ja vien jūs redzētu, ko es redzēju jūsu acīm. 2. etaps”. Mākslas muzejs KUMU, Tallina, 2018. Foto: Tinu Tunnels.
Pastāsti, lūdzu, par savu jauno izstādi. Kā saprotu, projekts Whitechapel galerijā attīsta materiālu, kas izrādīts KUMU, tomēr tajā ir jauninājumi?
Man nebija iespējas Whitechapel galerijai radīt jaunus darbus, tādēļ es balstījos KUMU projektā. Tā kā šī telpa ir daudz mazāka nekā KUMU, bija strikti jāizvēlas, un es paliku pie vairākiem elementiem: elektrošūpuļi, divas instalācijas ar fotoskulptūrām, piekaramie elementi no poliuretāna un māla plāksnīšu kopa. Es mainīju video daļu, ko “skatās” roboti-elektrošūpuļi. Prezentācija ar mainīgiem attēliem no KUMU Whitechapel galerijā nestrādāja, un es to nomainīju ar video ar cilvēka smadzeņu attēlu, kas griežas uz riņķi. Tur tas izskatījās labāk, tā kā visi video tika projicēti nevis uz sienām, bet uz burbuļplēves. Mēs nolēmām izbūvēt arhitektonisko konstrukciju, kas izolētu instalāciju un radītu laicīgas laboratorijas sajūtu, kas šajā brīdī jau pa pusei iznīcināta.
Laboratorijas ideja savienojās ar membrānas ideju starp iekšējo un ārējo pasauli: burbuļplēves membrāna kļuva reizē par ekrānu un čaulas metaforu, kas savienoja visus instalācijas elementus vienotā veselumā. Risinājums bija ekonomisks budžeta ziņā, tomēr burbuļplēves uz ekrāna izskatījās pēc pikseļiem, kas strukturē attēlu, radot virtualitātes un telpiskuma sajūtu. Rezultātā es sapratu, ka, ja man būs jauna izstāde ar labu budžetu, kurā es turpināšu strādāt ar totalitāti, es gribētu vairāk sadarboties ar arhitektu, novest šo totalitāti līdz arhitektoniskai struktūrai. Arhitektūras elementi palīdz radīt atmosfēru – izstāde Whitechapel galerijā vēl vairāk nekā ekspozīcija KUMU izskatās kā fantastikas filmas uzņemšanas laukums. Tomēr dabiski šeit rodas jautājums, vai es gribu, lai mana izstāde tiktu uztverta kā atrakciju parks: te pastāv robežas, kuras man negribētos pārkāpt. Man gribētos, lai manas izstādes būtu intelektuālākas, nevis atgādinātu Disnejlendu.
Katja Novičkova. Izstāde Invasion Curves. Galerija Whitechapel, Londona, 2018. Foto: Endrjū Redfords
Te rodas jautājums, kā balansēt starp totālu realitāti un t.s. hiperrealitāti, ko kritizējis Umberto Eko.
Kas man patīk mākslā un kā nav komercijas pasaulē – tā ir puspabeigtība. Šajos lētajos materiālos un nelielajos budžetos ir kāda sava veida patiesība. Bet, ja no tā sāc veidot hiperreālistisku atrakciju, tu zaudē maigo mākslas nepabeigtību. Tādēļ es strādāju nevis ar īstiem robotiem, bet ar to imitāciju: tajā ir kaut kas vienkāršs, pat primitīvs, tomēr īsts.
Māksla tomēr balstās nosacītībā. Lai cik totāla tā nebūtu, tā neslēpj savu otrās realitātes statusu: līdz galam nepateiktais, efemerais. Savukārt tā pati Disnejlenda cenšas aizvietot īstenību, radot simulakru, kurā dominē izklaide.
Jā, tā ir īstenība, kas radīta tādēļ, lai ļoti precīzi manipulētu ar emocijām.
Pat situācijā ar māksliniekiem, kuri strādā ar augstas kvalitātes instalācijām un asistentu komandām, reizēm rodas industrijas piegarša. Kļūst žēl tās enerģijas, kas iztērēta, lai būvētu, nevis radītu.
Jā, te pastāv zināmas briesmas, kuras jācenšas apiet, lai tevi neievilktu šajā ražošanas melnajā caurumā.
Kādi ir tavas iedvesmas avoti līdzās zinātniskajiem pētījumiem un tehnoloģiju pasaulei? Mūsdienu kultūra – filmas, grāmatas, zinātniskā fantastika – tas ir kopējais fons vai arī nepastarpināts ideju avots? Divu savu neseno izstāžu nosaukumus tu aizguvi no Ridlija Skota filmas “Pa asmeni skrejošais”.
Kā režisors Ridlijs Skots man nepatīk, tomēr es izmantoju viņa filmas kā kulturālo kontekstu. Jā, zinātniskās fantastikas filmas man vairāk ir kā fons. Es nelasu zinātnisko fantastiku, bet pamatā lasu rakstus un grāmatas, kas saistītas ar zinātnes procesu – filozofijas, ekoloģijas vai tehnoloģiju jomā. Tā par vienu no pētījumiem, kas mani iedvesmoja, kļuva Prinstonas universitātes sociologa darbs, kas pēta cilvēku un robotu attiecības kosmisko ekspedīciju ietvaros. Tāpat es lasu filozofijas tekstus, ko varu kādā veidā iekļaut savos darbos. Tomēr, jā – tas ir manu darbu iedvesmas avots. Man pašai daudz svarīgāka ir mūzika – esmu izaugusi, klausoties elektronisko mūziku, mūzika man ir gan antidepresants, gan veids, kā kontaktēties ar cilvēkiem, gan bagātināšanās kultūras ziņā.
Katja Novičkova. Izstāde Invasion Curves. Galerija Whitechapel, Londona, 2018. Foto: Endrjū Redfords
Bet vai tu izmanto mūziku savos darbos vai arī tās ir divas pasaules, kuras tu negribētu apvienot?
Projektā Whitechapel saistībā ar totalitātes tēmu es sadarbojos ar savu partneri: viņš ir mūziķis un radīja izstādei īpašu skaņu celiņu. Domāju, nākotnē es izmantošu mūziku vēl vairāk: iespējams, pat ne tikai kā fonu, bet kā daudz aktīvāku instalācijas daļu – tāpat kā tagad gaismu vai kustību, varētu iesaistīt kādas muzikālas intervences.
Kādi ir tavi tuvākie plāni un izstādes?
Rudenī es piedalīšos vairākās grupu izstādēs, taču jaunu personālizstādi neplānoju. Izstāde Whitechapel noslēdza ciklu Venēcija-Tallina-Londona, tagad es gribētu veidot jaunu darbu grupu. Sākt jaunu darba stadiju ar jauniem pētījumiem un jaunu līmeni, tomēr, visticamāk, ne tā uzreiz. Pašlaik pirmo reizi daudzu gadu laikā man radusies iespēja nodarboties ar ikdienišķām, praktiskām lietām.
Esi piedalījusies izstādēs Eiropā, Āzijā un ASV. No malas tā liekas esam dabiska mūsdienu mākslinieka mobilitāte, tomēr aiz tā visa pavisam noteikti stāv liels darbs.
Jā, tas nozīmē ļoti daudz darba, kurā mans galvenais virzītājspēks ir zināmas bailes – baiļošanās palikt ārpus lietām, baiļošanās, ka visi šie projekti drīz beigsies. Es saprotu, ka nevarēšu palikt tik aktīva bezgalīgi: kādā brīdī vairāk uzmanības pievērsīšu, teiksim, ģimenei, draugiem vai savai veselībai. Tieši tādēļ pēdējos dažus gadus esmu strādājusi ļoti intensīvi, radot bāzi, kā ceru, mierīgākam daiļrades periodam. Man ir sapnis palikt māksliniecei līdz vecumdienām, darīt ko citu es negribētu.
Savu starptautisko panākumu un mobilitātes fonā kā tu attiecies pret savām saknēm? Es lasīju citas tavas intervijas, kurās tu uzsver, ka tev ir hibrīda identitāte un tev svarīgāka ir tēmu un mākslinieciskās valodas universitalitāte nekā, teiksim, nacionālais jautājums.
Vienkārši, kad tev ir tikai viena dzīve un tu gribi nodarboties ar tev ļoti svarīgu lietu, tu saproti, ka nacionalitātes jautājums ir otršķirīgs. Ikdienas dzīvē tas, protams, ir ļoti svarīgs, bet radošā darba ziņā es cenšos strādāt, teiksim tā, kosmiskā līmenī. Es neatceļu problēmas, kas saistītas ar nacionālo politiku, un ne tikai Igaunijā: no pilsoniskās pozīcijas es daudz ko nepieņemu. Lai gan esmu dzimusi Igaunijā, esmu izaugusi krievvalodīgajā burbulī – manu radu vidū nav igauņu, un daži no viņiem joprojām nevar iegūt Igaunijas pilsonību. Tomēr mans pirmais mēģinājums nonākt pie universitalitātes notika Igaunijā, un tagad man ir daudz labu igauņu draugu. Vidusskolā es sev atklāju igauņu muzikālās pārraides un koncertus, kas tolaik atstāja uz mani lielu iespaidu, un kopš tā laika tas atkārtojas jebkurā citā jomā: ja tevi ar citu cilvēku vieno kāda lieta, kas daļēji ir piederīga mākslai (plašākā šī vārda nozīmē), tad tas arī ir svarīgākais. Es cenšos orientēties uz vektoru, kas mani vieno ar jebkuras nacionalitātes cilvēku.
Katja Novičkova fotoskulptūras Cuttlefish Love. Earth fonā. Projekts Earth Poetential, 2017, City Hall Park, Ņujorka. Foto: Līza Laigona
