Foto

Mana ziņkārība ir lielāka par bailēm

Helmuts Caune

Intervija ar vācu videomākslinieku Klemensu fon Vedemeijeru


15/08/2018

Klemenss fon Vedemeijers (1974) ir vācu mākslinieks, kurš specializējies videomākslā. Sākotnēji viņa intereses vairāk saistījās ar kino, taču vēlāk viņš pievērsās vizuālajai mākslai, uzskatot, ka tā piedāvā daudz plašākas estētiskās un eksperimenta iespējas – it īpaši video medijs. Vedemeijers absolvējis Leipcigas Tēlotājmākslas akadēmiju un tagad tur strādā par mediju mākslas profesoru, paralēli dzīvojot gan Leipcigā, gan Berlīnē.

Jau agrā vecumā uz fon Vedemeijeru spēcīgu ietekmi atstāja Eliasa Kaneti grāmata “Pūlis un vara” (Masse und Macht, 1960), tāpēc savā karjerā viņš lielākoties pievērsies tādiem jautājumiem kā grupu dinamiku, pūļa tēls un neredzamie spēki, kas virza sociālo uzvedību. Šīs tēmas atklājas daudzos viņa videodarbos, kur dažādās konfigurācijās tiek kombinēti dokumentāli materiāli ar oriģinālsaturu un datiem. Laiku pa laikam viņš pievēršas arī citām tēmām, piemēram, kā gadījumā ar noslēpumaino tasadeju cilti, kas 70. gadu sākumā tika atklāta Filipīnās. Taču lielais vairums viņa darbu paliek uzticīgi mūsdienu sabiedrības sociālajiem jautājumiem.

Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē fon Vedemeijera darbs ir eksponēts galvenajā norises vietā – bijušajā Bioloģijas fakultātē. Tā ir skaņas un attēlu instalācija “Transformācijas scenārijs”, kurā autors fokusējies uz tā saucamajiem “digitālajiem statistiem” – šāds termins reiz tika izmantots kā pūļa tēla apzīmējums videospēlēs un kino un tagad tiek arvien vairāk un vairāk piemērots reālās dzīves simulācijās.

Fon Vedemeijera darbi atrodas nozīmīgās mākslas kolekcijās – Ņujorkas MoMA, Londonas Tate Modern, Ķelnes Ludviga muzejs u.c.   


Transformācijas scenārijs, 2018

Cik sen jūs jau interesē pūļa tēla tēma?

1999. gadā, kad vēl studēju, uztaisīju pavisam vienkāršu video ar nosaukumu “Masa”, kam pamatā bija atrasts dokumentālais materiāls no 20. gadiem. Darbā es pāreksponēju šī 20. gadu materiāla fragmentus ar demonstrācijām un masu saietiem tik daudzas reizes, ka galu galā ieguvu pelēku virsmu. Tad es šajā virsmā iemontēju arvien vairāk un vairāk atsevišķu cilvēku kadrus. Šī, tāpat kā citu manu darbu, iedvesmas avots ir Eliasa Kaneti grāmata “Pūlis un vara”. Vai zināt šo grāmatu?

Jā, zinu.

Šobrīd es atkal atgriežos pie šī darbu, meklējot jaunu iedvesmu.

Jūs to izlasījāt 90. gados?

Jā, es to izlasīju 90. gados, un tā man kļuva patiešām svarīga.

Kas tieši? Vai varat minēt trīs līdz četrus punktus vai tēzes, kas jūs iedvesmoja šajā Kaneti grāmatā?

Tagad, kad to izlasīju vēlreiz, es noteicu Kaneti subjektīvo skatpunktu un varu to salīdzināt ar citiem autoriem, kas rakstījuši par masu psiholoģiju, taču tolaik es uztvēru viņa teikto par pūļa uzvedību kā kaut ko pašsaprotamu. Viņš uzsver dalījumu – ir indivīds un ir pūlis jeb masa, kur indivīds vairs nav derīgs izpētes punkts. Milzīga grupa kļūst par jaunu vienību, un Kaneti apraksta dažādus tipus: kā tie aug, pārveidojas vai izklīst. Kaneti runā par 20. gadsimtu, īpaši par starpkaru periodu Vācijā un nacisma dzimšanu – to viņš pats bija piedzīvojis.

Grāmata tika publicēta 1960. gadā. Mans jautājums ir – kas notika pēc 1960. gada? Ar pūļa tēlu? Un kādas ir atšķirības? Kāda ir jaunā specifika? Un tā šajā darbā šeit, biennālē, es mēģinu spekulēt ar digitāli veidotu pūli.

Skaidrs. Teicāt, ka esat atgriezies pie šīs tēmas, jo strādājāt ar to jau 90. gados, taču pa vidam, man šķiet, jums vairāk interesēja iezemiešu tautas un izolācija, kā jūsu projektā “Ceturtā siena” (2009). Tagad esat atgriezies pie pūļa tēmas. Kāpēc tā? Vai jūs motivēja kādas nesenas izmaiņas politiskajā dzīvē?

Tur patiesībā nav nekādas pretrunas. Mani vienmēr ir interesējusi grupu dinamika un mediji. Patiesībā no antropoloģijas var novilkt taisnu līniju līdz digitālajai revolūcijai. Tas, ko Eliass Kaneti raksturo kā “neredzamās masas”, dažās kultūrās var būt gari un spoki, bet mūsējā – lielie dati. Abi var izraisīt paranoju.

Jo tie mūs kaut kā ietekmē.

Jā. Mūsdienās daudzi baidās no datiem, no informācijas.

Un pareizi dara, vai jums tā neliekas?

Hm. Ir grūti saprast, kas tieši notiek.

Es varbūt neesmu gluži no tiem, kas aizlīmē sava portatīvā datora kameru ar skoču, taču tik tiešām tagad ir ārkārtīgi grūti saprast, kas tieši notiek.

Pat ja to saproti, ir grūti arī atrast vai izveidot tā attēlu.

Jūs gribat teikt, ka grūtā daļa ir tas, ka mēs nezinām, kā iztēloties un vizualizēt datus, kā par tiem domāt? Ka mums nav tiem sakarīga attēlojuma – vismaz mūsu galvās?

Jā, tieši tā. Attēlus rada cilvēku kultūras bagāža vai valdošā estētika, taču tajā pašā laikā… Manā bagāžā ir mana senā interese par kino. Tāpēc, ja savienojam šo jautājumu ar kino – ar kino kā moderno attēlu laboratoriju –, tad kino jau no pašiem pirmsākumiem savā būtībā tiecas simulēt dzīvi, pat radīt attēlus, kas būtu “grandiozāki par dzīvi”. Tāpēc, ziniet, tolaik es domāju tā – ok, paskatīsimies, ko kino mums piedāvās kā līdzekli datus vizualizācijai.

Un ko jūs atradāt?

Piemēram, kompānija Weta – kas taisīja digitālos efektus, tostarp digitālos masu skatus filmai “Gredzenu pavēlnieks”, – saņēma Oskaru par savu pūļa simulācijām. Viņi ieviesa autonomo aģentu – digitāli veidotajam masu skatu dalībniekam kaut kur fonā tika dota zināma deva brīvības. Viņi datus padarīja dzīvus, piešķirot tiem ķermeņus un automatizētu sociālo uzvedību.


Transformācijas scenārijs, 2018

Tādu kā vienkāršu saprātu?

Jā. Un izvēles rīkoties atkarībā no apkārt notiekošā.

Un viņi bija pirmie, kas kaut ko tādu paveica?

Man liekas, ka tas jau iepriekš bija attīstīts video spēlēs.

Bet viņi to pirmie izdarīja kino?

Man tā šķiet. Tas visu padara vienkāršāku – var izlaist individuālās programmēšanas etapu un izbaudīt savu automātu vērošanu, kuru uzvedību nosaka viņu savstarpējās attiecības. Ja kaut kur filmas fonā tiek pieļautas dažas neveiklības, tas tiek piedots. Dažkārt šie automāti rīkojas visai dīvaini, taču tas iederas visādu ērmīgu varoņu, piemēram, orku armijā. Taču tad šī metode no spēlfilmām pārgāja arī citās sfērās. Proti, līdzīgus algoritmus šobrīd izmanto sociologi, lai simulētu sociālās attiecības urbānā vidē vai prognozētu migrāciju. Var teikt, ka ar šo metodi tiek simulēta pasaule.

Bet, ja gribētu simulēt reālo pasauli, šis algoritms būtu jāpaplašina ar faktoriem, ko spēj izdarīt indivīds.

Tieši tā. Šādā veidā es varu labāk saprast to, ko Kaneti apraksta kā šo pāreju no indivīda uz grupu. Ar šo manu darbu saistīti vēl citi jautājumi, kā, piemēram, skandāls ar Cambridge Analytica un Facebook saistībā ar pūļa viedokļa veidošanu un vēlēšanām.

Vai darbs, ko jūs atvedāt uz šo biennāli, ir palīdzējis rast atbildes uz dažiem no šiem jautājumiem?

(Domā.) Es ceru, ka man ir izdevies šos jautājums izvērst tālāk. Esmu vairākkārt intervējis dažādus zinātniekus – datortehnologus, biologus, kuri, piemēram, strādā ar zivīm un cenšas uzbūvēt robotu, kas spētu simulēt zivs uzvedību. Dažas no šī intervijām es izmantoju sava videodarba scenārijam. Un atbilde, ko ieguvu šajā izpētē, ir tāda, ka spēju, kas tradicionāli bijušas dalītas, kombinēšana vienās rokās rada daudz lielākas iespējas sabiedrības saprašanā, nekā sākotnēji plānots. Iztēlojieties datu kombināciju… Ja Google, Facebook un Apple apvienotos vienā… nu, lai gan iespējams, ka tas jau ir noticis… Tātad mans domas eksperiments patiesībā bija savienot kino iespējas ar socioloģiju, apvienojot tos vienā izpētes vienībā.

Vai jūs varētu pastāstīt sīkāk? Ko jūs domājāt ar digitālo statistu piemēru?

Instrumentus, kas tika attīstīti kino un videospēlēs, var izmantot socioloģijā, pilsētplānošanā, pūļa kontrolē utt. Mans video ir spekulācija par šo tēmu, taču, iespējams, ka tas jau šobrīd ir kaut kas novecojis, jo esam jau to sasnieguši. Es spekulēju ar to, kā mēs tiktāl esam nonākuši. 

Vai programma, ko izmanto nīderlandiešu policija, lai simulētu protestus, arī ir kaut kas no šī lauciņa? Vai viņi izmanto šo metodi ar digitālajiem statistiem un mākslīgo intelektu?

Nē, viņu statisti ir diezgan stulbi, jo demonstranti ir ļoti primitīvi un universāli. Viņi tiešām ir statisti: viņiem nav mērķu, viņi nezina, ko vēlas, viņi var pārvietoties no punkta A uz punktu B, taču tikai tad, ja policijas instruktors tam piekrīt. Taču es esmu strādājis arī ar zinātniekiem, testējot grupu dinamiku – tā, kā to aprakstījis Kaneti. Man tā liekas interesanta doma – pierādīt Kaneti teorijas, programmējot digitālos aģentus, piešķirot tiem Kaneti aprakstītos mērķus, un redzēt, vai tas izdodas. 

Ja šī ir vien pirmā šī projekta sadaļa, tad kādi varētu būt iespējamie turpinājumi nākotnē?

Es jums nevaru atklāt visu, bet…

Protams. Bet ko jūs varat atklāt?

Tagad mani arvien vairāk interesē digitālo mediju ietekme uz cilvēku attiecībām, tāpēc es vēlos uzņemt filmu par to, ko esmu iemācījies no spēlēm, programmām utt. Izklausās abstrakti, vai ne?

Mazliet, jā.

Šobrīd es strādāju pie katastrofu scenārija. Mēs vienmēr gatavojamies sliktākajam, piemēram, ceļot māju, mums arvien jāzina, kur būs avārijas izeja.


Transformācijas scenārijs, 2018

Daži to sauktu par piesardzību.

Piesardzību, jā. Tas, iespējams, ir ļoti cilvēciski.

Nu, ja kaut kas notiek, neviens nevēlas būt vainīgais.

Tieši tā. Taču man liekas interesanti, ka tā ir kļuvusi par normu. Tam ir liels sakars ar iztēli, piemēram, iztēlojoties konkrētu katastrofu… šādas spējas ir vajadzīgas arī kino režisoram. Ir tik daudz katastrofu filmu, ka vēlos kaut ko no tā uztaisīt, taču tieši ko – vēl nezinu. Runājot par manām vispārējām interesēm, bieži ir tā, ka es pie kādas tēmas strādāju ilgāku laiku… un tad šīs tematiskās lietas atgriežas, kā, piemēram, mana interese par grupu dinamiku…

Kad jums no jauna radās šī interese? Kad tā bija bijusi iepriekšējo reizi?

Man par to būtu jāpadomā. Man šķiet, ka tas rodas no tā, kā šīs lietas ir mainījušās, kādas transformācijas notikušas sabiedrībā… mēs meklējam palīdzību to izprašanā.

Jā, skaidrs, bet mēs joprojām esam tikai digitālās revolūcijas sākumā, mēs esam tajā iekšā. Uz to ir grūti skatīties retrospektīvi vai kaut kā no ārpuses.

Jā, un kas gan vispār tagad varētu būt šī “ārpuse”?

Tas ir īstais jautājums. Kad sakāt, ka jūs kaut kas interesē – sena interese vai interese, kas atgriežas, – piemēram, grupu dinamika vai pūļa tēls… Ko jūs domājat ar šo “interesi” – vai tā vairāk ir tāda kā zinātniska, teorētiska? Vai arī jūs vada kāda kaislība, bailes vai satraukums?

Vācijā, piemēram, pēdējos gados ir savairojušies nacionālisti un labējie populisti. Tas mani satrauc.

Ne tikai Vācijā.

Tieši tā. Bet, zinot Vācijas vēsturi – un to varat saukt par interesi piesardzībā –, ir bailes, protams, ka viss var kļūt sliktāk.

Ko Vācijas vēstures nozīmē jums personiski? Vai jūs uzskatāt sevi par kādas kolektīvās vainas subjektu, vai identificējaties ar to?

To var saukt visvisādi. Es neidentificējos ar pūli. Taču man šķiet, ka Kaneti vēlējās izprast, kā fašisms attīstījās un kā cilvēki kā kolektīvais ķermenis darīja to, ko kā indivīdi viņi nedarītu.

Tiek uzskatīts, ka pat vācieši, kas dzimuši pēc Otrā pasaules kara, ir kaut kādā ziņā pārjūtīgi šajā jautājumā un izjūt dalītu atbildības nastu, vai arī viņus uztrauc šis publiskais tēls…

Varbūt. Bet daži vācieši izrāda kaut ko gluži pretēju, viņi itin nemaz nav pārjūtīgi un uzskata, ka mums jāatgriežas pagātnē, kur viss bija daudz labāk. Hitlera laikā, ziniet.

Jā, bet nav taču daudz tādu, kas to atklāti atzīst? Tie ir tiešām margināli radikāļi.

Šobrīd mums jau parlamentā ir neonacistu partija ar nosaukumu AfD (Vācijas alternatīva)…

Taču AfD tā īsti neslavina Hitleru. Esot labējā partija, turklāt diezgan ekstrēma, tā vismaz atklāti nesaka, ka būtu jāatgriežas pie Hitlera ideāliem.

Nē, bet viņi, piemēram, saka, ka jāaizvāc Holokausta memoriāli, jo tie tikai kalpo par šķērsli vācu kultūras attīstībai… Viņi vēlas atbrīvoties no jebkādas vainas vai kā jūs to saucat… Viņi vēlas aizmirst par katru cenu.

Vai tas jūs uztrauc?

Jā, tas izraisa krietnu satraukumu.


Transformācijas scenārijs, 2018

Man likās interesanta jūsu aizraušanās ar tasadeju tautu Filipīnās un citām izolētām ciltīm, kas atrodas akmens laikmeta attīstības līmenī. Kas lika jums pievērsties šai tēmai?

Es patiesībā veselu gadu esmu studējis antropoloģiju…

Tas bija pirms iestāšanās mākslas skolā?

Jā. Pie izolētajām ciltīm kaut kā nonācu, kad 2008. gadā tiku uzaicināts izstādīties Bārbikana mākslas centrā Londonā. Un dažreiz, kad saņemat ielūgumu…

Jūs nezināt, ko tur darīt?

(Smejas.) Ja radāt konkrētai vietai domātus darbus, šī vieta ir jāiepazīst. Kad biju izveidojis darbu šai konkrētajai vietai, man gribējās izdarīt kaut ko pilnīgi pretēju. Un es domāju – kas varētu būt pilnīgs pretmets tādai metropolei kā Londona?

(Smejas.)

Nekonkrētai vietai radīts darbs. Tāpēc sāku domāt par nomaļiem pasaules nostūriem un par tā saucamajām “grupām, kam nav kontakta ar civilizāciju”. Šī izpēte man palīdzēja uzzināt par tasadejiem.

Vai par viņus apvijošajiem stāstiem.

Jā. Un tad es nolēmu nedoties uz Filipīnām un strādāt tikai ar šiem stāstiem. Gluži kā ar tādiem Bodrijāra simulakriem… Tāds bija iemesls. Un tad jau pēkšņi uzradās daudz dažādu ideju filmām. Izstāde, kurā tasadeji bija galvenā realitāte, saucās “Ceturtā siena”, un to var uzskatīt par sākumpunktu citām izstādēm – piemēram, šai, kas veidojusies no arhīvu izpētes. 

Tikai ziņkārības pēc – vai, jūsuprāt, tasadeji biji īsti vai arī liela blēdība? Zinu, ka izstādē tīšām izvēlējāties neatbildēt uz šo jautājumu, taču, kā jums pašam liekas?

Es ticu (un šis ir stāsts par ticību), ka tas īsti nav ne viens, ne otrs gadījums, tas ir kaut kas pa vidu īstumam un apmānam, patiesībai un fikcijai. Iespējams, ka 70. gados tasadeji tika nedaudz “pieveidoti”, lai izskatītos pēc perfektas akmens laikmeta cilts, savukārt 80. gados spiediena rezultātā tā tika atzītu par krāpšanu. Aplamas ir abas teorijas – gan krāpšanas, gan patiesuma. Abas radīja masu mediji.

Bet kā tas ir iespējams?

Domāju, ka visticamākā versija ir šāda: kāds cilvēks aizgāja pie tasadejiem un teica: “Es gribu jums palīdzēt, jūs esat lieliski, taču, lūdzu, nelietojiet visas tās modernās lietas, labāk valkājiet šos auskarus un apģērbus…”

Tātad viņi patiešām eksistēja, taču bija daudz attīstītāki?

Viņi bija daudz attīstītāki, viņi kontaktējās ar apkārtējā reģiona iedzīvotājiem. Taču dažiem varbūt vēl bija apsietas lapas ap vidukli, un tas puisis, iespējams, teica – lapas vajag visiem, tā būs daudz labāk! Es jums palīdzēšu, bet jums būs jādara tas un tas. Esmu diezgan drošs, ka tieši tā tas arī notika. Taču, iespējams, viņiem bija pašiem sava valoda un viņi arī zināja dažādus paņēmienus, kā izdzīvot džungļos. Viņi tika izmantoti stāstu radīšanai.

Vai jūs nožēlojat tehnoloģiju izrāvienu?

Nē, man tas liekas lieliski.

Nu jā, ko jūs iesāktu bez tā kā mākslinieks…

Jā…

Taču, ņemot vērā visus blakus efektus un vēl neiedomājamās implikācijas, ko var nest to izmantojums varas mehānismos…

Bet mana ziņkārība ir lielāka par bailēm.

Skatoties uz tehnoloģijām nākotnes perspektīvā, par ko ir jūsu lielākā ziņkāre?

Labs jautājums (domā). Iespējams, ka vienīgās bailes, kas man būtu, ir pārāk liels tehnoloģiju sakopojums vienās rokās, valstī vai kompānijā.

Tātad tai ir jābūt decentralizētai.

Jā, tā būtu labāk, taču tas ir pretēji idejai par datoru kā mašīnu, kas var izdarīt visu. Tāpēc ir grūti pateikt, kā to patiesībā izkopt, ņemot vērā attīstības tempu. Es patiesībā vairs galīgi nezinu, kā šis rīks darbojas (norāda uz telefonu).

(Rādot uz diktafonu) Jā, es arī nezinu, kā darbojas šis. Bet labi, ļaujiet man tagad uzdot, iespējams, pēdējo jautājumu. Ko jūs savā mākslas praksē uzskatāt par panākumu? Kad jums ir licies, ka jums kaut kas ir izdevies? Ko jums vispār nozīmē panākumi?

Es nezinu. Es nelietoju vārdu ‘panākums’, taču tas, ko jūs, iespējams, domājat, man ir radīt kaut ko, kas ir būtisks vai kļūst būtisks, vai kaut kā spēj dot ieguldījumu diskursā.

Un kā pārbaudīt, vai tas ir noticis – vai tas nāk no publikas atsauksmēm vai kā citādi? Kāds ir kritērijs, lai zinātu, vai kaut kas ir vai nav bijis būtisks?

Kā jau teicu iepriekš, ir šī interese un tas, ko vēlos saprast… Runājot par auditoriju, ir skaidrs, ka māksla notiek publiskā telpā, tā nav domāta tikai man. Tai jānonāk publikas priekšā, man kaut ko atdodot prom. Un panākums, iespējams, ir tas, ka notiek šī publiskošana. Šis process. Piemēram, ja veido darbu publiskā telpā, tas salīdzināms ar transplantāciju.

Orgānu transplantāciju? Kāpēc šāds salīdzinājums?

Jo tu ievies kaut ko jaunu. Jau esošā ķermenī ievieto kaut ko svešu un vēlies, lai tas tur paliek, lai nesāk asiņot un netiek atgrūsts. Taču tas vienlaicīgi arī stiprina ķermeni, palīdz tam attīstīties vai izsauc pietiekoši spēcīgu sadursmi, liekot kaut kam izmainīties.

Liels paldies, Klemens!


Transformācijas scenārijs, 2018