Mūzika kā sabiedrības odere
17/02/2012
“Vai tiesa, ka jums Latvijā nav laikmetīgās mākslas muzeja? Tas ir tik neticami…” man jautā zviedru mākslinieks Ēriks Bingers (Erik Bünger, 1976), kurš līdz ar vēl diviem amata brāļiem ir ieradies Rīgā, lai uzslietu savus darbus Vācijas laikmetīgās mākslas apbalvojuma Ars Viva 2011/12 laureātu izstādei Rīgas mākslas telpā, kas atklāšanu piedzīvo 17. februāra vakarā un būs apskatāma līdz 22. aprīlim. Rīgā Ēriks nav pirmo reizi. Pirms kādiem 12 gadiem viņš te dzīvoja vairāk nekā nedēļu kādas radošās stipendijas ietvaros. Toreiz pilsētvide šķitusi raupjāka, bet dekādes laikā Rīga esot krietni pārvērtusies un ļoti sakopta, atzinīgi secina Bingers.
Trīs skates, tostarp viena ārpus Vācijas, ir Ars Viva 2011/12 balvas sastāvdaļa līdzās 5000 eiro naudas prēmijai un katalogam ar māksliniekiem veltītām esejām. Uz nacionālo apbalvojumu var pretendēt ikviens Vācijas iedzīvotājs, jaunāks par 35 gadiem. Balvas laureāti ir Filips Goldbahs (Philipp Goldbach, 1978), Jurgens Štāks (Juergen Staack, 1978) un zviedrs Ēriks Bingers, kurš jau desmit gadus dzīvo un strādā Berlīnē. Ieguvis maģistra grādu Stokholmas Karaliskajā mūzikas augstskolā, viņš nekļuva par komponistu, bet gan aizrautīgu mākslinieku, kurš kopš studiju beigšanas ir veltījis sevi tikai un vienīgi mākslai.
Sākotnēji jūs studējāt literatūru un filozofiju, tad mūziku un tikai vēlāk pievērsāties mākslai?
Jā, bet man nav nekāda grāda vizuālajā mākslā, tikai mūzikā. Bet, jau studējot Stokholmas Karaliskajā mūzikas augstskolā, es sāku interesēties par kaut ko konceptuālāku.
Kas Jūs mudināja akadēmiski apgūtās zināšanas transformēt mākslas praksē, nevis turpināt izaugsmi kā komponistam?
Tas noteikti nebija uzreiz apzināts lēmums. Taču kā vienu no iemesliem var izcelt to, ka redzēju, cik ļoti noslēgta ir akadēmiskās mūzikas vide. Tā ir īpaša cilvēku grupa, kurus interesē tikai viņu nodarbošanās, kas plašākā ziņā citus nesasniedz. Proti, viņi sevi nenodarbina ar jautājumiem par apkārt reāli notiekošo. Savukārt mani vienmēr interesējis, kā funkcionē sabiedrība, mani saista filozofija un politika, un to nav iespējams ietilpināt kompozīcijas studiju rāmī. Un tas ir savādi, jo mūzika, manuprāt, ir viens no tiem laukiem, kas uz ikvienu no mums iedarbojas nemitīgi, pat, ja mēs to neapzināmies; tā uzsūcas zemapziņā. Tālab ir ārkārtīgi svarīgi mūziku izprast gan politiski, gan filozofiski. Un man šķiet smieklīgi, ka profesionālā vide ir no pārējām jomām tik norobežojusies un neapzinās šo nesaraujamo saikni. Jau agrāk ir bijuši laikmetīgi mākslinieki, kas darbojušies kā vidutāji un runājuši par mūzikas saikni ar citām jomām, piemēram, Džons Keidžs. Bet kopš viņa nekāda būtiska attīstība nav notikusi. Studējot mani arvien vairāk nomāca apziņa, ka, apgūstot komponista izglītību, nevienu neinteresē, kas mūzika patiesībā ir, ko tā nozīmē; ka valda tik liela skepse un ignorance par tās plašāku ietekmi.
Pieminējāt Keidžu. Kas vēl ir Jūsu elki starp tiem māksliniekiem, kurus interesē mūzika arī filozofiski?
Keidžs pilnīgi noteikti nav mans guru. Protams, viņš ir nozīmīga figūra, taču mūsdienu problēma ir tā, ka Keidža epigoni ir pārpratuši viņa vēstījumu. Piemēram, ir skaņu māksla (sound art), kas, manuprāt, ir kroplīga. Tā pēta skaņu tikai kā materiālu, proti, pieeja atkal ir abstrakta un nebūt ne inovatīva vai jēgpilna. Kaut kur tiek ievietots mikrofons, lai kaut ko sadzirdētu skaļāk, bet ko gan tas maina? Ko tas pastāsta par mūzikas nozīmi? Man šķita būtiski par to runāt, tālab arī virzījos no izglītības par kompozīciju pie konceptuālākas domāšanas.
Runājot par “valodu” kā tēmu mākslā un Ars Viva 2011/12 laureātu atlasē. Vai valodas jautājumiem vienmēr bijusi būtiska loma Jūsu darbos?
Jā, jo man šķiet, ka valoda (visplašākajā tās nozīmē) ir tas puzles gabaliņš, kas pietrūkst akadēmiskajās mūzikas studijās, jo arī mūzika ir sava veida valoda. Turklāt pirms pievērsos kompozīcijai, es studēju valodas filozofiju un pieļauju, ka arī tas ir ietekmējis manu mākslu.
Vairāki Jūsu darbi mani mudina aizdomāties arī par reliģiju. Pirmkārt, kristietību, kur Dievs ar vārdiem radīja pasauli. Arī Jūs darbos runājat par valodas spēku. Otrkārt, par dzenbudismu, vai varbūt arī citām garīgām praksēm, kur uzsvars likts uz sava “Es” vērošanu no malas. Tas man sasaucas ar Jūsu darbu “The Third Man” (2010), kurā ir stāsts par vēl kādu cilvēku, kurš vienmēr seko kā ēna, bet kuru nevar ieraudzīt.
Nevarētu teikt, ka mani ir iedvesmojusi kāda konkrēta reliģija, bet vairāk vai mazāk šādas idejas ir rodamas ikvienā garīgā praksē. Mana interese par ticību ir arī personiska, jo vectēvs bija priesteris. Bērnībā es daudz laika pavadīju baznīcā un nebūt negarlaikojos. Dievnama spēcīgais tēls man šķita ārkārtīgi iedvesmojošs. Vēl mani interesē exegesis jeb viena avota, piemēram, Bībeles nemitīga interpretēšana, kad ir komentārs par komentāru, par komentāru utt. Manuprāt, gan mūsdienu mākslā, gan kultūrā kopumā notiek tas pats.
Esmu daudz domājis, kas reliģija patiesība ir, jo īpaši šodien, kad šķiet, ka esam sekulāra sabiedrība, kamēr sakrālais tiek apspiests. Es tomēr uzskatu, ka joprojām dzīvojam ļoti reliģiskā sabiedrībā, pat ja to neapzināmies, un apspiestās idejas mēdz izlekt virspusē tādās jomās, kur vismazāk tās sagaidām. Teiksim, zviedru popgrupa Abba. Nezinu, kā citur Eiropā, bet Zviedrijā visi zina, ka viņi ir aktīvi ateisti. Bet Abba sarakstīja dziesmu “Thank You for the Music”, kurā kādam pasakās par mūziku, un, manuprāt, te parādās iepriekš minētais, ka zemapziņā apslēptās reliģiskās idejas uzpeld tur, kur vismazāk tās sagaidām. Jo dziesmā nenoliedzami ir pieminēta kāda augstāka, garīga spēka klātbūtne.
Šobrīd Kiasma muzejā Helsinkos notiek grupas izstāde “Thank You for the Music”, un interesanti, ka, pat tikai izlasot izstādes nosaukumu, šis grupas Abba hits jau sāk “skanēt ausīs”.
Jā! Tāpēc, ka šādas dziesmas, jo īpaši popdziesmas, pēc uzbūves ir ļoti tuvas buramvārdiem vai lāstiem (smejas). Piemēram, “That’s the way a-ha, a-ha, I like it…” vai “I just can’t get You out of my head” u.c. Princips ir līdzīgs, kā kādam pateikt “Nedomā par balto lāci!”. Un uzreiz ir neiespējami par to nedomāt.
Jūs daudz pētāt uztveres psiholoģiju?
Mana pamatinterese ir filozofija un psiholoģija, bet vairāk dzīļu psiholoģija, psihoanalītika. Pētniecība ir būtiska mana radošā darba daļa. Piemēram 60 minūšu garo filmu “The Third Man” es gatavoju pusotru gadu. Veselu gadu vācu un pētīju materiālus, pusgadu taisīju video.
Viens no maniem mīļākajiem Jūsu darbiem ir 2004. gada “The Allens”, kur Vudijs Alens ir dublēts vairākās valodās, un iespaids ir savāds – dzirdēt Alenu runājam, piemēram, spāniski un citā balsī. Šis darbs, cik saprotu, arī Jums ir ļoti personisks, jo iedvesma gūta laikā, kad pārcēlāties uz dzīvi Berlīnē un vācu valodas vide un valodas ietekme uz kultūras uztveri uz Jums atstāja lielu iespaidu. Bet nu jau Jūs Berlīnē dzīvojat 10 gadus. Kāpēc palikāt? Un kāpēc tieši Berlīne? Šķiet, ka lielākā daļa radošo cilvēku, kas tur aizbrauc, gandrīz nekad neatgriežas.
Kas attiecas uz mani, izskaidrojums ir vienkāršs. Es dzīvoju tur, kur strādāju. Iesākumā biju vairāk iesaistīts tieši Berlīnes mākslas dzīvē, taču tagad, kad daudz ceļoju, šī ir viena no pilsētām, kur strādāju. Domāju, ka daudzi uz Berlīni pārceļas gluži praktisku iemeslu dēļ – telpu īre nav dārga, līdz ar to māksliniekam ir iespēja uzturēt gan dzīvokli, gan darbnīcu bez sevis iznīcināšanas. Berlīnē ir viegli dzīvot. Protams, arī vide ir jauka, jo rezultātā te dzīve kūsā un daudz kas notiek. Stokholmā šāds dzīves veids man nekad nebūtu iespējams. Kopš absolvēju augstskolu, esmu nodarbojies tikai ar mākslu, nekad ar naudas darbu. Stokholmā es tā neizdzīvotu.
Kāds ir Jūsu viedoklis par Zviedrijas laikmetīgās mākslas scēnu?
Ir diezgan grūti runāt par mākslu tikai vienas valsts ietvaros, jo šodien mākslas skatuve ir ļoti starptautiska. Bet, ja salīdzinu ar to, ko redzu citur pasaulē, domāju, ka Zviedrijas māksla ir diezgan laba. Piemēram, Berlīnē, aizejot uz kādu grupas izstādi kādā galerijā… Tev ir paveicies, ja ieraugi labu mākslas darbu. Ir pārāk daudz mēslu, jo iekļūt un piedalīties izstādēs ir pārlieku viegli. Tai atvērtībai Berlīnē ir divas puses… Zviedrijā ir citādāk. Jā, tur valda sava veida snobisms, taču no otras puses – tas ļauj mākslai būt izmeklētai un kvalitatīvai, nav vairs jāredz tik daudz mēslu (smejas). Berlīnē ar laiku iedzīvojies neapmierinātībā, jo izstāžu apmeklējumi pārtop laika tērēšanā. Un māksliniekiem no tā ir jāuzmanās – tev nav tiesību izniekot kāda laiku.
Ars Viva balva Vācijā tiek uztverta kā nacionāls apbalvojums jeb drīzāk starptautisks?
Nē, noteikti kā nacionāla Vācijas balva.
Un kā Jūs jutāties, kad tā tika piešķirta Jums – zviedru māksliniekam?
Diezgan savādi, tas tiesa… Bet tas man pie vāciešiem patīk, ka viņiem nav tik būtiski, no kurienes esi. Svarīgākais, ka tu te dzīvo.
