Sumešs Šarma Rīgā. Tirgotāja mazdēls par daudzveidību un apmaiņu
Intervija ar vienu no Survival Kit 10.0 kuratoriem Šumešu Šarmu
04/09/2018
6. septembrī Rīgas cirka ēkā tiek atklāts Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētais ikgadējais festivāls Survival Kit. Nu jau desmito reizi tas norisināsies divās daļās – no sākuma šajā septembrī (no 6. līdz 27. septembrim), bet pēc tam 2019. gada maijā. Par festivāla jubilejas sesijas tēmu izvēlēts tāds jēdziens kā Outlands (ārpuszemes, svešzemes), kas apšauba Eiropā un pasaulē tradicionālo ģeopolitisko un kulturālo dalījumu. Festivāls skars arī šajā laikā tik nozīmīgos globālās migrācijas jautājumus, kas neizbēgami atklās arī tādas problēmas kā rasisms, augošais labējais nacionālisms un neiecietība.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese pašu “nosaukuma terminu” skaidro šādi: “Ārpuszemes” – tas ne vienmēr ir vienīgi ģeogrāfisks jēdziens, tā var būt jebkura teritorija, kurai raksturīga sarežģīta politiski ekonomiskā situācija, kas to padara grūti sasniedzamu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Piemēram, lai gan attālums no Rīgas ir apmēram tāds pats, rietumvalstu galvaspilsētas vairumam ir daudz vieglāk pieejamas un pievilcīgas nekā, teiksim, tādas pilsētas kā Bukareste vai Ļubļana. Ar kurām mūs saista ne tik sena kopīga pagātne.”
Festivāla ģeogrāfija kuratoru ziņā paplašinās, tādēļ šajā gadā bez pastāvīgajām Suvival Kit komandas līderēm Solvitu Kresi un Ingu Lāci tajā iekļauts Sumešs Šarma (Sumesh Sharma) no Mumbajas (viņš pats savu pilsētu sauc par Bombeju, un arī mēs darīsim tāpat), kā arī Barselonā un Berlīnē strādājošā Anželsa Miralda (Àngels Miralda). Mēs nolēmām satikties ar Sumešu un parunāt ar viņu gan par viņa projektiem Bombejas mākslas centrā Clark House Initiative, gan par viņa redzējumu par nacionālā un transnacionālā problemātiku, gan par jēdzienu “centrs” un “perifērija” subjektivitāti. Saruna notika “Orbītas” birojā Ģertrūdes ielā, un to pavadīja lielas kafijkannas iztukšošana. Sumešs turp ieradās kopā ar Ingu Lāci un Anželsu Miraldu, runāja ļoti ātri, ar vieglu indiešu akcentu. Viņš sēdēja krēslā kā tāds negara auguma, dzīvespriecīgs, taču reizumis diezgan sarkastisks Krišna un stāstīja:
Vakar es biju izstādes atklāšanā kim? un tur sarunājos ar diviem jauniem modes dizaineriem, un viņi man jautāja, vai es mīlu Bombeju. Un es teicu: “Jā, Bombeju varbūt... Es varētu to mīlēt.” Taču es nevaru iedomāties, ka es mīlētu kādu valsti. Tas ir kā mīlēt savu mašīnu. Es negribu savai mašīnai neko ļaunu – lai to nozagtu vai tā salūztu – tas būtu neērti un nepatīkami. Taču es nevaru to mīlēt. Nacionālas valsts ideja man absolūti nav tuva.
Cibelle Cavalli Bastos. Abravana Cosmic Shopping Show, Sonja Khalecallon Products para uma Vida Melhor. 2016
Es domāju, te runa arī par izmēriem. Ja esat no Indijas, tad kaut kādā ziņā ir vieglāk ieturēt distanci no “nacionālā diskursa”, nekā ja esat no Latvijas – mazas un savā ziņā trauslas.
Jā, es laikam gribētu, lai mana valsts būtu Bombeja, lai tā būtu neatkarīga. Tad es varētu sevi uzskatīt par bombejieti. Mani senči tur ieradās pirms četrām paaudzēm, viņi bija no diezgan privileģētas kastas. Šobrīd Bombejā valda spēcīgi antimigrācijas noskaņojumi, kas vērsti pret cilvēkiem, kas turp ierodas no Indijas austrumiem, no Biharas štata, nabadzīgākā valsts štata, no kura savulaik ieradās arī mani senči. Es negribētu tur pašlaik dzīvot un sadzīvot ar to visu. Tomēr būtu ļoti labi, ja Bombeja būtu neatkarīga, jo tā zināmā mērā ir ļoti sinkrētiska.
Pati Indija, starp citu, nekad sevi nav pasludinājusi par nacionālu valsti. Tā ir republika, tā ir savienība. Un sākotnēji tas zināmā mērā ir Britu Impērijas sabrukuma produkts, ne mēs paši izdomājām Indiju tādu, kāda tā ir tagad. Vispār Indija teritorijas ziņā visplašākā bija tieši britu valdīšanas laikā, kad tajā bija iekļautas tādas teritorijas kā, teiksim, Birma un daudzas citas, kas vēlāk kļuva par neatkarīgām valstīm.
Foto: clarkhouseinitiative.org
Indija, bez šaubām, ir sarežģīts un daudzšķautnains konteksts. Un jūs mēģinājāt to atklāt ar mākslas palīdzību. Bombejā esat bijis viens no tādas interesantas mākslas iniciatīvas organizatoriem kā Clark House, kas radusies 2012. gadā. Tieši tur jūs sākat realizēt sevi kā kurators.
Clark House Initiative Bombay – tā ir feika institūcija tajā ziņā, ka tā nav gluži institūcija, tā nav profesionāla struktūra, mēs necenšamies profesionalizēt mākslu nevienā sfērā. Tādēļ ka tāda profesionalizācija noved pie hierarhijas, bet hierarhija rodas no cilvēciskās tendences kontrolēt varu, lai ar tās palīdzību apmierinātu kādas savas vajadzības. Un hierarhijas situācijā kādam tiek deleģēts atbildības lauks, bet kādam – darba realizācijas lauks. Tā nav mūsu situācijā. Clark House mēs redzam sevi kā kustību, kā domubiedru savienību.
Pati vieta, kur bāzējamies, ir mana vectēva bijušais birojs, kurš nodarbojās ar tirdzniecību – lielākoties ar sociālisma nometnes valstīm vai attīstības valstīm – ar Padomju Savienību, Austrumeiropu, Āfriku, Latīņameriku. Un tā bija tirdzniecība, kas balstījās uz sava veida nepotismu un saviem cilvēkiem valdībā, kas devas kādas privilēģijas un iespējas. 1980. gadu beigās, kad Padomju Savienība piedzīvoja kolapsu, arī šis bizness piedzīvoja fiasko, jo tas balstījās apmaiņā un uzticībā, nevis konkrētā naudā – jūs nosūtāt banānus uz Padomju Savienību un atpakaļ atvediet ieročus Indijas armijai vai nosūtāt audumus uz Dienvidslāviju un atpakaļ atvediet rumāņu traktorus. Tieši mans vectēvs mani iepazīstināja ar mākslu kā ar teoriju un nodarbošanās veidu, viņš bija tirgotājs, taču interesējās par dzeju un pat pats rakstīja. Viņa dzīves beigās ar tirdzniecības lietām gāja ļoti slikti. Kad viņš nomira, es sāku meklēt, kas par manu vectēvu atrodams tīmeklī, es taču zināju, ka viņam bijusi gara, interesanta un piepildīta dzīve. Taču Google atrada vien ziņas par viņa kompānijas bankrotu. Un vēl atklājās, ka Prāgas zoodārzā tajā laikā joprojām bija dzīvs zilonis (tas joprojām tur bija viens no galvenajiem apskates objektiem), ko mans vectēvs tieši, pirms Padomju Savienība okupēja Čehoslovākiju, nosūtīja kā dāvanu valdībai pateicībā par tirdzniecības kontaktiem. Tajā brīdī tas bija vecākais zilonis Eiropā.
Tad es vērsos pie Prāgas zoodārza ar lūgumu – vai es varu apskatīt šo ziloni, viņi piekrita, un es paņēmu līdzi savu vecmāmiņu, kurai pat nebija derīgas pases tajā brīdī un kura jau gadus divdesmit nebija ceļojusi. Tas bija diezgan sentimentāls ceļojums. Pēc tam mēs atgriezāmies, un vajadzēja ko iesākt ar telpām, kas nekad nepiederēja manam vectēvam, bet tika noīrētas vēl 1950. gados ar ļoti izdevīgiem nosacījumiem.
Man nebija nekādas specializētas mākslas izglītības, es sāku strādāt bankā, taču nolēmu, ka tas nav domāts man. Tajā laikā es sastapu Zašu Kula (Zasha Colah), kas pēta mākslas vēsturi un folkloras motīvu sapludināšanu ar laikmetīgo vizuālo un konceptuālo lauku, – viņa ir apbrīnojams cilvēks, man ļoti svarīgs. Es biju izmēģinājis sevi mākslā arī pirms tam, taču kā sava veida panks – ar kaut kādām asām reakcijām uz to, kas notika apkārt. Viņa spēja man palīdzēt kanalizēt šīs lietas. Un mēs sākām taisīt izstādes tieši šajā birojā, neko tajā nepārveidojot un nepārkrāsojot, laiku pa laikam izmantodami kādas lietas, kas palikušas šajās telpās.
Mēs izstādījām Bombejas māksliniekus, tomēr tajā pašā laikā domājām par starptautisko kontekstu, jo tolaik, neraugoties uz Bombejas multikulturālismu un daudzveidību, bija jūtams pieaugošs spiediens – mums “jābūt indiešiem”, “jādomā kā indiešiem”, lai gan neviens nespēja precīzi formulēt, ko tieši tas nozīmē. Jo indieši taču tik ļoti atšķiras cits no cita – viņi ēd dažādu pārtiku, runā dažādās valodās, dažādi veido attiecības ar vecākiem utt.
Vēl tolaik Bombejā man ļoti pietrūka black consciousness tradīcijas, ar kuru es sajutu saikni, dzīvodams Marseļā, kur visi pretīmnākošie mani uztvēra kā arābu vai afrikāni. Es dzīvoju studentu kopmītnēs, kur dzīvoja studenti no Āfrikas, Āzijas, Austrumeiropas, tās bija nabadzīgākās kopmītnes pilsētā. Un pēkšņi mani – puiša no ģimenes, piederīgas privileģētai kastai, – ierastie modeļi mainījās, un es sajutu kopību ar šiem cilvēkiem, tādu kā kopīgu politisko piederību. Kad atgriezos Bombejā, kā reiz sākās antimigrācijas dumpji, kas galvenokārt bija vērsti pret cilvēkiem no Biharas. Es pats taču dzīvoju turīgā rajonā, savas vecmāmiņas greznajā dzīvoklī, tur mūs neviens neapsūdzēja, ka esam vieni no “tiem”. Taču es atceros, ka no manis aizgāja meitene, ar kuru mēs pirms tam ļoti labi sapratāmies, jo, kad viņa jautāja, es viņai izstāstīju par savu izcelsmi. Bet viņas mājā visi kalpi bija no bihariešiem. Daudzi mani brālēni slēpa savu izcelsmi, bet es nekad to neesmu darījis.
Un, lūk, šādā augsnē un ar šādu telpas auru, kur desmitgadēm nodarbojušies ar apmaiņu un tirdzniecību ar Austrumeiropu, mēs sākām sadarboties arī ar māksliniekiem no Polijas vai bijušās Dienvidslāvijas. Mēs strādājām arī ar ļoti jauniem vietējiem māksliniekiem, ar mākslas studentiem no zemākajām kastām, kuriem nebija pieejas Indijas mākslas sistēmai, jo viņi slikti zināja angļu valodu, neiekļāvās lokālajā mākslas sabiedrībā, nepiesaistīja galeriju uzmanību. Mēs centāmies izcelt viņu personīgos stāstus, dot viņiem vietu un agrāk tik ļoti nepieejamo privilēģiju tikt sadzirdētiem.
Clark House Initiative Bombay sākās kā kuratoru iniciatīva, taču pēc tam kļuva par mākslinieku sadraudzību. Mēs kļuvām par telpu, kurā tika uzdoti jautājumi par attieksmi pret homofobiju vai islamofobiju, politiskajiem un etniskajiem jautājumiem, brīvības, feminisma jautājumiem. Un mēs vienmēr esam runājuši par mūsu pašu kļūdām un kļūmīgajiem priekšstatiem šajās sfērās, par mūsu kolektīvās vainas daļu.
Mums ne pārāk interesēja tādas vietas kā Ņujorka, Londona vai Tokija, par kurām mēs jau tāpat dzirdam mums visapkārt. Esam daudz strādājuši ar māksliniekiem un mākslas telpām no Āfrikas (tas ir mūsu galvenais fokuss), taču esam sadarbojušies arī ar Austrumeiropu, bet pašlaik Clark House Initiative Bombay cieši strādā ar Dienvidameriku. Kopumā esam organizējuši apmēram 300 izstādes. Taču tagad es vairs neesmu kurators vai projekta direktors, tur darbojas pavisam cita paaudze. Un tas ir liels kolektīvs – 40–50 cilvēki –, kas spējīgs paveikt daudz. Tiesa, joprojām Clark House kolektīvu interesē bekgraunds, kas saistīts ar problemātiku, ar identitātēm zem jautājuma, ar svešiem stāstiem, ko cenšas aizmirst vai noklusēt.
Slavs and Tatars. Mountains of Wit. 2009. Wall application. Installation view at Calvert 22, London, 2017. Foto: Nat Urazmetova
Tas sasaucas arī ar šī gada festivāla Survival Kit galveno tēmu – Outlands. Stāsti, kas risinās ārpus mums ierastās pasaules, kaut kur tur, taču tie vienalga kaut kādā veidā mūs skar... Vai arī zemes, kas kaut kādā ziņā atrodas perifērijā. Vai arī jūs piedalījāties šīs koncepcijas izstrādē?
Jā, es piedāvāju pašu nosaukumu – Outlands. Un es uzrakstīju daļu pavadošās motivācijas. Tomēr pie tā noveda arī sarunas ar Ingu Lāci un ar daudziem citiem manu vizīšu laikā Rīgā. Uz to uzvedināja arī mana personiskā pieredze. Bombeja – tā ir viena no starptautiskākajām pasaules pilsētām, tajā dzīvo 12 miljoni cilvēku, tā ir liela osta un pilsēta, ko dibinājuši portugāļi. Tomēr cilvēki, kas tur dzīvo, to tā neuztver, viņiem liekas, ka international – tas ir kaut kas no Ņujorkas, tas ir tas, kas ir tur vai ko no turienes atved, vai, piemēram, Vīnes operas viesizrādes – tas ir kaut kas international. Un tas noved pie tā, ka mūsu acīs vērtību zaudē tas, kas mums objektīvi ir, zaudē vērtību pirmām kārtām mūsu kultūras un ekonomiskās elites acīs. Mums ir lieliski arhitektūras paraugi, ēkas vēl no koloniālā laika, taču mēs tās it kā neredzam, jo arhitektūra – tas ir kaut kas Parīzē, nevis te.
Perifērija – tas ir tad, kad jūs it kā kolonizējat paši sevi, radot apstākļa upura lomu. Es domāju, ka nepieciešams daudz ceļot, īpaši, kad esat jauns, taču, ja esat izvēlējies dzīvot Rīgā, jums jāuztver šī pilsēta kā pasaules centrs, nevis jābūvē nebeidzamas projekcijas no savas attieksmes pret citām vietām un sava “turienes” likteņa variantiem. Viegli pamanīt, kā Feisbuks vai Instagrams piespēlē šim marginalizācijas sindromam, jo Ņujorkā taču šodien ir tik jauka diena vai... nezinu, tur šobrīd spēlē ABBA, bet jūs, lūk, esat Rīgā. Mēs jāsāk dzīvot pa īstam tajā ģeogrāfijā, kurā stāvām abām kājām. Es nerunāju par šovinismu, kad mēs mīlam tikai šo vienu vietu, vienu pilsētu vai ciemu, liedzot šo sajūtu citiem, bet drīzāk par iespējām veidot savu māksliniecisko praksi tieši no šejienes, no vietas, kur atrodamies.
Tajā pašā laikā perspektīvas, mūsu skatupunkta uz notiekošo loma ir ļoti svarīga. Indijā zemākās kastas kopā ar musulmaņiem un kristiešiem veido vairāk nekā 90 procentus populācijas. Augstākās kastas – tie ir vien 4–6%. Taču viņu vidū pieņemts runāt par zemākajiem tā, it kā viņi būtu mazākums. Un arī jums tā varētu likties, ja atlidosiet uz Indiju uz kādu mākslas notikumu. Jūs kontaktēsieties ar māksliniekiem, ar kuratoriem, kritiķiem, tie visi ir augstāko kastu pārstāvji. Diezin vai jums risināsies saturīgas sarunas ar zemāko kastu pārstāvjiem – ar apkopēju viesnīcā, taksistu vai pīrādziņu pārdevēju uz ielas. Un tā arī jūs aizbrauksiet, izveidojis ne pārāk reālistisku ainu par to, kas šeit ir vairākums un kas – mazākums.
Kris Lemsalu. Phantom Camp. 2012. Ceramics, sleeping bags. Dimensions variable
Un kā jūs uztverat jūsu izvēlēto kontekstu saistībā ar Latvijas mākslas sabiedrību, ar vietējo situāciju?
Es necenšos te atrast ko eksotisku, tomēr es redzu daudz māksliniecisko prakšu, kas lieliski formulētas un sakņojas īstenībā kā Andrejam Strokinam vai Maijai Kurševai. Taču, ziniet, kas vēl ir interesanti – es šeit sastapu indiešu studentus, kas šeit mācās un viņiem šis patiešām ir pasaules centrs, Eiropas vidus, viņiem šeit ļoti patīk. Bet pirms tam es sarunājos ar kādu kuratoru Parīzē, un viņš teica: “Hm, Baltija?... Those countries don’t speak to me.”
Ja palūkojamies uz nesenāko vēsturi, Baltijas valstis diezgan ilgi bija Eiropas Savienības fokusā, taču viss mainījās līdz ar krīzi, tās tika atbīdītas malā – ekonomikas sfērā, kultūras sfērā, kaut kādas integrācijas sfērā tajā, ko saprot ar “Eiropas sapni”. Un tas daudz ko saka par eirocentrisma būtību. Ko izgaismoja arī nesenie notikumi Grieķijā, kad viss tika pasniegts no divām perspektīvām – vai nu Eiropas Savienībai glābt Grieķiju vai arī atstāt valsti tās “liktenim”, tas ir, kraham. Tas ir tā it kā mēs teiktu, ka visi šeit esam brāļi, taču, kad viens no brāļiem var nonākt bankrotā, mēs nopietni domājam, vai neļaut gan viņam iet pie visiem velniem.
Vai, ziniet, nesenais gadījums ar jūsu banku – ABLV. Londonā ir daudz banku, kas nodarbojas ar tieši to pašu. Taču, kad ASV nolemj sarīkot paraugpērienu un uzdot pa pirkstiem Putinam, viņi izvēlās banku Latvijā, nevis Apvienotajā Karalistē.
Atgriežoties pie festivāla – kādu svarīgu šīs Survival Kit sesijas dalībnieku īpašību jūs uzsvērtu kā kurators,
Prasme “pārdomāt” politisko caur personisko, caur mūsu attiecībām ar ģimeni, piemēram. Caur mūsu personiskajiem stāstiem mēs varam izteikt ļoti svarīgus un būtiskus makrosižetus. Tas nav tikai jautājums par prašanu būt politiski korektam un ieturēt liberāli kreiso pozīciju. Tas ir kaut kas personisks. Pozīcija, ko formējusi jūsu dzīves pieredze, pati izdzīvošana un nevis pieņemtie priekšstati par to, kas pareizi un kas ne..
Kad jūs stāstījāt par savu vectēvu, es nodomāju, ka kuratora profesijas būtība ir tuva tirgotāja darbības būtībai. Tā ir apmaiņa ar vērtībām, vairāk vai mazāk veiksmīga to pārnešana no konteksta uz kontekstu. Vai jūs piekristu šādai interpretācijai?
Jā, bez šaubām. Man ne pārāk interesē akadēmiskās tradīcijas, kāda apmācīšanai kādā jomā. Daudz interesantāka man liekas apmaiņas ideja. Un tā dziļi sasaucas ar manu izcelsmi, ar vietu, no kurienes nāku un kas vienmēr bijusi liela starptautiska osta. Bet osta – tā pirmām kārtām ir apmaiņa.
Šajā tradīcijā ir ļoti godīgas lietas – uzticība dotajam vārdam, cieņa pret daudzveidību un atšķirībām. Problēmas sākas, ja lūkojas uz lietām no marksisma pozīcijām, no kurām jebkurš kapitāls izskatās kā elles izdzimums. Un tas noved pie sava veida fašisma – palūkojieties uz Padomju Savienību un komunistisko Ķīnu. Kas kādā brīdī nonāca pie etnofašisma. Kamēr visdažādākās nacionālās minoritātes pasaulē, kas nodarbojas ar tirdzniecību savās mītnes vietās, vienmēr it atvērtas preču un viedokļu daudzveidībai. Kādēļ mums vajadzīgi ebreji Beirutā vai Aleksandrijā? Jo daudzveidība nodrošina mums interesantu sabiedrību un pašu mantu ekonomiku.
Mana vecmāmiņa ar vectēvu man to iemācīja, un tādas lietas es jūtu kā savu kodolu – es ēdu visu, dzeru visu, man nav aizspriedumu, man patīk runāt dažādās valodās, esmu atvērts dažādajam. Es nevaru sevi iedomāties kā nacionālistu, jo nācijas ideja man nenodrošina neko līdzīgu tam, ko man dod transnacionāls skatpunkts uz pasauli. Es klausos dažādu mūziku, skatos dažādas filmas, ieklausos dažādos viedokļos. Tā mani audzinājis vectēvs ar vecmāmiņu, kas mani gatavoja tirgotāja profesijai tālākā nākotnē. Bet, ja vēlies kļūt par “ideju tirgotāju”, nevis lietu tirgotāju, tev jābūt arī atvērtam un jūtīgam pret visdažādākajām diskusijas formām, jāprot komunicēt un nebūt šovinistam attiecībā pret sevi vai savu pagātni.
Es nekad neesmu domājis par kuratora darbu no šāda skatupunkta. Mūsu saruna man šajā ziņā ir palīdzējusi.
Pati ideja par apmaiņu vai tirgošanos starp dažādām pasaules vietām vai dažādām pasaulēm palīdz tikt galā arī ar marginalizāciju. Tas nav nekāds neoliberālisms, tā nav intelektuālā mode, tas ir kaut kas, kas bijis cilvēku dabā tūkstošu gadu garumā. Es, protams, neesmu neoliberālis, taču sen arī ne marksists. Mans vectēvs atbalstīja Indijas komunistisko partiju, un arī es pats kādreiz tajā iestājos, taču pēc tam to pametu. Jo marksisms mums nepalīdz, teiksim, atrisināt milzumu jautājumu, kas rodas Āfrikā. Vai tikt skaidrībā ar jauno filozofiju. Marksismam ir dziļas saknes angļu racionālismā, kas kaut kādā ziņā ir neticami garlaicīgs. Bet cilvēki grib klausīties dzeju, noreibt no degvīna, viņi negrib būt racionālas, loģiskas būtnes visu savu dzīvi.
Sumešs Šarma Rīgā. Foto: Kristīne Madjare
