Muzikālie huligāni
Intervija ar māksliniekiem Kristianu Brekti un Modri Svilānu
07/09/2018
Foto: Modris Svilāns
Latvijas mākslas teritorijā Kristianu Brekti un Modri Svilānu nereti dēvē par huligāniem. Ikdienā viņi katrs darbojas savā nozarē – Modris kinētiskās metālmākslas lauciņā, piedaloties izstādēs un neatkarīgos projektos, savukārt Kristians plosās kā dažādos vizuālās mākslas notikumos, tā profesora amatā Latvijas Mākslas akadēmijā. To, kā tieši šie abi puiši kļuvuši par “provokatīvās” mākslas tradīcijas uzturētājiem Latvijā, izskaidrot nespēj pat viņi paši, tomēr tas ir fakts. Viņus vieno ne vien līdzvērtīgas profesionālās un radošās vērtības, bet arī cilvēciska draudzība.
Šī gada “Baltajā naktī”, 8. septembrī, savā multimediālajā izstādē “Lūk, kā šeitan dzīvo” Rīgas Mākslas telpā Kristians un Modris veidos performanci, plašajā pazemes zālē ar paštaisītiem instrumentiem radot specifisku skaņas un gaismas caurstrāvotu atmosfēru. Par pamatu izstādei ņemta pirmā latviešu amatierautora 1813. gadā tapusī glezna “Lūk še, kā šeitan dzīvojam!”, kā arī personīgā interpretācija par mūsdienu cilvēka dzīvi Latvijā.
Jau daudzus gadus jūs vieno cieša draudzība, laiku pa laikam abi arī sadarbojaties pie izstāžu projektiem. Kā sākās jūsu radošā sadarbība?
Kristians Brekte: Mūsu pirmais kopīgais projekts bija fotogrāfiju sērija, ko bildējām ar paštaisītām pinhole kamerām. Modris man pastāstīja, kā vispār radusies fotogrāfija, tas mani baigi aizrāva, un mēs nolēmām piedalīties ikgadējā pinhole izstādē. Paši uztaisījām kameras – Modris vairāk fotografēja arhitektūru, bet es beigtus dzīvniekus viņu dabiskajā vidē, mežā. Nākamais projekts bija sologrāfija.
Modris Svilāns: Tā primitīvi izsakoties, sologrāfija ir princips, kad ar saules stariem kadrā tiek iededzināts attēls. Ar to mēs joprojām šad tad nodarbojamies, un oktobra beigās Madonas muzejā mums būs tam veltīta izstāde.
K.B.: Galvenais ir, ka to vienu bildi var bildēt 20 gadus vai divas nedēļas. Sologrāfijas sakarā mēs kopā esam izbraukuši visu Latviju. Modrim vairāk interesē visādas pamestas ēkas un baznīcas, savukārt man patīk meklēt pamestus kapus. Visas atrastās vietas mēs arī kartografējam.
Kā viens jūsu projekts izaug līdz nākamajam? Vai to ietekmē subjektīvo interešu maiņa?
M.S.: Laikam jau tā ir. Zini, ja ir par kaut ko interese, tas rada noteiktu augsni jauniem projektiem. Vispār viss ir ļoti vienkārši – vai nu tev ar to vienu cilvēku ir viegli komunicēt, vai arī nav. Un, ja ir, tad patiesībā ir vienalga, ko kopā darīt.
K.B.: Mūs vieno tas, ka spējam sastrādāties bez konflikta. Pārāk nefilozofējam par to, kā varētu būt labāk vai sliktāk, vienkārši darām.
Un kā ar jūsu interesi par mūziku?
M.S.: Patiesībā mēs par šāda tipa projektiem sākām runāt jau pirms kādiem 10 gadiem, tikai nez kāpēc visu laiku atlikām.
K.B.: Tā pastiprināti par skaņu mēs laikam sākām interesēties līdz ar manu “Arsenāla” izstādi. Toreiz es sapratu, ka jātaisa kokle, paaicināju Modri, un tā mēs kopā to instrumentu uztaisījām.
M.S.: Man liekas svarīgi akcentēt, ka, teiksim pusaudža vecumā cilvēks izdomā, ka viņš grib būt mūziķis, bet fiziski viņam kaut kas sevī pietrūkst... Piemēram, ritma izjūta vai kompozīcija. Bet tagad ir tā, ka esam izauguši no tās nepārliecinātības un varam abstrahēties no zināšanu trūkuma. Kompozīcija ir vienkārši tāda, kāda tā sanāk – pēc nejaušības principa. Pirms 10 gadiem es noteikti tā nevarētu atļauties spēlēt.
Tad varētu teikt, ka muzikālo izjūtu tu esi uzkrājis savā pieredzē?
M.S.: Jā, to varētu tā raksturot. Jo ar laiku tu paliec arvien brīvāks un visu neuztver tik ļoti sarežģīti. Mēs negribam spēlēt kādu vienu muzikālu kompozīciju, katru reizi veidojam citu skaņu arhitektūru. Un tas skaņu kopums organiski kļūst par telpas papildinājumu.
K.B: Jā, tas stāsts vairāk ir par skaņas un atmosfēras radīšanu telpā. Tam, ko mēs spēlējam pat īsti nav sakara ar muzikālo kompozīciju.
Jums vairāk interesē skaņas tehniskā puse?
K.B.: Mums interesē gan tehniskā puse, gan arī sajūta, ko šī skaņa rada. Mums vispār ir baigās jūtas!
M.S.: Ļoti svarīga ir vizuālo darbu mijiedarbība ar skaņu. Jo īpaši šīs izstādes kontekstā – skaņa nav tikai papildinājums, bet ļoti būtiska ekspozīcijas sastāvdaļa. Vizuālais materiāls kopā ar skaņu un gaismu veido to kopumu, kas ir mūsu izstāde.
Vai skaņa kalpoja par pamatu šīs izstādes idejai?
K.B.: Grūti pateikt. Mēs noteikti zinājām, ka gribam uztaisīt skaņai veltītu izstādi, bet “Lūk, kā šeitan dzīvo” koncepts radās citādāk. Patiesībā mums bija dažādas idejas darbiem, un tas viss kaut kā salikās kopā, radot pamatu šai izstādei. Viss laikam sākās ar to, ka Rīgas Mākslas telpa uzaicināja mūs piedalīties “Baltajā naktī”. Un tam sekoja tas nelaimīgais Tukuma brauciens...
M.S.: Tā bija? Jā, pareizi. Mēs kopā braucām no Pāvilostas un apstājāmies pie Tukuma benzīntanka mazliet izvēdināt galvu.
K.B.: Pie Tukuma lidostas ir viens padomju militārais objekts, mēs līdz turienei aizstaigājām un ieraudzījām, ka tur viena no mājām ir degusi un tai ir nokritis jumts. Mēs to jumtu nedaudz paspārdījām ar kājām un sapratām, ka viņš ļoti forši skan. Tas mums iespiedās atmiņā.
M.S.: Tas jumts tik labi izskatījās, mēs sapratām, ka šajā objektā koncentrējas visa tā “mūsu” skaistuma estētika. Laikam tas arī bija pirmais pieturas punkts. Tālāk, kad mēs jau sākām domāt par konkrēto izstādi, “atradās” tā glezna...
Kā jūs izdomājāt, ka gribat atsaukties tieši uz šo konkrēto gleznu?
K.B.: Pirmo reizi gleznu “Lūk še, kā šeitan dzīvo!” es laikam redzēju pamatskolas vecumā, kad kaut kā nevīžīgi gāju tai garām. Un tad es atkal to ieraudzīju aptuveni pirms gada – un man tā vienkārši likās tik forša. Jo īpaši man patīk tas dīvainais suns gleznas aizmugurē. Varbūt šī glezna mani uzrunāja tāpēc, ka es interesējos par zīmētu ķermeni, tādu neveiklu un amatierisku...
M.S.: Tas tā likumsakarīgi notika, ka viss gleznā attēlotais, domātais veiksmīgi pārnesās mūsdienās. Svarīgi bija arī, ka “Lūk še, kā šeitan dzīvo!” rada tādu ballītes un prieka sajūtu.
K.B.: Nu jā, ir skaidrs, ka tajā bildē ir saredzama ne tikai čalošana, bet arī skaņa. Pilnīgi liekas, ka kaut kur fonā kāds spēlē uz basītes vai vienstīdža.
Jūs uzrunāja gleznas neredzamā skaņa, ko interpretējāt laikmetīgā formā?
K.B.: Noteikti, jā. Bet vēl mums šķita svarīgi izcelt to, kā ir mainījusies latvieša dzīve 200 gadu laikā. Balstoties konkrētajā gleznā, akcentējām tā laika latvietim nepieciešamo labai laika pavadīšanai. Uzreiz izceļas tā zivs, glāze, protams, sievietes kājas. Man bija skaidrs, ka šīs detaļas gribu izcelt ar neona palīdzību, līdz ar to telpai jābūt aptumšotai. Vēl mēs abi gribējām izmantot stroboskopu, kas mirgotu vienā ritmā ar gaismu. Tie visi elementi it kā attēlo to pašu stāstu, kas redzams gleznā.
M.S.: Arī skaņas ziņā. Jo atsaucoties uz to brīnišķīgo gleznu... instrumenti tur nav redzami, bet, ja runā par to laiku, tad mūzikas instrumentus viņi izgatavoja no visādiem sūdiem. Nu, respektīvi – no jeb kā, kas bija pa rokai. Tolaik cilvēkiem nebija tādu konkrētu paraugu no kā nošpikot instrumenta formu, izmēru, un tāpēc katrā miestā līdzīgi skaņas objekti tika taisīti citādāki – pēc vietējo ieskatiem. Un visa šī mūsu skaņas instalācija atsaucas ne tikai uz to vienu gleznu, vizuālo paraugu, bet uz to, ka latvieši vienmēr taisījuši mūziku.
