Divi Raiņi pie Gaismas pils
Ekspresintervija ar mecenātu Jāni Zuzānu un fotoreportāža no skulptūras “Divi Raiņi” atklāšanas
Arterritory.com
11/09/2018
Foto: Andrejs Strokins
Šodien, 11. septembrī, skvērā pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas tika atklāta tēlnieka Aigara Bikšes skulptūra “Divi Raiņi”. Atklāšanā piedalījās un uzrunu teica Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis, darba autors Aigars Bikše, mecenāti Jānis Zuzāns un Guntis Rāvis, kā arī LNB direktors Andris Vilks.
Aigara Bikšes tēlniecības darbs ir simbolisks veltījums gan Latvijas kultūrai un mākslai, gan latviešu dzejniekam, dramaturgam un politiķim Rainim jeb Jānim Pliekšānam – tālab par skulptūras atklāšanas dienu izvēlēta dzejnieka 153. dzimšanas diena. “Divi Raiņi” skar ideju par latviešu nacionālā mantojuma bagātināšanu, kā arī nebeidzamu cilvēcisku un kultūras attīstību – neatkarīgi no laika un telpas. Tēlniecības darbā Rainis atspoguļots kā dižgars – izcila kultūras personība un latvietības ideju nesējs pasaulē. Kompozicionāli skulptūrā ietvertas divas Raiņa figūras – viena trīs metrus, bet otra vienu metru augsta –, kas novietotas uz gara soliņa. Kā izmēru attiecība starp abiem Raiņiem, tā arī fiziskais to attālums skatītāju aicina palūkoties uz individuālām un kopīgām izaugsmes iespējām, kā arī sekot līdzi apkārt notiekošajiem pasaules procesiem.
Par labu šīs Aigara Bikšes skulptūras izveidei pie Gaismas pils jau 2014. gadā lēma LNB mākslinieciskā padome un gadu vēlāk ar mērķprogrammas “Raiņa un Aspazijas gads” tai tika piešķirts finansējums no Valsts Kultūrkapitālā fonda. Taču nepastarpināti liela nozīme šī projekta izveidē ir fonda “Mākslai vajag telpu” un mecenātu Dinas un Jāņa Zuzānu līdzdalībai. Jaunradītā “Raiņu” skulptūra apliecina mākslas vērtību nepieciešamību publiskajā telpā un dažādu mākslas norišu mijiedarbības spēku. Īsajā sarunā ar Arterritory.com viens no projekta atbalstītājiem Jānis Zuzāns uzsver, ka beidzot pienācis laiks apjaust atšķirības starp pieminekli un skulptūru, kā arī rosina aizdomāties par dažādos laikmetos tapušām latviešu kultūras vērtībām un to saglabāšanu.
Arterritory.com piedāvā īssarunu ar Jāni Zuzānu un fotoreportāžu no skulptūras “Divi Raiņi” atklāšanas!
Mākslas mecenāts Jānis Zuzāns atklāšanas runā
Kālab, jūsuprāt, Aigara Bikšes skulptūras “Divi Raiņi” uzstādīšanai piešķirama liela nozīme?
Latvijas 100 gadu jubileja ir iespējama, pateicoties tādiem tautas dižgariem kā Rainis, kas bija viens no idejas par neatkarīgu valsti radītājiem un veicināja latviskās identitātes stiprināšanu, savā daiļradē pievēršoties tādām tēmām kā tauta un tās pašapziņa, kultūras un mākslas nozīme, kā arī vērtības, uz kurām balstās latviešu cilvēka izpratne par sevi un savu piederību tautai. Laikmetam mainoties, ir nepieciešami jauni identitātes stiprināšanas līdzekļi, tādēļ fonds “Mākslai vajag telpu” šo augstvērtīgo Aigara Bikšes tēlniecības darbu novieto pie Gaismas Pils, kas ir viena no 21. gadsimtā radītajām liecībām, kam ilgi bijām brieduši. 20. gadsimta otrās puses mākslas muzeja izveide ir nākamais solis, kas mums jāsper.
“Divos Raiņos” sastopas vizuālā māksla un literatūra, arī šīs vasaras “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājas izstādēs uzsvars tika likts uz mākslas un mūzikas sadarbību. Vai jums šķiet, ka dažādu kultūras nozaru mijiedarbība spēj spēcināt mākslas attīstību Latvijā?
Bez šaubām. Kā dažādu nozaru speciālisti tiekas parlamentā, lai kopīgiem spēkiem realizētu labāko pārvaldes sistēmu valstī, tieši tāpat dažādu mākslas veidu radoša mijiedarbība veicina to attīstību, un ieguvēji no šī procesa esam mēs visi – mūziķi, vizuālie mākslinieki un arī ierindas skatītāji. Latvijā parādās daudz jaunu un interesantu kultūras norišu. Māksliniekiem tiek sniegti jauni izaicinājumi, paplašinās to sociālais saziņas loks un rodas jaunas pieredzes. Jo vairāk ir no kā izvēlēties, jo mākslas baudītājs top zinošāks. Gudrāki indivīdi – gudrāka tauta.
Kādēļ par šīs lielformāta skulptūras varoni kļuvis tieši Rainis un kādas ir jūsu personīgās attiecības ar Raiņa daiļradi?
Rainis, neapšaubāmi, ir pats atpazīstamākais sabiedriskais un kultūras darbinieks, kurš stāvēja pie mūsu valsts dibināšanas šūpuļa. Viņš ir lielisks kā idejas nesējs. Katrs mēs esam tik liels, cik liela ir mūsu griba.
Pēdējo gadu laikā Rīgas urbānajā telpā realizēti vairāki veiksmīgi un ne tik veiksmīgi publiskās mākslas projekti. Kādēļ, jūsuprāt, nepieciešams pilsētvidi piepildīt ar laikmetīgās mākslas darbiem?
Katram laikmetam ir savi mākslinieki (mūsu gadījumā – tēlnieks Aigars Bikše), kuru daiļradi apspriedīs arī pēc gadiem. Viedokļi nekad nesakritīs. Vieni lielīs, citi kritizēs. No tā nav jābaidās, svarīgi, lai māksla raisa emocijas, domas, sarunu. Turklāt pilsētvide ir telpa, kas ir pieejama ikvienam, līdz ar to mākslas darbi, kas sastopami urbānajā vidē, veido nepastarpinātu komunikāciju, proti, ne caur institūciju, bet tiešā veidā ar pilsētas iedzīvotājiem, kas ir arī viens no fonda mērķiem – lai māksla ir publiski pieejama.
Publiskā māksla patiesībā ir diezgan riskants žanrs – jārēķinās ar to, ka visi to redzēs, taču ne visiem būs pa prātam. Kādas atsauksmes par šo projektu sagaidāt no Rīgas iedzīvotājiem un skatītājiem kopumā?
Kā jau minēju, tas ir ļoti labi, pat apsveicami, ja tiks saņemta kritika! Tas parādīs, ka iedzīvotāji iedziļinās un domā par mākslas objektiem, kas pieejami sabiedriskajā telpā, kas savukārt veicina domāšanu arī par citiem procesiem valstī un pasaulē. Mākslas uzdevums nav būt dekoratīvai, tai jāaicina domāt, just un saprast. Tā ir kā zinātne, kas darbojas nevis eksaktajā laukā, bet emocionālajā. Cilvēkam svarīgi ir kustināt abas smadzeņu daivas, tāpat arī attīstīt sevī kā racionālo, tā emocionālo. Būtu muļķīgi likt [šo objektu] tikai ar domu padarīt pilsētu skaistāku, jo gaumes atšķiras, modes mainās – taču idejas, lai arī vecas, allaž spēj atklāt kaut ko jaunu.
Kā jums šķiet – kas par jaunatklāto skulptūru būtu sakāms pašam Rainim?
Iespējams, viņš priecātos. Iespējams, apvainotos, ka deguns par lielu. Bet, iespējams, piekristu, ka šī skulptūra vairāk iemieso ideju, ne tik daudz viņu pašu kā personību. Ir laiks arī saprast atšķirību starp pieminekli un skulptūru. Šis nav gluži viņa atveids, bet gan drīzāk nospiedums tautas atmiņā un sapratnē par to, ko nozīmē Rainis un viņa reiz paveiktais darbs.
