Vīns, kaut kāds siers un viens ķiploks
Ekspresintervija ar mākslinieku Ivaru Grāvleju par izstādi “Shopping poetry” galerijā careva contemporary
15/11/2018
Pirms dažiem gadiem intervijā žurnālam “Foto Kvartāls” Ivars Grāvlejs sacīja, ka, viņaprāt, ir muļķīgi sēdēt krēslā un gaidīt, kad atnāks ideja. Sekojot līdzi Grāvleja mākslinieciskajai darbībai, tieši tāds iespaids arī rodas, ka viņš nesēž un negaida, bet it visā saskata ko ievērības vai vismaz ironijas cienīgu, ko iemūžināt.
Grāvlejs pašlaik ir viens no starptautiski pazīstamākajiem Latvijas fotogrāfiem, kas daļēji ir arī pateicoties grāmatai Early Works (Mack, 2015), kurā apkopotas viņa pusaudža gados uzņemtās fotogrāfijas, zīmējumi un citi mākslinieciski eksperimenti. Grāvleja projektiem raksturīga ironija, provokācija un sabiedrības kritika. Mākslinieks studējis fotogrāfiju Prāgas FAMU, bet šobrīd pats pasniedz fotogrāfiju Brno. Viņam ir bijušas vairāk nekā 40 personālizstādes Rīgā, Prāgā, Budapeštā, Briselē un citur.
Pagājušajā nedēļā Rīgā, galerijā careva contemporary tika atklāta Grāvleja fotoizstāde “Shopping Poetry”, kas ir viena no visbiežāk izstādītajām mākslinieka sērijām, kuru Grāvlejs uzsāka 2012. gadā un turpina vēl arī šobrīd. Sērijas ietvaros Grāvlejs diezgan burtiski dodas iepirkties, pie kases sakārtojot savus izvēlētos objektus uz slīdošās lentes noteiktā kārtībā, tādējādi iepirkumu čekā radot dzeju.
Savukārt nākamnedēļ Mūkusalas Mākslas salona Mazajā zālē tiks atklāta Ivara Grāvleja izstāde “Outlet”, kurā apkopotas fotogrāfijas, kas uzņemtas deviņdesmito gadu otrajā pusē. Mākslinieks dokumentējis cilvēkus, kuri, par spīti esošās ekonomiskās situācijas diktētajiem apstākļiem, ap sevi spējuši kultivēt jautrību un dzīvesprieku.
Arterritory sazinājās ar mākslinieku, lai pajautātu viņam dažus jautājumus par projektu “Shopping poetry”.
Foto: Ansis Starks
Kā radās ideja par mākslas projektu “Shopping poetry”?
Ideja radās Prāgā, bet 2012. gadā, esot mākslinieku rezidencē Vācijas pilsētā Šopingenā, sāku to realizēt. Esot lielveikalos, ievēroju, ka tos pārsvarā apmeklē vecāka gada gājuma cilvēki, pensionāri, kas mēģina pēc iespējas izdevīgāk iepirkties, meklējot atlaides. Nonākot pie kases, viņi bieži vien ir ļoti izbrīnīti, ieraugot pirkumu summu, ar kuru nebija rēķinājušies. Kādu reizi apsēdos uz soliņa netālu no kasēm un vēroju to, cik ilgi šie pensionāri lasa šos čekus, radot sajūtu, ka tik uzmanīgi varētu lasīt, piemēram, dzeju vai literatūru, tad arī spontāni radās ideja par šo projektu.
Kad palika mazliet garlaicīgi, es vienreiz Vācijā pajokojos - veikalā uz svariem noliku kartupeļu maisu, bet nospiedu ķiploka cenu, tad paņēmu vienu ķiploku un uzlīmēju cenas zīmi, uz kuras rezultātā bija kādi 90 eiro. Aizgāju līdz kasei un skatījos, kas notiks. Pirkums kopumā nebija liels - vīns, kaut kāds siers un viens ķiploks. Kad pārdevēja ieraudzīja kopsummu, viņa sastinga, bija izsista no līdzsvara. Nevar jau iedomāties, ka kaut kāds idiots pajokojies, domāja, ka viņu perfektā tehnika pievīlusi. Tajā laikā gan es produktus vēl nefotografēju uz slīdošās iepirkumu lentes, bet nesu mājās un fotografēju studijā.
Kāpēc un kad sāki bildēt uz letes?
Uz letes sāku bildēt Maskavā, jo man likās, ka tādā veidā tas konceptuāli atbilstu visvairāk šim projektam.
Maskavā viņiem nebija iebildumu, ka veikalā fotografē?
Nē, tieši Maskavā viņiem bija vairāk vienalga. Tur drīzāk sāka rūkt tie, kas aiz manis stāvēja rindā, jo, lai nofotografētu, ir jābūt mierīgam, ir salīdzinoši ilga ekspozīcija, rokas jātur augstu, lai noķertu kadru. Rīgā bildējot, bieži vien apsargs uzreiz nāca klāt.
Ir bijusi vēlme fotografēt arī citu cilvēku iepirkumus?
Nē, tikai savējos.
Foto: Ansis Starks
Kā tu atlasīji produktus šai “dzejai”? Ejot pa veikalu, domāji līdzi, kā tas čekā izskatīsies?
Lielajos veikalos jau var iepriekš noskenēt un apskatīties, kā aptuveni tas izskatīsies, bet, protams, ne vienmēr uz čeka tas izskatās precīzi tā, bet tā vazāšanās pa veikalu un domāšana, kāds būs dzejas rezultāts, ir ļoti nogurdinoša un paņem daudz enerģiju - tu ej, skaties, lasi.
Kāds bija uzstādījums - pēc kādiem faktoriem tu atlasīji preces?
Man bija svarīgi trīs faktori - lai tas būtu vizuāli un saturiski interesanti un lēti, jo mākslai jābūt no lētiem materiāliem. (Abi smejas.) Dienā var maksimums divus vai trīs dzejoļus uztaisīt, jo jādomā par to, kā tas izskatīsies, kādā secībā izkārtot, vēl tā pļurkstēšana pie kases… Tas viss riktīgi iztukšo. Pilnīgs sviests īstenībā - ej pa veikalu un atlasi preces, kas tev īstenībā nav vajadzīgas. Pēc tam nezini, ko ar tiem mēsliem darīt. Pilnīgs waste of time and money. (Abi smejas.)
Vismaz kaut kā radoša dēļ.
Nu jā. Diezgan bezjēdzīgs jau šis process. Ja tu taisi ko radošu, ir kaut kāds process, tu viņā iesaisties, kaut ko iegūsti, iemācies, ir kāda atgriezeniskā saite, bet no šī procesa es neko neiemācījos - esi iztukšojies, iztērējis naudu, ir maisiņš ar mēsliem, un tu esi uztaisījis dzejoli. (Smejas.) Tas galarezultāts - dzejolis - it kaut kāda veida apmierinājums, bet īsti nekad nav skaidrs - ir vai nav sanācis. Pats jaukākais, ka tie čeki lēnām bal ārā.
Jā, par to runājām ar Alisi Carevu, ka tie čeki jau izbalē.
Protams, ja tiek turēti saules gaismā, tad diezgan ātri izbalē, bet man ir čeki, kas saglabājušies no 2012. gada, kuriem nekas nav noticis.
Ko tu dari ar tām lietām, ko nopērc un neizmanto?
Visu atdodu un dāvinu draugiem - kādam vajag švammītes, bērniem konfektes. Tās lietas jau nav baigi dārgas, dārgākie dzejoļi izmaksāja aptuveni 14 eiro, visbiežāk centos iekļauties 10 eiro summā.
Bet kāds ir šī darba vēstījums, ko tieši tu vēlies ar šo darbu pateikt?
Tas ir kaut kāda veida dadaisms un patērētāju sabiedrības fetišs. Kaut kādi iepirkumi, čeki un figņa no veikala tiek bildēta un pozicionēta kā dzejolis. Principā te vairāk izmantots tas piegājiens, ka no ikdienas banālām lietām tiek radīta māksla vai dzeja, atspēkojoties uz vizuālās kompozīcijas principiem, tam piešķirot kādu vērtību.
Esi mēģinājis uz papīra arī uzrakstīt dzejoli no šiem čekiem?
Kā tu to domā? Ka es izdomāju galvā kaut kādu dzejoli no produktiem, kas minēti čekā, un pats uzrakstu? Nē, tā es nedaru, jo ir jau svarīgi arī šo produktu nosaukumi, kā arī tas, kā tie tiek nolasīti. Katrs jau šos dzejoļus var interpretēt, kā vēlas - ko lasīt, ko nelasīt, kādā intonācijā, uz ko likt uzsvaru. Nav obligāti jānolasa tilpums un skaits utt.
Kādreiz krāju tos čekus, domājot, ka smelšos iedvesmu, lasīju, pasvītroju “svarīgāko”, gāju uz veikalu un meklēju produktus. Dažreiz sanāk galīgi garām tas dzejolis, tad ir mazliet skumji, tu sapērcies visādus mēslus un beigās tev vēl dzejolis nepatīk. (Smejas.)
Šīs radošās mokas…
Jā. (Abi smejas.)
Mūkusalas Mākslas salonā arī būs čeku darbi?
Nē, tur būs pilnīgi kaut kas cits, tur būs izstādīts mans arhīvs, sava veida retrospekcija. Ielas reportāža ar sociāli smagu piesitienu, kas ielikta modes kontekstā.
Paldies par sarunu.
Paldies tev.
