Būt profesionālam, nevis populāram
21/02/2012
Rīgas mākslas telpā apskatāmās ars viva 2011/12 laureātu izstādes atklāšanā viesojās arī Vācijas mākslas un kultūras asociācijas Kulturkreis direktors Dr. Štefans Fruhts, pēc izglītības vijolnieks un diriģents. Kulturkreis der deutschen Wirtschaft ir vācu institūcija, kas 1968. gadā iedibināja nacionālo ars viva apbalvojumu. Vizītes laikā Rīgā Dr. Štefanam Fruhtam, kā arī vairākiem Kulturkreis biedriem tika organizēta ekskursija pa Rīgas mākslas muzejiem un galerijām, iepazīstinot gan ar vietējo laikmetīgo mākslu, gan Latvijas vēsturi, cita starpā maršrutā ieļaujot arī Okupācijas muzeja apmeklējumu.
Kulturkreis misija ir veicināt tādu Vācijas sabiedrību, kurā māksla tiek uzskatīta par būtisku resursu. Institūcija apvieno un koordinē uzņēmēju finansiālo atbalstu. Vairāk nekā 400 tās biedru vidū ir ne vien privātpersonas, bet arī vadošie Vācijas uzņēmumi, un biedru naudas tiek virzītas arhitektu, mākslinieku, literātu un mūziķu atbalstam. Kā ekonomikas un mākslas starpnieks Kulturkreis jau kopš tās dibināšanas 1951. gadā rosina savus biedrus kļūt par filantropiem, kultūras sponsoriem, kolekcionēt mākslu un atbalstīt starptautiskus projektus.
Hannoverē dzimušais Dr. Štefans Fruhts (Stephan Frucht, 1972) ir absolvējis Berlīnes Mākslu universitāti kā vijolnieks un Hansa Eislera Mūzikas augstskolā ieguvis diriģenta izglītību. Viņa radošajā portfolio ir vairāki mūzikas albumi, kas ierakstīti kopā ar Berlīnes filharmonijas orķestri un Vācijas Simfonisko orķestri. Kopš 2006. Dr. Štefans Fruhts vada Kulturkreis institūciju, būdams padomdevējs arī vairākām citām kultūras un politiskajām organizācijām, korporācijām un fondiem, viņš ir arī Vācijas valdības pieaicināts eksperts. Janvāra beigās Dr. Štefans Fruhts viesojās India Art Fair 2012 mesē, kur diskusijā “Corporate Involvement in Art and Culture” runāja par mākslas attīstību reģionos. Rīgā tiekamies vēlā novakarē pēc jauniem iespaidiem piesātinātas dienas, taču Fruhts šķiet enerģijas pilns, lai dalītos viedoklī par Rīgā pieredzēto, vairāks reizes atsaucoties uz Baltijas valstu vēsturi.
Kāds ir Jūsu iespaids par Latvijas laikmetīgo mākslu? Ko Jūs vēlētos izcelt?
Gandrīz viss redzētais ir izcelšanas vērts, jo laikmetīgās mākslas aina Latvijā ir salīdzinoši jauna. Atšķirībā no Vācijas, Latvijai ir bijusi pavisam cita vēsture, valsts ir brīva un neatkarīga tikai divdesmit gadus. Man ļoti patīk latviešu mākslinieku uzticība tradīcijām un laikmetīgās glezniecības lielais īpatsvars. Un, ziniet, māksla te šķiet emocionālāka nekā Vācijā, kur, manuprāt, ir pārlieku daudz konceptuālisma. Katrā ziņā Latvijā redzēju stabilu sākumu, lai attīstītos starptautiska aina. Arī India Art Fair mesē, kuru apmeklēju pirms vairākām nedēļām, bija liels prieks dalībnieku vidū redzēt “Galeriju 21” no Rīgas.
Lai gan šodienas pasaulē visas robežas ir vaļā, tomēr joprojām ir salīdzinoši grūti gan mazu un ne tik zināmu valstu, gan reģionālu pilsētu māksliniekiem iegūt starptautisku atpazīstamību. Kādi varētu būt galvenie klupšanas akmeņi?
Vienmēr ir grūti atrast auditoriju tam, ar ko nodarbojies. Tā tas ir gan mākslā, gan ekonomikā, mūzikā, arī masu medijos u.c. nozarēs. Ir jāprot atrast to īpašo, tikai tev piemītošo. Ja palūkojas uz Baltijas valstu vēsturi, tā atklāj šo unikālo – jūs ilgus gadus dzīvojāt apspiestībā un ilgus gadus neatlaidīgi cīnījāties par neatkarības atgūšanu. Tam kaut kādā ziņā ir jābūt manifestētam arī mākslā. Protams, ne tikai tam! Vienmēr ir jāmeklē atkal jauni veidi, kā sevi paust, jauni paņēmieni, kā ar mākslu nodarboties, neatkarīgi no lokālās vēstures.
No izstādes “ars viva 2011/2012 – Valoda” atklāšanas
Foto: Rīgas mākslas telpa
Vai arī starptautiskā mākslas scēna ko iegūst, ja tajā parādās arvien vairāk un vairāk visdažādāko valstu mākslinieku, ne tikai lielvalstu?
Manuprāt, mūsdienu mākslas pasaulē tā ir liela problēma, ka pārāk bieži uzsvars tiek likts uz nošķīrumu starp “labi zināmo” (well-known) un to, kas nav tik atpazīstams. Mani, teiksim, tas nepavisam neinteresē. Mani saista, kas ir laba māksla un kas ir slikta māksla, un ir vienalga, no kurienes tā nāk un vai šo mākslinieku vēl kāds zina, vai nē. Ne jau tas ir galvenais! Protams, mans viedoklis varbūt nav plaši pārstāvēts, jo biznesa pasaule, kas ir ielauzusies arī mākslā, koncentrējas uz atpazīstamību, un tas mani apbēdina.
Tātad arī māksliniekam nebūtu pārāk jānodarbina sevi ar centieniem būt pamanītam, bet gan jākoncentrējas tikai uz mākslas praksi?
Tieši tā. Svarīgākais ir censties ar mākslas darbu mainīt sabiedrības redzējumu, viedokli par kaut ko. Māksla ir viens no labākajiem medijiem, kā likt aizdomāties. Pēc Vācijas pieredzes varu apgalvot, ka laba māksla vienmēr ir desmit gadus priekšā ekonomikai, kā arī citām jomām, iezīmējot to attīstības virzienu.
Tieši desmit gadus?
Jā, aptuveni. Piemēram, Vācijā ilgtspējības jautājumiem tā pievērsās jau 20. gs. 80. gados. Un tikai desmit, divdesmit gadus vēlāk par to sāka runāt arī ekonomikā un politikā. Tas ir mākslas uzdevums – apzināties sabiedrībai būtiskus jautājumus, vēl pirms tie ir aktualizējušies. Ja tas netiek darīts, tad kāda māksla vairs jēga?
No izstādes “ars viva 2011/2012 – Valoda” atklāšanas
Foto: Rīgas mākslas telpa
Jūs jau pieminējāt vairākas lietas, kas ir un arī kas nav mākslas uzdevums, bet vai varētu noformulēt, tieši ko Jūs pats meklējat?
Protams, labu kvalitāti. Ar to saprotot, ka mākslinieks godprātīgi strādā pie tā, ko vēlas pavēstīt. Māksliniekam ir jābūt arī ļoti brīvam tajā, ko viņš dara. Manuprāt, nav nemaz tik grūti pamanīt, ja cilvēks pie kaut kā ir strādājis no sirds, un to, ka viņš vēlas būt profesionālis. Problēma ir tā, ka daudzi mākslinieki jau nemaz negrib būt labi mākslinieki, bet vienkārši vēlas būt atpazīstami. Un gan es, gan Kulturkreis asociācija cenšamies no tādiem izvairīties. Piemēram, viens no ars viva 2011/12 balvas laureātiem ir Filips Goldbahs, kurš gleznojumus īsteno ārkārtīgi smalkā rokrakstā, pie viena darba strādājot kādus trīs mēnešus. Viņš savā arodā ir iekšā līdz ausīm. Skaidrs, ka pasaulē ir daudz labu mākslinieku ar nopietnu attieksmi pret savu darbu, un ne visiem veicas atrast atbalstītāju, lai varētu brīvi nodoties radošai izaugsmei.
Runājot par atbalstu – kādai, Jūsuprāt, būtu jābūt valsts finansējuma lomai? Vai valstij tomēr jābūt galvenajam kultūras atbalstītājam, jeb jābūt virknei citu finansēšanas mehānismu?
Jūs saņemtu divas pilnīgi dažādas atbildes, ja šo jautājumu uzdotu amerikānim vai vācietim (smejas). Kā zināms, ASV kultūras atbalstu aptuveni 90% veido privāti līdzekļi. Savukārt Vācijā ir tieši pretēji – 90% ir valsts finansējums. Kā ir labāk? Kamēr vien valsts piešķir līdzekļus un kaut kādā apjomā turpina to darīt arī tad, ja kopējais valsts budžets tiek samazināts, tikmēr valsts atbalsta modelis man šķiet labāks variants. Jo, ja uzņēmumiem kādā brīdī nav vairs naudas, tad arī finansējumu viņi vairs nekādu nepiešķirs, jo privāti uzņēmumi nevar “ieiet mīnusos”. Tātad es dotu priekšroku sistēmai, kur galvenais atbalsta avots ir valsts finansējums, jo īpaši zemēs ar augstiem nodokļiem, bet vienlaikus jāattīstīta arī spēcīgs privātais atbalsts, sponsori. Piemēram, lielisks veids, kā mākslas jomai nodrošināt papildus līdzekļus, ir fondu izveide. Taču jāsaprot, ka tikpat svarīga ir arī izglītība. Sabiedrībā ir jāveido interese par mākslu, lai ekonomiski aktīvie valsts iedzīvotāji paši censtos pēc iespējas to atbalstīt, un arī kultūrizglītība skolās ir jāsāk mācīt jau agrā vecumā. Vācijā šai ziņā situācija ir diezgan labvēlīga, lai gan, protams, vienmēr var būt vēl labāk.
Viens no ars viva 2011/12 balvas laureātiem Ēriks Bingers intervijā atzina, ka mūzikas izglītība viņam nespēja sniegt pietiekamu pamatu, lai saprastu arī sabiedrību gan filozofiski, gan politiski. Tālab viņš pievērsies vizuālai mākslai, kas piešķirot šo konceptuālo dimensiju. Vai Jūs spētu piekrist Bingera teiktajam, ņemot vērā, ka arī Jūs pēc izglītības esat mūziķis, bet pēdējos gados esat ciešā saskarē ar vizuālo mākslu?
Es Ēriku ļoti labi varu saprast. Kas attiecas uz mani, man ar nevienu jomu nepietiek, esmu pieradis atrasties starptelpā. Un tieši tam es dodu priekšroku – nevis ienirt dziļumā, bet gan paraudzīties uz pasauli no dažādiem skatu punktiem. Ar mūziku vien man nepietika, arī ar mākslu vien man nav gana, to pašu varu teikt arī par ekonomiku. Domāju, ka tas drīzāk ir jautājums par personību, jo pazīstu māksliniekus, kas ir laimīgi, nodarbojoties tikai ar kaut ko vienu. Man acīmredzot ir cits dzīvesveids, jo mīlu eksperimentēt, piemēram, savedot kopā dažādu disciplīnu pārstāvjus, un raugoties, vai kopā neradīsies kas labs. Ja ne, nekas, mācāmies no kļūdām un virzāmies tālāk, jo kādā mirklī var tikt radīts kas tāds, par kuru runās vēl gadiem.
No izstādes “ars viva 2011/2012 – Valoda” atklāšanas
Foto: Rīgas mākslas telpa
Tas tomēr prasa lielu drosmi – eksperimentēt, iekarot jaunas teritorijas, nevis attīstīties pa vertikāli dziļumā vienā sev labi zināmā jomā.
Atskatoties uz Latvijas vēsturi, ir jāsecina, cik tas bijis ārkārtīgi ilgs laiks, kad nebija tiesību eksperimentēt, sacīt to, ko grib; darīt to, ko grib. Un ir jābūt laimīgam dzīvot brīvā valstī, kad drīkst kritizēt, drīkst uzdrošināties un kļūdīties. Mums visiem tas ir jāapzinās, arī vāciešiem, kuriem aiz muguras ir ļoti tumšs vēstures posms, cik labi ir dzīvot šodien, kad valda tāda gara brīvība.
Cilvēkiem nereti tādas lietas ir jāatgādina.
Jā, un laikmetīgā māksla ir viens no lieliskākajiem veidiem, kā atgādināt.
