Dzīves baudīšana kā politisks akts
Intervija ar mākslinieku Vironu Erolu Vertu
21/11/2018
Atceros, kā nu jau aizvadītās Rīgas Pirmās laikmetīgās mākslas biennāles sadaļa Mākslas stacijā “Dubulti” kaut kad pašā vasaras sākumā tika atklāta ar muzikāli meditatīvu pasākumu turku izcelsmes vācu mākslinieka Virona Erola Verta iekārtotajā telpā ar nosaukumu Ambereum. Sanākušajai publikai it kā tika ierādīts, kādiem nolūkiem paredzēta oranži dzeltenā, spoguļiem un spilveniem iztapsētā hermētiskā telpa: te var atnākt, lai ilgstoši “pabūtu ar sevi” un meditētu apziņu transformējošas mūzikas pavadībā. Todien biju pilns enerģijas un mazliet nemierīgs, un prāts nenesās mierīgi sēdēt ar acīm ciet un klausīties mūziku, tāpēc izvēlējos turēt tās vaļā un vērot pārējos. Manu uzmanību nekavējoties piesaistīja, iespējams, pamanāmākā būtne telpā: kāds milzīga auguma bārdains plikgalvis ekscentriskā apģērbā, kurā bija jaušami gan hinduisma, gan islāma pasaules elementi. Viņš, līdzīgi man, vis neatslābinājās, bet lēni pārvietojās pa telpu, vēroja apkārtni un pavisam viegli kratījās mūzikas skaņu pavadībā. Man nebija ne jausmas, kas ir šis cilvēks, bet no pirmā acu uzmetiena sapratu, ka kādreiz dzīvē vēlos ar viņu parunāt. Iedzimtā kautrība neļāva to nokārtot tūlīt un tagad, tāpēc nācās paļauties uz likteņa labvēlību kaut kad nākotnē. Tikai pēc kāda laika noskaidroju, ka šis cilvēks bijis neviens cits kā Virons Erols Verts – atbildīgais par Ambereum koncepcijas radīšanu un izstrādi. Un vēl pēc mazliet ilgāka laika, kad Virons atkal viesojās Latvijā, man izdevās īstenot savu vēlmi un piedabūt viņu uz sarunu.
Virons Erols Verts. Ambereum Mākslas stacijā “Dubulti”. Foto: Andrejs Strokins
Virona senči ir Stambulā dzīvojoši pareizticīgie grieķi, taču viņš pats ir dzimis Vācijā, uz kurieni jaunībā pārcēlās viņa vecāki. Sasniedzis studiju gadus, Verts sākumā devās uz Berlīni studēt modes dizainu, lai tikai vēlāk pārietu uz vispārīgāku vizuālo mākslu. Dzīve lielpilsētā un studiju izmaksas prasīja papildus peļņu, tāpēc 90. gadu vidū Verts sāka strādāt par iekšā laidēju-ārā sviedēju kādā Berlīnes naktsklubā. Nedz viņš pats, nedz arī kāds cits tobrīd diez vai nojauta, ka šī kluba nosaukums – Berghain – ar laiku iegūs leģendas statusu tālu aiz Berlīnes robežām. Tāpat Virons diez vai nojauta, ka viņa kolēģis un draugs pie kluba ieejas, Svens Markards, pēc daudziem gadiem joprojām strādās turpat un būs kļuvis par leģendāra kluba leģendāru seju. “Svens parasti stāvēja pie durvīm, es – dziļāk iekšā, pie kases un viesu saraksta,” Virons lietišķi stāsta. Verts un Markards kopā strādāja arī pie dažādiem fotoprojektiem un joprojām ir draugi, kaut arī pirmais par ārā sviedēju sen vairs nestrādā. Dažādajās māksliniecisko interešu un izpausmju transformācijās, kam Virons kopš tā laika izgājis cauri, viņš joprojām saglabājis dziļu interesi par mūziku kā apziņu transformējošu spēku un tiecas to izmantot savos projektos, kas pēdējos gados lielākoties ir unikālu, no ikdienas ritējuma izrautu telpu radīšana, kurās cilvēki var satikties, palēnināt savas dzīves un dalīties mirkļos, kādi ārpus šīm telpām nebūtu iespējami. Par šādu telpu daudziem jūrmalniekiem, rīdziniekiem un citiem uz četriem mēnešiem kļuva arī Ambereum, kuras konceptuālajā pamatā bija paša Virona veiktie latviešu kultūras un tradīciju pētījumi apvienojumā ar elementiem no grieķu un romiešu mitoloģijas (piemēram, atbilstoši deviņām sengrieķu mūzām tika īpaši izvēlēti deviņi mūziķi, kuru radītie skaņdarbi līdz pat izstādes slēgšanai konstanti piepildīja “dzintara istabu”). Par dzintariem, gadskārtām un latviešu tradīcijām salasītais iedvesmoja Vironu naktī no 21. uz 22. jūniju uztaisīt vērienīgu saulgriežu pasākumu Andrejsalā. Vietējo un jaunatklāto viņš atkal apvienoja ar kaut ko citādu, bet pašam tuvāk pazīstamu, proti, ar 90. gadu Berlīnes tehno atmosfēru, ielūdzot sev pazīstamus tehnomūzikas dīdžeju no dažādām valstīm, kuri tad līdz pat nākamās dienas pēcpusdienai grieza nepārtrauktu diseni Rīgas industriālajās pļavās.
Šāda atšķirīgu elementu apvienošana iezīmē galveno darbības un interešu virzienu Verta daudzveidīgajās mākslas izpausmēs: lielā mērā iespaidojoties no savas jauktās izcelsmes, viņš savos darbos tiecas atsegt cilvēku sabiedrības pretrunas un pretstatus, kas var būt gan īsti, gan iedomāti, un mēģina konstruēt jaunus veidus un jaunas realitātes, kādās šos antagonismus ieraudzīt.
Virons Erols Verts. Ambereum Mākslas stacijā “Dubulti”. Foto: Andrejs Strokins
Kāpēc sākumā jūs interesēja modes dizains?
Manuprāt, mana interese par modi patiesībā bija interese par cilvēkiem. Jaunībā ar lietu saprašanu veicas lēnāk, trūkst dzīves pieredzes un iemaņu pašanalīzē, bet vēlāk es sapratu, ka tolaik mani visvairāk interesēja apģērba saistīšana ar cilvēka maņām, ar raksturu, ar dzīves uztveri, ar identitāti. Cilvēks, persona, sabiedrība allaž ir bijuši mana darba centrā, un mode, kas mums ir kā otrā āda, arī ar to ir ļoti samākslotā veidā saistīta.
Samākslotā?
Protams, ļoti samākslotā – bet ne jau sliktā nozīmē. Vienkārši mode nerodas pati no sevis, to kāds apzināti rada. Tiesa, tagad mode ir pārvērtusies par industriju – nemitīgi tiek mainītas kolekcijas, viss ir pārlieku komercializēts. Tā ir māksla un dizains, kas ir ļoti ierobežots laikā. Un tad nu cilvēkam, kas tajā iesaistīts, jāizlemj, vai viņš vēlas kaislīgi nodoties šādiem īslaicīgiem elementiem, ko jau pēc trim mēnešiem nomainīs nākamā kolekcija. Mani neinteresēja, kas modē ir tieši šobrīd – tas man šķita pārāk šauri. Tāpēc es pārgāju uz tekstilmākslas un eksperimentālo virsmu studijām Berlīnē, kur arī ieguvu savu maģistra grādu. Tas savukārt lēnām pārauga tajā, ko daru tagad.
Bet kāpēc jūs vispār interesēja vizuālā māksla?
Manuprāt, tā nav nekāda izvēle – tas ir kaut kas tevī jau esošs, kaut kas iekšā. Es nācu no ģimenes, kas bija vienlaikus atvērta un arī diezgan vecmodīgā veidā strikta.
Lūdzu, pastāstiet vairāk par šo pretrunu.
Tā bija atvērta tādā ziņā, ka mani vecāki bija un joprojām ir atvērti un brīvi domājoši cilvēki. Tomēr mūsu ģimenes kulturālais fons ir Vidusjūra, Stambula – vieta, kur satiekas turciskais, grieķiskais un eiropeiskais. Mani vecāki bija Stambulā dzīvojoši kristieši, kas, protams, viņus tur padarīja nedaudz atšķirīgus. Mani vecāki nebija pārlieku konservatīvi daļēji tāpēc, ka jau jaunībā pārcēlās uz Vāciju, taču viņu senči bija krietni, teiksim tā, stingrāki. Un jebkuri vecāki kaut kādā veidā nodod saviem bērniem arī viņu vecāku vēsturi.
Virons Erols Verts. Instalācija Born in the Purple. @ Kunstraum Kreuzberg / Bethanien, Berlin
Vai jūs atceraties brīdi, kad sapratāt, ka gribat nodarboties ar mākslu?
Jā, man šķiet, ka manā gadījumā... Es vienmēr esmu gribējis ko tādu darīt, bet es ilgi nesapratu – kā. Mani vecāki bija diezgan tālu no mākslas, tēvs – ļoti klasiski – ir ārsts, māte nāca no turīgas, konservatīvas Stambulas ģimenes, taču vienlaikus abi bija kosmopolīti, jo zināja vairākas valodas un pazina ļoti dažādus cilvēkus no Stambulas raibās sabiedrības. Tomēr māksla man bija kaut kas, ko nācās atklāt pašam – bērnībā mani urdīja šāda bērnam grūti formulējama vēlme, bet es nezināju, ko tieši iesākt. Kaut kā pamazām es iemācījos arvien vairāk dzīvot ar to saskaņā – vispirms caur modi un tā tālāk... Tā bija mana personīgā attīstība, pamazām es ielauzījos. Jāpiezīmē arī, ka es un mani vecāki tomēr daļēji dzīvojām dažādās kultūrās. Mūsu mājas iekārtojums mazliet atgādināja NLO, kas no Stambulas nolaidies vācu ciematā – gan aksesuāri un dekorācijas, lampas un paklāji, gan mūzika, ko spēlēja manu vecāku mājās Vācijā, to padarīja par tipisku Stambulas dzīvokli. Bet tā bija maza pilsētiņa ar tikai dažiem ārzemniekiem, tāpēc visi mani bērnības draugi, protams, bija vācieši.
Vai šis jauktās identitātes un kultūras fakts jums jebkad ir bijusi problēma?
Jā. Tev galvā allaž ir divas dažādas pozīcijas, starp kurām tu lēkā. Tev nav tikai vienas kultūras, vienu māju, viena Visuma, kurā sevi pilnībā iegremdēt un kuru izdzīvot. Tev ir vairāki dažādi foni. No vienas puses, tas tevi padara par poliglotu – tu esi pieradis pie dažādām pasaulēm, un tas man vienmēr ir paticis. Taču vienlaikus tu arī nekur neesi patiesi mājās un vienmēr jūties mazliet kā svešzemnieks. Turcijā tu nekad neesi turks un Vācijā – vācietis, drīzāk Vācijā tevi vienmēr uztvers kā turku un Turcijā – kā vācieti. Tu vienmēr tiec raksturots caur savu “citu” pusi. Ar to ir jāmācās sadzīvot. Mūsdienās, manuprāt, tas tiek arvien vairāk normalizēts un ar to sadzīvot ir vieglāk, pasaule arvien ciešāk sanāk kopā, tomēr globalizācija...
Bet kā jūs ar to iemācījāties sadzīvot?
Manuprāt, tā, ka es sapratu, ka man nav jāizvēlas. Ka nav jāpieņem lēmums – kam tad es īsti piederu. Manuprāt, tā ir viena no svarīgākajām lietām, ko par sevi varam saprast, vai arī nākas ievietot sevi šaurā...
Nav jāizvēlas, jo tas jau ir kaut kas dots?
Nē... Dots varbūt ir tas, kā tas ir. Bet nav jāizdara izvēle, vai es esmu viens vai otrs. Kā noprotu, šeit ir līdzīgi ar latviešiem un krieviem – daudzi cilvēki nezina, vai viņi ir vieni vai otri. Tas ir tas pats. Es saku, ka nav jāizvēlas un jāpasaka – es gribu būt tikai viens vai tikai otrs. Tu esi abi – kulturāli, valodiski, virtuvē… visvisādi. Man tas allaž ir bijis grūti, bet vienlaikus man būtu ļoti žēl, ja nāktos atteikties no kādas daļas. Manuprāt, jo dažādāks tu esi, jo labāk.
Virons Erols Verts. Instalācija Of Part and Loaf. @Leopold Museum, Wien, A
Tātad lēnas attīstības ceļā jūs kaut kā kļuvāt par mākslinieku. Vai jūs varētu mēģināt mazliet pareflektēt par jautājumu, ko tieši tas nozīmē – būt māksliniekam?
(Domā.) Manuprāt, tu vai nu esi mākslinieks, vai neesi. Kļūt par mākslinieku nav iespējams. Tu vari iemācīties to dažādos veidos izpaust, bet tas, kas tevī ir iekšā, tur ir jau no pirmā brīža. Tas ir jau bērnībā. Protams, iespēja to meklēt un laist ārā ir atkarīga no taviem vecākiem, ģimenes, sabiedrības, valsts, finansiālā stāvokļa un tā tālāk, bet tas nav kaut kas, par ko tu vari kļūt. Manuprāt, tas ir tevī iekšā jau no pirmā elpas vilciena. Bet kā tu ar to sadzīvo un izdzīvo – tas ir cits jautājums.
Ko jūsu gadījumā ietver fakts, ka esat mākslinieks? Kas šai profesijai vai eksistences veidam ir specifiski raksturīgs iepretim citām profesijām vai eksistences veidiem?
Ja atskatāmies uz manu karjeru, redzam, ka esmu darījis ļoti daudz dažādu lietu. Vienubrīd es vairāk nodarbojos ar zīmēšanu un ilustrāciju, pēcāk pievērsos kokam, formu un virsmu apstrādei. Es nodarbojos ar dizainu, tradicionālā amatniecība un tās objekti man bija ļoti svarīgi. Vēlāk tas pārauga tajā, ko daru pēdējos divarpus gadus, – telpu izveidē, telpu radīšanā. Man ir svarīgi radīt telpu, kurā kopā ar citiem dalīt kādu mirkli. Tas ir tas, ko man šobrīd nozīmē būt māksliniekam un ko es vēlos darīt. Dalīšanās aspekts man kļūst aizvien svarīgāks. Dalīties zināšanās – piemēram, caur mūziku, kā tas notika Dubultos. Tas ne obligāti nozīmē klasisko zināšanu apmaiņu, kur zinātnieks vai kāds cits kaut ko izskaidro – lai gan arī tas ir noticis manis radītajās telpās. Mani šobrīd visvairāk interesē radīt telpas, kur dažādi cilvēki dalās ar visdažādāko veidu zināšanām un kopīgi dala kādu mirkli. Šajā agresīvo, manipulatīvo mediju un informācijas pārpilnības laikmetā, kas rada vispārēju sociālpolitisku apātiju, kurā sabiedrība, tostarp mākslas pasaule attīstās, manuprāt, ne pārāk vēlamā virzienā... Šajā situācijā man svarīgāk šķiet radīt telpu, kurā cilvēki, kas joprojām spēj būt pietiekoši atvērti, var sanākt kopā un dalīties, piedzīvot šo dalīšanās mirkli. Tas man ir interesantāk nekā radīt kārtējo gleznu vai skulptūru, ko izlikt tirgū vai meses stendā un tad sekot līdzi, vai par to interesējas… Kādā brīdī es sapratu, ka šis mākslinieka dzīves sekulārais aspekts man ir ļoti nogurdinošs. Es to varētu darīt, ja gribētu, bet pašlaik man tas nav interesanti. Daudz interesantāk – un baudāmāk – man šķiet radīt tādu mirkli, kādu aprakstīju.
Virons Erols Verts. Instalācija Abraham1. @Kunstraum Bethanien, Berlin
Kāpēc jūs lietojāt vārdu “sekulārs”?
Ar to es saprotu mākslas dimensiju, kurā jāinteresējas par tirgu, par naudu, par cenu, kā jūsu darbiem aug vai krīt cena, cik populāra ir jūsu galerija, vai jums ir gana daudz sekotāju un tā tālāk. Tos es saucu par sekulāriem jautājumiem.
Kādas ir interesantākās reakcijas vai atsauksmes, ko esat saņēmis par Dubultos izveidoto telpu?
Atsauksmes kopumā ir bijušas ļoti labas, pat negaidīti labas. Man ļoti patīk arī tas, ka telpu apmeklēja visdažādākie cilvēki. Ne tikai intelektuāļi un mākslas pazinēji, rakstnieki un kuratori, bet arī vienkārši cilvēki no Jūrmalas un tuvējiem ciemiem, kas tāpat vien pagadījās tuvumā. Vecmāmiņas, kurām starp iepirkšanos un vilcienu bija mazliet laika, nāca iekšā telpā un pievērsa tai uzmanību. Man tas ļoti patīk – šī dažādo pasauļu sadursme. Tā man šķiet svarīga, lai labāk saprastu pasauli – vai vismaz apjēgtu, ka mēs neesam vieni. Pasaule ir tik ārkārtīgi dažāda, tajā ir tik daudz dažādu lietu, un tām visām ir tiesības būt. Ne tikai manai vai jūsu lietai. Un šī apjēgsme, manuprāt, ir jo svarīgāka tagad, kad gaisā ir “Amerikai priekšroka!” retorika, kad notiek tas, kas notiek Turcijā, Grieķijā vai uz Vidusjūras ūdeņiem... Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka ir tik daudz dažādu perspektīvu un katrai perspektīvai ir vajadzīga vieta izpausmei. Un es jūtu, ka nākamajos mēnešos un gados tas kļūs aizvien sarežģītāk, jo sabiedrība šobrīd atrodas ļoti kritiskā punktā. Un no tāda skatpunkta, manuprāt, telpai, kurā tu vari uzkavēties garāku mirkli un ļaut šim mirklim sevī atbalsoties, piemīt arī savs politiskais un luksusa elements.
Kas gan tajā ir politisks?
Baudīt dzīvi, izbaudīt sev doto laiku. Mūsdienās tas tiešām ir luksuss, jo katrs no mums ir pārbāzts ar informāciju, kas tiek manipulēta, mēs esam paranojas pārņemti, pasaulē viss notiek aizvien ātrāk, koku kļūst aizvien mazāk, tāpat arī naudas, nedrīkst darīt to un nedrīkst šo... Nu, saprotiet.
Tad jūs sakāt, ka dzīves baudīšana varētu būt protesta forma?
Varbūt tā tāda vienmēr ir bijusi – manuprāt, šis ir ļoti vecs temats. Bet, manuprāt, ir svarīgi to vienmēr atcerēties. Tas nenozīmē, ka visu laiku jāballējas un jālieto dažādas vielas. Atrasties telpā, kas ir tik ļoti neatbilstoša politiskajam klimatam, arī ir veids, kā baudīt dzīvi.
Virons Erols Verts. Born in the Purple. Porphyra Club.
Vai jums ir sajūta, ka cilvēce tuvojas jaunai katastrofai?
Manuprāt, mēs tajā jau esam. Tā varbūt neizpaužas kā vētra vai karš, bet mēs tajā jau esam. Protams, man ir tiešs sakars ar punktiem, kur tas izpaužas viskliedzošāk… Piemēram, Turcijā notiekošais ir fundamentāli ietekmējis manu dzīvi, vesela diaspora turku mākslinieku un kultūras cilvēku ir pametuši valsti. Viņi lielākoties ir devušies uz Berlīni, Parīzi, Londonu… Bet tas ir vesels sabiedrības slānis, kam nācies pamest savu valsti, jo viņiem tur vairs nav vietas, viņus tur nevēlas. Tāpat es esmu saistīts ar Grieķiju. Es biju Grieķijā brīdī, kad sākās finansiālā krīze, es atrados Patrā, un pēkšņi es no bankomāta vairs nevarēju izņemt savu naudu! Es paliku Patrā ar saviem pēdējiem 40 eiro. Par laimi, man vismaz bija lidmašīnas biļete, un tā nu es iesēdos autobusā un braucu uz Atēnām, lai pēdējās trīs vai četras dienas līdz lidmašīnai padzīvotu lidostā ar tiem 40 eiro. Man bija tāda iespēja. Bet naudu nevarēja izņemt neviens, un es redzēju cilvēkus, kas pārakmeņoti sēž, sažņauguši rokā kaut kādus papīrus, un nezina, ko darīt… To atceroties vien varētu sākt raudāt. Tas notika vienā mirklī un ar pilnīgi visiem vienlaikus. Tādām lietām cilvēki nekad nav gatavi. Manā dzīvē ir šādi ģeogrāfiski atskaites punkti, kuros es redzu, ka situācija jau tagad ir mainījusies, manuprāt, nevēlamā virzienā. Un tas pats attiecas uz visu Eiropu. Mēs atrodamies situācijā, kur caur daudz dažādiem, šķietami maziem un lokāliem elementiem var sākties milzu ugunsgrēks. Tam ir jāpievērš nopietna uzmanība.
Vai redzat kādu veidu, kā šo procesu apturēt vai apvērst?
Es neesmu politiķis, esmu mākslinieks, bet domāju, ka atslēga ir tajā, ko teicu jau iepriekš – jāmēģina cienīt un saprast. Saprast, ka priekšroka nav Amerikai, Rīgai vai Vācijai, bet ka šī ir tikai viena planēta un mēs uz tās esam kopā. Tā kļūst arvien apdzīvotāka, resursu kļūst mazāk, un tā vietā, lai teiktu – es gribu visus resursus sev –, mums jāmēģina atrast veidi, kā tajos dalīties un nodrošināt, ka to pietiek arī nākotnē. Tas ir arī rakstura jautājums. Mans raksturs liek man vēlēties kaut ko vairāk sasniegt kopīgi, nevis sev pašam. Savtīgums aizņem krietni vairāk laika – daudz vairāk nekā, ja darbojies ar kādu kopā. Bet laika mums nav daudz. Kādā brīdī mēs sapratīsim, ka vienīgā atlikusī iespēja ir darboties kopā. Nezinu, vai tas vairs būs iespējams, jo cilvēkiem piemīt arī spēcīgs, primitīvs instinkts izdzīvot kā indivīdiem un kaut ko iegūt pašiem sev. Arī ar to ir jārēķinās. Tāpēc var būt, ka savā ziņā es radu šādas telpas, lai nestu politisku vēstījumu – atslābinies mazliet, uzkavējies, gan jau būs labi...
Varbūt jūs varētu mazliet dalīties savās atmiņās par 90. gadu Berlīni? Kas to padarīja un daļēji joprojām padara par tik īpašu vietu?
Es biju Berlīnē piecus sešus gadus pēc mūra krišanas. Protams, Austrumos joprojām valdīja drāma un krīze, tostarp identitātes krīze, bet Rietumos savukārt bija atvērusies pilnīgi jauna tipa vide, kas bija tik atvērta un neparasta, gandrīz vai sirreāla. Tikai tagad es labāk saprotu, cik tas bija īpaši. Toreiz es biju pārāk jauns, nevainīgs un nedomājošs, lai to pilnībā saprastu. Par laimi, liktenis mani turp aiznesa, jo, iespējams, tas bija manas dzīves labākais laiks. Klubi bija kā kausējamie katli, kur satikās Rietumi un Austrumi. Tobrīd pilsētā vēl nebija tik daudz ārzemnieku, varbūt tikai daži turku viesstrādnieki, daži ķīnieši. Klubi un klubu mūzika ļāva cilvēkiem satuvināties, Austrumi un Rietumi beidzot sanāca kopā, kopā ballējās, lietoja narkotikas… Tas tiešām bija tāds sakušanas moments. Tas bija ļoti īpašs brīdis, kāds pasaulē notiek ļoti reti. Bija ļoti daudz telpas, viss bija lēti, bija daudz laika un iespēju eksperimentēt – tostarp seksuāli. Berlīne bija vieta, uz kurieni devās visi autsaideri, seksuālās minoritātes, visi, kas jutās atšķirīgi.
Vai jūs arī eksperimentējāt?
Protams. Kā jau jaunībā pieklājas. Es tagad neieslīgšu personīgās detaļās, bet, jā, varat iedomāties – valdīja liela brīvība… Kas reizēm joprojām ir jūtama. Tagad gan es tur vairs tā neiesaistos. Man vairāk patīk eremīta dzīve, man patīk atrast vairāk laika un telpas pašam sev. Taču Berlīnē joprojām var to visu atrast – varbūt tagad pat vieglāk, jo viss ir institucionalizēts… Taču vienlaikus tas arī nozīmē, ka Berlīne kļūst par zīmolu. Uzdzīve un brīvība tolaik bija nepiesaistīta un nevainīga, bet tagad ir kļuvusi par zīmolu. Tā, manuprāt, ir problēma.
Tātad jūs mīlējāt šo laiku? Neskatoties uz to, ka bijāt jauns, nabadzīgs mākslinieks, kas strādā klubā, lai piepelnītos, jūs šo laiku izbaudījāt un identificējāties kā daļa no visas šīs ainas?
Jā, protams, es to ļoti mīlēju. Par laimi, līdz pat šim brīdim es savā dzīvē nekad neesmu zinājis, kur nākotne mani aiznesīs. Līdz pat šai dienai esmu allaž mīlējis un izbaudījis to, ko daru attiecīgajā brīdī. Pat ja runājam par darbu klubā un visu, kas man bija jādara. Tā bija kā skola – cilvēku, sabiedrības, dzīves skola. Strādājot klubā, tu satiec daudz cilvēku, tūkstošiem cilvēku dažādos apziņas stāvokļos nāk iekšā un ārā. Dažbrīd tu ieraugi cilvēku vai sabiedrību kopumā tādos veidos, kādos to normāli neredzi. Tas mani ir savā ziņā ļoti iedvesmojis. Darbs bija ļoti grūts, bet es to mīlēju – tāpēc es arī to darīju tik ilgi. Es ļoti izbaudīju šo mijiedarbību un gūtās neparastās mācības par dzīvi un sabiedrību.
Vai mākslas radīšana jums parasti sagādā grūtības?
Jā, protams, tas ir izaicinājums. Šis process ietver daudz ciešanu. Mākslas darba radīšana nav darbs, ko tu dari noteiktu laiku – no deviņiem līdz pieciem – un tad pasaki – viss, es dodos mājās – un pārstāj par to domāt. Tas ir process, kurā tu esi iekšā 24 stundas diennaktī, kam veltīta lielākā daļa tavu fizisko un mentālo resursu. Un tas, protams, ir lieliski, un maz kas mani padara laimīgāku kā staigāt pa manis izveidotu telpu, kura pirms tam ir bijusi tikai ideja… Taču šāda sevis ieguldīšana vienlaikus prasa arī lielu piepūli. Ja kaut kas tevi ir pārņēmis 24 stundas diennaktī, tas uz laiku izmaina visu tavu dzīvi – izmaina to, kā tu ej uz tualeti, kā tu ēd, kā tu ej pa ielu, ar ko tu satiecies un tā tālāk.
Radošums ir sāpīgs?
Nevis sāpīgs, bet intensīvs. Un tam arī būtu jābūt intensīvam. Būt radošam nozīmē uztaustīt kaut kā būtību, kaut kā kodolu – vai tā būtu sajūta, vai skats, vai attiecības, vai saruna… Uztaustīt būtību ir grūti, un tāpēc tas ir intensīvs process, gribi tu to vai nē. To, manuprāt, nevar izvēlēties.
Virons Erols Verts. Ambereum Mākslas stacijā “Dubulti”. Foto: Andrejs Strokins
Bet kā mākslinieks jūs reizēm saskaraties ar uzdevumiem, kas jāveic noteiktā laika termiņā, un tur neko nevar darīt. Jums pasaka – lūk, biennāle sākas tad un tad, te jums ir telpa, lūdzu, piepildiet! Ko jūs darāt, lai piesaistītu iedvesmu un idejas, kad tas nepieciešams?
Vispirms es parasti aplūkoju doto telpu. Mēģinu pievērst uzmanību visiem sīkumiem, vietas vēsturei un stāstam, visam, ko man atsedz pētniecība. Pirmais princips ir būt tik atvērtam, cik vien iespējams. Lai process sāktos, vajag atvērt savu sirdi un prātu, un tas varbūt ir lielākais izaicinājums. Reizēm tas ir ļoti grūti. Nākas ielaist sevī daudz vairāk, nekā tu normāli izvēlētos sevī ielaist. Tas ir jo sevišķi grūti, ja paralēli mākslinieka darbam tev dzīvē ir vēl citas sfēras un lietas, ko darīt, kurās vajadzīgs cits noskaņojums. Ja uzgriež savu antenu jūtīgumu pārāk augstu un atstājam antenas nepieskatītas, tās var uztvert daudz ko tādu, ko nemaz negribas uztvert – kā tas bieži gadās bērniem. Tātad vienlaikus jābūt ļoti atvērtam un ļoti uzmanīgam. Ir ļoti svarīgi saprast, kad atvērties un kad vērt sevi ciet – protams, ja vispār to protat. Tā ir liela daļa no radošuma.
Kad uztverat kādu mākslas darbu, kas nav jūsējais, pēc kādiem kritērijiem jūs izlemjat, vai tā ir laba vai slikta māksla un vai tā vispār ir kaut kā vērta?
Pēc tā, vai tā spēj mani piesaistīt jau no pirmā brīža.
No pirmā brīža?
Jā.
Proti, uzreiz, pirmajā tvērumā, bez teksta iesaistes?
Jā. Es zinu, ka daudzi cilvēki tā nedara un tam nepiekrīt. Arī man šķiet, ka ir svarīgs darba fons, ieguldītais pētnieciskais darbs un tā tālāk, tam ir jābūt. Arī manu darbu fonā parasti ir garš pētnieciskais darbs. Tomēr es esmu ļoti vizuāls cilvēks, un mākslas darbam, kad to uztveru, jāspēj mani pārnest citā perspektīvā – tas var būt smieklīgs, ļoti dziļš, tas var būt šokējošs – vienalga. Bet tieši pārsteiguma elements ir tas, ko novērtēju visvairāk.
Kas liecinātu, ka māksliniekam ir izdevies atklāt ko jaunu.
Jā. Es neesmu liels kopiju cienītājs. Kopēšana, atkārtošana mani nesaista. Protams, ir izņēmumi – piemēram, Gevins Tērks, kurš to vien dara kā kopē pats sevi, bet viņam tas sanāk ļoti dramatiski un smieklīgi reizē, un tas ir interesanti. To es pilnībā varu saprast. Bet man personīgi jādara kaut kas, kas sagādā baudu man pašam un kas man šķiet interesanti. Un mani interesē jaunas lietas – lietas, kas mani pārsteidz.
Vasaras saulgriežu pasākumā Andrejsalā es redzēju jūs dejojam.
Jā. Arī jūs dejojāt.
Jā. Bet, ja par to mēģina padomāt pēc būtības, tā šķiet tāda savāda, rituāla darbība. Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki dejo?
Protams, reizēm, kad sanāk pašam no malas redzēt sevi dejojam, tas ir ļoti smieklīgi… (Smejas.) Bet, kā jau teicu, mums visiem ir kaut kas, ko metaforiski varētu dēvēt par antenām. Mēs kaut ko dzirdam vai redzam, antena to uztver, un tad kaut kas mūsos uz to noteiktā veidā reaģē. Dejošana – tā ir reakcija. Dejot nozīmē transformēt uztverto. Tādā veidā mēs izpaužam visas ar sevi notikušās transformācijas – ballītes kontekstu, sarunas, mūziku, gaismas, visu, ko esam iedzēruši vai uzpīpējuši… Mēs esam antenas, kas translē un transformē visus šos impulsus. Protams, tajā ir arī rituāla elements, bet ne mazāk – spirituālais elements. Taču es dejoju pavisam nedaudz, jo biju, tā teikt, viesu uzņēmējs. Atbildīgais. Man bija jāpieskata, lai visiem viss ir labi.
Jāparūpējas.
Jā, tās ir rūpes. Tas man vēl no kluba laikiem. Ja es ielaižu cilvēku pasākumā, man jārūpējas, lai visiem viss būtu labi. Es citādi nemāku.
Viron, liels paldies jums par šo laiku.
Paldies arī jums! Šī bija ļoti patīkama saruna.
