Stikla robeža un pasaule aiz tās
Saruna ar stikla mākslinieku Arti Nīmani
04/12/2018
Caurredzams kā tukšums ir pirmā asociācija, kas raisās, domājot par stiklu. Tukšums, kas netraucēti ļauj raudzīties cauri logam, vitrīnai, gleznas rāmējumam… līdz brīdim, kad mākslinieks atgādina par to, cik patiesībā pilns nozīmju var būt šis it kā tik neitrālais materiāls. Ar stikla daudzslāņainās un dziļās dvēseles atklāšanu Artis Nīmanis nodarbojas jau vairāk nekā divdesmit gadu. Tūkstoš grādos – brīdī, kad uzkarsētā amorfā stikla masa ir vispadevīgākā, – mākslinieks atkailina materiāla patieso būtību un dažādos raksturus, lai vēlāk manifestētu tos jau atdzisušajās un stingajās stikla formās.
Šobrīd stikla iespējamie raksturi, atklāti dažādās tekstūrās, faktūrās un pārklāti ar spoguļvirsmu, skatāmi Arta Nīmaņa izstādē “Saule un Mēness” (Sun & Moon) Somijas stikla muzejā, kur līdz 26. decembrim sauli un mēnesi simbolizējošās formas – aplis un ovāls – kā dekoratīvi un iluzori veidoli uzrunā skatītāju.
Izstāde, kas tapusi kopdarbā ar Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju (projekta koordinatore Inese Baranovska), ir Arta Nīmaņa veltījums Latvijas simtgadei. Izstādes pirmsākumi meklējami 2016. gadā, kad Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notika mākslinieka izstāde Fragile, ko apmeklēja arī kuratore Uta Laurena. Ar viņas starpniecību mākslinieks tika uzaicināts veidot izstādi, kas novembra vidū atvērās Somijas dizaina leģendas Tapio Virkalas izveidotajā muzejā. Pirms noslēdzošās izstādes Somijā daļa no projekta bija izstādīta Cēsu muzeja izstāžu namā, Bornholmas mākslas muzejā Dānijā, Valmieras muzeja izstāžu namā, Bulduru izstāžu namā, savukārt nākamā gada rudenī būs skatāma Tokijā.
Artis Nīmanis. Sun & Moon, 2018
Kā tika attīstīta izstādes “Saule un Mēness” koncepcija un kādiem soļiem tika nonākts pie reālā izstādes gala veidola?
Apsverot dažādas iespējamās izstādes koncepcijas versijas, sapratu, ka nevēlos būt politisks vai tiešā veidā piesiets Latvijas jubilejas skaitlim, tāpēc dzima ideja par simts saulēm un simts mēnešiem. Tika izvēlētas divas tīras formas – aplis un ovāls, un šajā darbu kopumā salikta visa mana līdzšinējā darba pieredze. Pusotra gada garumā eksperimentu procesā tiecos izmantot visu, ko zinu par stiklu. Kā rezultātā izstādē Somijā ir izstādīti piecdesmit objekti, bet īstais skaits kopumā ar visiem eksperimentu gaitā iegūtajiem darbiem pārliecinoši pietuvojas simtam. Katrs darbs ir neatkārtojams – dažāda formu plastika, dažādas faktūras, tekstūras un pārklājumi. Pateicoties dažādo stikla pārklājumu spēlei, katrs objekts izstādē izspēlē savu notikumu – attiecīgi reflektējot vidi, gaismu un cilvēku, kas tam pietuvojies.
Jūsu darbā notiek tāda kā realitātes un ilūzijas robežu šķērsošana.
Es drīzāk sacītu, ka spēlēšanās ar zemapziņu. Pirms desmit gadiem manās rokās nonāca pētījums par vēsturisko spoguli, par to, kas notiek aiz spoguļa un kā tas ir saistīts ar garu pasauli. Darbu pamatā ir filozofiski jautājumi – par to, ka katram ir jāatrod sevi, jānododas šiem sevis meklējumiem. Es vēlos, lai katrs atrastu darbā pilnīgi ko citu – caur tekstūrām, faktūrām, caur nesaprotamajiem apjomiem mēģinātu ieskatīties sevī. Tas ir mans šīs izstādes vēstījums.
Artis Nīmanis. Sun & Moon, 2018
Kāda ir cilvēku reakcija, nonākot saskarē ar šiem darbiem? Ja gadījies iejukt starp izstādes apmeklētājiem, kādu uzvedību esat novērojis?
Liels mulsums. Viņi ko tādu negaida. Cilvēkiem pārsvarā šķiet, ka viņi apzinās stikla robežu, taču šeit es to nojaucu. Brīžiem nav saprotams, uz kuru pusi apjoms ir vērsts – uz iekšu vai uz āru, cik tas ir dziļš, cik tuvu iespējams tam pietuvoties… Cilvēkiem gribas darbiem pieskarties, taču nav saprotams, kur ir tā saskares līnija. Tā ir tāda maģija! Ir darbi, kuriem cilvēki it kā baidās tuvoties, jo tajos notiek optiskā spēle – viss pēkšņi ir kājām gaisā, tad atkal apgriežas pareizi. Cilvēkiem mazliet bail no šīs robežas starp mistisko un realitāti, jo gribas lietas uztvert un pieredzēt fiziski. Interesanti, ka mums pašiem izstādes iekārtošanas laikā, kad visas dienas garumā nācās šos darbus pārnēsāt, vienā brīdī patiešām it kā pazuda realitātes sajūta.
Uztveres mehānismi tiek izaicināti. Pārsteidzošs ir arī projekta ietvaros tapušais video materiāls – nezinot, ka kadrā redzamie apjomi ir no stikla, grūti identificēt, kas ir tas, ko tajā redzam.
Jā, var padomāt, ka tā ir datorgrafika.Tā kā apjomi ir vērsti gan uz iekšu, gan āru, tajos notiek īpatna gaismēnu spēle. Mans brīnišķais kolēģis – fotogrāfs Māris Ločmelis –, ar kuru jau ilgi bildējam spoguli, lieliski spēj šīs spēles uztvert fotogrāfijā. Bet video tapa, kad divu, trīs dienu plānotā fotosesija ieilga trīs nedēļu projektā, spogulim savā nemitīgajā mainībā atklājot savas nebeidzamās iespējas, kā to nobildēt. Vienā brīdī mēs vienkārši sākām filmēt gaismas spēles – tā radās neliela filmiņa.
Pieņemu, ka stikla eksperimentu procesā galarezultāts bieži vien paliek nezināms. Kā atteikties no savas vīzijas par labu nejaušam iznākumam?
Tas ir ļoti sarežģīti. Tā ir viena no lietām, ar kurām es cīnos. Tas ir mans dēmons, ar kuru man jātiek galā. Viena ir lieta, ko es uztaisu un izbaudu, taču pēc tam ir jāturpina, lai es varētu darbu nodot tālāk arī skatītājam. Izstādes “Saule un Mēness” gadījumā man stingri un motivēti bija jāstrādā tā, lai es spētu piepildīt 500 kvadrātmetru lielu telpu Somijas muzejā. Turklāt tā, lai veidotos scenogrāfija, lai katrs no piecdesmit izstādītajiem darbiem nospēlētu savu lomu. Mana misija ir panākt nepieciešamo kopsajūtu. Ja viens spogulis liek tev sajukt prātā, otram vajag tevi nomierināt. Ja katrs no šiem darbiem ir unikāls eksperimentu rezultāts, tad izstāde ir mans uzvedums.
Artis Nīmanis. Sun & Moon, 2018
Vēlos jautāt par iedvesmas avotiem pasaules kontekstā. Šķiet, stikla mākslas strāvojumam pasaulē nav īpaši plašs atvēziens, taču esošie fenomeni ir gana interesanti.
Jā, stiklinieku pasaule nav liela. Un jāsaka, ka nav tādu ļoti tīru mākslinieku, kas mani līdz galam uzrunātu. Es vairāk tiecos savākt iedvesmas drumstalas un apvienot tās savā pieredzē.
Dažiem darbiem no kolekcijas “Saule un Mēness” esmu iedvesmojies no indiešu izcelsmes britu mākslinieka Aniša Kapūra, taču domāju, ka esmu ticis mazliet tālāk par sfēras, apļa un spoguļa izmantojumu – tīri tādā materiāla meklējumu ziņā. Ļoti cienu beļģu mākslinieci Annu Torfu. Tādās izstādēs kā Glasstress Venēcijas biennālē rodami mirkļa sajūtās radīti darbi, daudzie mākslinieki tur nākuši katrs ar savu tehniku un eksperimentu, bet es tomēr gribu izkost materiālu. Protams, arī es sapņoju šo savu ceļu kādu dienu aizvest uz Venēciju, taču izstādē Somijā es sacīju, ka jūtos lepns, ka man ir iespēja stāvēt Tapio Virkalas veidotajā muzejā, kuru viņš izplānojis līdz pat logu un durvju rokturiem. Stikla filozofijas aspektā viņš man ir bijis un ir viens no garīgajiem tēviem. Virkala mani ir uzrunājis ar formas meklējumiem, materiāla izzināšanu, analizēšanu, eksperimentēšanu, eksperimentu materiālā, ar formas tīrību un dabiskumu.
Izzināt materiāla iespējas nozīmē arī aktīvi sekot inovācijām tehnoloģisko stikla apstrādes iespēju jomā. Ņemot vērā, ka tehnoloģija mūsdienās atrodas nemitīgā attīstībā, ko nozīmē turēt roku uz pulsa?
Pateicoties uzņēmumam an&angel, man ir šī lieliskā iespēja sekot tendencēm augsta līmeņa dizaina jomā. Divreiz gadā dodos uz Parīzes Maison & Objet (ikgadējs starptautisks interjera dizaina gadatirgus Parīzē – red.). Tur ieraugot kādu lietu, man ir interesanti uzzināt, kā tā tiek taisīta, un šādi es nokļūstu dažādās ražotnēs. Tāpat izstādē glasstec Diseldorfā savācas visi profesionāļi, un tajā iespējams iepazīties ar jaunākajām apstrādes iespējām. Lai strādātu, man jābūt tur klātesošam. Viena lieta ietekmē nākamo. Izdarot kaut ko mazu, ieviešot kādu eksperimentu mākslas jomā – es varu to ieviest arī traukos. Tā viena roka mazgā otru.
Artis Nīmanis. Sun & Moon, 2018
Nodeldēts, bet jūsu gadījumā tomēr aktuāls ir jautājums par jūsu darbu atrašanos mākslas vai dizaina teritorijā. Kāds būtu jūsu paša komentārs šajā kontekstā?
Valsts Kultūrkapitāla fonda vizuālās mākslas nozares eksperti par manu pēdējo pieteikumu atzina, ka tā neesot māksla. Man esot jāiet uz citu nodaļu. Kaut gan vēlējos, tomēr neaizgāju. Vajadzēja gan parunāt par jautājumu, kur tad ir šī robeža. Uzskatu, ka mūsdienās šādas robežas nav. Mani darbi ir vides objekti, un katrs no tiem ir neatkārtojams un unikāls.
Jūsuprāt, kas ir šādas izpratnes/neizpratnes pamatā?
Domāju, manā gadījumā tas saistīts ar to, ka man ir uzņēmums. an&angel ražo traukus, un tas tomēr ir rūpnieciskais dizains. Tajā pašā laikā visu vasaru Bornholmas muzejā Dānijā, kas tomēr ir mākslas muzejs, bija skatāma manu darbu izstāde. Arī Franz Mayer muzejs Mehiko, kur notika mana izstāde 2015. gadā, ir mākslas muzejs. No otras puses – jā, šī materiāla pazīšana – tā ir laba amatniecība.
Manā skatījumā vārds “māksla” un “dizains” ir tā sajucis mūsu ikdienas komunikācijā, ka esam zaudējuši šo vārdu pamatbūtību. Viss tiek norakstīts uz laikmetīgo mākslu. Tiklīdz tu pieskaries pārbaudītiem, kvalitatīviem materiāliem – tur robeža sāk šķīst. Ja esi labs amatnieks un pārej citā līmenī – sākas strupceļš. Tikpat labi varu vaicāt – ja esi labs dejotājs, tu radi mākslu vai vienkārši izpildi uzstādījumu? Ja tu dziedi korī – esi amatnieks? Vēsturiskā kontekstā skatoties… kas bija [Ansis] Cīrulis? Amatnieks. Tajā pašā laikā viņš nodarbojās ar savu dekoratīvismu, kas izveidoja mākslas stilu/veidu/virzienu.
Es sevi saucu vienkārši par stiklinieku. Mēģinu šajā visā neiedziļināties, jo esmu pārņemts ar to, ko daru. Gandrīz katru dienu eju uz darbu. Laicīgi. Un mēģinu radīt. Kādreiz, kad beidzu Mākslas akadēmiju, man šķita, ka svarīgs ir izstādes brīdis, tagad saprotu, ka tas ir pats process – mana māksla dzīvot, baudīt. Pēc tam seko savas sajūtas nodošana citiem.
Artis Nīmanis. Sun & Moon, 2018
Jāsaka, ka pēdējos gados Latvija spējusi sevi spēcīgi pieteikt stikla jomā visā pasaulē. Ar krāsaina stikla mēbelēm savu vārdu pasaules dizaina vidē pazīstamu padarījis Germans Ermičs; ar unikālu produktu Japānu iekarojis stikla tēlnieks Ernests Vītiņš. Varbūt mazliet no citas operas, bet augstu rūpniecisko sniegumu rāda GroGlass, kas kļuvis par vienu no pasaules vadošajiem anti-reflektīvā stikla ražotājiem un kura gaismu neatstarojošā stikla vitrīnas izmanto gan Luvrā, gan Londonas Nacionālajā galerijā, gan Rijksmuseum Amsterdamā…
Jā, izcili spēlētāji ir arī AM studio. Tāpat Baiba Dzenīte (Baiba Glass), Gatis Vasiļjevs (Glass Wolf). [Ernests] Vītiņš vienkārši ir dulls ar to savu tonnu pārcilāšanu! Bet katram no mums ir pilnīgi sava niša.
Varam sacīt, ka stikliniekiem Latvijā šobrīd ir labvēlīga izaugsmes vide?
Viss balstās uz dulliem cilvēkiem. Uzskatu, ka nekas nav neiespējams. Kad es uzsāku savas studijas pirms 24 gadiem, man nebija iespēju aizbraukt uz Polijas ražotnēm vai kur citur. Labākajā gadījumā mūs ielaida Līvānu stikla fabrikā vai tepat Grīziņkalnā palūrēt, kā tas izskatās. Bet uzstājība, pastāvēšana par to, ko esi izdomājis, ļauj lietas dabūt cauri. Tāpēc arī gribu minēt šos te dažus celmlaužus – jaunos studentus, kas meklē savu ceļu, savu pieeju. Process ir dārgs. Viena diena studijā maksā vairāk nekā 1000 eiro, bet bez pieredzes arī divas stundas var ļoti izstiepties. Materiāls prasa pieredzi, ar stiklu ir jāstrādā. Šobrīd es ar savu pieredzi pusi dienas varu veltīt kādam pasūtījuma darbam, otru pusi – dauzīties kā es gribu.
Artis Nīmanis. Sun & Moon, 2018
Vai ir kaut kādi griesti, ko darbs ar šo materiālu sasniedz un tālāk tiekties nespēj? Vai pastāv kādi ierobežojoši nosacījumi?
Nav robežu. Robežas ir tikai galvā. Mums stikls asociējas ar glāzi un ar logu, bet es gribu atklāt stikla dvēseli. Bieži vien esmu nonācis līdz punktam, kurā šķiet, ka nu jau es zinu visu, taču industrija ir tik milzīga un tik dažāda, ka atkal saproti, ka zini tikai mazu, mazu procentiņu. Vienmēr ir kāds notikums, kas atmet atpakaļ. Tad meklējumi atkal atsākas. Otra lieta – mans darbs ir apbrīnojams ar to, ka man nekad nav garlaicīgi. Tāpēc es to daru. Ja man kļūst garlaicīgi, es atkal izdomāju kādu neatrisināmu uzdevumu, ko šķetināt. Lai šādus darbus radītu, man katru dienu gluži kā pavāram jāiet un jāvāra tā zapte līdz tiek iegūta perfektā garša. Kad esmu uzvārījis, varu eksperimentēt jau tālāk.
Artis Nīmanis
ARHĪVS: 2015. gada intervija ar stikla mākslinieku Arti Nīmani “Stikla savaldīšana”
