Kas pārstāv Latvijas māksliniekus Art Brussels 2019?
Kas pārstāv Latvijas māksliniekus Art Brussels 2019?
28/04/2019
Šajā nedēļas nogalē Briselē notiek 37. Laikmetīgās mākslas gadatirgus Art Brussels, notikums, kas apelē tieši pie šodienas mākslas un tās radītājiem. “90% no šeit pārstāvētajiem māksliniekiem šodien ir dzīvi un sveiki un veseli, bet trešdaļa no viņiem – jaunāki par 40 gadiem,” preses konferencē sacīja gadatirgus direktore Anna Vierstrate. Kopumā šeit piedalās 148 galerijas no 32 valstīm, kas pārstāv aptuveni 800 māksliniekus. Visvairāk, protams, ir beļģu galeriju (šoreiz to ir 44), tām seko franči (21), bet pēc tam – briti (14). Šajā reizē nepiedalās neviena no Latvijas galerijām, tomēr latviešu mākslinieki šeit ir pārstāvēti – Andra Eglīša darbus prestižajā sekcijā Prime izstāda Maskavas galerija pop/off/art (tā ir gan lielformāta glezniecība, gan instalācija vagoniņš kā mākslinieka darbnīca), savukārt jaunā Roterdamas galerija CINNAMON sekcijā Invited piedāvā vairākus Ģentes HISK beigušā, trīsdesmitgadnieku paaudzi pārstāvošā Indriķa Ģelža darbus.
Arterritory.som nolēma iztaujāt galeristus par to, kādēļ viņi nolēmuši likt likmes uz šiem autoriem un kā viņi vērtē šo latviešu mākslinieku darbus. Kā ar pirmo mēs parunājām ar Sergeju Popovu, pop/off/art īpašnieku, kurš pastāstīja, ka gadatirgū piedalās otro reizi – pirms gada viņš izstādīja grupas stendu, tomēr šajā gadā Art Brussels organizatori viņam piedāvāja parādīt “ko eksperimentālāku un vienpersoniskāku”, un viņš izvēlējās Purvīša balvas laureātu, mākslinieku, kurš 2015. gadā pārstāvējis Latviju Venēcijā, Andri Eglīti.
Sergejs Popovs pie Andra Eglīša darbiem. Foto: Sergejs Timofejevs
Kā jūs sākāt strādāt ar Andri, kāpēc uz Briseli atvedāt tieši viņa darbus?
Ar Andri sadarbojamies jau sen, 2016. gadā pie mums notika viņa solo izstāde, un mēs plānojam jaunu – nākamā gada sākumā. Mūs uzskata par galeriju, kas koncentrējas uz postpadomju teritoriju, tostarp Baltijas valstīm. Vispār pievērst uzmanību Andra darbiem mums ieteica kāds krievu kolekcionārs, kurš jau kādu laiku dzīvo Rīgā. Par jaunu sadarbības rosinātāju kļuva Andra darbi, kurus ieraudzījām Rīgas biennālē. Mēs viņam piedāvājām tos izrādīt mūsu stendā Briselē, taču Andris sacīja, ka būtu garlaicīgi vienkārši parādīt šīs gleznas, un viņš izdomāja ģeniālu konstrukciju ar instalāciju, kas atveido viņa darbnīcu. Un par šo instalāciju mēs dzirdējām vislabākās atsauksmes. Liekas, viņam ir izdevies uzķert jaunu šīs asemblāžas fokusu – tas nav kaut kas līdzīgs Kabakovam, līdzīgs Aijam Veivejam, līdzīgs Eiropas māksliniekiem, kuri šobrīd strādā ar šādām telpām un instalācijām.
Sanācis tāds it kā rotaļīgs formāts, tomēr tajā pašā laikā tas ir ļoti nopietns, jo darbnīcas tēma ir saistīta ar pašu viņa darba procesu, bet Andris ir ļoti procesuāls mākslinieks. Savukārt glezniecības darbi no sērijas Reflections (the Illuminated and the Enlightened) turpina vektoru, kas uzsākts RIBOCA.
Andra Eglīša ekspozīcijas fragments pop/off/art stendā. Foto: Alex Shlyk
Vai interese par viņa darbiem ir saistīta ar galerijas konceptuālo virzienu?
Jā, mums ļoti interesē, kad mākslinieki pāriet no viena medija pie cita un pašos medijos atspoguļojas šīs “migrācijas” process. Andris ir ļoti daudzveidīgs mākslinieks mediju ziņā. Tajā pašā laikā skulptūra viņam var būt sīka, bet gleznas – gigantiskas, formāts it kā samainās vietām. Savās izstādes viņš bieži iekļauj darbus, kas pārslēdzas no reālā uz abstrakto un otrādi. Un otra mums tuva tēma ir virziens uz dabas izpratni, kurā cilvēks no tās nav atdalāms. Filozofiska neatbilstība starp lietu un tās attēlojumu, mākslas darba kā materiāla objekta tapšana – liekas, Andris to visu apspēlē vienkārši spīdoši. Un man viņš liekas viens no interesantākajiem māksliniekiem, kuri strādā ar šādām lietām, – starp visiem, ko esmu redzējis.
Mēs viņu neuztveram kā mākslinieku “no mazas valsts Eiropas nomalē”. Visticamāk, šis postpadomju pārlēciens, kas daļēji noticis Latvijā, kļuvis par ļoti interesantu telpu, lai sniegtu jaunu perspektīvu uz pasaules procesiem. Tāpēc ka mēs visi uzkārāmies starp šiem komunistiskajiem centieniem un šodienas kapitālistisko realitāti. No šīs pozīcijas ir ļoti interesanti pārdomāt no jauna jauno ekoloģisko dienaskārtību, jaunās ražošanas tehnoloģijas… visas šīs tēmas.
Andris ir ļoti “kruts” mākslinieks. Protams, mēs redzam, ka viņš ir ārkārtīgi nenovērtēts, un jau ar šo nenovērtētību mēs kā galerija strādājam kā ar vērtību. Tā ir ne tikai viņa problēma, tas ir tas, ar ko saskaras arī citi mūsu autori no postpadomju telpas. Ceram, ka mums kopīgi izdosies to mainīt…
Andra Eglīša “vagonā darbnīcā” pop/off/art stendā. Foto: Alex Shlyk
No centrālās sadaļas Prime un Sergeja Popova mēs virzāmies tālāk Art Brussels dziļumā. Mākslas gadatirgos vienmēr cenšas parādīt jaunus autorus, jaunu paaudzi. Šeit tā ir sadaļa Invited, kurā pārstāvētas galerijas, kas šajā gadatirgū nekad iepriekš nav piedalījušās. Roterdamas galerija CINNAMON savā stendā, ko tā dala ar britu Division of Labour, izstādījusi vairākus jaunus Indriķa Ģelža darbus, kurš ir mākslinieks, kurš ierakstīts ne tikai Latvijas, bet arī Beļģijas mākslas ainā un kurš dzīvo starp Antverpeni un Rīgu. Tās īpašnieks Pīters Dobelsteins ar Indriķi sadarbojas jau kādu laiku.
Pīters Dobelsteins Indriķa Ģelža darbu fonā. Foto: Sergejs Timofejevs
Vai Indriķa darbos jūtat Latvijas bekgraundu?
Iespējams… Man laikam jau saprotamāka ir saikne ar padomju tēmu un jauna perspektīva uz konstruktīvismu.
Un kā jūs sākāt sadarboties? Vai jūs satikāties, kad viņš mācījās HISK?
Nē, jau pēc tam. Pirms trijiem gadiem viņš izstādījās Briselē grupas ekspozīcijā Compositions, un toreiz es pievērsu viņam uzmanību. Pēc kāda laika viņam bija solo projekts vienā no artist-run-space Antverpenē. Man viņš iepatikās, un es piedāvāju sarīkot pie sevis viņa izstādi, tā arī mēs sākām sadarboties. Daudzi Indiķa darbus uztver kā kaut ko abstraktu, tomēr visa tēlu dinamika te ir balstīta cilvēka figūrā. Ķermeņa kustības un pozas ir viņa darbu bāze.
Indriķa Ģelža ekspozīcijas fragments Roterdamas galerijā CINNAMON, kas notiek no 23. marta līdz 4. maijam
Kā reaģē publika?
Diezgan labi. Indriķis ir daudz izstādījies Beļģijā, viņu šeit pazīst, un daudzi ievērojuši redzamu viņa darbu evolūciju. Tas ir labs kompliments.
Un kā viņu šeit uztver – kā beļģu vai kā latviešu mākslinieku?
Laikam jau gan tā, gan tā. Viņš ir latviešu mākslinieks, tomēr tādēļ, ka viņš mācījies un dzīvo Beļģijā, viņš ir gana aktīvs un redzams Beļģijas mākslas pasaules dalībnieks. Tas ir loģiski.
