Art Brussels. Gadatirgus divsimt galeriju pilsētā
Art Brussels trendi un izaicinājumi sarunā ar gadatirgus direktori Annu Vīrstrāti
03/05/2019
Viens no nozīmīgākajiem Eiropas mākslas kalendāra notikumiem, laikmetīgās mākslas gadatirgus Art Brussels, pagājušās nedēļas beigās piedzīvoja savu 37. izlaidumu. Slavenajā 1968. gadā aizsāktais gadatirgus, kas tagad aizņem milzīgā kompleksa Tour & Taxis zāles bijušajā dzelzceļa stacijā un veselā ar to saistītu ēku buķetē, koncentrējas uz šodienas mākslu – te tikpat kā nav pārstāvētas galerijas, kas piedāvā vēlo modernismu vai jau sen par “muzejiskiem” kļuvušus vārdus. Tomēr pārstāvētās mākslas spektrs bija iespaidīgs – 148 galerijas no 32 valstīm, kas izstādīja 800 māksliniekus.
Treisijas Eminas darbs You made me meel mike this (2018), Xavier Hufkins (Brisele) stendā. Foto Sergejs Timofejevs
Pati Art Brussels eksistence ir dziļi noenkurota Briseles būtībā, kas ir kosmopolītiska pilsēta, Eiropas Savienības galvaspilsēta, bet kādreiz – ne tikai galvaspilsēta valstij Eiropas centrā, bet pat veselai koloniālajai impērijai. Tie, kas pastaigājas pa Briseli, neizbēgami atduras pret milzumu galeriju, kas piedāvā Tuvo Austrumu un Āfrikas tradicionālo mākslu. Vispār galeriju un mākslas centru te ir milzumdaudz – vien laikmetīgās mākslas segmentā pilsētā tādu ir ap 200. Un daudzām no tām klājas diezgan neslikti – "Galeriju nakts" laikā, kas norisa pirms Art Brussels, mēs sarunājāmies ar pilsētas centrā izvietotās galerijas Dauwens & Beernaert līdzīpašnieku Laurensu Dauvenu (Laurence Dauwens). Šī mākslas telpa pastāv vien trīs gadus un jau ir spējusi izpirkt savas telpas, kas ir nesasniedzams mērķis vairumam galeriju visās postpadomju valstīs un ne tikai tajās. Pats Laurenss nāk no galeristu ģimenes, un tas arī ir svarīgs apstāklis, jo vietējie kolekcionāri nereti ar mākslas kolekcionēšanu nodarbojas jau otrajā vai trešajā paaudzē. Beļģu kolekcionāru slānis ir gana plašs un reprezentabls (starp citu, viens no šejienes zīmīgākajiem vārdiem ir Galila Barzilai-Olandē, kura nesen bija Purvīša balvas žūrijas locekle un daļu savas kolekcijas izrādīja Rīgā, Nacionālajā mākslas muzejā). Tomēr gadatirgus, bez šaubām, piesaista arī plašu kolekcionāru spektru ārpus Beļģijas un Eiropas Savienības robežām. Daži no viņiem veic savu izvēli vēl pirms gadatirgus ekspozīcijas atklāšanas – vadoties pēc izsūtītajiem preview vai arī uzturot pastāvīgu kontaktu ar galerijām, tāpēc uz grīdas dažu stendu priekšā jau dienu pirms oficiālās atvēršanas bija redzamas sarkanas zīmītes ar vienu, baltiem burtiem rakstītu vārdu – sold (pārdots).
O V Project galerijas stenda fragments (Brisele). Foto Sergejs Timofejevs
Pēdējā laikā galeriju ekspozīcijas mākslas gadatirgos arvien biežāk ir konceptuāls uzstādījums, tās nepavisam nav vienkārši uz baltām sienām izstādītu mākslas darbu kombinācijas. Teiksim, daudzus "aizķēra" Briseles galerijas Meessen De Clercq stenda fragments – divas sienas viena otrai pretī kādu divu metru attālumā, kas kopā ar uz tām izliktajiem darbiem izskatījās pēc absolūta savstarpēja spoguļattēla. Turklāt pie šīm sienām bija piekārti darbi, ko veidojuši dažādi autori, un šie ārēji it kā absolūtie "spoguļattēli", kā izrādījās, tos apskatot rūpīgāk, atšķīrās ar dažām detaļām (tas ir, tās nebija pilnīgas kopijas).
Jaclyn Conley darbi galerijas Maruani Mercier stendā (Brisele). Foto Sergejs Timofejevs
No otras puses, galeriju stendos gandrīz nebija manāma "jauno mediju" klātbūtne, lai gan programmai SCREEN IT ar 17 mākslinieku videodarbiem bija atvēlēta īpaši iekārtota telpa, kas nepavisam neatgādināja kinoteātri vai "skatītavu", bet gan diezgan omulīgu un uzkavēties aicinošu salonu. Medija izvēles ziņā par visradikālāko darbu varētu nosaukt beļģa Emanuela van der Auvera (Emmanuel Van der Auwera) solo projektu ar nosaukumu VideoSculpture XX (World's 6th Sense) (Videoskulptūra XX (Pasaules sestā maņa)). Tā bija telpa ar gar sienām izliktiem ekrāniem, ko aizpildīja "baltais troksnis" un kas būtībā nerādīja neko, tomēr tajā pašā laikā stikla gabaliņi, ievietoti speciālos stiprinājumos ap ekrāniem, negaidīti atspoguļoja kaut kādus izplūdušus melnbaltus video fragmentus, it kā tie būtu negatīvi, kur varēja ieraudzīt cilvēkus uz ielas un ēku fragmentus. Šis vispārējai vērošanai veltītais darbs balstījās depolarizētu ekrānu fenomenā un tika veiksmīgi pārdots kādam beļģu kolekcionāram (vēl viena darba kopija pavasarī nokļuva Dalasas Mākslas muzeja kolekcijā, kas to iegādājās par 80 000 dolāru).
Video no Emmanuel Van der Auwera darba VideoSculpture XX (World's 6th Sense)
Briseles galerijas Harlan Levey Projects pārstāvētā Emanuela van der Auvera projekts bija daļa no veselas virknes personālizstāžu, kas iekļāvās gadatirgū kā atsevišķa sadaļa un tā arī saucās – SOLO. Topa jeb blue chips galerijas tradicionāli bija apkopotas sadaļā PRIME, kur varēja iegādāties tādu autoru darbus kā Bils Viola, Sāra Lūkasa, Ugo Rondione, Hanss Opdebēks vai Deivids Hoknijs. Tieši šajā nozīmīgajā sadaļā Maskavas galerija pop/off/art piedāvāja latvieša Andra Eglīša solo ekspozīciju. Sekcija DISCOVERY fokusējās uz jauniem un mazāk zināmiem māksliniekiem un viņu aktuālākajiem (2016–2019) darbiem, savukārt sadaļa REDISCOVERY bija veltīta 20. gadsimta mākslai, kurai tādu vai citādu iemeslu dēļ gājusi secen pelnītā kolekcionāru un muzeju uzmanība. Daudz jaunu vārdu (mākslinieku) un nosaukumu (galeriju) bija sektorā INVITED, kas bija šī gada Art Brussels jaunievedums un fokusējās uz jauniem kolekcionāriem un mākslu, kas būtu spējīga tos ieinteresēt. Tiesības piedalīties šajā sadaļā maksāja daudz lētāk (kāds no uzaicinātajiem jaunajiem galeristiem nosauca summu četru tūkstošu eiro apmērā), tomēr atlase, bez šaubām, bija konceptuāli izsvērta.
Yannick Ganseman darbi Paid by the artist stendā. Foto Sergejs Timofejevs
Gadatirgus atklāšanai veltītajā preses konferencē tās direktore, elegantā, zilacainā un gaišmatainā Anna Vīrstrāte (Anne Vierstraete), daudz runāja par gadatirgus struktūru un tā piedāvājumu, par to, ka 90% no Art Brussels pārstāvētajiem māksliniekiem ir pašlaik aktīvi autori (trešdaļa no viņiem ir jaunāki par 40 gadiem). Ka visvairāk šeit, protams, ir beļģu galeriju (šoreiz to ir 44), tām seko francūži (21), bet pēc tam – briti (14). No 142 galerijām 70% gadatirgū piedalās pirmoreiz. Starp māksliniekiem – 27% procenti sieviešu. Tūlīt pat sekoja kādas žurnālistes jautājums: kāpēc netiek teikts, cik procentu "nebalto" mākslinieku pārstāvēts stendos? Anna sāka atbildi ļoti emocionāli, kādā brīdī pat likās, ka viņas acīs riešas asaras; viņa izstāstīja, ka Beļģijā pirms gada bijis ar šo tēmu saistīts notikums – Belgian Art Prize prēmijas žūrija, saņemot asu kritiku par "rasu un dzimuma diskrimināciju" kandidātu atlasē (kā rezultātā četri mākslinieku atteicās no savas kandidatūras uz prēmiju), nolēma 2019. gadā balvu nepiešķirt. Un ka, viņasprāt, tā ir skumja pieredze, bet vissvarīgākais kritērijs – tā ir projektu kvalitāte un jēga, nevis autoru piederība noteiktai rasei vai dzimumam. Te nedrīkst pastāvēt kvotu princips vai kas tamlīdzīgs, jo tas mazina pašas mākslas jēgu, tās pasaules interpretācijas brīvības jēgu, ko mums sniedz māksla. Tāpēc ādas krāsa arī netika iekļauta starp statistiskās aptaujas kritērijiem.
Hugo Rondione darbs black blue mountain (2019), Gladstone Gallery stendā. Foto Sergejs Timofejevs
Pēc preses konferences mēs ar Annu parunājām privāti, es pateicos par viņas atbildes emocionalitāti, jo parasti "vadošās personas" uz jebkuru asu jautājumu atbild absolūti atsvešināti un ar dežūrsmaidu, drīzāk pārstāvēdamas instances nekā pašas sevi. Anna mulsi atbildēja, ka tas bijis pārsteigums arī viņai pašai, tomēr šīs lietas viņa uztver tik jūtīgi tāpēc, ka tic mākslai un ar neticamu pietāti attiecas pret to, ko dara mākslinieki: “Man patīk, kad māksla mani provocē, dziļi dvēseliski aizkustina, un tas ir kaut kas, ko tu nevari paredzēt iepriekš. Es jūtu milzīgu cieņu pret māksliniekiem, kas mums palīdz palūkoties uz lietām no cita skatpunkta.”
Mākslas kolekcionārs no Parīzes, Žozefs Kulī aiziet gar Vima Delvuā darbu Concrete Mixer (1993), Rodolphe Janssen (Brisele) stendā. Foto Sergejs Timofejevs
Tomēr pasaule mainās, mainās mūsu ieradumi un informācijas apguves veidi, tostarp vizuālās informācijas. Cik ļoti tas ietekmē mākslas gadatirgu statusu un to, kas tajos notiek?
Mūsu laikos mēs visi sākam nervozēt, ja dators uzkaras uz pāris sekundēm. Mēs esam ļoti nepacietīgi informācijas ieguvē. Turklāt mums tikpat kā ir zudusi distance – tiešraides translācijā mēs varam ielūkoties tajā, kas pašlaik notiek divdesmit tūkstošu kilometru attālumā no mums. Mūsu pasaulē bērni piedzimts teju vai ar viedtālruņiem rokās, viņi bez mitas skatās vienā vai otrā ekrānā. Mēs ceļojam gan fiziski, gan virtuāli. Un tas maina cilvēku uzvedību, viņu ieradumus, tostarp to, kā cilvēki ko pērk. Tāpēc, kad jūs ienākat gadatirgū, iespējams, jūs vairs neizjūtat to pašu saviļņojumu un patīkamās gaidas, kas jums bijušas agrāk. Iespējams, ir pat zināma déjà vu sajūta, jo jau esat no galerijas saņēmis preview, jau daudz ko no piedāvātā esat pirms tam redzējis sociālajos medijos. Turklāt jūs jau tāpat vajā vizuālās pārmērības sajūta, un jūs nezināt, kā ar to tikt galā – kur to visu sevī "sakārtot". Un te sākas zināma sacensība starp galerijām par to, lai atjaunotu brīža unikalitāti, pārdzīvojuma unikalitāti, ko atceramies no pirmsinterneta ēras, kad cilvēki patiešām tiecās pēc iespējas drīzāk nokļūt gadatirgū un "apskatīt visu".
Jon Kessler darbs Exodus (2016), Eduardo Secci (Florence) stendā
Jā, es arī esmu to ievērojis – galeriju stendi kļūst arvien interesantāki un pievērš sev uzmanību ar formu un noformējumu, ar savu koncepciju. Tie arvien vairāk atgādina mākslas projektus, nevis kaut kāda mākslas objektu daudzuma apkopojumu. Un man likās, ka Art Brussels šis trends ir īpaši izteikts.
Jā, protams, pastāv šī vajadzība izcelties, tikt ievērotam, aizķert garām stendam ejošā cilvēka skatienu. Teiksim, kāda ļoti jauna Briseles galerija (Damien & The Love Guru), tieši otrādi, aizvēra savu telpu, aizklājot to ar koka paneļiem. Un tad jums jāatrod ieeja, jāieiet iekšā, un tikai tad jūs ieraudzīsit pašus darbus. Es domāju, ka šīs "aizvērtība" tieši izskatās aicinošāka. Kad viss ir atvērts, jūs paejat garām, automātiski domājot: “Skaidrs, skaidrs, skaidrs.” Bet te jūs jau sperat soli pretī šai mākslai, lai vienkārši ieietu stendā.
Es domāju, te sava loma ir arī tam, ka mūsu gadījumā, kad māksla patiešām ir laikmetīga un paši mākslinieki dzīvi un aktīvi, tas jau pats par sevi nosaka tiešu viņu iesaisti prezentācijas procesā, bieži vien mākslinieki paši "kūrē" galeriju stendus.
Anne Rochat performance Counter Space (Cīrihe) stendā. Foto Sergejs Timofejevs
Turklāt šeit galeriju piedāvājumā ir ievērojami lielāka mediju daudzveidība vienā un tajā pašā "prezentācijā". Tā ir tā apjomu, formu, leņķu, lūzumu spēle, ko datora vai viedtālruņa ekrāns pagaidām nav spējīgs parādīt.
Protams! Te ir ļoti daudz spēlēšanās ar šo visu. Pilnīga formātu daudzveidība – performance, video, fotogrāfija. Šajā reizē ir pietiekami daudz darbu ar tekstilu, kad mūsu priekšā it kā ir glezna, tomēr tā nav glezniecība, bet tieši tekstils. Kāda cita interesanta tendence – keramika, tradicionāls amatniecības formāts, taču pasniegts kā laikmetīgās mākslas objekts. Teiksim, tā strādā sadaļā SOLO iekļautais vjetnamiešu mākslinieks Bujs Kongs Hans – tradicionāla tehnika, kas bagātināta ar laikmetīgu konceptuālo redzējumu.
Kopumā šeit jums tiešām nebūs garlaicīgi. Šajā ziņā – ar visu manu cieņu pret konkurējošajiem gadatirgiem – bieži vien mēs tajos redzam tieši to, ko esam gaidījuši ieraudzīt. Šeit mēs vienmēr tiecamies pie pamatīgas negaidītā proporcijas. Un vislabākie komplimenti pēc tam ir: "es atklāju sev jaunu mākslinieku", "es atklāju sev šo galeriju"… Tā ir īstā atzinība mūsu darbam, mūsu komitejām, mūsu ekspertiem. Mēs apmeklējam dažādus gadatirgus, tā ir ideāla platforma informācijas ieguvei, tomēr mēs cenšamies apmeklēt arī galerijas to telpās uz vietas. Jo tam ir cita dialoga un uztveres kvalitāte.
Hans Op de Beeck darbi Ron Mandos (Amsterdama) stendā. Foto Sergejs Timofejevs
Man likās, ka te, Art Brussels, vēl ir samērā daudz darbu, kuros izejas punkts ir tradicionālā Āfrikas māksla, lai arī pārinterpretēta laikmetīgā formātā.
Es domāju, ka tā ir ļoti globāla parādība. Ir gadatirgi, kas specializējas tikai Āfrikas mākslā, piemēram, 1-54 Londonā. Es to ļoti iesaku. Tas patiešām ir Āfrikas tradīciju mantojums, kas iznests laikmetīgās mākslas ainā. Un šāda māksla izpelnās arvien lielāku uzmanību. Tomēr, it kā turpinot mākslinieku ādas krāsas tēmu, es ceru, ka pēc gadiem pati jautājuma aktualitāte par nepieciešamību uzsvērt šīs atšķirības paliks pagātnē. Lai kāds mākslinieks un no kurienes jūs būtu, ar jums vienmēr ir jūsu personīgais “koferītis”, kurā jūs nesat līdzi savu mantojumu, savas saknes – to, no kurienes esat, ko jums nozīmē jūsu ģimene un kultūra. Un tas ir tikai normāli, ja tas kļūst par daļu no mākslas valodas. Bet vai ir tik svarīgi, kāda ir jūsu ādas krāsa?
Thierry Fontaine darbs no sērijas Collection (2017), Les filles du calvaire (Parīze) stendā
Ir pazīstamais izteikums "beauty is in the eye of the beholder" (skaistums mīt skatītāja acīs). Man liekas, ko tādu iespējams teikt arī par Briseles publiku. Te ir tik daudz tradicionālās Austrumu un Āfrikas mākslas galeriju… Cilvēki ir pilnībā pie tā pieraduši, viņi to visu jau ir "atskatījušies", vietējai publikai tas nepavisam nav eksotiski. Tāpēc šāds paņēmiens izskatās organiski – šīs tradicionālās mākslas valodas pārnešana laikmetīgā formātā, tās "atsvešināšana".
Jā, protams, jo mums ir koloniāla pagātne. Te ir bijis un ir ne mazums šādas mākslas kolekciju, tāpēc arvien ir interese par šādu mākslinieciskās ekspresijas formu.
The Hole (Ņujorka) stendā. Foto Sergejs Timofejevs
Bet kā vispār jūs aprakstītu beļģu kolekcionārus? Kādi viņi ir? Ja mēģinātu viņus personificēt…
Tas ir ļoti izglītots un mākslas sfērā zinošs cilvēks. Viņu varētu raksturot kā "kolekcionāru-intelektuāli”. Viņam patīk izcelt gaismā talantus, pamanīt un atbalstīt māksliniekus jau viņu karjeras sākumā, iegādājoties viņa darbus. Un viņš ir ļoti atvērts. Tomēr tajā pašā laikā viņš dziļi izprot pašu kolekcionēšanas procesu…
Apmeklētājs pie Meessen de Clercq (Brisele) stenda. Foto Sergejs Timofejevs
Jā, te, kā redzams, kolekcionēšanas kultūra dažos gadījumos tiek nodota no paaudzes paaudzē.
Jā, tā tas ir. Un mēs ļoti rūpējamies par jauno kolekcionāru paaudzi, kurai jau ir pavisam cita pieeja, jo to formējis interneta laikmets. Mēs rūpējamies par nākamajiem Art Brussels laidieniem, kad pašreizējā kolekcionāru paaudze noies no skatuves. Un tāpēc mums ir tik svarīga publika kopumā, ne tikai mākslas kolekcionāri. Mēs organizējam bezmaksas tūres pa gadatirgu, jo laikmetīgās mākslas pasaule prasa noteiktu "atslēgu" pārvaldīšanu. Mēs cenšamies sniegt šīs atslēgas, cenšamies izglītot publiku, jo tas ir labākais veids, kā kādā brīdī pēc tam raisīt tās interesi. Un mums ir svarīgi savest kopā jaunus kolekcionārus ar viņu paaudzes māksliniekiem.
Un ar ko, jūsuprāt, šī kolekcionāru paaudze atšķiras?
Viņi negūst informāciju no grāmatām vai arī – ne tikai no tām. Viņi gūst informāciju it visur – no sociālajiem tīkliem un tā tālāk. Viņi ir daudz vairāk raduši pie informācijas pārbagātības, viņiem tā ir dzīves norma. Tāpēc "aizķert" viņus, pievērst viņu uzmanību ir daudz grūtāk.
Brisles galerijas Sorry We’re Closed stendā. Foto Sergejs Timofejevs
Gandrīz vai neiespējamā misija. Tomēr interesanti, ka tajā pašā laikā neparādās tik daudz jaunu mākslas formātu. Bet jaunie mediji it kā jau vairs nav nemaz tik "jauni".
Jā, tomēr tas, kā tos izmanto, kā tos apspēlē, – tas taču nemitīgi mainās. Es atceros, kad parādījās mobilie telefoni, es uzdevu sev jautājumu: "Kamdēļ?" Un tāds pats jautājums radās, kad telefonos parādījās kameras. Tagad tas vairs neraisa jautājumus. Tā gandrīz vai ir daļa no mums pašiem, mēs izmantojam šādu iespēju katru dienu. Tomēr, uzņēmuši fotogrāfiju, mēs uz to vairs neskatāmies – un tas daudz ko par mums pasaka. Mēs vairs neveidojam tādus albumus, kādi manā bērnībā bija ikvienā mājā. Tagad uzņemtajām fotogrāfijām it kā ir citāda vērtība nekā tām, kas uzņemtas pirms 15 gadiem. Savukārt jaunajiem tas viss ir absolūti organiski, viņi nesalīdzina ar citiem laikiem. Un galerijas to, protams, jūt, cenšas reaģēt, un tādēļ tām ir tik svarīgi pievērst uzmanību un raisīt apmeklētājā atbildes reakciju.
Anna Vīrstrāte Art Brussels 2019 preses conferencē. Foto: Sergejs Timofejevs
